Archive for June, 2008
30. jūnijs – tētis mēģina strādāt no mājām
Posted on June 30, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Ņemot vērā pagājušās īsās darba nedēļas pieredzi ar draudzenes puņķiem un asarām un izmisīgo cīņu ar abiem mazajiem niķiem, šodien izdomāju pastrādāt no mājām. Lai arī darba devējs burtiski pirms dažām dienām ieviesa noteikumu, ka 80% no darba laika ir jāstrādā birojā, lai veicinātu komandas darbu, tomēr izdarīju atkāpi no šī noteikuma. Galvenais iemesls – saprast, cik tad īsti pa dienu sanāk tas brīvais laiks pastrādāt un kuri ir tie dienas laiki, kad abi mazie ir visaktīvākie un mammai ir nepieciešamas papildus palīdzīgās rokas.
Rīta cēliens bija tīri mierīgs. Pēc tam, kad abi mazie ap plkst 8 bija paēduši, draudzene vēl aizgāja pagulēt, bet es ķēros pie darbiem. Kādu stundu pastrādājis sadzirdēju, ka blakus istabā mostas mazie. Nezinu, kā tas nākas, taču praktiski vienmēr ir tā, ka, ja pamostas viens, tad tūlīt pamodīsies arī otrs. Tā nu skraidīju kādu brīdi no vienas gultiņas pie otras, kamēr pamodās draudzene, tad jau viens pa rokām viņai, viens man un pēc brīža tomēr abi aizmieg.
Atkal skrienu strādāt, izdodas izbrīvēt kādu aptuveni stundu. Atkal pamostas mazie un jāsteidz palīgā draudzenei. Ap vienpadsmitiem pēc paēšanas abi mazie aizmiga, šoreiz jau uz kādām 3 stundām. Tētis atkal dodas strādāt, bet mamma tikmēr skrien uzēst brokastis vai nu jau agrās pusdienas. Atbrauc pāris ciemiņi un kamēr ciemiņi palīdz pabarot mazos, tikmēr tētis vēljoprojām strādā. Viss mainās pēc paēšanas – ciemiņiem jādodas prom, bet abi mazie atkal niķojas. Kārli kaut kā izdodas pielauzt uz gulēšanu pāris reizes pa pus stundai vai stundai, taču Jancis neguļ līdz pat vannošanas laikam ap pus astoņiem vakarā. Kārlis uz to laiku ar nelielu palīdzību tiek pamodināts un arī novannots. Šodien pirmdiena, tāpēc abi mazie viens pēc otra dodas kopā ar tēti lielajā vannā un mazgājas ar ziepēm. Kad abi mazie novannoti, tētis atkal tiek mazliet pie datora pastrādāt.
Visā visumā ja tā paskatās uz nostrādāto stundu skaitu, tad var teikt, ka tas ir tāds pats vai pat lielāks, kā birojā nostrādāto stundu skaits. Paskatoties uz padarītajiem darbiem, var teikt, ka birojā, visticamāk, būtu padarījis tikpat daudz. Vienīgā nelaime – darbs ir gana saraustīts un ievelkas visas dienas garumā, nevis kā biju pieradis to darīt – sākot no kādiem 7 vai 8 rītā līdz plkst 15 vai 16. No otras puses šādi strādājot draudzenei ir daudz vieglāk, jo jebkurā brīdī ir pieejamas palīdzīgas rokas un var iztikt no lieka stresa, kas īpaši nav vēlams šobrīd, kamēr mazie tiek baroti ar krūti.
Lai arī pa māju biju nodzīvojies vairāk kā mēnesi, tā īsti nebiju aptvēris, cik grūti draudzenei ir vienai tikt galā ar abiem mazajiem reizē. Tā nu šo nedēļu mēģināšu strādāt tāpat, kā šodien, varbūt uz kādu brīdi aizbraucot arī līdz birojam, bet pēc tam vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Lielisks iemesls izmantot iekrāto atvaļinājumu :)
Par auto braukšanu
Posted on June 29, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Braucot ar auto draudzene man bieži vien atgādina “atceries, ka tu ved visdārgāko kravu pasaulē”. Es viņai vienmēr piekrītu, lai gan godīgi sakot man braucot ar auto praktiski nav nekāda uztraukuma, ka mazie aizmugurē sēž savos sēdeklīšos kārtīgi piesprādzēti. Protams, es braucu salīdzinoši daudz mierīgāk, nekā es to daru viens pats un mierīgāk, nekā mēs braucām pirms mēs bijām četratā. Varbūt tikai pašā pirmajā reizē bija tāds saviļņojošs satraukums.
Taču viss izmainījās vakar braucot mājās no kāzām. Bija ap plkst 1 naktī un braucām mājup no Ropažiem uz Rīgu. Ar gaismām viss kārtībā, braucu aptuveni 100m aiz kāda cita šofera. Te pēkšņi aptuveni 20 metrus sev priekšā pamanīju uz pretējās braukšanas joslas iznākošu mežacūku baru ar kārtīgu sugas tēviņu priekšgalā. Vienīgais, ko paspēju izdvest draudzenei bija “Tu redzēji?”. Par laimi mežacūkas neskrēja pāri ceļam, bet godīgi palaida mūs garām. Pēc 100 metriem apturēju auto un vajadzēja vismaz pāris minūtes, lai es atkal būtu spējīgs braukt tālāk. Ņemot vērā, ka ārā bija migla, ātrums bija ap 70-80km/h pie 90km/h atļautā. Taču tas jau nemainītu lietas būtību, jo saskrienoties ar kārtīgu mežacūku sekas varētu būt ļoti traģiskas neatkarīgi vai tie ir 40, 50, 60 vai 70km/h.
Trakākais ir tas, ka tikai pēc tam, kad tu esi piedzīvojis šādu situāciju, tu apzinies, ka jebkurā brīdī tev priekšā var izskriet kāds meža zvērs un tu vairs neko nevarēsi izdarīt, lai pasargātu savas mazās atvasītes. Pēc tam tālāk mājup braucu ar trīskāršu modrību un nepārsniedzot 70km/h ātrumu. Arī atbraucot mājās kādu brīdi vēl nevarēju nomierināties un aizmigt..
28. jūnijs – kāzas
Posted on June 29, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Nē, ne mūsu kāzas. Šo sestdien/svētdien bijām uz otro publisko pasākumu kopā ar mazajiem. Pirmais publiskais pasākums bija kaimiņu meitēna kristības, kurās visu uzmanību gribēja sev iegūt mūsu Jancis ar mērenu baznīcas piebļaušanu. Šoreiz viss jau bija mierīgāk un baznīcā mēs tīri mierīgi gulējām.
Tā kā brīvajā brīdī mēdzu šad tad fotografēt un jaunajam pārim bieži vien iepatīkas manas bildes, tad biju aizrunāts arī pafotografēt, taču tā kā nu jau mēs esam nevis divi, bet četri, tad ar fotografēšanu gāja grūti. Kamēr baznīcā abi mazie mierīgi čučēja, tikmēr es varēju izpausties un sabildēt visu kāzu ceremoniju un arī kopīgo pozēšanu baznīcas ārpusē. Taču tālāk jau gāja kā pa viļņiem – bieži vien mazie niķojās un gribēja redzēt tēti savā tuvumā, tāpēc labi, ka kāzās bija arī draudzenes brālis, kas varēja pārņemt manus pienākumus.
No pašām kāzām beigu beigās redzējām diezgan maz. Vienā pieturas vietā, kamēr jaunais pāris devās kādās izklaidēs, mēs barojām mazos (atzinības vārdi viesnīcai Islande Ķīpsalā par pieejamo bērnu pārtīšanas istabiņu). Nākamajā pieturvietā nedaudz lija lietus, tāpēc palikām ar mazajiem mašīnā, tad sekoja Daugavas muzeja apmeklējums, kur pa parciņa teritoriju tīri labi varējām pastaigāt un es pat tiku nedaudz pie bildēšanas. Tuvojoties muzeja apmeklējuma beigu laikam arī mazie pamodās un pieprasīja savu devu – nācās barot mazos turpat mašīnā. Tikmēr gan jaunais pāris, gan kāzu viesi jau bija tālēs zilajās. Brīžiem pat pārņēma sava veida izmisums – itkā piedalāmies kāzās, bet no visa redzam dikti maz un tagad vēl esam te palikuši vieni paši. Lai būtu kā bijis, tomēr tikām atpakaļ uz pēdām jaunajam pārim un kopīgi ieradāmies viesu namā.
Viss būtu kārtībā, ja vien nebūtu odu. Ja ārā mēs fiksi uzlikām ratiem moskītu tīklu un viss bija daudz maz kārtībā, tad mēs neiedomājāmies, ka tie mazie lidojošie draņķi varētu būt arī pilnas istabas. Tā nu neko daudz nepasvinējušies drošības pēc ap plkst 12 naktī pabarojām mazos un devāmies mājup. Abi mazie laikam bija diezgan paguruši un tā arī nogulēja līdz pat pieciem rītā. Tad vēl 3 stundas miega, atkal pabarojām mazos un devāmies atpakaļ uz viesu namu. Šoreiz jau viss gāja gludāk – ārā laiks labs, mazie piesaulītē guļ, kamēr mēs abi pa iekšu dzīvojamies un pasvinam.
Varbūt, ka mēs piekritām šādam pasākumam par agru, un vajadzēja ļaut mazajiem paaugties pirms doties iekšā šāda mēroga pasākumos, taču visā visumā tā bija interesanta pieredze.
Par vecāku diskusiju vietām calis.lv, u.c.
Mazuļu gaidīšanas laiks parasti ir īpašs un bieži vien vecāki jau laikus cenšas iepazīties ar dažāda veida pieejamo informāciju par to, kas viņus sagaida. Latvijas internetā ir pieejamas vairākas jauno vecāku tikšanās vietas, viena no populārākajām ir calis.lv forumi. Kad nomainījām ginekoloģi (kādā citā ierakstā pastāstīšu par šo procesu vairāk), viņa mums ieteica šīs diskusijas nelasīt. Varbūt tas izklausās muļķīgi, taču tieši tā arī darījām. Visā mazuļu gaidīšanas laikā biju šajā resursā iegājis tikai dažas reizes pirms iepazīšanās ar jauno ginekoloģi.
Kāds tad ir iemesls šādai šo resursu ignorēšanai? Šajos interneta resursos pulcējas ļoti dažādi cilvēki ar dažādiem dzīves uzskatiem, dažādām problēmām un nepatīkamām dzīves situācijām. Lai jaunie vecāki būtu pēc iespējas mierīgāki bērnu gaidīšanas laikā visas tās paredzamās briesmas un briesmiņas, kas tur tiek apspriestas vienkārši labāk nezināt un lieki neuztraukties. Klausījām savu dakteri un mierīgi sagaidījām abus savus mazos rakarus. Visus jautājumus, kas mūs interesēja vai uztrauca vienkārši noskaidrojām pie savas ginekoloģes, kura ļoti mīļi un saprotami mums visu paskaidroja.
Arī šobrīd pēc bērnu piedzimšanas šos resursus mēs neapmeklējam tieši šī paša iemesla dēļ – mēs ar visu lieliski tiekam galā un nav laika iedziļināties citu dzīvesstāstos un problēmās. Tā vietā mēs aktīvāk komunicējam ar saviem draugiem un radiem, kam pašiem nesen ir pieteikušies mazie. Tā teikt, tu nekad nevari zināt, ko tev ieteiks kāds anonīms interneta komentētājs, taču uz reālu pazīstamu cilvēku ieteikumiem var paļauties daudz drošāk.
25. jūnijs – Tētis atgriežas darbā
Posted on June 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Jau labu laiku klusībā pie sevis domāju, kas notiks, kad man būs jāatsāk strādāt. Ja ģimenē ir piedzimis viens bērns, tad tēvi parasti atsāk strādāt jau uzreiz pēc valsts apmaksātajām 10 paternitātes atvaļinājuma dienām un mātes arī lieliski tiek galā ar vienu bērnu. Dvīņu gadījumā valsts ir vēlīga un piešķir 10 apmaksātas atvaļinājuma dienas par katru bērnu.
Man par laimi darba vietā pirmās 10 dienas man sarēķināja nevis kā noteikts likumā kalendārās dienas, bet darba dienas. Tādējādi kopumā varēju izmantot paternitātes atvaļinājumu no 22. maija līdz pat 14. jūnijam. Tā kā tuvojās Jāņi ar savām divām svētku dienām, tad izdomāju, ka paņemšu vēl 5 dienas parasto atvaļinājumu. Saskaitot kopā visus atvaļinājumus pa mājām biju nodzīvojies jau nedaudz vairāk par mēnesi. Ja jāatzīstas godīgi, tad tādas īsti lielas vēlmes doties atpakaļ uz darbu man pat nebija. Lai nu kā, kaut kad jau būs jāsāk strādāt un tā nu nolēmām, ka varētu pamēģināt nostrādāt īso Jāņu nedēļu, kurā ir tikai 3 darba dienas.
Kad abi mazie bija paēduši aptuveni pusseptiņos no rīta, kāpu mašīnā un devos uz darbu. Tik agrai braukšanai uz darbu ir viens liels pluss – uz ielām praktiski nav mašīnu, tāpēc ierasto 40minūšu vietā uz darbu varu tikt aptuveni 15 minūtēs. Kaut kur ap plkst 10 izdomāju piezvanīt uz mājām un apjautāties, kā draudzenei iet ar mazajiem. Tiek pacelts telefons, dusmīgā balsī tiek paprasīts, “Ko tu gribi?” ar fonā raudošiem mazajiem un pēc tam nomesta klausule. Nav divu domu. Pie velna darbu, jābrauc glābt. Kad biju ticis līdz pusceļam, draudzene tomēr atzvana jau nedaudz mierīgāka un saka, ka lai es tomēr braucot atpakaļ uz darbu.
Vēlviena priekšrocība agrai braukšanai uz darbu ir tā, ka agrāk var arī braukt mājās. Pirmajā dienā gan nācās agrāk braukt mājās, lai mēs visi varētu doties pie daktera, taču nākamajās divās dienās strādāju tikai līdz aptuveni plkst 14. Kopā sanāk nedaudz vairāk par 6 darba stundām, kas pilnībā atbilst darba devēja prasībām par birojā atstrādājamo laiku. Tiesa, tas draudzeni neglābj, jo mazie rakari lielos niķus taisa tieši rīta pusē un kad es tieku mājās viņi ir īsti paraugbērni. Uzreiz aizmieg, neniķojas. Var jau būt, ka viņiem vienkārši pietrūkst manis mājās. Nākamnedēļ mēģināšu kādu dienu braukt uz darbu pēcpusdienā, lai pārbaudītu, vai tie ir vienkārši lielie rīta niķi, vai arī vaina ir faktā, ka manis nav mājās.
Daudzi vecāki saka, ka grūtākie esot pirmie 3 mēneši, tāpēc nolēmu, ka nostrādāšu vēl nākamo nedēļu un tad ņemšu vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Darbi pagaidīs.
25. jūnijs – pirmo reizi pie daktera
Posted on June 27, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Lai arī mūsu ģimenes ārste jau bija atnākusi ciemos pie mums gan nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās mājās, gan vēl 10 dienas pēc tam, šoreiz pirmo reizi devāmies atrādīties viņas prakses vietā. Būtībā tā ir standarta procedūra, ka reizi mēnesī bērni ir jāved atrādīt ģimenes ārstam, lai viņi tiktu nomērīti, vakcinēti un visādi citādi nopētīti.
Jau pirms došanās pie dakteres mēs paši bijām pamanījuši, ka abi puikas ir mazliet paaugušies. “Mazliet” izpaudās tā, ka visas mazās drēbītes, kuras bijām sapirkuši nu jau ir palikušas par mazu un noliktas maliņā. Tā kā mums mājās nav tādu svaru, ar kuriem varētu bērnus nosvērt un nezinājām arī kā viņus mēra garumā, tad īpaši par to nesatraucāmies un gaidījām vizīti pie dakteres.
Kā pirmo svēra un mērīja Jāni. Viņš piedzima kā otrais, bija 53cm garš un 3.3kg smags. Izrakstīšanās brīdī no slimnīcas viņš svēra aptuveni 3.1kg. Tagad uzliekot Jāni uz svariem mazliet pabrīnījāmies – tiešām kārtīgi paaudzies. Svara pieaugums 1080 grami. Tālāk sekoja mērīšana garumā. Es tiešām nespēju iedomāties, ka viens tik mazs cilvēciņš spētu mēneša laikā paaugties par 7cm garumā. Tagad Jānis ir izaudzis jau līdz 60cm garumam un te nu arī ir atbilde, kāpēc mūsu mazās 40., 50. un pat 56 izmēra drēbītes ir jāmēģina kādam uzdāvināt.
Kā otro svēra Kārli. Viņš piedzima kā pirmais, bija 54cm garš un 3.4kg smags. Izrakstīšanās brīdī no slimnīcas viņš svēra līdzīgi kā brālis – ap 3.1kg, atšķiroties vien par kādiem 30 gramiem. Pie Kārļa svēršanas gan mēs visi palikām uz pauzes. Svara pieaugums tie paši 1080 grami, kas Jānim. Es tiešām nespēju iedomāties, kādai sakritībai ir jābūt, lai abiem bērniem būtu identisks svara pieaugums. Tālāk sekoja garuma mērīšana un te nu beidzot bija neliela atšķirība – Kārlis ir paaudzies tikai par 5cm un tagad ir 59cm garš. Tā kā šobrīd Jānis ir garumā pāraudzis savu brāli.
Pēc svēršanas un mērīšanas daktere vēl papētīja abus mazos, noteica, ka kustības izskatās gana koordinētas, labi mēģinot turēt galviņas un pat viņai par pārsteigumu noliekot vienu no puišiem uz vēdera viņš pats jau pareizi apvēlās uz muguras. Kā teica pati daktere, tad reizēm pat 3 mēnešus veciem bērniem esot ar to problēmas, bet mūsējie jau mēneša vecumā ar to tiekot galā.
Vakcināciju gan šoreiz neveicām, jo Jānim vēl īsti nebija nogājusi jaundzimušo dzelte, tāpēc norunājām, ka abus mūsu brašuļus vakcinēsim nākamajā vizītē pēc mēneša.
Visā visumā esam mēreni pārsteigti par to, cik braši mazie aug. Ja citiem vecākiem neizdodas vienu bērnu piebarot par kilogramu mēnesī, tad mums tas ir izdevies ar abiem. Vienkārši lieliski!