Par barošanu ar krūti
Posted on August 4, 2008, under atmiņas.
Kad gājām obligātajos pirmsdzemdību kursos, ja vien šīs divas lekcijas tā var nosaukt, mums uzdeva, mūsuprāt, diezgan dīvainus jautājumus. Viens no tādiem bija “Vai jūs barosiet savus bērnus ar krūti?”. Pie tam šo jautājumu vairāk uzdeva man kā tēvam, nevis draudzenei kā mātei. Es pat nebiju aizdomājies līdz tādai niansei, ka kāds no tēviem varētu neļaut savu bērnu mātei barot viņus ar krūti. Pie tam kad savu neizpratni izrādījām vecmātei, viņa mums deva no savas pieredzes nu TĀDUS tēvu izskaidrojumus, ka, lai kaut ko tādu iedomātos ir vienkārši jābūt pilnīgi dīvainam. Tikpat dīvaini ja ne vēl dīvaināki bija atsevišķi pieminētie māšu izskaidrojumi, kāpēc viņas nebarošot savus bērnus ar krūti.
Mums gan kaut kā viss bija skaidrs jau no paša sākuma – cik vien ilgi izdosies, tik ilgi arī mēs savus abus mazuļus barosim ar krūti. Par to, ka draudzenei būs piens varējām pārliecināties jau sākot ar kādu padsmito grūtniecības nedēļu, kad sāka parādīties pirmās pirmpiena pazīmes. Būtībā mēs dzīvojām mērenās ilūzijās par šo procesu – bijām nez kāpēc iedomājušies, ka šis process ir ārkārtīgi vienkāršs, patīkams un visādi citādi viegls. Mūsu ilūzijas tika iznīcinātas jau dzemdību dienas vakarā, kad nu nekādi neizdevās piedabūt abus mazos pie krūts. Būtībā tā bija cīņa ne tikai dzemdību dienas vakarā bet pat praktiski visu laiku, ko pavadījām slimnīcā.
Ja pieņemam, ka bērns piedzimst kā balta lapa, tad pirmais vecāku uzdevums ir viņam iemācīt paņemt mātes krūti. Pie tā arī intensīvi strādājām. Tika izmēģinātas visvisādas pozas, lai pabarotu mazuļus. Kādā otrajā vai trešajā dienā draudzene savas krūtis bija nomainījusi pret Pamelas Andersones krūtīm, vismaz izmēra ziņā noteikti. Ja līdz tam brīdim bijām jau gandrīz iemanījušies piedabūt bērnus līdz ēšanai no krūts, tad te nu sākās nākamais etaps – tagad krūtis bija tik ļoti piebriedušas, ka bērni tās vienkārši nevarēja satvert. Tad nu nācās visādi mēģināt izlīdzēties – ieskaitot arī svaigu kāpostlapu komprešu likšanu uz krūtīm. Visticamāk, ka šo ierakstu vajadzētu rakstīt sievietei, jo es tiešām nespēju iedomāties, cik sāpīgs sākotnēji ir šis barošanas process, jo ne reizi vien bija tā, ka draudzenei burtiski asaras bira pār vaigiem no sāpēm. Būtībā visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mums bija divi mazie ēdāji. Ja ar vienu ēdāju katra krūts tiek nodarbināta vidēji reizi 4 stundās (pieņemot, ka mazie tiek baroti ik pa 2 stundām) tad dvīņu gadījumā krūts dabū atpūsties vien 2 stundas. Patiesībā šeit ir jāizsaka liels paldies Jūrmalas slimnīcas atsaucīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca talkā un pamācīja, kā labāk izvēlēties pozas barošanai, kā iemācīt bērnu satvert krūti, u.c.
Vēl šobrīd divus ar pusi mēnešus pēc dzemdībām mēs barojam mazuļus ar krūti. Diemžēl dažādu apstākļu sakritības dēļ neizdevās pilnībā nosargāt sākotnējo piena daudzumu, tāpēc tagad jau pāris nedēļas papildus mātes pienam mazajiem dodam arī piena maisījumu. Tagad mātes piens mazajiem pietiek 2 pilnas ēdienreizes un pārējās ēdienreizēs mazie vispirms izēd katrs savu krūti, bet pēc tam tiek pie maisījuma pudeles. Būtībā mazie pārtika tikai no mātes piena pilnus divus mēnešus un katru no mēnešiem veiksmīgi pieņēmās svarā par aptuveni 1kg.
Viena no interesantajām niansēm, kuru mēs pamanījām sev apkārt – pēdējā laikā arvien vairāk paziņu, kurām tikko ir dzimuši mazuļi, savus mazos nebaro ar krūti vai nu vispār vai arī to dara ļoti īsu laiku. Mūsu minējums šai parādībai ir draudzenes izciestās mokas. Neba nu katra māte ir spējīga izciest sākotnējās sāpes bērnu zīdīšanas laikā. Būtībā galvenais šajā procesā ir saprast, ka mātes piens ir labākais, kas var būt jaundzimušajam viņa pirmajos dzīves mēnešos. Apbruņojoties ar pietiekamu pacietību, tuvinieku atbalstu un nepieciešamības gadījumā ar pieredzējušu “konsultantu” palīdzību, barošana ar krūti drīz vien kļūst dabiska, salīdzinoši vienkārša, patīkama un viegla.
Cerams, ka šis ieraksts nekļūs par biedinājumu kādai potenciālajai mātei, kas gatavojas barot bērnu ar krūti. Drīzāk tas ir pastāsts, ka ne viss ir tik viegli, kā sākumā var likties. No otras puses skatoties – tagad, kad šīs pirmās mokas ir garām, tās tā īsti pat vairs neatceramies. Jā, bija traki, taču ne tik traki, lai to atcerētos visu mūžu. Nāk vietā citas lietas par ko uztraukties, taču jebkurā gadījumā es lepojos ar to, ka mums izdevās abus mazos barot tikai ar krūti pilnus pirmos divus viņu dzīves mēnešus.
Vienā ar bērniem nesaistītā grāmatā lasīju par dzelzi. Izrādās, ka tā baktērija kas šķeļ mātes pienu ir vienīgais dzīvais organisms, kuram nav nepieciešams eksistēšanai dzelzs. Tāpēc katrs newborn piedzimsts bez dzelzs un mātes pienā arī tas nav. Respektīvi, tiek dots handikaps pirmajās dienās, lai iegūtu imunitāti no mātes un nebūtu iespēja visām citām briesmīgajām baktērijām attīstīties bērna organismā.