Bērni vairs nepazīst tēti
Posted on August 12, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Kādas pāris nedēļas, kamēr draudzenes vecākiem bija atvaļinājums, dzīvojām nosacīti nošķirti – draudzene ar mazajiem pa Kuldīgu, bet es tikmēr dzīvojos pa Rīgu un strādāju. Pirmo no divām nedēļām nostrādāju pilnas 3 darba dienas un tad trešdienas vakarā devos pie mazajiem uz Kuldīgu. Pārējās dienas mēģināju kaut ko no darba lietām darīt mājās. Likās, ka tas ir īstais risinājums, jo darba produktivitāte nedēļas pirmajās dienās bija pietiekami augsta, varēju darbā lielus kalnus gāzt. Tāpat arī aizbraucot trešdienas vakarā uz Kuldīgu viss bija kārtībā – mazie ņēmās un spēlējās ar mani.
Nākamajā nedēļā jau braucu uz Rīgu tikai pirmdienas rītā pa taisno uz darbu. Te nu sagadījās, ka šajā nedēļā bija darbā ieplānotas lielas pārmaiņas ar attiecīgu darbu nakts stundās. Tā nu nostrādāju teju 30 stundas no vietas – kā sāku otrdienas rītā 10, tā beidzu trešdienas pēcpusdienā, ievērojot vien pāris pauzes pusdienām, vakariņām. Ceturtdienas vakarā, kad draudzene ar abiem mazajiem atgriezās Rīgā, man iestājās neliels šoka moments – mazie vairs uz mani īsti negribēja reaģēt, visu laiku ar savu skatienu skatījās rinķī un meklēja kādu citu. Tāpat arī ejot vannā. Parasti tā mums ir lielākā vakara izklaide ar šlakstīšanos un plunčāšanos, bet tagad tik vien sanāca kā ātri noskaloties un Lielais Niķis bija klāt. Lieki pieminēt, ka arī man papildus visam nogurumam bija klāt arī mērens stresiņš par to, ka vairs neesmu lielais mīļais tētis.
Kā vēlāk lasījām liekas jaunajā žurnāla “Mans mazais” pielikumā, tad zīdaiņa vecumā bērniem esot pavisam vienkāršs likums – cik dienas tēvs no bērniem ir šķirti, tik dienas ir nepieciešamas, lai bērni atkal viņu atpazītu tieši tāpat, kā pirms prom būšanas. Te nu elementāra matemātika. Ja tētis strādā 3 vai 4 dienas nedēļā un bērnus pa to laiku neredz, tad cik dienas bērniem ir īstais mīļais, labais un pazīstamais tētis? Pareizi vienu vai nevienu dienu nedēļā. Pārējais laiks ir “atrašanas” un “pierašanas” laiks. Te nu uzreiz bija skaidrs, ka tā es turpināt negribu, arī draudzenei pietrūka manas palīdzīgās rokas un tad nu tika nolemts, ka jāmēģina vien cīnīties pa Rīgu, pieaicinot palīgus vismaz manā darba laikā.
Tā arī darījām un ticiet vai nē, bet izmaiņas ir acīmredzamas. Atkal esmu atpakaļ kā lielais mīļais tētis un katru vakaru pārnākot no darba mani sagaida divi mīlīgi smaidīgi puikas, kas neskatoties uz to, ka viņiem nāk miegs, tomēr mēģina izspļaut knupīšus un uzsmaidīt man. Ir pilnīgi vienalga, cik labi vai slikti ir gājis darbā – es zinu, ka nākot mājās mani sagaidīs mani vismīļākie cilvēki.
Būtībā braucot strādāt uz Rīgu viens pats biju iedomājies, ka varēšu naktīs kārtīgi izgulēties, taču tas nemaz nav tik vienkārši. Regulāri naktīs pamodos un pa miegam tā vien skatījos uz guļamistabā esošajām tukšajām gultiņām. Tāpat arī no rīta un vakaros pirms gulētiešanas tā vien ausījos, ka kaut kur raud bērni. Tā teikt, esmu jau ticis pie halucinācijām.
“Ir pilnīgi vienalga, cik labi vai slikti ir gājis darbā – es zinu, ka nākot mājās mani sagaidīs mani vismīļākie cilvēki.” – zelta vārdi…