3 mēneši
Posted on August 31, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Es beidzot sāku saprast tos pieaugušo bērnu vecākus, kas saka, ka tu pat nepamanīsi, ka bērni sāks iet kājām, sāks iet skolā, sāks vest mājās draudzenes un galu galā aizies savās dzīves gaitās. Viss notiek tik ātri, ka pat dažas lietas īsti neizdodas piefiksēt, kurā brīdī tas ir noticis. Var būt, ka pie vainas ir tas, ka viņi mums ir divi un pārāk maz laika atliek visa piefiksēšanai, taču progress pēdējā mēneša laikā ir bijis vienkārši graujošs. Bet nu par visu pēc kārtas.
Trešdien bijām kārtējo reizi pie savas ģimenes ārstes, kas mazos nomērīja un nosvēra. Secinājums – bērniem ir jāsāk domāt par diētas ievērošanu. Ja iepriekšējā vizītē daktere teica, ka bērniem esot jādod ēst tik cik viņi grib (arī piena maisījumu), tad šoreiz jau daktere sāka izteikties, ka vajadzētu tomēr kādu reizi iedot padzerties tēju vai ūdeni. Iemesls pavisam vienkāršs. Kārlis pagājušā mēneša laikā ir pieņēmies svarā par 1600g, bet Jānis pat par 1800g. Parasti saka, ka bērniem pirmos trīs mēnešus ir jāpieņemas svarā par aptuveni 600-900g katru mēnesi. Tā nu abi puikas ir sasnieguši aptuveni 7kg svaru, Jancis pat ir pāraudzis Kārli. Arī garumā abi mazie ir pastiepušies par dažiem centimetriem un sasnieguši jau 67cm garumu. Tā nu mēs laikam neizpildīsim dakteres plānus par 10kg sasniegšanu tikai nākamā gada maijā un arī viņas iepriekšējā pieredze, ka dvīņi slikti pieņemas svarā uz mums īsti nedarbojas. Lieki pieminēt, ka atkal ik pa brīdim kādā maisā noliekam drēbītes, kas vairs neder. Interesantākais ir tas, ka sev nederošās drēbītes varam atdot arī kaimiņu meitenītei, kas ir aptuveni 3 mēnešus vecāka par mūsu puikām.
Šā mēneša laikā puikas ir sākuši pārliecinošāk turēt galvas un nu jau var kādas 5-10 minūtes pat noturēt galvas guļot uz vēdera. Janci noliekot uz vēdera kādu dienu viņš vienkārši sāka izklaidēties un velties atpakaļ uz muguras, katru reizi šo procesu pavadot ar krietnu smieklu devu. Tāpat arī vannošanās laikā tiek intensīvi mests gaisā vēders un kādreiz pat izdodas apvelties vannā uz vēdera. Ja jau par vannošanos, tad esam sākuši plunčāties pa lielo vannu, jo katru reizi, kad gājām mazajā, bērniem paredzētajā vanniņā, kuru novietojām viesistabā, nācās pēc tam pāris litrus ūdens saslaucīt no grīdas. Lai arī pirmsdzemdību kursos mums vecmāte teica, ka bērnus nav obligāti vannot katru vakaru, tomēr mēs esam izvēlējušies to darīt katru vakaru, jo pēc tam bērni mierīgi paēd un dodas gulēt, guļ daudz labāk nekā bez vannas.
Šī mēneša laikā esam tikuši arī pie daudz maz saprātīga dienas režīma. Pirmā ēdienreize bērniem atkarībā no dienas ir laika posmā no plkst 5 līdz (nu jau) 7rītā. Tad seko ļoti punktuāla ēšana plkst 9.00, 12.00, 15.00, 18.00, pēc tam ap plkst 20.00 dodamies vannā, bet jau ap 20.30 ēdam vakariņas, pēc kurām ļoti mierīgi aizejam gulēt. Tad nu beidzot abi divi varam kārtīgi atvilkt elpu. Būtībā ar gulētiešanu mums pēdējā laikā veicas ļoti labi. Tā kā puikas guļ savās gultiņās tikai pa nakti, tad laikam viņi saprot, ka tad, kad viņi tiek ielikti savās gultiņās, viņiem ir pašiem jāaizmieg un jāguļ līdz rītam. Kādus pāris vakarus pat pamanījos puikām palasīt vakara pasakas, bet par to laikam jāstāsta atsevišķā ierakstā.
Tāpat šī mēneša laikā esam pamanījuši no mammas pārmantoto mīlestību pret dejošanu. Kādu reizi aizbraucam uz kādu deju pasākumu, paņemot mazos līdzi, kādu reizi puikas tiek paņemti līdzi uz deju mēģinājumiem. Kamēr mūzika skan un apkārt cilvēki dejo, tikmēr viss ir labi, bērni ar interesi skatās un priecājas, taču kad mūzika tiek izslēgta un mazie tiek nesti mājās, sākas lielie trači un raudāšanas.
3. dzīves mēneša pašā sākumā sākām dot bērniem arī piena maisījumu. Aptuveni nedēļu pēc tam, kad bērni bija pamēģinājuši pieēst klāt nedaudz piena maisījuma no pudeles, sākās intensīva niķošanās pie mammas krūts. Tā nu tagad nākas mātes pienu atslaukt un dot ar pudeli. Lai gan arī tas vēl nav viss. Nākamais solis sekoja vēl pēc nedēļas. Tā kā vispirms izbarojām visu saslaukto mātes pienu un tikai tad devām piena maisījumu, tad arī mātes piena ēšanas laikā sākās niķi – laikam garša nav tik ļoti patīkama, kāda tā ir piena maisījumam. Tā nu tagad nekas cits neatliek, kā jaukt abas mantas kopā, lai bērniem iemānītu mātes pienu.
Ja grāmatās raksta, ka bērniem kolikas ir līdz 3 mēnešu vecumam, tad dikti cerējām, ka 22. augustā viņas beigsies (joks protams), taču laikam tikai tagad sākam saprast, kas tad īsti ir vēdera sāpes. Ja agrāk mums likās, ka bērniem sāp vēderi un viņi tā nedaudz pačīkstēja, tad tagad pie vēdera sāpēm mums ir tāda kliegšana, ka liekas, ka bērnam kāds kādu roku vai kāju rauj nost. Bet nu kāda 5- 10 minūšu paucināšana pa rokām parasti palīdz un tad jau atkal viss ir labi.
Visu šo mēnesi diezgan veiksmīgi arī strādāju pa darbu, jo katru nedēļu bija sarunāta cita auklīte – te viena no dejotājām, te mana mamma. Tad nu tagad sāksies īstā jautrība, jo visiem tuvajiem radiem un labajiem draugiem iekrātie atvaļinājumi ir beigušies. Iespējams, ka būs jāmēģina kaut kas darīt no mājas, taču pavisam darbā nerādīties laikam arī nevarēs. Turklāt tagad vēl sākas skola, kas nozīmē, ka Rīgā sastrēgumi ja ne pieckāršosies, tad trīskāršosies noteikti. Un tas nozīmē tikai vienu – visticamāk, ka man ceļā uz darbu būs jāpavada nevis 15 – 20 minūtes, kā tas ir šobrīd, bet 40 minūtes vai pat stunda, kā tas bija pagājušajā mācību gadā.
Nu ko, priekšā jauni izaicinājumi, tad nu tik jāskatās, kā mums veiksies tālāk!