Atvaļinājums ar bērniem – izklaide pa Latviju. 1. daļa

Posted on July 22, 2011, under Ikdienas pieraksti.

Šogad mums dažādu apstākļu sakritību dēļ neizdevās aizbraukt ciemos pie draudzenes māsas uz Nīderlandi, tad nu paņēmu atvaļinājumu laikā, kad viņa ar savu ģimeni ciemojas Latvijā. Lielākās atrakcijas un izklaides protams ir mūsu puikām (3 gadi), kas beidzot var satikt savu mazo brālēnu (2 gadi) un lielo māsīcu (5 gadi).

Kādu nedēļu pirms atvaļinājuma sāku meklēt mūsu bērnu vecumam atbilstošas vietas, kuras apmeklēt atvaļinājuma laikā. Diemžēl izklaides iespējas tieši 3 gadus veciem bērniem ir visai pagrūti atrast. Uzdevu arī jautājumu mammamuntetiem.lv forumā, taču cerēto ieteikumu vietā saņēmu vien pāris “paldies par info”.

Tā kā draudzenes māsa dzīvojas pa Ventspili, draudzenes vecāki dzīvo Kuldīgā, tad sākām ar tuvākās apkārtnes izklaidēm. Sagadījās, ka mans atvaļinājuma sākums sakrita ar Kuldīgas pilsētas svētkiem, kuru laikā bērni varēja piedalīties visvisādās atrakcijās. Tajā skaitā Annels piepūšamajās atrakcijās. Neskatoties uz lielo karstumu bērni pa atrakcijām nolēkāja turpat stundu. Tāpat bērniem tīri labi patika izskrieties pa Kuldīgas muzeja parku, kas pavisam nesen ir piedzīvojis būtiskas pārvērtības un tagad ir pārvērties par visai patīkamu pastaigu vietu. Visam pa vidu dodoties cauri Kuldīgai vajadzēja arī padarbināt visus iespējamos ūdens pumpjus un vēl visu, kas grozās un kustās.

1. diena
Sākot savu pirmo ekskursiju dienu Ventspilī devāmies uz jūru. Lai arī vējš bija visai paliels, ūdenī tomēr ielīdām un kādu krietnu brīdi arī puikas padauzījās un paspēlējās ar smiltīm. Priekš tik maziem bērniem gan Ventspils pludmale nav pārāk pateicīga, jo ūdens dziļums līdz pirmajam sēklim ir visai paliels un turklāt strauji kļūst visai dziļš (aptuveni 50cm, kas ir līdz viduklim aptuveni 3gadīgam bērnam) un puikām diez ko nepatika doma par to, ka jāiet dziļā ūdenī. Tā nu kārtīgi pa ūdeni izdzīvojās vien Jānis, Kārlis vairāk nodarbojās ar ūdens nešanu krastā izmantojot spēļu spainīti. Kādā brīdī arī mēģināju aiznest puikas līdz sēklim, taču tikpat ātri nācās viņus nest arī atpakaļ. Kamēr visi bērni dzīvojās pa krasta smiltīm, pats paspēju pāris reizes izpeldēt kādus līkumus.

Viena no lietām, kas parasti sagādā problēmas – dabūt prom bērnus no kādas vienas aktivitātes uz nākamo. Ar peldēšanos tas ir īpaši izteikti, jo bērniem ir lieliskas iespējas nosmērēties smiltīs, lai vecākiem viņi atkal būtu jāmazgā tīri pirms saģērbšanas. Šoreiz par laimi mums viss izdevās bez aizķeršanās, lai gan pludmalē ierīkotās dušas bija visai neparocīgas lielā vēja dēļ un tādēļ, ka mūsu puikām ārkārtīgi nepatīk, ka viņiem līst ūdens uz galvas (pie šī punkta vēl atgriezīsimies akvaparkā).

Pēc pludmales apmeklējuma devāmies uz Bērnu pilsētiņu. Tur gan liela daļa atrakciju bija paredzētas lielākiem bērniem, taču mūžīgā vērtība – šūpoles – tur bija pietiekamā skaitā, lai visi bērni varētu izšūpoties. Pie tam gan parastās šūpoles, gan dažādi kustīgi zvēri, gan iekārtas riepas. Visam pa vidu arī raganas māja kokā, no kuras beigu beigās visi bērni laikam devās prom mazliet sabijušies (liekas, ka mazliet pārcentos ar saviem stāstiem par raganām).

Pēc Bērnu pilsētas apmeklējuma devāmies pie draudzenes māsas uz mājām, kur likām bērnus gulēt diendusu. Patiesībā diendusa ir viens no svarīgākajiem ceļošanas plānošanas elementiem. Ja gribat izbaudīt ceļojumu, tad noteikti ir jāieplāno, kur un kā liksiet bērnus gulēt diendusu, lai nebūtu jācīnās ar bērnu niķiem.

2. diena
Otro dienu pavadījām Kuldīgā, aizbraucām arī uz laukiem, kur visi bērni vienojās kopīgā makšķerēšanas tūrē. Laukos esošajā dīķī ir bariem mazu un mazliet izbadējušos zivtiņu, kas ir gatavas ķerties teju uz plika āķa. Bērniem mainot makšķeres un vecākiem palīdzot iemest ēsmu pareizajās vietās, visai īsā laikā ar mūsu puikām dzimšanas dienā uzdāvinātajām makšķerēm tika saķertas 27 gab zivis. Pēc tam viss saķertais loms draudzīgi tika palaists atpakaļ dīķī, lai paaugas. Interesanti, ka makšķerēšana šajā vecumā ne tuvu nav tikai puišu izklaide. Otra jautrība, protams ir jau noķertās spainī esošās zivis, kas visu laiku tiek atkārtoti ķertas ar rokām, kam tiek pienesti tārpiņi un kukainīši pa taisno uz spaini. Ja vien blakus būtu mamma, tad viņai noteikti nāktos mukt, jo vismaz bērniem viņa ir iestāstījusi, ka viņai ir bail no zivīm un tā ir kā zaļā gaisma puiku skrējienam ar zivīm pakaļ mammai.

Pēc pusdienlaika gulēšanas padzīvojāmies turpat pa piemājas smilškasti un šūpolēm. Beidzot man arī radās sajūta, ka puikas ir spējīgi kādā vietā uzturēties ilgāk par 20 minūtēm un neprasa visu laiku doties tālāk. Tā vietā man radās sajūta, ka viņi ir spējīgi šūpoties pat stundu no vietas, lai tikai sava vieta šūpolēs nebūtu jādod kādam citam bērnam, kas izmisīgi gaida savu rindu.

3. diena
Bijām nolēmuši doties uz Ventspils akvaparku. Izrādījās, ka Ventspils informācijas avīzē redaktori bija aizmirsuši pierakstīt, ka iekštelpu akvaparks (kurā esot vairāk izklaižu tieši maziem bērniem) nestrādā no 1. jūlija līdz 15. augustam. Aizbraucām, paskatījāmies un devāmies uz brīvdabas akvaparku. Iepriekš ar puikām akvaparkā nebijām bijuši, tāpēc arī īsti nebija nojausmas, ko tieši ar viņiem varam tur darīt un ko ne. Mierīgi devāmies iekšā un atradām mazākajiem bērniem paredzēto zonu. Dziļums no 30 līdz 50cm ar pakāpieniem.

Mūsu puikām vislabāk patika 30cm dziļums, iespēja ielīst bērnu kuģī, pastūrēt. Diemžēl vardes šļūcamais kalniņš bija aprīkots ar strūklaku, kas pirms nobraukšanas nolej bērnus no galvas līdz kājām ar ūdeni. Kā jau iepriekš rakstīju, tad mūsu bērniem pret to ir mērena alerģija, kā rezultātā šī atrakcija mums gāja secen. Vēl vairāk – Kārlim pirmā pieredze sanāca pat šoka terapijas veidā, jo brīdī, kad viņš kāpa uz kalniņa ūdens nelija, bet sāka līt tad, kad viņš jau bija apsēdies un gatavs braukt, kā rezultātā krietni pārbijās un vairs atrakcijās neielaidās.

Puikām tīri labi patika pasēdēt burbuļvannā un iespēja pašļakstīties ar ūdens strūklu, kas nāk no astoņkāja kājām. Mēģināju arī ar puikām nobraukt pa kādu lielo trubu, taču tā nebija pārāk laba doma – pēc trubas beigām esošais 1.2m dziļais ūdens tomēr bija pārāk dziļš, lai varētu veiksmīgi pats iekrist ūdenī un vēl noturēt bērnu virs ūdens. Ar Jāni brīnumainā kārtā man tas izdevās, taču pašam bija mērens diskomforts un secināju, ka tā galīgi nav laba doma.

Pēc akvaparka apmeklējuma devāmies uz Renķa dārzu, kur bērni atkal krietni izskrējās, kamēr tikām apkārt dārzam un apskatījām visus iespējamos apskates objektus – milzu zābaku, cepuri, kamolu, pogas, dažādus mušveidīgos, lielās šūpoles, aitas un vēl bariņu citu zvēru. Pēc dārza apmeklējuma atkal devāmies diendusā turpat netālu esošajā mājā.

Pēc izgulēšanās devāmies atpakaļ uz Kuldīgu, kur pēc neilgas atelpas devāmies vakara velo braucienā ar bērniem. Interesanti, ka viņi pie katra pamanītā gliemeža kāpa nost no divriteņiem un lika tos zālītē, lai kāds gadījumā neuzkāpj tiem virsū. Īpašu sajūsmu izsauca mazie gliemezīši jeb gliemežu bērniņi.

4. diena
Lai arī bijām norunājuši doties no Kuldīgas uz Tērvetes dabas parku jau no paša agra rīta, tomēr radās kaut kādas nobīdes ar māsīcas un brālēna gaidīšanu. Tāpēc iesākumā devāmies nelielā izbraucienā uz laukiem, kur dīķī puikas saķēra kaķim pāris brokastu zivis, kuras ar lielu prieku viņš arī notiesāja. Tad jau no Ventspils bija ieradusies māsīca ar brālēnu un varējām visai kuplā skaitā startēt uz Tērveti.

Kārtējo reizi maršruts un ceļā došanās laiks bija pieskaņots mūsu bērnu gulēšanas režīmam. Kārlis aizmiga jau pavisam īsi pēc došanās ceļā, Jānim gāja mazliet grūtāk un viņš aizmiga tikai neilgi pēc Saldus.

Tērvetē ieradāmies īsi pēc pulksten diviem dienā un ap pustrijiem devāmies iekšā parkā. Sākotnēji devāmies uz Rūķīšu mežu, kas mums kā šāda paša uzvārda nēsātājiem bija īpaši mīļš. Pa ceļam satikām arī Rūķu mammu, kas mūs pacienāja ar pankūkām un ievārījumu. Tālāk devāmies iekšā visās iespējamās rūķu mājās, kas mūsu bērnu vecumam bija izcili piemērotas. Viņi tika iekšā visur, es vien iemēģināju ielīst zemes rūķu mājā, kurā knapi tiku iekšā pa vienu galu un sapratu, ka izklaides šajā parkā ir domātas praktiski tikai pašiem mazākajiem apmeklētājiem :).

Interesantākais apmeklējot parku tieši 3 gadu vecumā ir bezgalīgās iespējas skaidrot bērnam par visiem procesiem, stāstīt bērniem pasakas un izglītot bērnus. Rūķīšu mežā nu jau ir saradušās daudz un dažādas amatu sētas, kurās katrā ir špikeris pieaugušajiem, kas tieši bērnam jāizstāsta. Tā nu varēju puikām izstāstīt gan par namdara, gan dzirnavnieka, gan kokzāģētāja, gan citiem amatiem. Ar katru jaunu atrakciju parkā arvien vairāk pārliecinājos, ka šis parks ir domāts tieši bērniem šajā vecumā. Biju vienkārši stāvā sajūsmā par bērnu prieku.

Pēc Rūķīšu meža devāmies uz Pasaku mežu, taču ņemot vērā mūsu visai vēlo ierašanos parkā, Pasaku mežā bijām jau krietni pavēlu, tāpēc nemaz nemēģinājām tikt līdz Sīkstulim, kas parkā esot tikai līdz plkst 17:00, bet no Raganas bija palikusi tikai kvēlojošu ogļu čupiņa. Tā nu devāmies apskatīt gan tukšo Velna vasarnīcu, gan tukšo Raganas māju.

Interesanti, ka Kārlis bija tik ļoti satraucies par visiem tēliem, ka baidījās iet iekšā Velna vasarnīcā, sauca, lai mēs visi nākam ātri ārā. Negribēja iet arī Raganas mājā, bet ieraugot Vilkaču būdu grasījās par visām varēm mukt prom. Nācās vien skaidrot nabadziņam, ka šie ir labie tēli (te patiesībā arī noderēja špikeris pie Raganas mājas, kurā bija rakstīts, ka raganas palīdzot atrast mežā pazudušus bērnus).

Beigu beigās devāmies atpakaļ uz mašīnu vēl pa ceļam otro reizi iestiprinoties ar līdzi paņemtajiem našķiem un ūdeni. Pa visu pastaigu laiku puikas paņēmu rokās tikai pašā ceļa galā kādus pēdējos 100 metrus. Visu pārējo laiku viņi vai nu skrēja (šodien bija ap +31C) vai arī piedalījās kādās atrakcijās lienot vai kāpjot. Es joprojām nesaprotu kā viņi to spēj izturēt un kur ņem savu enerģiju.

Dodoties cauri visām takām ik pa brīdim manījām cauri parkam braucošu vilcienu. Tā kā Raganu silā mazliet apmaldījāmies, tad arī neatradām pēdējo vilcieniņa pieturu. Lai bērni nebūtu piekrāpti ar vilcienu, ar šoferi aprunājoties izlēmām, ka izbrauksim nelielu aplīti ap Rūķīšu mežu. Pasākuma noslēgumā vēl paēdām kārtīgas vakariņas informācijas centra kafejnīcā.

Atpakaļceļā uz Rīgu visu laiku runājos ar puikām, lai viņi neaizmigtu un varētu kārtīgi iet gulēt jau savās gultās. Sarunu gaitā ar Kārli tikām tik tālu, ka viņš bija gatavs doties atpakaļ un kāpt iekšā gan Velna vasarnīcā, gan Raganas mājā. Tad jau miegs būs mierīgs un sapnīši saldi :)

Šobrīd viennozīmīgi ir skaidrs, ka, ja jūsu 3gadnieks nav bijis Tērvetē, jums turp ir jābrauc pēc iespējas ātrāk. Lieliska ģimenes izklaide.

Priekšā vēl bariņš ar plānotiem interesantiem pasākumiem, turpinājums sekos.

Rekur zaķis!

Posted on June 22, 2011, under Ikdienas pieraksti.

Reizi pa reizei otrdienās apciemojam manus vecākus, arī šodien. Braucot mājup piestājām ceļmalā, lai saplēstu ozolzarus Jāņa vainagam, braucam tālāk meklēt arī margrietiņas un rudzupuķes. Tā kā bija jau visai pavēls vakars, tad ik pa brīdim gar pļavām pabraucu lēnāk, lai pamanītu vajadzīgās puķes.

Te pēkšņi vienā no sāna ceļiem pamanu zaķi. Domāju parādīšu bērniem kā zaķis skrien. Griežu iekšā ceļā un mēģinu bērniem caur logu parādīt zaķi, kas lec pa pļavu tā, ka ik pa brīdim ausis vien pazib no garās zāles. Pēc brīža ir skaidrs, ka puikām zaķi ieraudzīt neizdodas un tas jau ir gabalā. Sāku pa nesen būvēto un, kā vēlāk izrādās, dikti irdeno zemes ceļu braukt atpakaļgaitā ārā uz šoseju, jo tas ir pārāk šaurs, lai apgrieztos.

Pāris neveiksmīgi skati spoguļos un mašīnas pakaļējais ritenis jau ir noslīdējis uz grāvja pusi kopā ar krietnu gabalu paša ceļa. Saprazdams, ka nu ir ziepes, mēģinu tikt uz priekšu, bet nekā – pēc pāris piegājieniem esmu mēreni noracies svaigi būvētajā ceļā. Izkāpju ārā, ar kāju paspārdu smilšu kalnus, mēģinu kustēt no vietas un nekas diži labāks nesanāk – kāpju ārā nākamo reizi un skatos jau, ka mašīna ir veiksmīgi apgūlusies uz vēdera.

Īsti daudz varianti jau vairs nav – mēģināt kaut ko bāzt zem riteņiem, mēģināt noķert kādu palīgu uz lielā ceļa vai zvanīt vecākiem. Mazliet padomāju, parēķināju, paliku pāris lielākus akmeņus zem riteņiem un tomēr caur grāvi tiku ārā uz šosejas. Tad nu bija mērens atvieglojums, un sarunu temats ar bērniem visam atlikušajam ceļam – tajā skaitā par zaķiem, traktoriem, ceļamkrāniem, grāvjiem un visu pārējo, kas varēja sekot..

Pabraucot pāris kilometrus uz priekšu ceļmalā sēdēja vēlviens zaķis. To vairs tomēr neriskēju mēģināt parādīt bērniem – ar vienu grāvi šovakar pietika :))

Pirmās sacensības

Posted on May 24, 2011, under Ikdienas pieraksti.

Man vienmēr ir licies, ka vecākiem ir mazliet jāpiestrādā pie pierunāšanas, lai bērniem liktu darīt kaut ko interesantu. Tā kā mūsu bērni ir visai aktīvi un kustīgi, tad izdomāju viņus pierunāt uz piedalīšanos sacensībās. Pāris gadus atpakaļ pats skrēju krosu mežā tepat Baložos, vēl pagājušajā gadā iemēģināju veiksmi arī Baložu velokrosa distances pievarēšanā. Piedalījos vairāk balstoties uz principa “galvenais ir piedalīties”. Līdzīgi arī ar bērniem – galvenais ir piedalīties.

Pirmais piegājiens. Baložu Bizons (www.balozubizons.lv) skriešanas kross mežā. Pa ceļam uz mājām no dārziņa izdomāju iebraukt mežā un pamēģināt pierunāt puikas uz skriešanu. Jau pusceļā iebīdīju vajadzīgos tekstus, pēc vairākiem diametrāli pretējiem sarunu pavērsieniem (nē, es neskriešu, nē es negribu un jā, skriešu, jā gribu) tomēr bijām tikuši līdz trasei. Piereģistrējāmies, mēģinājām pielikt numurus, bet nekā. Puikas negribot numurus.

Ja es pats viņus vēl varētu atšķirt bez numuriem, tad sacensību tiesneši ar šādu pavērsienu diez vai būtu mierā – divi vienādi bērni trasē, turklāt vēl bez numuriem :). Kaut kā tomēr pamanījos puikas pierunāt numurus pielikt uz muguras – viņi paši tos neredz, bet sacensību tiesneši var viņus piefiksēt. Sagaidam startu un aiziet mežā.

Pirmie 3 soļi un hops, abi stāv kā sālsstabi – tālāk neskriešot. Mēģinam runāties, stāstu, stāstu, stāstu. Lēnā garā aizstaigājamies līdz pusei no distances (distance ap 250m) un tad pēkšņi Kārļa galvā notiek kaut kāds klikšķis un viņš sāk skriet. Aizskrien kādus 5m no finiša, apstājas un gaida mani. Jāni atstāt trasē vienu pašu arī nevaru, lai palīdzētu tikt līdz galam Kārlim. Tā nu mēģinu no 100m attāluma piedabūt, lai Kārlis šķērso finiša līniju, to pašu dara arī sacensību tiesneses no pāris metru attāluma. Kaut kā tas izdodas un jau pēc pāris minūtēm ar Jāni arī esam finiša līnijas tuvumā. Pirmais finišs veiksmīgs.

Šī bija viena no tām reizēm, kad sajutu kārtīgu vecāka lepnumu par labi padarītu darbu un sāku saprast, kāpēc vecāki tik ļoti jūt līdzi savu bērnu aktivitātēm.

Otrais piegājiens. Pāris dienas vēlāk izdomājām pamēģināt piedalīties Rīgas domes organizētajā riteņvasarā (www.ritenvasara.lv), kas katru trešdienu notiek Uzvaras parkā. Internetā aptuveni apskatījos pasākuma programmu, novērtēju, ka mūsu starts varētu būt ap 18.30 un devāmies pakaļ bērniem uz dārziņu, lai pēc tam piedalītos sacensībās. Aizbraucām uz sacensību vietu, piereģistrējāmies, gatavojāmies startam, runājam ar puikām, ka mamma paliks un gaidīs finišā, puikas brauks ar riteņiem, es skriešu līdzi.

Kopā jānobrauc ap 1km gara distance. Sagaidam starta signālu un dodamies trasē. Pēc nobrauktiem apmēram 100 metriem Kārlis (laikam) izdomā, ka griezīs riteni atpakaļ un brauks pie mammas. Viss mūsu plāns sagāžas kā kāršu namiņš. Mammai nekas cits neatliek, kā skriet līdzi Kārlim, taču tiklīdz Kārlis ir atrāvies par kādiem 20-30 metriem, tā Jānim ir sēras par aizskrējušo mammīti un nekas no braukšanas nesanāk. Tā nu nekas cits neatliek, kā mammai noskriet līdzi puikām uz maiņām teju 2 km garu distanci :)

Trešais piegājiens. Atkal Baložu Bizons un skriešana pa meža trasi. Novērtējot iepriekšējo sacensību pieredzi ir sajūta, ka ar Kārli viss būs kārtībā, jo viņš jau pagājušajā reizē ir skrējis un sapratis, ap ko lieta grozās. Piereģistrējamies, gaidam startu. Starts, sākam skriet un pēc 10 metriem Kārlis apstājas, paziņo, ka neskries. Tikmēr Jānis ar mammu jau ir tālēs zilajās un mēs mēģinam sarunāt, ka jādodas uz finiša pusi. No sarunām nekas pārāk prātīgs nesanāk un liekam mammai atkal noskriet divus apļus :).

Kārlis skrien krosu Baložu Bizonī
Kārlis skrien krosu Baložu Bizonī

Iepērkamies :)

Posted on October 27, 2010, under Ikdienas pieraksti.

Ar bērniem pa veikaliem īpaši cenšamies nestaigāt, tik vien kā reizi pa reizei ar viņiem kopā dodamies iegādāties kaut ko no apģērba vai pārtikas. Pārsvarā visu nepieciešamo iespēju robežās sagādājam bez bērnu klātbūtnes, lai izvairītos no dažāda veida domstarpībām par to, kuras lietas veikalos drīkst ņemt, kuras nedrīkst, ko mēs pirksim un ko nepirksim. Tā kā puikas ir dikti aktīvi, tad viņus abus reizē noganīt un vēl iepirkties ir praktiski nereāli. Šodien paņemot no bērnudārza abus puikas secinājām, ka ir pēdējais laiks iegādāties ūdensnecaurlaidīgas bikses, lai, gadījumā, ja gadās pakrist, bikses uzreiz nebūtu slapjas un nebūtu jāmazgā.

Domāts, darīts. Dodamies uz dārziņam tuvāko lielveikalu “Mols”, kurā jau iepriekš bijām nodomājuši izmēģināt 2 veikalus – Cubus un Lindex. Iegājām veikalā, apskatījāmies karti un devāmies uz tuvāko – Cubus. Uzreiz piegāju pie pārdevējas un noskaidroju, ka vajadzīgā prece nav. Saganījām abus puikas, devāmies uz Lindex.

Tieši Lindex, liekas, bija veikals, kurā šādas bikses iegādājāmies pagājušajā gadā, cerējām, ka mode nebūs pārāk aizskrējusi uz priekšu un tādas pašas, tikai lielākas, dabūsim arī šogad. Bikses bija. Taču ne jau par biksēm ir šis stāsts, bet par veikalu Lindex.

Viņiem ir tāds interesants telpas izkārtojums. Veikala ieejas galā atrodas parastas sieviešu drēbes, veikala vidusdaļā atrodas sieviešu apakšveļa, bet pašā veikala dziļumā atrodas bērnu apģērbi. Tas nozīmē, ka, lai tiktu pie mūs interesējošajām biksēm, mums ir jādodas cauri visam veikalam. To arī daram.

Pusceļā pēkšņi puikas pamana, ka veikalā ir izvietotas manekenes, kurām ir uzvilkta tikai apakšveļa. Citēju:

- Tēti, skaties! Plika tante!
- Nē, tā nav tante, tā ir liela lelle, iesim tālāk.
- Tēti, plika tante! Es papaijāšu!

Ja jums kāds vecāks saka, ka divgadīgs bērns jums ar saviem tekstiem var vienkārši iedot kā ar bomi pa pieri, tad šī ir tā reize, kad es dabūju ar bomi pa pieri. Lieki būtu teikt, ka mūsu saruna bija pietiekami skaļa, lai to dzirdētu visi apkārt esošie veikala apmeklētāji un pārdevējas, kam tas izraisīja vieglu smīnu.

Lai nu kā, kaut kā tikām garām manekenēm un mēģinājām atrast bikses. Nepagāja ne pus minūte, kad puikas jau atkal devās uzbrukumā sēdošai manekenei un šoreiz jau sāka mēģināt kāpt klēpī un paijāt.

Lai vēl vairāk nekristu kaunā, kaut kā tomēr dabūju puikas ārā no veikala, kamēr mamma tiek galā ar bikšu pirkšanu :).

Sautējums / Saldējums

Posted on September 23, 2010, under Ikdienas pieraksti.

Puikas, sautējumu ēdīsiet?
- jā, jā, jā!

Abi divi aizskrien pie galda, paķer savus krēsliņus, apsēžas. Gaida. Tiek pasniegtas bļodas ar svaigi pagatavotu sakņu sautējumu un te pēkšņi puikām sejas izteiksmes sagriežas līdz pilnīgam izmisumam. Tas neesot SALDĒJUMS! Secinājums vienkāršs – ir vārdi, pie kuru lietošanas ir mazliet jāpiedomā. Ja gribi, lai bērni ēd sakņu sautējumu, tad ir jāizdomā šim ēdienam cits nosaukums, citādi rodas pārpratumi. Pie tam, kas ir interesanti, jau otro reizi uzkāpjam uz šī grābekļa :).

Kā jau var nojaust, tad sakņu sautējuma ēšana nevienam pat prātā nebija. Tā vietā vecākiem vien nācās piekāpties un uzcienāt puikas vakariņās ar (itkā jau apsolīto) saldējumu. Līdz pat šim brīdim vēl neesam sapratuši, kā lai nosauc šo maģisko ēdienu ar saldējumam līdzīgo nosaukumu :)

Kāpēc lietus līst?

Posted on September 9, 2010, under Ikdienas pieraksti.

Pēc visa spriežot oficiāli ir iesācies lielo jautājumu laiks. Pāris dienas atpakaļ puikas sāka uzdot jautājumus. Kā pirmo jautājumu piefiksējām “Kāpēc lietus līst?”, kurš jau pirmajā piegājienā tika uzdots vismaz reizes septiņas.

Mums ir paradums visu laiku runāties braucot mašīnā. Tā, kādu rītu braucot ar auto uz bērnudārzu pēkšņi no aizmugures izskan iepriekš minētais jautājums. Uz mirkli pat apstulbu, tad sapratu, ka jāmēģina bērniem skaidrot lietas, lai viņi arī turpmāk uzdotu jautājumus un saprastu lietu kārtību.

Pirmais atbildes variants bija pagalam neveiksmīgs – uzreiz prātā iešāvās fizikas lietas par ūdens iztvaikošanu saules ietekmē, kondensēšanos mākoņos un vēlāku nokļūšanu atpakaļ uz zemes. Aptuveni tā arī izstāstīju atbildi. Tiklīdz biju beidzis savu skaidrojumu sapratu, ka uz citiem jautājumiem būs jāmēģina atbildēt piedomājot pie vienkāršības.

Nepagāja ne 20 sekundes, kad tas pats jautājums tika uzdots jau no otra aizmugurējā sēdekļa stūra. Te nu ķēros pie vienkāršotāka skaidrojuma meklējumiem.. “mākonīši sadzeras daudz ūdentiņu un tad kad vairs nevar izturēt, tad līst lietus..”. Bams! Atkal neveiksmīgs skaidrojums – piemērojot mazliet loģikas sanāk, ka mākoņi mums čurā uz galvas. Tā nevar turpināt.

Paiet vēl 20 sekundes un jautājums jau tiek uzdots trešo reizi. Sajutos gandrīz kā skolā. Atbilde nepareiza, mēģini vēlreiz :). Tā nu turpinājām apspriedi par lietus līšanas iemesliem, līdz pat pašam dārziņam un eksāmenu ar šo jautājumu es varu trenēties nolikt praktiski katrā nelielajā izbraucienā ar mašīnu.

Pāris dienas vēlāk ir parādījušies arī citi jautājumi par pasaules lietu kārtību, bet tagad jau vienkāršotie un jēdzīgie skaidrojumi padodas daudz vieglāk. Jūtu, ka tuvojas lielā “Kāpēcīšu” jautrība :)

Zaķīīīīīīt!

Posted on February 3, 2010, under Ikdienas pieraksti.

Neilgi pēc bērnu piedzimšanas viņiem iegādājāmies lupatu mantiņas – zaķīti un vardīti. Lupatu mantiņas ir tādas mīkstās mantiņas, kuras sastāv no kvadrātveida auduma gabala, kam ir piešūta klāt kāda dzīvnieka galva, kājas un rokas. Labu laiku, kamēr puikas bija pavisam mazi, viņi dikti uzmanīja savas mantiņas un ikreiz dodoties gulēt arī ņēma viņas azotē. Pagāja vairāki mēneši un mantiņas vairs nelikās īpaši vajadzīgas. Reizi pa reizei puikas viņas paņēma azotē gulēt ejot, bet visādi citādi izskatījās, ka mantiņas ir vienaldzīgas.

Es vairs īsti neatceros pašu epizodes laiku, taču tas bija kaut kad pēc tam, kad puikas bija sākuši teikt savus pirmos vārdus. Kādu nakti Jānis pamostas no nakts miega un skaļi raud. Ieeju puiku istabā un mēģinu Jāni nomierināt, bet viņš tikai histērijā kliedz un nekādi nav nomierināms. Paiet minūte, divas, trīs, piecas, bet Jānis tik kliedz. Nelīdz ne rokās ņemšana, ne kāds cits no ierastajiem paņēmieniem. Te pēkšņi ieklausījos, ko tieši Jānis kliedz. Izrādās tas ir kaut kas līdzīgs “Zaķīīīīt!”. Tajā brīdī viņa gultiņā sameklēju mazo mīļo lupatu mantiņu un iedevu viņam rokās. Momentāni iestājas pilnīgs klusums, Jānis apguļas gultiņā un aizmieg.

Kopš šīs epizodes mums vienmēr pa rokai ir mazā mīļā lupatu mantiņa, kura tiek ņemta līdzi gan visos izbraucienos, gan arī ikdienā uz bērnudārzu. Tagad, vairākus mēnešus pēc šīs epizodes, puikas ir stipri progresējuši ar valodas attīstību un ļoti daudz no viņu teiktā var saprast jau uzreiz, nevis pēc 5 minūšu klausīšanās :).

Pirmo reizi pie friziera

Posted on January 6, 2010, under Ikdienas pieraksti.

Kādu brīdi nav sanācis pieķerties rakstīšanai, tā nu jāsaraksta pāris pagātnes notikumi. Viens no lielajiem notikumiem ir pirmā apmeklējuma reize pie friziera. Puikām mati bija atauguši jau tik tālu, ka uz pieres esošās matu šķipsnas sāka tuvoties acīm. Pa laikam jau itkā bijām ierunājušies par to, ka vajadzētu puikām apgriezt matus, taču līdz darīšanai nebijām tikuši. Vēl pa vidu jaucās māņticīgie, kas (neatceros kāpēc) apgalvoja, ka bērniem matus nedrīkstot griezt, kamēr viņi nesākot kārtīgi runāt. Lai nu kā tur arī būtu, nolēmām, ka dosimies pie friziera.

Pirmā doma bija, ka jāmeklē bērnu frizētava. Tā kā biju dzirdējis par Pinku namu, tad pamēģināju pameklēt viņu kontaktus internetā un palasīt arī pāris atsauksmes. No atsauksmēm nekas pārāk iepriecinošs nerēgojās – jāmaksā 12 Ls par bērnu, arī tad ja neizdodas nogriezt matus. Zinot, ka mūsu puikas ilgāk par 2 minūtēm uz vietas nav spējīgi nosēdēt, samaksāt 12 Ls par, piemēram, pusapgrieztiem matiem īpašas vēlmes nebija. Lai nu kā, tomēr sestdienas dienā piezvanīju un saņēmu atbildi, ka viņi varot pieņemt tikai pirmdienā. Ar to pietika, lai apsvērtu citas alternatīvas.

Draudzene izdomāja aiziet tepat uz Baložos esošo frizētavu un aprunāties, vai viņi nevar mums izpalīdzēt. Izrādījās, ka tepat pārsimts metrus blakus mūsu mājai esošajā frizētavā arī strādā friziere ar pieredzi bērnu matu griešanā. Tā nu sarunājām, ka pēc pusdienlaika gulēšanas ar puikām dosimies pie viņas. Puikas, protams, nogulēja nedaudz ilgāk par norunāto laiku, taču tas netraucēja.

Devāmies uz frizētavu un mēģinājām sākt darboties. Pirmais draudzenes klēpī pretī spogulim tika nosēdināts Kārlis, kas aptuveni 4 minūtes arī ļāva sevi visai mierīgi frizēt. Pēc tam viņam bija steidzamas darīšanas un bija jāskrien kaut ko papētīt frizētavā. Nolēmām, ka nav jēgas mocīt bērnu un frizieres krēslā sēdos es ar Jāni. Scenārijs identisks – mati apgriezti vienā sānā, nosēdētas aptuveni 4 minūtes un jāskrien.

Mirklis atpūtas un frizieres krēslā atkal Kārlis, šņik, šņik un atkal jāskrien. Mēģinājām izlīdzēties ar visādām mantām un priekšmetiem un kaut kā tomēr Kārli izdevās nofrizēt līdz galam. Tālāk sekoja Jāņa otrais piegājiens. Arī viņam mantas un visādas atrakcijas gandrīz līdzēja. Pēdējās matu šķipsnas tika apgrieztas jau pārvietojoties pa frizētavas telpām un frizierei skrienot pakaļ viņam. Arī ar maksāšanu tikām cauri stipri draudzīgāk – ja nemaldos, tad draudzene par abiem puikām samaksāja vien nieka 4 latus :).

Kārlis mammas klēpī

Skatieties kā tētis čuč!

Posted on November 5, 2009, under Ikdienas pieraksti.

Ir reizes, kad bērnus nolikt gulēt ir grūtāk, kā parasti – nelīdz ne sarunas, ne muguras bužināšana, ne arī citi ierastie triki. Gadās visādi – vai nu bērnam nenāk miegs, vai gulešana notiek svešā vietā, vai arī bērns vienkārši ir pamodies nakts otrajā pusē un vairs nevar aizmigt. Tā vietā, lai bērnam bužinātu muguru, dikti intensīvi viņu mēģinātu pierunāt uz gulēšanu, dziedātu, ņemtu rokās un ucinātu, es vienkārši apguļos uz grīdas blakus bērnu gultiņām un saku “skatieties, kā tētis čuč!”. Pēc kāda brīža puikas parasti nomierinās un aizmieg.

Jautrākais visā šajā pasākumā ir fakts, ka ir reizes, kad es īsti nesaprotu, kurš no visiem aizmieg pirmais – es, vai kāds no puikām. Liekot puikas gulēt diendusu jau vairākas reizes draudzene ir ienākusi istabā mani pamodināt. Arī mēģinot aizmidzināt puikas rīta pusē pāris reizes ir gadījies pamosties uz grīdas un secināt, ka abi puikas jau kādu brītiņu tomēr čuč :)

Nagu griešana

Posted on November 5, 2009, under Ikdienas pieraksti.

Ir bērni, kas jau no dzimšanas nekādi neprotestē pret nagu griešanu un ļauj sev izveikt kārtīgu manikīru un pedikīru. Mūsējie tādi nav. Jau kopš dzimšanas tiklīdz paņemam savā rokā kādu no bērnu rociņām, tā viņi uzreiz mēģina atbrīvot savu roku un nekādi neļauj griezt nagus.

Sākumā mēģinājām griezt pa diviem – viens mēģina novērst uzmanību ar mantiņām, grabulīšiem un jokiem, tikmēr otrs mēģina nogriezt nagus. Kādu laiku tas arī izdevās, taču ar katru reizi tās izvērtās par arvien lielākām problēmām. Ja roku nagus vēl varēja kaut kā nogriezt, tad ar kāju nagiem gāja pavisam traki.

Izrādās, ka šīs problēmas risinājums ir vienkāršāks par vienkāršu – jāsagaida, kad bērns ir kārtīgi aizmidzis un viņa nagi jānogriež miegā. Labu laiku baidījos to darīt, jo visu laiku satraucos, ka puikas uzreiz modīsies. Ņemot vērā, ka puikas labu laiku bija diezgan intensīvi jāmēģina pierunāt uz gulēšanu, tad bija pagrūti saņemties. Tagad jau process ir diezgan labi iegājies. Noliekam puikas gulēt, pagaidam kādas 10 minūtes, dodamies iekšā istabā, paņemam rokā bērna roku, ja neseko nekāda reakcija, tad var droši slēgt iekšā gaismu un griezt nagus.

Bez īpaša stresa un satraukuma var mierīgi vienā piegājienā nogriezt abiem puikām gan roku, gan kāju nagus. Pāris reizes gan ir gadījies, ka puikas sāk arī miegā raut roku ārā vai mosties, tad gan nākas fiksi skriet pie gaismas slēdža un pazust no istabas :). Katrā ziņā nav vērts bērnu spīdzināt un mēģināt ar varu apgriezt viņa nagus, ja to var izdarīt viņam nemanot, kamēr viņš guļ. Pēc vairāku mēnešu nagu griešanas miegā tagad Kārlis jau atļauj pāris nagus nogriezt sēžot klēpī nomodā.