Archive for July, 2008

25. jūlijs – otrā vizīte pie dakteres

Pagājušajā piektdienā devāmies otrajā vizītē pie dakteres. Puikām jau ir divi mēneši un var jau sākt pamanīt, kā viņi apveļas resnumā. Pagājušajā nedēļā no pirmdienas līdz trešdienai dzīvojos pa Rīgu, kamēr draudzene ar abiem mazajiem – pa Kuldīgu pie saviem vecākiem.

Trešdienas vakarā aizbraucot uz Kuldīgu un vannojot mazos sajutu, ka uz skausta ir parādījušās jaunas krokas, tāpat arī vizuāli varēja redzēt, ka mazie ir mazliet pieņēmušies resnumā – bija parādījušās vairākas jaunas krokas gan uz kājiņām, gan rociņām. Teiciens par to, ka bērni aug nevis pa dienām, bet pa stundām ir pilnīgi patiess. Ja man kāds šādas pārvērtības būtu stāstījis iepriekš, es diez vai ticētu.

Tātad, neliela priekšvēsture. Pagājušajā vizītē pie dakteres abi puikas bija pieņēmušies svarā par 1080g. Jancis laikam gribēja mūs paņemt uz izbrīnu un arī šajā mēnesī bija pieņēmies svarā tieši par 1080g. Kārlis gan laikam bija aizmirsis, cik ir pieņēmies svarā pagājušajā mēnesī un tāpēc šoreiz pienēmās mazliet vairāk – 1150g.  Tā nu tagad Jancis sver aptuveni 5.25kg, bet Kārlis 5.35kg.

Garumā gan vairs puikas tik strauji nav auguši, tagad Jancis ir 64cm garš, bet brālis – 62. Attiecīgi 4 un 3cm pieaugums.Te nu atkal ir atbilde, kāpēc mums vairs īsti mugurā nelien 62. izmēra drēbītes. Tā interesanti sanāk – kā ejam pie dakteres, pēc tam sakrāmējam veselu maisu ar drēbītēm, kas ir par mazu.

Tāpat daktere nopriecājās, cik labi abi puikas ir attīstījušies fiziski un cik labi viņi jau paši tur galviņas.

Pagājušajā reizē Jancim vēl nebija pārgājusi jaundzimušo dzelte, tāpēc pie hepatīta potes toreiz netikām. Šoreiz šo poti dabūja abi puikas. Izrādās, ka hepatīta pote esot viena no sāpīgākajām un to arī novērojām uz saviem puikām. Jancis kādas 5 minūtes intensīvi kliedza, bet Kārlis nepārstāja kliegt līdz pat mājām. Tiesa ģimenes ārstes privātprakse ir vien dažu minūšu gājienā no mūsu mājām. Lielākais trakums ar hepatīta poti ir tas, ka daktere neļāva iet vannā potēšanas dienā un vēl 2 dienas pēc tam. Ja sākumā puikas vannojām ik pārdienas, tad tagad to darām katru dienu, jo tad viņi naktīs labāk guļ.

Ņemot vērā gadalaiku, āra temperatūru un bērnu nemierīgo gulēšanu naktīs, tomēr nolēmām, ka puikas liksim vannā dienu agrāk, nekā daktere bija noteikusi. Pirms tam konsultējāmies ar manu vecmāmiņu, kas visu savu mūžu ir nostrādājusi par medmāsu. Izrādās, ka citi ārsti neiesaka iet vannā tikai hepatīta potēšanas dienā, nevis vēl divas dienas pēc tam.

Nu ko, tagad jāgaida vēl mēnesis un tad jau atkal salīdzināsim rezultātus un tiksim pie nākamās pošu buķetes.

Grāmatas par dvīņiem

Vairākas nedēļas atpakaļ no interneta veikala amazon.com pasūtīju dažas grāmatas par dvīņu kopšanu un audzināšanu. Kopā četras. Lai arī sākotnēji piegāde tika solīta uz 1. augustu, grāmatas tika piegādātas ātrāk. Būtībā arī parastajās grāmatās par bērnu kopšanu ir nodaļas par dvīņiem, taču tur vienmēr ir tik virspusēja informācija, ka no tās nav nekādas jēgas. Turklāt lasot parastās grāmatas ļoti bieži nākas atdurties pret jautājumu “bet kā tad lai to izdara dvīņu gadījumā?”

Tā kā šobrīd draudzene ar abiem mazajiem dzīvojas pie vecākiem Kuldīgā, bet es vakar pārsitu sava divriteņa pakaļējo riteni, tad šodien uz darbu devos ar sabiedrisko transportu. Lai kaut kā sevi izklaidētu ceļā pavadāmās 40 minūtes katrā virzienā, paņēmu līdzi vienu no grāmatām It’s Twins!: Parent-to-Parent Advice from Infancy Through Adolescence.

Izrādījās tīri interesanta lasāmviela un ir jau pirmās interesantās atziņas. Tā kā mūsu rados īsti pamanāmā attālumā nav dvīņu, tad interesants likās kāds pieminētais pētījums. Grāmatā bija teikts, ka vecākiem, kuri uzturā lieto daudz piena produktu ir vairāk nekā 5 reizes lielākas iespējas tikt pie dvīņiem, nekā tiem, kas piena produktus nelieto vai lieto ļoti maz. Varat minēt, vai mēs uzturā lietojam daudz piena produktu? Protams! Nav gan nekur teikts, ka tas ir tas īstais iemesls, taču tāda varbūtība pastāv.

Kā nākamā aktuālā un interesantā lieta bija kāds citāts no kādas dvīņu mammas – ‘ja jūs dzirdat kādu sakām to klasisko teicienu “guļ tik saldi kā zīdainis”, tad jūs skaidri varat zināt, ka šim cilvēkam vēl nav bērnu’. Vismaz uz mūsu bērniem tas attiecas pilnīgi noteikti. Pa nakti abi mazuļi jau ir sākuši gulēt praktiski visu cauru nakti. Pēc vannošanās ap deviņiem vai desmitiem vakarā viņi aizmieg un tad mostas no rīta tikai ap kādiem četriem vai pieciem. Taču pa dienu viņi praktiski neguļ nemaz. Te viens, te otrs uz maiņām aizmieg uz kādu pusstundu, bet pārējā laikā prasa uzmanību. Visu sarežģī apstāklis, ka viņi vēl īsti neapzinās savas rociņas un neprot spēlēties ar mantiņām. Tā nu vienīgais variants, kā izvairīties no viņu raudāšanas, ir kādam ar viņiem nepārtraukti darboties. Pat saliekot viņus gultā vienu pretī otram ātri vien sākas lielā raudāšana.

Tāpat tīri interesanti bija arī stāsti par to, ka dvīņu vecākiem ir jārēķinās ar milzīgu uzmanības uzplūdumu vai vienkārši izsakoties, jādzīvo kopā ar divām slavenībām uzreiz. Teju katrs garāmgājējs vai nu mēģinās ieskatīties ratos, lai pārliecinātos, ka tur tiešām iekšā ir divi bērni, bet vēl neskaitāmi pienāks vienkārši parunāties, apjautāties vai tie tiešām ir dvīņi, cik veci viņi ir un vai tie ir identiskie dvīņi. Tieši to arī esmu izbaudījis uz savas ādas gan Kuldīgā, gan arī citos netālu esošajos ciemos. Līdz pat tādam absudram, ka gados vecāks pārītis nāk no baznīcas puses un pienāk pajautāt, kur šeit ir baznīca, lai tikai ieskatītos ratos. Ja jāsaka godīgi, tad tas ir diezgan nogurdinošs pasākums.

Runājot vēl par tām pašām grāmatām, tās pasūtīju vēl laikā, kad abi mazie tikai ēda un gulēja. Tā kā mums ir piedzimuši dikti veselīgi bērni, tad praktiski dzīvojām bez īpaša satraukuma visu pirmo mēnesi. Tad nu man, meklējot grāmatas, netapa skaidrs, kāpēc praktiski pie visām Amazon.com grāmatu recenzijām tiek lietotas angliskās frāzes “surviving twins”, “how to survive while parenting twins”, u.c. Uzsvars ir uz vārdu survive jeb latviski izdzīvot. Liekas, ka līdz ar otro mazuļu dzīves mēnesi mēs šī teiciena jēgu sākam saprast :).

No otras puses, lasot dvīņu māšu stāstus par viņu pirmajām nedēļām pēc dzemdībām, mēs varam sevi nosaukt par apbrīnojami veiksmīgiem dvīņu vecākiem. Praktiski visos grāmatā esošajos stāstos bija iejauktas gan pāragras dzemdības, gan dvīņu ievietošana inkubatorā, sirdsdarbības uzraudzība arī mājās un citas medicīniski diezgan nepatīkamas lietas, par kurām mēs nemaz neuzzinājām. Tā teikt, reizēm der palasīt mazliet šausmu stāstus par to, kā iet citiem, lai pašam paliktu vieglāk no domas, ka mums jau patiesībā vēl iet ļoti labi.

Ja nu kādam interesē, tad pārējās pasūtītās grāmatas ir šādas:

• Ready or Not Here We Come!: The Real Experts’ Guide to the First Year With Twins
• Double Duty : The Parents’ Guide to Raising Twins, from Pregnancy Through the School Years
• The Art of Parenting Twins: The Unique Joys and Challenges of Raising Twins and Other Multiples

Iespējams, ka ir arī kāda man nezināma grāmata latviešu valodā, taču ņemot vērā faktu, ka lasīšana angliski man nesagādā nekādas problēmas, jāmeklē tikai kāds brīvs brīdis, kad palasīt iepirkto literatūru. Gan jau interesantākās atziņas pieminēšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Jā, starp citu, šodien abiem dēliem paliek tieši divi mēneši.

Svara pieaugums un kritums

Visiem ir skaidrs, ka topošās māmiņas svars pieaug mazuļu gaidīšanas laikā. Taču mums likās interesanti, ka arī mans svars mēreni pieauga visā grūtniecības laikā. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar kaut kādu ārēji nenovērojamu stresu vai vienkārši biežāku un bagātīgāku ēšanu kompānijā ar topošo māmiņu.

Lai nu kā tur arī nebūtu, interesanti, ka pirms grūtniecības sākšanās mans svars bija aptuveni 75kg, grūtniecības laikā tas pakāpeniski palielinājās līdz 80kg, bet tagad, aptuveni 2 mēnešus pēc mazuļu piedzimšanas, esmu atgriezies pie 77kg.  Svara kritumu laikam gan vairāk var izskaidrot ar vienkāršu laika trūkumu pusdienu pagatavošanai, lielāku fizisko slodzi un citām sīkām niansēm.

Ja runājam par māmiņas svara pieaugumu un kritumu, tad tas pieauga no 58kg līdz 79kg (laikam jau es pats pieņēmos svarā tieši tik daudz, lai māmiņa nesatrauktos, ka ir smagāka par mani) un nu jau nepilnus divus mēnešus pēc dzemdībām māmiņas svars ir atgriezies tuvu iepriekšējam – ap 61-62kg.

Kā mēs izvēlējāmies bērniem vārdus?

Šis ir jautājums, kuru biežāk uzdod topošie vecāki, kas pašlaik gaida savus mazuļus un vēl nav izlēmuši, kādu vārdu likt savai atvasei.

Draudzene visu gaidīšanas laiku dikti jo dikti cerēja, ka vismaz viena no abiem mazuļiem būs meitiņa. Pat katru reizi ultrasonogrāfijās dakterei pārjautāja – vai joprojām izskatās, ka abi būs puiši? Tad nu daktere katru reizi cītīgi rādīja, ka abi būšot puiši, pie viena pajautājot vai ir izvēlēti vārdi.

Pats vārdu izvēles process mums bija tāds diezgan nenoteikts. Mums bija pilnīgi noteikti skaidrs, ka abiem mazuļiem būs pilnīgi normāli kalendārā rakstīti vārdi un tāpēc kādu vakaru vienkārši viens pēc otra gājām cauri kalendāram un otram nerādot izrakstījām vārdus, kas mums iepatikās. Pēc tam sarakstus salīdzinājām. Lai cik arī dīvaini tas neliktos, tomēr saraksti kaut cik arī sakrita. No visa kalendāra abos sarakstos bija kādi 5-10 vīriešu vārdi. Tā kā mums ir tikai divi mazuļi, tad nācās izvēlēties divus.

Ņemot vērā manu uzvārdu bija skaidrs, ka arī bērnu vārdiem pilnīgi noteikti ir jābūt latviskiem un skanīgiem. Tā kā mūsu tuvajā radu lokā vairs nav neviena Jāņa, tad nolēmām, ka viens no bērniem varētu būt Jānis. Tā teikt, lai radiem būtu, kur nosvinēt Līgo svētkus. Otru vārdu mēs mēģinājām piesaistīt Jāņa vārdam, jo kaut kādai saitei dvīņu starpā tomēr ir jābūt. No sākuma likās, ka otrs dēls varētu būt Pēteris, taču tas īsti nelikās labi. Bija skaidrs, ka, ja vienam dēlam ir īss vārds, tad arī otram ir jābūt tādam pašam. Te nu no saraksta tika izsvītroti tādi vārdi kā Kristaps, Krišjānis, Zigmārs. Tad prātā ienāca vārds Kārlis, kas mums abiem likās pat ļoti pieņemams un atbilda visiem nosacījumiem – gan skanīgumam, gan latviskumam, gan arī visādi citādi.

Mūsu bērniem vismaz nebūs problēmu ar sava vārda iemācīšanos, izrunāšanu un galu galā arī ar vārda dienu svinēšanu. Citādi reizēm liekas, ka bērns savu ārzemniecisko vai citādi kosmisko vārdu iemācīsies izrunāt tikai beidzot 5. vai 9. klasi. Turklāt, ja ņem vērā nesen pa radio izskanējušo frāzi, ka Jāņu skaits Latvijā samazinās, nemaz tik neorģināli ar vārdu izvēli mēs neesam.

Atvaļinājums

Ņemot vērā, kā mums gāja tētim atgriežoties darbā, tika nolemts, ka tiks izmantots iekrātais ikgadējais atvaļinājums, lai tētis varētu dzīvoties pa māju un palīdzēt darbos ar mazajiem. Papildus tam tika izspēlēta spēle “Mājokļa jautājums” jeb veikts remots draudzenes vecāku dzīvoklī, viņiem nezinot, kamēr viņi ir prom 10 dienu ceļojumā.

Viss sākās ar veco mantu izkrāmēšanu jau piektdienas vēlā vakarā. Kamēr bērni gulēja savu nakts miegu, tikmēr pa visiem izkrāmējām aptuveni 16 kvadrātmetrus lielo, ar stūra dīvānu, 4 durvju skapi, sekciju, diviem galdiem un citām mantām aizkrāmēto istabu. Nākamajā dienā jau notika pirmie darbi – tika likta jauna grīda, kuru bija arī nepieciešams zāģēt ar diezgan skaļo elektrisko ripzāģi. Ja sākumā likās, ka bērni to vien darīs, kā histērijā raudās no šādām skaņām, tad patiesībā viņi blakus istabā uzvedās tīri omulīgi – vai nu  vienkārši gulēja, vai dzīvojās nomodā. Tāpat viņiem nebija īpašu pretenziju ne pret urbšanu, ne reģipša skrūvēšanu, ne slīpēšanu. Pat apakšējie kaimiņi kādu nakti ap vieniem nāca sūdzēties, ka nevar gulēt, bet mūsu puikas braši gulēja.

Patiesībā šī ir viena no lietām, kuru mēs cenšamies bērniem ieradināt – jāguļ ir arī tad, ja apkārt ir kaut kādi trokšņi. Vai nu tā ir mūzika, vai televizors. Ja nāk miegs – jāguļ. Protams, nepārspīlējot. Citādi esam vairākas reizes bijuši ciemos, kur, līdzko bērns tiek likts gulēt, ir jāpieklust visām sarunām, jāizslēdz visi skaņas avoti un jāstaigā uz pirkstgaliem. Tas mums neliekas īpaši saprātīgi.

Galu galā “Mājokļa jautājums” veiksmīgi tika pabeigts laikā, pat vairākas stundas pirms laimīgo bērnu vecvecāku atgriešanās mājās. Ja skatoties šo raidījumu pa televizoru reizēm liekas, ka emocijas ir uzspēlētas, tad šoreiz bija iespēja emocijas redzēt “dzīvajā”. Visu laiku baidījāmies, vai draudzenes vecāki nesāks pārmest par izmestajām mēbelēm, salauzto sekciju un 4 durvju skapi. Taču nekā. Laikam jaunais iekārtojums ir pietiekami labs, lai par veco varētu vienkārši aizmirst.

Pēc draudzenes vecāku atgriešanās tūlīt sekoja arī Kuldīgas pilsētas svētki ar gana plašu pasākumu programmu. Jau pirms pašiem svētkiem bijām aptuveni izplānojuši, ko gribēsim redzēt, taču, acīmredzot, dēliem domas šoreiz būtiski atšķīrās no mūsējām, jo tikko bijām izgājuši pastaigā ar ratiem uz kādu no pasākumiem, tā viens no rakariem sāka niķoties. Vienu dienu viens, otru dienu otrs un tā daži no plānotajiem pasākumiem tika palaisti garām. Vēl daži pasākumi tika palaisti garām nepareizā laika dēļ, jo mūsu mazuļi vēl joprojām dienā ēd ik pa 3 stundām.

Tā nu no visiem Kuldīgas pilsētas svētkiem redzējām vien uzvedumu “Mazais ganiņš” un uzvedumu piektdienas vakarā. Vēl pāris reizes bijām izgājuši pastaigāties pa Liepājas ielu, paskatīties ko piedāvā gadatirgū.

Viena no interesantajām niansēm – vai nu tā ir sagadīšanās tieši ar Kuldīgu, vai arī tiešām pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis dvīņu skaits. Varbūt vienkārši mēs, kā dvīņu vecāki, pastiprināti pievēršam uzmanību dvīņiem un viņu vecākiem. Lai nu kā, fakti paliek fakti – kopā Kuldīgas pilsētas svētku laikā regulāri manījām vismaz vēl 3 vai 4 dvīņu pārus zīdaiņu vecumā (ar guļamratiem) un vēl vairākus dvīņu pārus, kas vai nu pārvietojās sporta ratos vai jau skrēja kājām. Vienubrīd pat bija mazliet komiski, ka mums pa priekšu cauri tirgus pūlim apmēram 5 metru attālumā spraucās cauri mazliet vecāku dvīņu meitenīšu rati un tad nu pie mūsu ratiem visi komentēja “apskaties, vēlvieni dvīņi”, “nu gan dvīņi saradušies”, “ārprāts, atkal dvīņi”, “nu gan dvīņi spieto”, u.c.. Patiesībā arī Baložos, kur dzīvojam, neesam vienīgie dvīņu vecāki – esam gan redzējuši māmiņu staigājam ar dvīņu ratiem, gan arī lasījuši vietējā avīzē par piedzimušiem bērniem ar vienādiem uzvārdiem un vienādiem dzimšanas datumiem. Tā teikt, ja jūs plānojat tikt pie bērniem, varbūt ķerieties klāt šai lietai, kamēr vēl daba dod pa vienam. Vēlāk būs tikai pa divi! :)

Tagad esmu atgriezies Baložos un gatavojos ar nākamo nedēļu atsākt strādāt. Sanāk, ka kopš bērnu piedzimšanas darbā esmu bijis tieši 3 darba dienas un vēl 5 darba dienas esmu strādājis no mājām. Otrdien mums jau būs divi mēneši un nākamnedēļ iesim arī otrajā vizītē pie dakteres.

Abi mazie kopā ar mammu vēl palika Kuldīgā, jo draudzenes mammai vēl līdz augusta sākumam ir atvaļinājums un viņa palīdzēs draudzenei pieskatīt mazos. Tikmēr es mēģināšu tomēr darbā parādīt, ka, neskatoties uz ģimenes pieaugumu, esmu spējīgs strādāt.

Tagad ir tāda dīvaina sajūta – pirmo nakti būšu prom no mazajiem. Praktiski ik mirkli iedomājos kā gan mazajiem tur iet otrā Latvijas galā. Nekas, nedēļas vidū jau viņi būs šeit pie manis un tad jau atkal varēšu ar viņiem darboties!

Kā jūs viņus atšķirat?

Liekas, ka tas ir visbiežāk uzdotais jautājums, kuru uzdod teju katrs ciemiņš un katrs cilvēks, kas viņus ierauga vai pat neierauga.

Tā kā mums ir divu olšūnu dvīņi, tad viņi nav identiskie dvīņi. Būtībā viņi ir tikpat līdzīgi, kā parasti brāļi, kuriem var būt vairāku gadu vecuma starpība. Taču kā zināms, visi zīdaiņi izskatās vairāk vai mazāk līdzīgi un turklāt, ja tie vēl ir brāļi, tad iespējas sajaukt bērnus ir visai lielas.

Piedzimstot Kārlim uz vaigiem bija dažas dzimumzīmītes, bet Jānim nekā. Tā nu uzreiz nopriecājāmies, ka varēsim viegli abus mazos atšķirt. Taču vēl nebijām paspējuši izrakstīties no slimnīcas, kad vienu rītu pamanījām, ka dzimumzīmītes uz Kārļa vaigiem ir pazudušas. Lai pārliecinātos, ka neesam viņus sajaukuši, rūpīgi nopētījām abus puikas. Nekā. Dzimumzīmīšu vairs nav. Ko nu?

Patiesībā nav nemaz tik traki. Jau pirms dzimšanas bijām izdomājuši, ka mēģināsim variēt ar apģērbu. Izvēlēsimies vienāda modeļa apģērbu, taču dažādās krāsās. Tā arī darījām un būtībā arī šobrīd vēl mēs viņus pamatā atšķiram pēc tā, kas viņiem ir mugurā un kurā gultā viņi guļ.

Varbūt jau viņi ir sajaukti? Es tiešām ticu, ka ne. Vienu reizi es kļūdas pēc gribēju uzvilkt nepareizās krāsas cimdiņus Kārlim un ielikt viņu Jāņa gultā, taču tajā reizē draudzene piefiksēja manas izdarības. Kopš tās reizes ar divkāršu modrību veicu visas bērnu pārvietošanas, pārģērbšanas un citas darbības.

Patiesībā nu jau vairs nav tik traki, iespējams, ka, ja būtu tāda vajadzība, tad es varētu viņus atšķirt pēc sejām, jo Kārlim izskatās apaļāki vaigi, taču kā zināms, tad vaigu apaļums ir mainīgs lielums. Tāpat viņiem atšķiras balsis un dažādi niķi, atšķiras arī nianses, kā viņus var vislabāk nomierināt. Taču tās visas ir diezgan sīkas nianses, kuras uzreiz nav pamanāmas. Tāpēc vēljoprojām pamatā paļaujamies uz apģērbu. Draudzene gan saka, ka viņa abus puišus pavisam vienkārši atšķirot arī bez apģērba atšķirībām. Nekas, gan jau es arī ar laiku varēšu :))

2. jūlijs – smaids

Izskatās, ka 2. jūliju mēs varētu oficiāli pasludināt par dienu, kad abi puikas sāk vairāk vai mazāk apzināti smaidīt. Šodien smaids lauzās ārā teju visās situācijās – gan paņemot klēpī un vingrojot, gan vienkārši guļot gultiņā un skatoties uz mantiņām gan arī pašā vakarā dzīvojoties pa vannu. Turklāt šodien izņemot mazos no vannas viņi pat vairs netrakoja – mierīgi gaidīja, kad viņus noslaucīs.

Ja kāds man prasīs, kur ir tas dubultais prieks dvīņu vecākiem, tad te nu ir atbilde. Tiklīdz abi mazie izdara kaut ko jaunu, tā tūlīt tiek aizmirstas visas iepriekšējās mocību pilnās dienas. Jā, iespējams tāpat jūtas arī viena bērna vecāki, taču mums tomēr viņi ir divi un mēs dikti priecājamies par katru no viņiem.

Midzināmie un midzinātāji

Vakardiena un aizvakardiena bija kārtīgs pārbaudījums nerviem. Lai gan nevar zināt vai šis salīdzinājumā ar nākamajiem pārbaudījumiem pēc mirkļa neliksies jau tīrais nieks.

Nu jau dažas nedēļas mazie ir pārstājuši tikai ēst un gulēt, kaut kādu daļu no dienas viņi pavada nomodā. Tā kā mantiņām viņi uzmanību vēl īpaši nepievērš, tad vai nu viņi vienkārši klusumā savā nodabā kaut ko knosās, vai arī prasa uzmanību no vecākiem. Pārsvarā gan viņi prasa uzmanību. Vakar un aizvakar viņiem laikam bija ne tikai kārtīgas nomoda dienas, bet arī vēdergraižu saasinājumi. Bija sajūta, ka viņi pa dienu katrs pagulēja labi ja stundu – pārējo laiku vai nu pavadīja pie mammas krūts, vai arī vienkārši raudāja un prasīja, lai viņus pažēlo.

Tā nu man vairākas reizes prātā ienāca doma par filmās redzētajiem skatiem par to, ka vecāki mēģina iemidzināt bērnu, bet aizmieg paši. Ja vēl pirms pāris mēnešiem es par šādiem skatiem smējos, tad tagad es pats esmu šīs, ja to var tā nosaukt, nelaimes upuris. Ņemot vērā, ka jaunie vecāki bieži vien ir hroniskā miega badā, mazo iemidzināšana ļoti bieži izvēršas par cīņu, kā piedabūt mazo gulēt un neaizmigt pašam.  Pagaidām gan tā kārtīgi pašam aizmigt un atstāt mazo nomodā nav iznācis – esmu pieķēris sevi vien pie “klanīšanās” fāzes. Var jau būt, ka mani no iemigšanas ir vienkārši pasargājusi draudzene, kas ne reizi vien ir man piebakstījusi: “neguli!”.

Otra lieta  – par midzināmajiem. Kā mēdz teikt karā visi līdzekļi labi un ja mazie raud jau nez kuro stundu no vietas, tad vecāki ir gatavi mēģināt jebkādus līdzekļus. Tā vakar, piemēram, tika izmēģināti vairāki līdzekļi:

• neskaitāmas šūpināšanas, nēsāšanas un cilāšanas pozas
• neskaitāmas noguldīšanas pozas gan sev uz vēdera, gan blakus
• dažāda veida skaņu izdvešana
• istabas, kurā mazie guļ izsūkšana ar putekļusūcēju
• mazo nēsāšana pa dzīvokli ratos ievietojamās kulbiņās

Vienīgā, kas līdzēja bija pati pēdējā, turklāt arī ar parastu staigāšanu vien nepietika – nācās vēl cilāt kulbiņas uz augšu/leju, līdz abi mazie ielaidās miegā. Izskatās, ka dvīņu vecāki var mierīgi iztikt bez sporta zāles apmeklējuma, jo fiziskā slodze cilājot, nēsājot un visādi citādi mīļojot mazos ir pietiekami liela:). Bijām dzirdējuši par putekļusūcēja apbrīnojamo efektivitāti, taču laikam mūsējais ir pārāk kluss, jo mazie bija mierīgi tikai tik ilgi, kamēr putekļusūcējs bija ieslēgts un atradās vienā telpā ar mazajiem.

Šodien savukārt mazie atkal tīri labi guļ un varam mazliet atgūt spēkus.

Ginekologa izvēle un nomaiņa mazuļu gaidīšanas laikā

Kopš draudzene atnāca studēt uz Rīgu, viņa nomainīja arī ginekoloģi un nu jau diezgan daudzus gadus arī viņu apmeklēja. Ginekoloģe gan bija diezgan noslogota, taču priekš regulārajām pārbaudēm tas īpaši netraucēja. Viss izmainījās līdz ar brīdi, kad sākām gadīt mazos. Tad pat vēl nezinājām, ka viņi būs divi, taču tam arī nav nozīmes. Vizīte pie ginekoloģes parasti ilga aptuveni 5 minūtes, iepriekš pierakstoties uz konkrētu laiku un regulāri gaidot rindā pat pus stundu vēl pēc noteiktā laika. Tāpat arī attieksme bija vairāk līdzīga konvejierim, nemaz nerunājot par kaut kādu sirsnību un individuālu pieeju. Brīžiem pat pārņēma sajūta, ka pie ginekoloģes ir jādodas saņemt sodu par to, ka mums ir gadījusies cerība tikt pie atvasītēm.

Iespējams, ka īpaši jutīgus mūs padarīja fakts, ka pirms diviem gadiem mūsu pirmais gaidīšanas laiks aprāvās pie 13. grūtniecības nedēļas un tad nu sadzirdot no ginekoloģes mutes tekstus “nu ja būs lemts zaudēt bērnu, tad pat aizšujot tur visu ciet jūs viņu zaudēsiet”, “ja jūs uztraucaties par šādām muļķībām, kā jūs to bērnu vispār uz ielas izlaidīsiet”, sapratām, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Neba nu mums tagad visu gaidīšanas laiku būtu jāklausās šādas draņķības un jābojā savi nervi ejot uz kārtējām vizītēm. Mūsuprāt gaidīšanas laikam ir jābūt pēc iespējas patīkamam, ar pozitīvu attieksmi pret visu apkārt notiekošo.

Tā kā uz šo laiku bijām jau bijuši uz vienu ultrasonogrāfiju privātklīnikā un iepazinušies ar visai jauku ginekoloģi, tad nolēmām, ka mainīsim iepriekšējo dakteri uz šo. Patiesībā šis process ir vienkāršāks, nekā kādam var likties. Tā kā mātes pase glabājas pie māmiņas, tad viss, kas ir jāizdara, jāpiezvana iepriekšējai dakterei, jāpasaka, ka pie viņas vairs neiesim un var vienkārši turpināt iet pie jaunās dakteres. Tā arī darījām un ne mirkli nenožēlojām savu izvēli. Vienīgais, kas mani pārsteidza – iepriekšējās ginekoloģes reakcija – viņa pat nepajautāja iemeslu, vienkārši atbildēja “jā, labi”. Tā itkā tā viņai būtu ierasta lieta. Jā, privātklīnikā bija jāmaksā par katru vizīti aptuveni 30 lati, taču ņemot vērā, ka mūsu ienākumi ir pietiekami, draudzenei ir arī veselības apdrošināšana, kas sedz daļu no šīs summas, tad ne mirkli šajā visā procesā neaizdomājāmies par to, ka tas varētu būt par dārgu. Galvenais, lai ar mazajiem viss būtu labi un pēc iespējas mazāki uztraukumi pašā gaidīšanas procesā.

Arī tagad, kad piezvanījām pieteikties uz obligāto vizīti 6 nedēļas pēc dzemdībām, jau pa telefonu administratore apvaicājās, kā mums klājas un kā aug abi puikas. Mūs atceras, mums ir individuāla, sirsnīga pieeja un tas ir tas, kas ir vajadzīgs!

jaunākie ieraksti

• Zaķīīīīīīt!
• Pirmo reizi pie friziera
• Skatieties kā tētis čuč!
• Nagu griešana
• Pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku

arhīvs

• February 2010
• January 2010
• November 2009
• October 2009
• September 2009
• August 2009
• June 2009
• May 2009
• April 2009
• March 2009
• February 2009
• January 2009
• December 2008
• November 2008
• October 2008
• September 2008
• August 2008
• July 2008
• June 2008

kategorijas

• atmiņas
• Ikdienas pieraksti
• padomi

atslēgvārdi