Zaķīīīīīīt!
Posted on February 3, 2010, under Ikdienas pieraksti.
Neilgi pēc bērnu piedzimšanas viņiem iegādājāmies lupatu mantiņas – zaķīti un vardīti. Lupatu mantiņas ir tādas mīkstās mantiņas, kuras sastāv no kvadrātveida auduma gabala, kam ir piešūta klāt kāda dzīvnieka galva, kājas un rokas. Labu laiku, kamēr puikas bija pavisam mazi, viņi dikti uzmanīja savas mantiņas un ikreiz dodoties gulēt arī ņēma viņas azotē. Pagāja vairāki mēneši un mantiņas vairs nelikās īpaši vajadzīgas. Reizi pa reizei puikas viņas paņēma azotē gulēt ejot, bet visādi citādi izskatījās, ka mantiņas ir vienaldzīgas.
Es vairs īsti neatceros pašu epizodes laiku, taču tas bija kaut kad pēc tam, kad puikas bija sākuši teikt savus pirmos vārdus. Kādu nakti Jānis pamostas no nakts miega un skaļi raud. Ieeju puiku istabā un mēģinu Jāni nomierināt, bet viņš tikai histērijā kliedz un nekādi nav nomierināms. Paiet minūte, divas, trīs, piecas, bet Jānis tik kliedz. Nelīdz ne rokās ņemšana, ne kāds cits no ierastajiem paņēmieniem. Te pēkšņi ieklausījos, ko tieši Jānis kliedz. Izrādās tas ir kaut kas līdzīgs “Zaķīīīīt!”. Tajā brīdī viņa gultiņā sameklēju mazo mīļo lupatu mantiņu un iedevu viņam rokās. Momentāni iestājas pilnīgs klusums, Jānis apguļas gultiņā un aizmieg.
Kopš šīs epizodes mums vienmēr pa rokai ir mazā mīļā lupatu mantiņa, kura tiek ņemta līdzi gan visos izbraucienos, gan arī ikdienā uz bērnudārzu. Tagad, vairākus mēnešus pēc šīs epizodes, puikas ir stipri progresējuši ar valodas attīstību un ļoti daudz no viņu teiktā var saprast jau uzreiz, nevis pēc 5 minūšu klausīšanās :).
Pirmo reizi pie friziera
Posted on January 6, 2010, under Ikdienas pieraksti.
Kādu brīdi nav sanācis pieķerties rakstīšanai, tā nu jāsaraksta pāris pagātnes notikumi. Viens no lielajiem notikumiem ir pirmā apmeklējuma reize pie friziera. Puikām mati bija atauguši jau tik tālu, ka uz pieres esošās matu šķipsnas sāka tuvoties acīm. Pa laikam jau itkā bijām ierunājušies par to, ka vajadzētu puikām apgriezt matus, taču līdz darīšanai nebijām tikuši. Vēl pa vidu jaucās māņticīgie, kas (neatceros kāpēc) apgalvoja, ka bērniem matus nedrīkstot griezt, kamēr viņi nesākot kārtīgi runāt. Lai nu kā tur arī būtu, nolēmām, ka dosimies pie friziera.
Pirmā doma bija, ka jāmeklē bērnu frizētava. Tā kā biju dzirdējis par Pinku namu, tad pamēģināju pameklēt viņu kontaktus internetā un palasīt arī pāris atsauksmes. No atsauksmēm nekas pārāk iepriecinošs nerēgojās – jāmaksā 12 Ls par bērnu, arī tad ja neizdodas nogriezt matus. Zinot, ka mūsu puikas ilgāk par 2 minūtēm uz vietas nav spējīgi nosēdēt, samaksāt 12 Ls par, piemēram, pusapgrieztiem matiem īpašas vēlmes nebija. Lai nu kā, tomēr sestdienas dienā piezvanīju un saņēmu atbildi, ka viņi varot pieņemt tikai pirmdienā. Ar to pietika, lai apsvērtu citas alternatīvas.
Draudzene izdomāja aiziet tepat uz Baložos esošo frizētavu un aprunāties, vai viņi nevar mums izpalīdzēt. Izrādījās, ka tepat pārsimts metrus blakus mūsu mājai esošajā frizētavā arī strādā friziere ar pieredzi bērnu matu griešanā. Tā nu sarunājām, ka pēc pusdienlaika gulēšanas ar puikām dosimies pie viņas. Puikas, protams, nogulēja nedaudz ilgāk par norunāto laiku, taču tas netraucēja.
Devāmies uz frizētavu un mēģinājām sākt darboties. Pirmais draudzenes klēpī pretī spogulim tika nosēdināts Kārlis, kas aptuveni 4 minūtes arī ļāva sevi visai mierīgi frizēt. Pēc tam viņam bija steidzamas darīšanas un bija jāskrien kaut ko papētīt frizētavā. Nolēmām, ka nav jēgas mocīt bērnu un frizieres krēslā sēdos es ar Jāni. Scenārijs identisks – mati apgriezti vienā sānā, nosēdētas aptuveni 4 minūtes un jāskrien.
Mirklis atpūtas un frizieres krēslā atkal Kārlis, šņik, šņik un atkal jāskrien. Mēģinājām izlīdzēties ar visādām mantām un priekšmetiem un kaut kā tomēr Kārli izdevās nofrizēt līdz galam. Tālāk sekoja Jāņa otrais piegājiens. Arī viņam mantas un visādas atrakcijas gandrīz līdzēja. Pēdējās matu šķipsnas tika apgrieztas jau pārvietojoties pa frizētavas telpām un frizierei skrienot pakaļ viņam. Arī ar maksāšanu tikām cauri stipri draudzīgāk – ja nemaldos, tad draudzene par abiem puikām samaksāja vien nieka 4 latus :).
Skatieties kā tētis čuč!
Posted on November 5, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Ir reizes, kad bērnus nolikt gulēt ir grūtāk, kā parasti – nelīdz ne sarunas, ne muguras bužināšana, ne arī citi ierastie triki. Gadās visādi – vai nu bērnam nenāk miegs, vai gulešana notiek svešā vietā, vai arī bērns vienkārši ir pamodies nakts otrajā pusē un vairs nevar aizmigt. Tā vietā, lai bērnam bužinātu muguru, dikti intensīvi viņu mēģinātu pierunāt uz gulēšanu, dziedātu, ņemtu rokās un ucinātu, es vienkārši apguļos uz grīdas blakus bērnu gultiņām un saku “skatieties, kā tētis čuč!”. Pēc kāda brīža puikas parasti nomierinās un aizmieg.
Jautrākais visā šajā pasākumā ir fakts, ka ir reizes, kad es īsti nesaprotu, kurš no visiem aizmieg pirmais – es, vai kāds no puikām. Liekot puikas gulēt diendusu jau vairākas reizes draudzene ir ienākusi istabā mani pamodināt. Arī mēģinot aizmidzināt puikas rīta pusē pāris reizes ir gadījies pamosties uz grīdas un secināt, ka abi puikas jau kādu brītiņu tomēr čuč :)
Nagu griešana
Posted on November 5, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Ir bērni, kas jau no dzimšanas nekādi neprotestē pret nagu griešanu un ļauj sev izveikt kārtīgu manikīru un pedikīru. Mūsējie tādi nav. Jau kopš dzimšanas tiklīdz paņemam savā rokā kādu no bērnu rociņām, tā viņi uzreiz mēģina atbrīvot savu roku un nekādi neļauj griezt nagus.
Sākumā mēģinājām griezt pa diviem – viens mēģina novērst uzmanību ar mantiņām, grabulīšiem un jokiem, tikmēr otrs mēģina nogriezt nagus. Kādu laiku tas arī izdevās, taču ar katru reizi tās izvērtās par arvien lielākām problēmām. Ja roku nagus vēl varēja kaut kā nogriezt, tad ar kāju nagiem gāja pavisam traki.
Izrādās, ka šīs problēmas risinājums ir vienkāršāks par vienkāršu – jāsagaida, kad bērns ir kārtīgi aizmidzis un viņa nagi jānogriež miegā. Labu laiku baidījos to darīt, jo visu laiku satraucos, ka puikas uzreiz modīsies. Ņemot vērā, ka puikas labu laiku bija diezgan intensīvi jāmēģina pierunāt uz gulēšanu, tad bija pagrūti saņemties. Tagad jau process ir diezgan labi iegājies. Noliekam puikas gulēt, pagaidam kādas 10 minūtes, dodamies iekšā istabā, paņemam rokā bērna roku, ja neseko nekāda reakcija, tad var droši slēgt iekšā gaismu un griezt nagus.
Bez īpaša stresa un satraukuma var mierīgi vienā piegājienā nogriezt abiem puikām gan roku, gan kāju nagus. Pāris reizes gan ir gadījies, ka puikas sāk arī miegā raut roku ārā vai mosties, tad gan nākas fiksi skriet pie gaismas slēdža un pazust no istabas :). Katrā ziņā nav vērts bērnu spīdzināt un mēģināt ar varu apgriezt viņa nagus, ja to var izdarīt viņam nemanot, kamēr viņš guļ. Pēc vairāku mēnešu nagu griešanas miegā tagad Kārlis jau atļauj pāris nagus nogriezt sēžot klēpī nomodā.
Pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku
Posted on October 28, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Būdams bērns es vienmēr priecājos par pāreju no vasaras laika uz ziemas laiku, vienmēr varēju pagulēt stundu ilgāk un no rītiem kādas pāris nedēļas bija vieglāk piecelties. Tagad, būdams tēva lomā tieši par šo laiku maiņu es nu galīgi nemaz nepriecājos. Puikas jau ap septiņiem vakarā kļūst mēreni nelietojami, niķīgi, bet mostas jau ap pulksten sešiem no rīta.
Pats trakākais ir tas, ka aptuveni gadu no vietas puikas vairākas reizes naktī cēlās uz ēšanu, pie tam uz maiņām. Tā nu sanāca, ka cēlos pa nakti, piemēram, vienos, trijos, četros, piecos. Tagad aptuveni nedēļu pirms laika maiņas abi puikas bija pasākuši naktī vairs necelties un es jau nopriecājos, ka beidzot varēšu kārtīgi izgulēties. Pagriežam pulksteni un puikas atkal ceļas pa nakti, jo ir sajucis režīms. Nu ko, jācer, ka jau pavisam drīz iepriekšējais režīms atgriezīsies un varēšu tomēr izbaudīt kārtīgu miegu pa naktīm :).
Palīgi mājas darbos
Posted on October 20, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Nezinu kā iet citiem jaunajiem vecākiem, taču mums ar kārtības uzturēšanu mājās iet diezgan traki. Kamēr puikas ir nomodā, tikmēr īsti neesam iemanījušies iztīrīt māju, jo viņiem ne pārāk patīk putekļusūcējs. Tikko paņemam rokās slotu, tā viņi ķeras no visām varēm palīgā. Slota jādod kādam no puikām, kurš tad nu visu slaucīs. Ja arī kaut ko izdodas paspēt fiksi saslaucīt, tad visticamāk, ka kāds no viņiem jau būs ierāpies netīrumu kaudzītē papētīt, kas tad nu ir saslaucīts. Laikā, kad mazie jau guļ īsti vairs nav iedvesmas mēģināt pa kluso izsūkt dzīvokli, tajā skaitā arī viņu istabu. Līdzīgi arī ar veļas gludināšanu – ja puikas ir nomodā, tad viņiem par visām varēm ir jāmēģina uzrāpties gludināmajā dēlī, paraut gludekļa vads, vai vienkārši jātraucē strādāšana.
Tā kā draudzenei piektdienas vairs darbā nav jāstrādā, tad labu brītiņu izmantojām situāciju un viņa visu piektdienu parasti pavadīja darot mājas darbus. Nav noslēpums, ka tas ir mēreni nogurdinoši, ņemot vērā gludināmo drēbju apjomu, izsūcamo istabu platību un citas nianses.
Jau laikā, kad iekārtojām dzīvokli draudzene uzstādīja noteikumu, ka mums obligāti vajagot trauku mazgājamo mašīnu. Tā kā iepriekš biju lieliski pieradis dzīvot bez tādas ekstras, tad uz to raudzījos pesimistiski, tomēr piekritu. Trauku mazgājamā mašīna ir viens no lielajiem palīgiem mājas darbos un ne mirkli neesmu nožēlojis tās iegādi. Nu mūsu arsenālā ir pievienojies otrs lielais palīgs – tas ir robots putekļusūcējs, kas pats prot noteiktā laikā vai pēc komandas izstaigāt visu dzīvokli un sasūkt visus gružus. Viss, kas atliek – pietiekami piekārtot mantas, lai tās pārāk nemaisās pa kājām.
Tā nu jau pāris nedēļas izbaudam no grīdas tīrīšanas brīvu dzīvi – ejot ārā pa durvīm vienkārši nospiežam pogu un atnākot mājās 1 minūtes laikā iztīram putekļusūcēju, lai tas būtu gatavs nākamajai tīrīšanas reizei. Tas izsūc visur, kur vien tiek klāt, arī vietās, kur tīrot ar parasto putekļusūcēju paši nemaz neiztīram. Izsūc gan paklāju koridorā, gan paklājus bērnistabā. Mūsu robotu var arī ieprogrammēt, lai tas pats sāktu tīrīt dzīvokli noteiktā laikā, taču šo iespēju pagaidām neizmantojam, jo gadās, ka kāds no kaķiem uz paklāja iztīra savu kunģi no spalvām, kas varētu izvēsties par mērenu ārprātu robota tīrīšanas gadījumā.
Interesanti, ka puikas mājās labprāt mēģina tikt klāt un pagrozīt pogas praktiski visām elektroniskās iekārtām – gan cepeškrāsni, gan veļas mazgājamo mašīnu, gan trauku mašīnu, televizoru un visu citu, taču robotam klāt neķeras. Acīmredzot viņiem ir bail, ka šis mazais rūcošais aparāts uzbrauks viņiem virsū.
Noslēgumā vēl mūsu varoņa bilde:
Pirmā zilā acs
Posted on October 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Nez kāpēc biju iedomājies, ka puikas pie zilām acīm varētu tikt ne agrāk kā skolas laikā, kad varētu gadīties ar kādu sakauties. Izrādās nē – pie pirmās zilās acs tikām šodien. Aizbraucot puikām pakaļ uz dārziņu audzinātājas mums izrādīja Kārļa ķibeli – neveiksmīgs kritiens un kārtīgs zilums ap aci. Mājup braucot nolēmām tomēr drošības pēc actiņu atrādīt BKUS Vienības gatvē. Aizbraucām uz uzņemšanu, paņēmām numuriņu un aptuveni 10 minūšu laikā jau bijām tikuši pie dakteres. Daktere apskatīja Kārli un nosūtīja mūs tālāk pie acu ārsta.
Pie acu ārstes praktiski uzreiz tikām klāt, viņa apskatīja kā Kārlis reaģē uz kustībām un noteica, ka nekādas vainas neredzot, bet drošības pēc vajadzētu iepilināt pilienus acīs un paskatīties dziļāk. Tā arī darījām – nācās uz vietas pagaidīt aptuveni pus stundu, kamēr pilieni iedarbojas un tad jau gājām otrajā piegājienā pie dakteres. Arī šoreiz par laimi neko sliktu neredzēja. Tā nu laikam būsim tikuši cauri vien ar izbīli un kārtīgi zilu aci.
Ar tik atraktīvu dakteri mums vēl nebija nācies saskarties – lai pievērstu Kārļa uzmanību viņa gan pamanījās svilpot, gan kustināt grabošas mantiņas, gan tajā pašā laikā arī darīt savu darbu. Apbrīnojama attieksme pulksten septiņos vakarā, kad noteikti jau dienas laikā ir sakrājies diezgan daudz visa kā. Tā jau laikam ir, ka veiksmīgam bērnu ārstam ir jābūt arī mazliet klaunam labā nozīmē – lai bērni nebaidītos, justos droši un nemaz neaizdomātos, ka ārsta apmeklējums var būt nepatīkams.
Ja reiz runa ir par acīm, tad arī es pats paspēju paviesoties pie acu ārsta. Īsti vairs neatceros, kurš no bērniem bija vainīgais, taču pagājušajā svētdienā ar bērniem dauzoties pa grīdu viens no viņiem nedaudz man iebakstīja ar pirkstiem acī. Otrdien no rīta pie spoguļa pamanīju, ka acī ir neliels asins izplūdums. Tā kā visa mana darba diena paiet pie datora ekrāna, tad par savu redzi diezgan uztraucos un iespēju robežās arī rūpējos.
Tajā pašā rītā sameklēju acu ārstu, kas ir gatavs mani pieņemt un devos vizītē. Redzes pārbaude, acu apskate ar kaut kādiem aparātiem, acu spiediena pārbaude un slēdziens, ka viss ir kārtībā – esot vien neliels zilums acī un par sarkano asinsizplūdumu šoreiz nav jāuztraucas. Esot līdzīgi, kā parasts zilums, tikai ar niansi, ka daudz svarīgākā vietā. Nu jau aptuveni nedēļu pēc negadījuma asinsizplūdums ir uzsūcies un vairs nav manāms. Gan jau līdzīgi būs arī Kārlim – nedēļa un zilums kā nebijis :)
Rudens veltes bērnudārzā
Posted on October 12, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Piektdienā ņemot puikas no dārziņa viena no audzinātājām teica, ka mums esot līdz nākamajai trešdienai jāsagatavo rudens velšu izstādei darbiņš. Tas varot būt jebkas, kas ir gatavots no rudens veltēm – ķirbji, āboli, kartupeļi, burkāni, kastaņi, ozolzīles. Pilnīgi viss, ko vien var iedomāties. Tā kā pa nedēļas dienām mums visai maz sanāk laika darboties kopā ar puikām, tad nolēmām, ka šai atrakcijai veltīsim sestdienu. Jau no paša rīta devāmies pēc sastāvdaļām. Īsti nezinājām vai mūsu mājas tuvumā ir kāds kastaņkoks, tāpēc devāmies uz Āgenskalnu, kur esam abi ar draudzeni studējuši augstskolā. Diezgan raiti salasījām parkā kastaņus un dažas krāsainas lapas, tad atpakaļceļā uz mašīnu atradām arī kādu ozolu, no kura savākt ozolzīles. Puikām šī izklaide tīri labi patika.
Tad tālāk kāpām mašīnā un devāmies uz netālo Agenskalna tirgu sapirkt dārzeņus. Dārzeņu izvēle bija visai plaša – gan burkāni, gan kartupeļi, gan puķpākopsti, gan ķirbji un viss cits nepieciešamais. Iepriekšēja vakārā jau bijām interenetā pameklējuši idejas, ko mēs varētu kopīgiem spēkiem izveidot un viena no idejām bija par bruņurupuci, kas būtu veidots no zaļā ķirbja tam vienkārši izgriežot mizā rombus, kas veidotu bruņas. Tā nu nopirkām zaļo ķirbi. Tad bijām redzējuši skaistas aitiņas, kas bija tapušas no puķkāpostiem. Visbeidzot pamanījām tirgū dekoratīvos ķirbjus, kas mazliet atgādināja vīriņus ar cepurēm. Papildus visam nepieciešamajam nopirkām arī kilogramu dzērveņu vitamīniem, jo šogad pašiem nav izdevies salasīt.
Pārbraucām mājās ar visām veltēm un ķērāmies pie darba – es pārgriezu uz pusēm ķirbi un tad nu rādīju puikām, kā jātīra ārā sēklas ar visu pārējo vidū esošo masu. Liekas, ka nav pārāk daudz jāstāsta par to, kāda izskatījās mūsu viesistaba. Ķirbju atliekas bija visur, bet pēdējās sēklas atradām vēl šodien. Lai nu kā, puikas kārtīgi piedalījās procesā. Tā kā pārējie saplānotie darbiņi bija diezgan saistīti ar karstu līmi vai asiem priekšmetiem, kuriem, mūsuprāt, puikas vēl īsti nav gatavi, tad nolēmām, ka darbu pabeigsim kad puikas jau gulēs. Kamēr vēl puikas bija nomodā, viņi tīri aktīvi darbojās ar pašu salasītajiem dārgumiem – tika lasītas trauciņos un atkal bērtas uz grīdas gan ozolzīles, gan kastaņi. Arī vannā ejot kastaņi kā rotaļlieta bija diezgan vērtīgi.
Kad nu tikām līdz darbiņa pabeigšanai, izdomājām, ka taisīt bruņurupuci un vēl šo to būtu par daudz un nomainījām koncepciju uz ganiņu (dekoratīvais ķirbis) ar bariņu ar puķkāpostu aitiņām. Aptuveni stundas laikā bijām darbiņu pabeiguši un novietojuši uz paplātes, lai varētu vest uz dārziņu. Procesa gaitā arī secinājām, ka nebūtu pārāk prātīgi aizrauties un katram no puikām taisīt savu darbiņu.
Gan pašā pirmdienā gan arī nākamajās dienās arī citi bērni sanesa savus darbiņus un tad nu varēja skatīties un priecāties, ko tik vien nevar izdomāt izveidot no dārzeņiem. Patiesībā jau jautrākais šajā procesā ir pati ideja, kā visai ģimenei kopīgi un lietderīgi pavadīt laiku, ko arī lieliski izdarījām un gan jau nākamreiz arī puikas piedalīsies procesā no sākuma līdz beigām.
Ejam čučēt!
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Gulētiešana līdzīgi kā vannošanās arī ir viena no lietām, kas puikām ir mainījusies vienā un otrā virzienā līdz nepazīšanai. Sākumā kā jau visiem bērniem īpaši pat nebija jāpiestrādā pie iemigšanas – puikas vakarā smuki paēda un tad devās nakts mierā. Bieži vien pirmajos mēnešos puikas pat gulēja gandrīz pilnas naktis – cēlās vien ap kādiem četriem naktī, bet citas reizes pat vēl vēlāk.
Nedaudz vēlāk nāca posms, kurā puikas gulēt nolikt bija tuvu neiespējamajam – nācās visādi aijāt, dziedāt, šūpināt, nēsāt, darīt praktiski visu ko vien var iedomāties, lai tikai dabūtu puikas gulēt. Ir bijušas pat reizes, kad izmisumā esmu vizinājis vienu vai abus puikas ar mašīnu, kamēr viņi aizmieg. Pēc tam sekoja atelpas brīdis – puikām varēja mierīgi iedot piena maisījuma pudeli, viņi to izēda un mierīgi aizmiga. Vēl nedaudz paaugoties šādi ar viņiem vairs nevarēja tikt galā – ja viņus atstāja istabā vienus pašus, tad sākās niķošanās līdz pat histērijai. Tā nu kopš tā laika par viņu gulētiešanu nākas atkal mazliet pacīnīties.
Šobrīd mūsu gulētiešanas rituāls ir izvērties par sarunām aptuveni pus stundas garumā. Kamēr puikas vēl uzēd savu vakara piena maisījuma devu, tikmēr es mazliet piekārtoju istabu, izslēdzu gaismu un runājos ar puikām. Kad maisījums ir apēsts, tad atkarībā no noguruma pakāpes vai nu puikas sāk vienkārši grozīties un iekārtoties gultā, vai arī sākas kaut kāda dauzīšanās pa gultām. Interesanti ir tas, ka līdz ar šādām aptuveni pus stundu garām sarunām ik vakaru puikas bija lieliski iemācījušies vārda “čučēt” nozīmi vēl stipri pirms visiem citiem vārdiem. Ja puikas stāvēja kājās gultiņās un ālējās, man atlika vien pieiet pie gultiņas un pateikt vārdu “čučēt” un puikas burtiski momentāni no vertikālā stāvokļa nogāzās horizontālā stāvoklī un tēloja, ka guļ. Kamēr es dodos pie otras gultiņas atkārtot triku ar “čučēt”, tikmēr, protams, pirmais no bērniem atkal ir piecēlies kājās un gaida, kad nākšu pie viņa atpakaļ.
Šobrīd gan vairs vārdam “čučēt” nav tāda efekta, tagad puikām dikti patīk, ja pienāku pie viņu gultiņām un pabužinu vai nu muguru, vai vēderu (atkarībā kas nu ir pavērsts uz augšu). Te, protams, atkal sanāk skraidīt no vienas gultiņas pie otras, jo puikām muguras vajag bužināt reizē. Jānim ir arī kāds dikti jauks ieradums – ja nu ilgāku laiku viņam neizdodas aizmigt, tad kādā no reizēm, kad viņš ir piecēlies kājās gultiņā un esmu blakus, viņš mīļi jo mīļi pieliecas klāt, apskauj mani un sabučo, kā nu viņam tas izdodas. Pēc tam atkal nogāžas no vertikālā stāvokļa guļus un mēģina iemigt.
Interesanti ir arī tas, ka puikām pavisam maziem esot bijām nopirkuši lupatu mantiņas – Kārlim vardīti, Jānim zaķīti. Kārlis visai agri sāka mest savu vardi ārā no gultas, kamēr Jānis vēl šobrīd jau kādu gandrīz gadu vēlāk katru vakaru gultā mazliet paspēlējas ar savu zaķīti.
Es ar zināmām šausmām gaidu to brīdi, kad puikām būs jāsāk lasīt pasakas. Nesen esot ciemos pie draudzenes māsas ģimenes labprātīgi piekritu nolikt gulēt viņas vecāko (apmēram 3 gadus veco) meitu, palasot pasaku. Meitiņa izvēlējās grāmatiņu, ielīda gultiņā, izvēlējās pasaciņu. Īkstīti. Es lasīju šo pasaku un brīnījos, kā pēc tādām šausmām vispār bērns naktī var mierīgi gulēt. “Bērni bada dēļ devās uz mežu”, “milzis dzinās pakaļ un gribēja apēst”, utt. Pie pietiekami labi attīstītas iztēles šie teksti tīri labi derētu kārtīgai šausmu filmai, nevis pasakai pirms gulētiešanas. Lai nu kā, izlasīju pasaciņu un meitiņa mierīgi aizgāja pati gulēt – izrādījās vienkāršāk, nekā es biju domājis. Var jau būt, ka vienkārši pieaugušie pārāk daudz iztēlojas un bērni to uztver pavisam savādāk.
Bērni vannā
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Jau kopš bērnu dzimšanas vannošanās mums ir kārtīgs ikvakara rituāls. Vannā puikas iet katru dienu, ja vien viņiem nav temperatūra vai kāda cita kaite. Arī tad, ja ir ciemos. Ar pašu vannošanos ir gājis visādi – kamēr puikas vēl neturēja galvu un nestāvēja, tikmēr vai nu gājām ar puikām kopā vannā, vai arī vienkārši turot viņus rokās peldinājām. Tad pienāca brīdis, kad viņi paši sāka stāvēt kājās un vannoties. Vannošanās vairāk gan bija stāvēšana un staigāšana pa vannu. Lielākā izklaide ilgu laiku bija ķert no krāna tekošo ūdeni, pēc tam vēl lielāka izklaide izvērtās paša krāna vaļā un ciet vēršana.
Pavisam nesen Jānim nez kāpēc uznāca kaut kāds niķis un viņš vairs labprātīgi vannā nebija dabūjams iekšā. Tikko kājām pieskārās ūdens, tā uzreiz niķis klāt un ir jāceļ no vannas ārā. Ja vienu dienu tas nelikās nekas īpašs, tad tuvojoties 3 vai 4 dienām sākām mazliet uztraukties. Prasījām arī bērnudārzā, vai gadījumā dibena mazgāšanas laikā kaut kas nav noticis. Taču nekā. Tajā pašā laikā ja viņu paņem klēpī un ļauj ar rokām krāmēties un šlakstīties pa izlietni, tad viss ir kārtībā.
Bieži vien bērniem nepatīk mazgāt matus un mūsu bērni nav nekāds izņēmums. Ja nu pa vannu spēlējoties ar viņiem vēl kaut kā matus var izmazgāt, tad, ko lai dara, ja bērns kategoriski atsakās vannoties? Risinājums beigās izrādījās vienkāršs – kamēr Jānis sēž tēta klēpī un krāmējas ar ūdeni pa izlietni, tikmēr tētis vienkārši ņem un mazgā viņa matus. Protams, tēta bikses pēc tam ir cauri slapjas, bet galvenais taču ir tas, ka bērnam izmazgāti mati.
Izrādās, ka tikt ar vannas niķi galā arī nebija nemaz tik dikti grūti – atlika vien kādā veiksmīgā mirklī iecelt Jāni vannā un parādīt, kā notiek šļakstīšanās ar ūdeni. Kopš tā brīža beidzot abi puikas atkal iet vannā kopīgiem spēkiem, taču tagad katru vakaru mūsu vannas istaba vienkārši pludo. Jautrākais ir tas, ka vienam no puikām pietiek kaut ko jautru izdarīt, kā otrs uzreiz gardi smejas un 3 sekunžu laikā jau dara tieši to pašu. Vakar, piemēram, Jānis izdomāja, ka var turēties pie vannas malas un tupties tā, lai viņa dibens ar skaļu plīkšķi sistos pret ūdeni. Kārlis jau pēc dažām sekundēm darīja tieši to pašu. Pie tam abi smējās tik gardi, ka man nekas cits neatlika, kā vien smieties līdzi. Ar matu mazgāšanu arī izskatās var tikt galā tīri labi – atliek vien pašam bāzt rokas vannā un mitrināt savus matus – puikas nedomājot dara visu līdzi :)