Par auto braukšanu
Posted on June 29, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Braucot ar auto draudzene man bieži vien atgādina “atceries, ka tu ved visdārgāko kravu pasaulē”. Es viņai vienmēr piekrītu, lai gan godīgi sakot man braucot ar auto praktiski nav nekāda uztraukuma, ka mazie aizmugurē sēž savos sēdeklīšos kārtīgi piesprādzēti. Protams, es braucu salīdzinoši daudz mierīgāk, nekā es to daru viens pats un mierīgāk, nekā mēs braucām pirms mēs bijām četratā. Varbūt tikai pašā pirmajā reizē bija tāds saviļņojošs satraukums.
Taču viss izmainījās vakar braucot mājās no kāzām. Bija ap plkst 1 naktī un braucām mājup no Ropažiem uz Rīgu. Ar gaismām viss kārtībā, braucu aptuveni 100m aiz kāda cita šofera. Te pēkšņi aptuveni 20 metrus sev priekšā pamanīju uz pretējās braukšanas joslas iznākošu mežacūku baru ar kārtīgu sugas tēviņu priekšgalā. Vienīgais, ko paspēju izdvest draudzenei bija “Tu redzēji?”. Par laimi mežacūkas neskrēja pāri ceļam, bet godīgi palaida mūs garām. Pēc 100 metriem apturēju auto un vajadzēja vismaz pāris minūtes, lai es atkal būtu spējīgs braukt tālāk. Ņemot vērā, ka ārā bija migla, ātrums bija ap 70-80km/h pie 90km/h atļautā. Taču tas jau nemainītu lietas būtību, jo saskrienoties ar kārtīgu mežacūku sekas varētu būt ļoti traģiskas neatkarīgi vai tie ir 40, 50, 60 vai 70km/h.
Trakākais ir tas, ka tikai pēc tam, kad tu esi piedzīvojis šādu situāciju, tu apzinies, ka jebkurā brīdī tev priekšā var izskriet kāds meža zvērs un tu vairs neko nevarēsi izdarīt, lai pasargātu savas mazās atvasītes. Pēc tam tālāk mājup braucu ar trīskāršu modrību un nepārsniedzot 70km/h ātrumu. Arī atbraucot mājās kādu brīdi vēl nevarēju nomierināties un aizmigt..
Zinu, ka šis ieraksts jau ir gadu vecs, bet izlasot gribējās piekrist- nekad pie stūres esot nevar zināt kad izskries uz ceļa briedis, zaķis vai mežacūka un tāpat var gadīties, ka pretī braucošā mašīna bez redzama iemesla ņem un tevī ieskrien. Tāpēc NEKAD nedrīkst paļauties uz to, ka GAN JAU nekas nenotiks. Īpaši, kad mazie ir mašīnā.