Archive for September, 2008
Traumas
Posted on September 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Šoreiz esam tikuši pie pāris jauno vecāku traumām. Pirmais paspīdēju es, kad mēģināju vienu no puikām izcelt ārā no mašīnas. Mūsu auto sēdeklīšiem ir tādi atlokāmi rokturi, kurus drošības nolūkā braucot nolokam uz leju un atstutējam pret priekšējiem sēdekļiem. Tad nu ņemot ārā sēdeklīti, šis rokturis bija viltīgi ieķēries un kad nu viņš tomēr paspruka vaļā, tad biju jau veiksmīgi pieliecies pietiekami tuvu, lai dabūtu ar to plastmasas brīnumu pa degunu tā, ka zvaigznes vien gar acīm nozibēja. Tā nu nācās vairākas dienas pastaigāt ar nedaudz zilu degunu.
Nedaudz trakāk iet draudzenei. Viņai piemetusies, izrādās, viena no klasiskajām jauno māmiņu slimībām – kaut kāds rokas cīpslas/nerva kanāla iekaisums, kas rodoties no pārāk intensīvas bērnu cilāšanas un ratu stumšanas. No ģipša viņa tomēr esot lūgdamās izmukusi, bet, lai tiktu atpakaļ uz kājām un varētu veiksmīgi darboties ar mazajiem, kādu laiku ir aizliegums viņus cilāt. Tā nu pasakiet man, kā lai māte necilā savus bērnus? Nekas cits neatliek, kā tētim mesties talkā un mēģināt piefiksēt katru brīdi, kad mamma cenšas pati mazos dabūt sev klēpī.
Aptaujājoties starp pāris paziņām aina pavērās mazliet pesimistiskāka – kāda no draudzenēm pati bija šādu kaiti izslimojusi, bet kāda cita, kas bija piestrādājusi par aukli teicās, ka šādu kaiti viņa esot ārstējusi/mēģinājusi ar to sadzīvot 4 mēnešu garumā. Lai nu kā tur arī nebūtu, cerams, ka ar roku drīz viss būs kārtībā.
Studējošā kredīts un jaunie vecāki
Posted on September 14, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Laikā, kad jaunieši dodas studēt no savām mazpilsētām uz Rīgu, bieži vien vecākiem nemaz nav tik viegli viņus nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tā nu talkā nāk bankas un piedāvā studējošā kredītu, kas izpaužas tā, ka katru mēnesi students studiju laikā saņem, piemēram, 30 latus, bet tos jāsāk atmaksāt tikai tad, kad studijas jau ir pabeigtas. Te gan uzsvars nav uz 30 latiem, cik tas ir maz, vai kredīta piedāvājumu kā tādu. Te uzsvars ir uz kādu visai interesantu līguma punktu.
Tagad gan pats līgums man nav pie rokas, taču doma ir pavisam vienkārša – “Bērna piedzimšanas gadījumā tiek dzēsti 30% no kredīta pamatsummas”. Tā kā mani vecāki mani tīri labi nodrošināja pirmo studiju gadu, bet otrajā jau pats sāku strādāt, tad iztiku bez šī piedāvājuma, taču draudzene visus savus studiju gadus bija saņēmusi šo kredītu. Tā kā līgumā ir rakstīts “bērna piedzimšanas gadījumā” vienskaitlī, tad aizejot uz banku un apjautājoties, kas notiek ar dvīņiem, operatore viltīgi pasmaidīja un teica, ka pienākoties 60% pamatsummas nodzēšana. Tā nu draudzene uzrakstīja iesniegumu, pievienoja dzimšanas apliecības kopijas un voila – pēc mēneša no kredīta pamatsummas bija pazuduši teju 1000 lati.
Stāsta morāle ir tāda, ka brīdī, kad jums piedzimst mazulis vai mazuļi, ir vērts pārlasīt saslēgtos līgumus, vai gadījumā jums kaut kas šādā gadījumā nepienākas. Neviens jau jums pakaļ neskries un neteiks: “Klau, tev piedzima mazulis? Mēs tūlīt tev kredītam 1000 latus nodzēsīsim!”.
Starp citu, tieši šādā pašā veidā mēs veiksmīgi nākamā gada laikā ietaupīsim vēl aptuveni 60 latus, jo Lattelecom jaunajiem vecākiem piedāvā (mūsu gadījumā) 5 latu atlaidi esošajam vai jaunam mājas interneta pieslēgumam. Arī viņi bērna (uzsvars uz vienskaitli) piedzimšanas gadījumā piedāvā pus gadu ilgas atlaides. Tā kā mums ir divi mazie, mums automātiski pienākas atlaides gada garumā. Liekas, ka kaut kad bija kaut kāds speciālais piedāvājums arī LMT, taču to ātrumā nevarēju atrast.
Svētdienas rīta jociņš-spociņš
Posted on September 11, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Reizēs, kad aizbraucam ciemos pie maniem vai draudzenes vecākiem, bieži vien izmantojam iespēju pagulēt ilgāk, kamēr vieni vai otri vecāki padarbojas ar mazajiem. Ņemot vērā to, kādā miega badā dzīvojam, tā ir īsta svētlaime, pagulēt svētdienas rītā līdz kādiem plkst 9 vai 10, kad pienāk nākamā puiku ēdienreize.
Šo svētdien draudzenes māsa ar mammu izdomāja izspēlēt ar mums joku. Pamodāmies ap 10iem, bet mazie jau pāris stundas darbojās ar draudzenes māsu un mammu. Iegājām otrā istabā, kurā viņi visi atradās, sākām jau pārģērbt mazos, lai gatavotos barošanai, bet tad pēkšņi draudzenes mamma neizturēja un sāka ķiķināt. Tad nu bija skaidrs, ka kaut kas nav labi. Izrādās, viņas abas, kamēr mēs gulējām, izdomājušas uztaisīt mums testu, lai pārbaudītu, vai mēs paši atšķiram savus bērnus. Tā nu draudzene dikti intensīvi pētīja pašus mazos, lai atšķirtu, kurš ir kurš, jo parastās apģērba pazīmes visas bija sajauktas.
Man nekas cits neatlika, kā vien cerēt, ka draudzene abus mazos atšķirs, kas viņai arī veiksmīgi izdevās. Lai nu kā tur arī nebūtu, trakākais ir tas, ka man par šo joku smiekli nenāca. Varbūt vienkārši nebiju pamodies, taču no otras puses ļoti bieži baidos, ka tik mēs viņus nesajaucam un tad nu vēl te jociņus izdomājuši izspēlēt par šo tēmu. Lai gan galvenais jau lai paši bērnu jaucēji neaizmirst, kurš ir kurš.