Archive for August, 2008
3 mēneši
Posted on August 31, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Es beidzot sāku saprast tos pieaugušo bērnu vecākus, kas saka, ka tu pat nepamanīsi, ka bērni sāks iet kājām, sāks iet skolā, sāks vest mājās draudzenes un galu galā aizies savās dzīves gaitās. Viss notiek tik ātri, ka pat dažas lietas īsti neizdodas piefiksēt, kurā brīdī tas ir noticis. Var būt, ka pie vainas ir tas, ka viņi mums ir divi un pārāk maz laika atliek visa piefiksēšanai, taču progress pēdējā mēneša laikā ir bijis vienkārši graujošs. Bet nu par visu pēc kārtas.
Trešdien bijām kārtējo reizi pie savas ģimenes ārstes, kas mazos nomērīja un nosvēra. Secinājums – bērniem ir jāsāk domāt par diētas ievērošanu. Ja iepriekšējā vizītē daktere teica, ka bērniem esot jādod ēst tik cik viņi grib (arī piena maisījumu), tad šoreiz jau daktere sāka izteikties, ka vajadzētu tomēr kādu reizi iedot padzerties tēju vai ūdeni. Iemesls pavisam vienkāršs. Kārlis pagājušā mēneša laikā ir pieņēmies svarā par 1600g, bet Jānis pat par 1800g. Parasti saka, ka bērniem pirmos trīs mēnešus ir jāpieņemas svarā par aptuveni 600-900g katru mēnesi. Tā nu abi puikas ir sasnieguši aptuveni 7kg svaru, Jancis pat ir pāraudzis Kārli. Arī garumā abi mazie ir pastiepušies par dažiem centimetriem un sasnieguši jau 67cm garumu. Tā nu mēs laikam neizpildīsim dakteres plānus par 10kg sasniegšanu tikai nākamā gada maijā un arī viņas iepriekšējā pieredze, ka dvīņi slikti pieņemas svarā uz mums īsti nedarbojas. Lieki pieminēt, ka atkal ik pa brīdim kādā maisā noliekam drēbītes, kas vairs neder. Interesantākais ir tas, ka sev nederošās drēbītes varam atdot arī kaimiņu meitenītei, kas ir aptuveni 3 mēnešus vecāka par mūsu puikām.
Šā mēneša laikā puikas ir sākuši pārliecinošāk turēt galvas un nu jau var kādas 5-10 minūtes pat noturēt galvas guļot uz vēdera. Janci noliekot uz vēdera kādu dienu viņš vienkārši sāka izklaidēties un velties atpakaļ uz muguras, katru reizi šo procesu pavadot ar krietnu smieklu devu. Tāpat arī vannošanās laikā tiek intensīvi mests gaisā vēders un kādreiz pat izdodas apvelties vannā uz vēdera. Ja jau par vannošanos, tad esam sākuši plunčāties pa lielo vannu, jo katru reizi, kad gājām mazajā, bērniem paredzētajā vanniņā, kuru novietojām viesistabā, nācās pēc tam pāris litrus ūdens saslaucīt no grīdas. Lai arī pirmsdzemdību kursos mums vecmāte teica, ka bērnus nav obligāti vannot katru vakaru, tomēr mēs esam izvēlējušies to darīt katru vakaru, jo pēc tam bērni mierīgi paēd un dodas gulēt, guļ daudz labāk nekā bez vannas.
Šī mēneša laikā esam tikuši arī pie daudz maz saprātīga dienas režīma. Pirmā ēdienreize bērniem atkarībā no dienas ir laika posmā no plkst 5 līdz (nu jau) 7rītā. Tad seko ļoti punktuāla ēšana plkst 9.00, 12.00, 15.00, 18.00, pēc tam ap plkst 20.00 dodamies vannā, bet jau ap 20.30 ēdam vakariņas, pēc kurām ļoti mierīgi aizejam gulēt. Tad nu beidzot abi divi varam kārtīgi atvilkt elpu. Būtībā ar gulētiešanu mums pēdējā laikā veicas ļoti labi. Tā kā puikas guļ savās gultiņās tikai pa nakti, tad laikam viņi saprot, ka tad, kad viņi tiek ielikti savās gultiņās, viņiem ir pašiem jāaizmieg un jāguļ līdz rītam. Kādus pāris vakarus pat pamanījos puikām palasīt vakara pasakas, bet par to laikam jāstāsta atsevišķā ierakstā.
Tāpat šī mēneša laikā esam pamanījuši no mammas pārmantoto mīlestību pret dejošanu. Kādu reizi aizbraucam uz kādu deju pasākumu, paņemot mazos līdzi, kādu reizi puikas tiek paņemti līdzi uz deju mēģinājumiem. Kamēr mūzika skan un apkārt cilvēki dejo, tikmēr viss ir labi, bērni ar interesi skatās un priecājas, taču kad mūzika tiek izslēgta un mazie tiek nesti mājās, sākas lielie trači un raudāšanas.
3. dzīves mēneša pašā sākumā sākām dot bērniem arī piena maisījumu. Aptuveni nedēļu pēc tam, kad bērni bija pamēģinājuši pieēst klāt nedaudz piena maisījuma no pudeles, sākās intensīva niķošanās pie mammas krūts. Tā nu tagad nākas mātes pienu atslaukt un dot ar pudeli. Lai gan arī tas vēl nav viss. Nākamais solis sekoja vēl pēc nedēļas. Tā kā vispirms izbarojām visu saslaukto mātes pienu un tikai tad devām piena maisījumu, tad arī mātes piena ēšanas laikā sākās niķi – laikam garša nav tik ļoti patīkama, kāda tā ir piena maisījumam. Tā nu tagad nekas cits neatliek, kā jaukt abas mantas kopā, lai bērniem iemānītu mātes pienu.
Ja grāmatās raksta, ka bērniem kolikas ir līdz 3 mēnešu vecumam, tad dikti cerējām, ka 22. augustā viņas beigsies (joks protams), taču laikam tikai tagad sākam saprast, kas tad īsti ir vēdera sāpes. Ja agrāk mums likās, ka bērniem sāp vēderi un viņi tā nedaudz pačīkstēja, tad tagad pie vēdera sāpēm mums ir tāda kliegšana, ka liekas, ka bērnam kāds kādu roku vai kāju rauj nost. Bet nu kāda 5- 10 minūšu paucināšana pa rokām parasti palīdz un tad jau atkal viss ir labi.
Visu šo mēnesi diezgan veiksmīgi arī strādāju pa darbu, jo katru nedēļu bija sarunāta cita auklīte – te viena no dejotājām, te mana mamma. Tad nu tagad sāksies īstā jautrība, jo visiem tuvajiem radiem un labajiem draugiem iekrātie atvaļinājumi ir beigušies. Iespējams, ka būs jāmēģina kaut kas darīt no mājas, taču pavisam darbā nerādīties laikam arī nevarēs. Turklāt tagad vēl sākas skola, kas nozīmē, ka Rīgā sastrēgumi ja ne pieckāršosies, tad trīskāršosies noteikti. Un tas nozīmē tikai vienu – visticamāk, ka man ceļā uz darbu būs jāpavada nevis 15 – 20 minūtes, kā tas ir šobrīd, bet 40 minūtes vai pat stunda, kā tas bija pagājušajā mācību gadā.
Nu ko, priekšā jauni izaicinājumi, tad nu tik jāskatās, kā mums veiksies tālāk!
Bērniem draudzīgās un nedraudzīgās vietas
Posted on August 23, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Tikai tad, kad tu pats tiec pie bērniem, tu sāc saprast, cik gan patiesībā grūti ir pārvietoties jaunajiem vecākiem un invalīdiem. Tās nav tikai nobrauktuves ietvēm, uzbrauktuves pie veikaliem. Būtībā tikai šajā momentā mēs pamanījām, cik gan patiesībā maz vietas, kur pastaigāties ir tepat pie mums Baložos. Tikai retajai ielai te blakus ir gājēju celiņš. Turklāt, kas mani izbrīna visvairāk – pie jaunajām mājām celtie gājēju celiņi ir tik šauri, ka pa tiem knapi var pabraukt ar mūsu dvīņu ratiem. Ja nu vēl kāds grib iet blakus, tad tam bieži vien ir vai nu jāiet pa zālāju vai pa ielas braucamo daļu.
Nākamais stāsts ir par veikaliem. Jau pirmajā dienā, kad tika atvērts jaunais IKI lielveikals Baložos, veikala darbiniekiem norādījām uz absolūtu nejēdzību – uzbrauktuvei, kas ir paredzēta invalīdiem un bērnu ratiem priekšā pie zemes ir pieskrūvēta miskaste. Tas nozīmē, ka uzbrauktuve ir tīri formāla un, lai mēs tiktu iekšā veikalā, vienalga ir jārāpjas ar ratiem pa trepēm. Nu jau vairākus mēnešus pēc veikala atvēršanas neviens tā arī to traucējošo miskasti nav papūlējies novākt. Vēl lielāku vilšanos piedzīvojām šonedēļ tirdzniecības centra Spice RIMI lielveikalā, kur nācās diezgan ilgi meklēt vietu, pa kurieni var no šī veikala izbraukt ārā ar mūsu ratiem, jo pie kases vieta ir tik šaura, ka mūsu lielā kariete tur netiek cauri. Iespējams, ka tā ir tieši dvīņu ratu problēma, taču tas nemazina sarūgtinājumu.
No otras puses ir arī pozitīvie piemēri. Tā, piemēram, sagadījās, ka bijām Ķīpsalā un bērniem bija pienācis ēšanas laiks. Lai nebūtu jācīnās pa mašīnu, iegājām tur esošajā viesnīcā Islande Hotel, pajautājām reģistratūrā vai ir kāda vieta, kur varam gan pārģērbt, gan pabarot bērnus un darbinieces laipni ierādīja bērnu pārtinamo istabu.
Tāpat reizēs, kad kaut kur tālāk braucam ar mašīnu, bieži vien nākas kādā kafejnīcā vai benzīntankā palūgt vārītu ūdeni, lai varētu mazajiem pagatavot ēdamo. Līdz šim neviens mums vēl nav atteicis. Kādā benzīntankā Madonā pat pārdevēja nakts vidū izmantoja savu elektrisko tējkannu, lai uzvārītu mums ūdeni. Galvenais ir nekautrēties un lūdzot paskaidrot situāciju, tad arī cilvēki laipni palīdzēs :)
Dzemdību vietas izvēle
Viena no lietām, kas topošajiem vecākiem ir jāizvēlas – vieta, kur gaidāmais mazulis vai mazuļi nāks pasaulē. Katrai no iespējamām vietām ir savi baisie un veiksmes stāsti. Par katru vietu varēs saklausīt gan nejēdzīgus šausmu stāstus, gan atsauksmes par vislieliskāko iespējamo personālu. Vismaz tāds iespaids mums radās tad, kad domājām, kurā vietā tad taisāmies sagaidīt savus mazuļus.
Mūsu gadījumā gan izvēle bija tāda nedaudz ierobežota – dvīņi mēdz pieteikties ātrāk un gadījumā, ja tas notiek līdz 35. grūtniecības nedēļai, tad vienīgā iespēja ir P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tā kā dažus mēnešus pirms mūsu puiku pasaulē nākšanai tieši stradiņos kādai paziņai bija bijusi maigi izsakoties ļoti švaka attieksme dzemdību laikā, tad dikti cerējām, ka puikas pieteiksies tikai pēc 35. nedēļas un varēsim iztikt bez šīs slimnīcas palīdzības.
Būtībā nekādu īpašu kritēriju dzemdību vietas izvēlei nebija – galvenais lai tā būtu pietiekami tuvu mājām, lai vajadzības gadījumā varētu paspēt saprātīgā laikā aizbraukt un galvenais lai mums būtu pietiekami liela palāta ar saprātīgu komfortu. Ņemot vērā, ka mums būs divi puikas, parastajās mazajās palātās ietilpt visiem būtu pagrūti. Jā, vēlviens kritērijs bija tas, ka arī es gribēju dzīvot klāt topošajai māmiņai un abiem puikām. Ņemot vērā paziņu atsauksmes, izvēlējāmies Jūrmalas slimnīcu. Tā kā sākotnēji bijām domājuši, ka puikas nāks pasaulē bez ķeizargrieziena palīdzības, tad bijām pat noslēguši līgumu par dzemdībām mājas stacionārā, jeb dzemdībām paaugstināta komforta palātā. Tā kā pēdējā brīdī domas mainījās un izvēlējāmies tomēr ķeizargriezienu, tad arī no dzemdībām mājas stacionārā nebija nekādas jēgas. Tā vietā vienkārši izmantojām šim mērķim paredzēto lielo palātu. Un labi vien, ka tā. Zinot cik citas palātas ir mazas, mēs vienkārši tur visi kāptu viens otram uz galvas. Ja vēl ir tikai viens mazulis, tad varbūt nav tik traki, taču ar diviem parastās palātas, mūsuprāt, bija par mazu.
Ja tagad atskatāmies uz pašām dzemdībām un Jūrmalas slimnīcā pavadīto laiku, tad jāsaka, ka patiesībā neko vairāk arī nemaz nevar vēlēties – gan personāla attieksme, gan mūsu aprūpe bija vienkārši lieliska. Sākot jau ar izpalīdzīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca mums talkā un mācīja, kā iemācīt bērniem satvert mātes krūti, gan fizioterapeitei, kas pamācīja, kā pareizāk darboties un vingrot ar mazajiem. Visam skaistu punktu pielika kāda sanitāre, kas, pamanījusi, ka mūsu apsveicēju dāvātās rozes ir nolaidušas galvas, aiznesa tās atkopties un pēc brīža atnesa jau visas atkal ar stalti paceltām galvām.
Lai arī izvēlējāmies maksāt par paaugstināta komforta palātu un līgumu ar ārstu, mēs savu izvēli neesam ne mirkli nožēlojuši, jo savās svarīgākajās dienās esam saņēmuši vislabāko aprūpi un tas ir pats galvenais.
Bērni vairs nepazīst tēti
Posted on August 12, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Kādas pāris nedēļas, kamēr draudzenes vecākiem bija atvaļinājums, dzīvojām nosacīti nošķirti – draudzene ar mazajiem pa Kuldīgu, bet es tikmēr dzīvojos pa Rīgu un strādāju. Pirmo no divām nedēļām nostrādāju pilnas 3 darba dienas un tad trešdienas vakarā devos pie mazajiem uz Kuldīgu. Pārējās dienas mēģināju kaut ko no darba lietām darīt mājās. Likās, ka tas ir īstais risinājums, jo darba produktivitāte nedēļas pirmajās dienās bija pietiekami augsta, varēju darbā lielus kalnus gāzt. Tāpat arī aizbraucot trešdienas vakarā uz Kuldīgu viss bija kārtībā – mazie ņēmās un spēlējās ar mani.
Nākamajā nedēļā jau braucu uz Rīgu tikai pirmdienas rītā pa taisno uz darbu. Te nu sagadījās, ka šajā nedēļā bija darbā ieplānotas lielas pārmaiņas ar attiecīgu darbu nakts stundās. Tā nu nostrādāju teju 30 stundas no vietas – kā sāku otrdienas rītā 10, tā beidzu trešdienas pēcpusdienā, ievērojot vien pāris pauzes pusdienām, vakariņām. Ceturtdienas vakarā, kad draudzene ar abiem mazajiem atgriezās Rīgā, man iestājās neliels šoka moments – mazie vairs uz mani īsti negribēja reaģēt, visu laiku ar savu skatienu skatījās rinķī un meklēja kādu citu. Tāpat arī ejot vannā. Parasti tā mums ir lielākā vakara izklaide ar šlakstīšanos un plunčāšanos, bet tagad tik vien sanāca kā ātri noskaloties un Lielais Niķis bija klāt. Lieki pieminēt, ka arī man papildus visam nogurumam bija klāt arī mērens stresiņš par to, ka vairs neesmu lielais mīļais tētis.
Kā vēlāk lasījām liekas jaunajā žurnāla “Mans mazais” pielikumā, tad zīdaiņa vecumā bērniem esot pavisam vienkāršs likums – cik dienas tēvs no bērniem ir šķirti, tik dienas ir nepieciešamas, lai bērni atkal viņu atpazītu tieši tāpat, kā pirms prom būšanas. Te nu elementāra matemātika. Ja tētis strādā 3 vai 4 dienas nedēļā un bērnus pa to laiku neredz, tad cik dienas bērniem ir īstais mīļais, labais un pazīstamais tētis? Pareizi vienu vai nevienu dienu nedēļā. Pārējais laiks ir “atrašanas” un “pierašanas” laiks. Te nu uzreiz bija skaidrs, ka tā es turpināt negribu, arī draudzenei pietrūka manas palīdzīgās rokas un tad nu tika nolemts, ka jāmēģina vien cīnīties pa Rīgu, pieaicinot palīgus vismaz manā darba laikā.
Tā arī darījām un ticiet vai nē, bet izmaiņas ir acīmredzamas. Atkal esmu atpakaļ kā lielais mīļais tētis un katru vakaru pārnākot no darba mani sagaida divi mīlīgi smaidīgi puikas, kas neskatoties uz to, ka viņiem nāk miegs, tomēr mēģina izspļaut knupīšus un uzsmaidīt man. Ir pilnīgi vienalga, cik labi vai slikti ir gājis darbā – es zinu, ka nākot mājās mani sagaidīs mani vismīļākie cilvēki.
Būtībā braucot strādāt uz Rīgu viens pats biju iedomājies, ka varēšu naktīs kārtīgi izgulēties, taču tas nemaz nav tik vienkārši. Regulāri naktīs pamodos un pa miegam tā vien skatījos uz guļamistabā esošajām tukšajām gultiņām. Tāpat arī no rīta un vakaros pirms gulētiešanas tā vien ausījos, ka kaut kur raud bērni. Tā teikt, esmu jau ticis pie halucinācijām.
Mums, lūdzu, visu pa divi!
Līdzi dubultajam priekam par dvīņu piedzimšanu, nāk arī dubultās rūpes ar visa vajadzīgā iegādāšanu. Īsti nezinu, vai tā bija kāda māņticība vai kas cits, taču visu vajadzīgo centāmies nevest mājās līdz pat bērnu piedzimšanai. Vienā veikalā rezervējām bērnu ratus, citā bērnu auto sēdeklīšus, vēl citā gultiņas, kumodi un citus gultas piederumus.
Interesantākais visā iepirkšanās procesā ir tas, ka bērnu veikalu pārdevējas ir ļoti atsaucīgas, līdzko uzzina, ka mums būs dvīņi. Man liekas, ka pilnīgi visos veikalos, kuros pirkām gultiņas, kumodi, bērnu ratus un visas pārējās nepieciešamās lielākās preces, pārdevējas kā standartu, pat bez vaicāšanas, piemēroja vismaz 10% atlaidi mūsu pirkumiem. Sīkums, taču patīkami.
Arī tad, kad vēlāk kādā no iepriekš apmeklētajiem veikaliem iegādājos bērniem pārvietojamo ceļojumu gultiņu, nācās pārdevējai kādu brīdi skaidrot, ka pagaidām iztikšu ar vienu gultiņu, jo mazie ārpus mājas tīri labi var nakti pārlaist arī vienā gultiņā. Izrādās, ka pat lielajā Rīgā mūs atceras kā dvīņu vecākus :).
Vēlviena nianse – gadījumā ja nu kāda pārdevēja neprotas un nedod atlaidi, tad var pus-pa-jokam viņai pajautāt, vai tad vairumā pērkot atlaides nedod. Diezgan bieži šādā nedaudz nekaunīgā veidā var tikt pie dažu procentu atlaides. Pie tam tas attiecas ne tikai uz bērnu precēm :)
Par barošanu ar krūti
Kad gājām obligātajos pirmsdzemdību kursos, ja vien šīs divas lekcijas tā var nosaukt, mums uzdeva, mūsuprāt, diezgan dīvainus jautājumus. Viens no tādiem bija “Vai jūs barosiet savus bērnus ar krūti?”. Pie tam šo jautājumu vairāk uzdeva man kā tēvam, nevis draudzenei kā mātei. Es pat nebiju aizdomājies līdz tādai niansei, ka kāds no tēviem varētu neļaut savu bērnu mātei barot viņus ar krūti. Pie tam kad savu neizpratni izrādījām vecmātei, viņa mums deva no savas pieredzes nu TĀDUS tēvu izskaidrojumus, ka, lai kaut ko tādu iedomātos ir vienkārši jābūt pilnīgi dīvainam. Tikpat dīvaini ja ne vēl dīvaināki bija atsevišķi pieminētie māšu izskaidrojumi, kāpēc viņas nebarošot savus bērnus ar krūti.
Mums gan kaut kā viss bija skaidrs jau no paša sākuma – cik vien ilgi izdosies, tik ilgi arī mēs savus abus mazuļus barosim ar krūti. Par to, ka draudzenei būs piens varējām pārliecināties jau sākot ar kādu padsmito grūtniecības nedēļu, kad sāka parādīties pirmās pirmpiena pazīmes. Būtībā mēs dzīvojām mērenās ilūzijās par šo procesu – bijām nez kāpēc iedomājušies, ka šis process ir ārkārtīgi vienkāršs, patīkams un visādi citādi viegls. Mūsu ilūzijas tika iznīcinātas jau dzemdību dienas vakarā, kad nu nekādi neizdevās piedabūt abus mazos pie krūts. Būtībā tā bija cīņa ne tikai dzemdību dienas vakarā bet pat praktiski visu laiku, ko pavadījām slimnīcā.
Ja pieņemam, ka bērns piedzimst kā balta lapa, tad pirmais vecāku uzdevums ir viņam iemācīt paņemt mātes krūti. Pie tā arī intensīvi strādājām. Tika izmēģinātas visvisādas pozas, lai pabarotu mazuļus. Kādā otrajā vai trešajā dienā draudzene savas krūtis bija nomainījusi pret Pamelas Andersones krūtīm, vismaz izmēra ziņā noteikti. Ja līdz tam brīdim bijām jau gandrīz iemanījušies piedabūt bērnus līdz ēšanai no krūts, tad te nu sākās nākamais etaps – tagad krūtis bija tik ļoti piebriedušas, ka bērni tās vienkārši nevarēja satvert. Tad nu nācās visādi mēģināt izlīdzēties – ieskaitot arī svaigu kāpostlapu komprešu likšanu uz krūtīm. Visticamāk, ka šo ierakstu vajadzētu rakstīt sievietei, jo es tiešām nespēju iedomāties, cik sāpīgs sākotnēji ir šis barošanas process, jo ne reizi vien bija tā, ka draudzenei burtiski asaras bira pār vaigiem no sāpēm. Būtībā visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mums bija divi mazie ēdāji. Ja ar vienu ēdāju katra krūts tiek nodarbināta vidēji reizi 4 stundās (pieņemot, ka mazie tiek baroti ik pa 2 stundām) tad dvīņu gadījumā krūts dabū atpūsties vien 2 stundas. Patiesībā šeit ir jāizsaka liels paldies Jūrmalas slimnīcas atsaucīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca talkā un pamācīja, kā labāk izvēlēties pozas barošanai, kā iemācīt bērnu satvert krūti, u.c.
Vēl šobrīd divus ar pusi mēnešus pēc dzemdībām mēs barojam mazuļus ar krūti. Diemžēl dažādu apstākļu sakritības dēļ neizdevās pilnībā nosargāt sākotnējo piena daudzumu, tāpēc tagad jau pāris nedēļas papildus mātes pienam mazajiem dodam arī piena maisījumu. Tagad mātes piens mazajiem pietiek 2 pilnas ēdienreizes un pārējās ēdienreizēs mazie vispirms izēd katrs savu krūti, bet pēc tam tiek pie maisījuma pudeles. Būtībā mazie pārtika tikai no mātes piena pilnus divus mēnešus un katru no mēnešiem veiksmīgi pieņēmās svarā par aptuveni 1kg.
Viena no interesantajām niansēm, kuru mēs pamanījām sev apkārt – pēdējā laikā arvien vairāk paziņu, kurām tikko ir dzimuši mazuļi, savus mazos nebaro ar krūti vai nu vispār vai arī to dara ļoti īsu laiku. Mūsu minējums šai parādībai ir draudzenes izciestās mokas. Neba nu katra māte ir spējīga izciest sākotnējās sāpes bērnu zīdīšanas laikā. Būtībā galvenais šajā procesā ir saprast, ka mātes piens ir labākais, kas var būt jaundzimušajam viņa pirmajos dzīves mēnešos. Apbruņojoties ar pietiekamu pacietību, tuvinieku atbalstu un nepieciešamības gadījumā ar pieredzējušu “konsultantu” palīdzību, barošana ar krūti drīz vien kļūst dabiska, salīdzinoši vienkārša, patīkama un viegla.
Cerams, ka šis ieraksts nekļūs par biedinājumu kādai potenciālajai mātei, kas gatavojas barot bērnu ar krūti. Drīzāk tas ir pastāsts, ka ne viss ir tik viegli, kā sākumā var likties. No otras puses skatoties – tagad, kad šīs pirmās mokas ir garām, tās tā īsti pat vairs neatceramies. Jā, bija traki, taču ne tik traki, lai to atcerētos visu mūžu. Nāk vietā citas lietas par ko uztraukties, taču jebkurā gadījumā es lepojos ar to, ka mums izdevās abus mazos barot tikai ar krūti pilnus pirmos divus viņu dzīves mēnešus.
Pirmās alerģijas
Posted on August 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušās nedēļas beigās bijām tikuši pie pirmajām kārtīgajām alerģiskajām pumpām. Ja parasti, kad mamma bija kaut ko jaunu apēdusi, parādījās vien dažas pumpiņas uz vaigiem, tad tagad Kārlis bija vairāk pumpains, kā ar gludu ādu. Tās bija visur – gan uz vaigiem, gan rociņām, gan kājiņām, gan vēdera un muguriņas. Kā jau jaunajiem vecākiem pienākas, uzreiz kārtīgi sabijāmies, konsultējāmies ar savu ģimenes ārsti, taču viņa mūs diemžēl nevarēja pieņemt un tāpēc devāmies uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Bija gan aizdomas par vienkāršu alerģiju, taču gribējām noskaidrot, vai tā nav kāda no infekciju slimībām, lai varētu pasargāt otru brāli.
Kā jau daudzi citi interneta lietotāji, es arī biju pāris reizes pie rakstiem portālos piefiksējis negatīvās atsauksmes par šo iestādi, taču to jau laikam pa īstam saprot tikai tie, kas paši ir satraukušies pietiekami ilgi sēdējuši rindās. Būtībā mēs pat nesēdējām rindā, mēs ieradāmies piektdienas pēcpusdienā tieši piecos vakarā. Uz tablo rādījās 718 numurs, bet mums iedeva 719. Tā kā tur laikam ir vairākas rindas, tad no pārējām rindām viens vai divi cilvēki tomēr tika pieņemti, kamēr mēs vēl gaidījām. Tā nu nogaidījām jau kādas 40 minūtes, līdz draudzene aizgāja un daudz maz pieklājīgi pajautāja, vai mūs kāds pieņems, jo otrs brālis palika mājās un abiem pušiem drīz būs jāēd. Tā teikt, varbūt jābrauc mājās, jāpabaro abi un jābrauc atkal atpakaļ. Tad nu nācās paklausīties, redz, ko mēs iedomājoties, ka visi dakteri strādā un citi redz šeit gaida rindās pat 2 un 3 stundas. Vienīgā nianse, ka 2 mēnešus vecam zīdainim, kura viss ķermenis ir noklāts ar pumpiņām tu diez ko neieskaidrosi, ka tagad mums te būs 2 stundas jāsēž siltumnīcas tipa stikla konstrukcijā pašā vasaras karstumā.
Nepagāja ne 10 minūtes, kad pēkšņi tika pieņemti uzreiz kādi 4 vai 5 pacienti, nevienam pacientam neiznākot ārā no apskates telpām. Laikam jau bija kāda piektdienas sanākšana vai launaga laiks. Lai nu kā, tomēr tikām pie diagnozes, kura tika uzstādīta gana veikli, jo tā esot populāra. “Govs piena olbaltumvielu nepanesība”. Viss var būt, ņemot vērā, ka draudzene tiešām uzturā lieto gana daudz piena produktu, taču piena produktu patēriņu īpaši neierobežojām, bet vienkārši nomainījām piena maisījuma pulveri pret tādas pašas firmas pulveri, kas ir paredzēts alerģiskiem bērniem. Jau nākamajā dienā pumpiņas bija samazinājušās, bet aiznākamajā tās jau bija pazudušas pavisam. Tā nu mums veicās pirmajās cīņās ar alerģijām.
Šodien atkal sazvanījāmies ar savu dakteri, viņa mums ieteica pārāk bērnus neradināt pie piena pulveriem, kas ir paredzēti alerģiskiem bērniem. Drīzāk vienkārši esot jāpamaina uz kādas citas firmas pulveri, jo būtībā viss, kas viņiem atšķiroties esot cena. Tā nu droši vien izlietosim iepirktos krājumus un tad jau ķersimies pie eksperimentiem ar citu firmu pulveriem.