Archive for October, 2008
Vasaras laiks / ziemas laiks
Posted on October 31, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pavisam nesen pārgājām uz ziemas laiku. Ja pieaudzis cilvēks pie jaunā laika pierod skatoties pulkstenī, tad ar bērniem ir grūtāk – viņi pulksteni nepazīst. Tā nu pirmajā vakarā īsti nevarējām saprast, kāpēc puikas jau ap plkst 19 sāk intensīvi niķoties. Pēc kāda brīža sapratām – pie vainas pārgrieztais laiks un puikas vienkārši cerēja sagaidīt savu ikvakara maltīti, lai dotos pie miera.
Nākamos pāris vakarus īsti nevarēja saprast, vai puikas ir pieraduši pie jaunā laika vai nē – vienu vakaru devās gulēt plkst 21, citu vakaru sāka migt ciet jau ap plkst 19. Nu beidzot esam tikuši atpakaļ vecajā ritmā un gulēt dodamies pēc paēšanas ap plkst 20.
Līdz ar laika maiņu nāk līdzi arī vēlviena problēma – ļoti agri paliek tumšs. Tā kā draudzene viena pati nevar iziet ārā ar abiem puikām, tad, lai tiktu ar mazajiem ārā, man ir vainu agri jābeidz darba diena, vai arī ar mazajiem jāiet rīta pastaigā. Lai nu kā, pagaidām vēl īsti līdz tam neesam tikuši, jo laiks ārā pēdējās dienas ir diezgan riebīgs, esam tikuši arī pie nelielām iesnām un klepus, kuras mēģinām apārstēt. Kā teica mūsu bērnu masiere, tad līdz ar zobu nākšanu tiek novājināta arī bērnu imūnsistēma, tāpēc arī saaukstēties ir daudz vieglāk.
Tiksim vaļā no iesnām un tad skatīsimies, kā mēs varam tikt pie pastaigām :)
Zobi II
Posted on October 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Protams, ka man iepriekšējā ierakstā par zobiem vajadzēja palielīties, cik gan lieliski un mierīgi esam tikuši pie pirmajiem Kārļa zobiem. Ar Jāņa zobiem iet daudz trakāk. Visa jautrība sākās jau sestdienas pēcpusdienā, kad jau no plkst 16 pēcpusdienā līdz pat kādiem 22 vakarā to vien darījām, kā uz maiņām nēsājām viņu uz rokām – tas bija vienīgais, kas viņu kaut cik nomierināja.
Nākamajā dienā gan nekas neliecināja par iepriekšējās dienas izdarībām – Jancis atkal bija omulīgs, daudz gulēja (laikam mēģināja atgulēt iepriekšējās dienas niķus) un visādi citādi bija mierīgs. Pirmdienas vakarā vannojot Kārli sadzirdēju no viesistabas draudzenes izsaucienu, ka Jancim arī esot pirmais zobs. Tā nu varējām secināt, ka sestdienas pūles nebija veltīgas un lielajiem niķiem ir bijis pamatots iemesls. Diemžēl ar sestdienu vien bija par maz. Šovakar jau atkal sekoja lielie trači, šoreiz jau abiem puikām – kārtējās pāris stundas pa rokām un tagad bezspēkā abi rakari ir iemiguši.
Vispār jau žēl tā skatīties – sēžot klēpī Jancis to vien mēģina kā iekosties kaut kur – vai nu mēģina ievilkt mutē kādu no maniem pirkstiem, vai arī vienkārši pagriež galvu uz sāniem un mēģina kost. Tagad gan jāsāk kļūt uzmanīgiem ar to pirkstu došanu – pirmie zobi abiem puikām ir izlīduši un tāda “iekošana” jau kļūst pietiekami sāpīga. Pataustot arī abu puišu augšžokļa smaganas liekas, ka drīzumā varētu parādīties arī augšējie zobi, kas pēc nostāstiem nākot daudz smagāk, nekā apakšējie.
Lai nu kā neviļus iešaujas prātā frāze no kādas grāmatas angļu valodā, ka patiesībā jau dvīņus uzaudzināt ir nevis 2 reizes grūtāk, kā vienu bērnu, bet vismaz 10 reizes :). Šovakar to izbaudījām visā pilnībā – lai arī mājās bijām abi, tomēr katram tika pa savam bērnam, katrs no kuriem nebija nomierināms gandrīz divu stundu garumā. Tiem, kam uz diviem ir viens bērns, ir vismaz iespēja pamainīties un atpūsties ik pa brītiņam, bet te nu nekādas atpūtas. Cīnamies līdz puikas nolaužam.
Zobi!
Posted on October 23, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušajā mēnesī, kad bijām uz regulāro apskati pie mūsu dakteres, jautāju viņai vai gadījumā puikām jau nevar parādīties pirmie zobi. Pēdējā laikā bijām ievērojuši, ka viņiem dikti izdalās siekalas, visu laiku rokas ir mutē un viss, kas ir rokās, ir arī mutē. Tāpat laiku pa laikam bija arī šķidrāks vēders un puikas pēdējā laikā bija palikuši manāmi nemierīgāki. Būtībā tās visas esot standarta pazīmes pirmajiem zobiem. Neskatoties uz visām pazīmēm, mūsu daktere vien noteica, ka, ja es šo jautājumu uzdotu pēc mēneša, tad viņa varētu par to padomāt, bet pagaidām – tas esot par agru. Lai nu kā tur arī nebūtu, likāmies mierā. Līdz vakardienai.
Vakar puiku piecu mēnešu jubilejā vannoju Kārli un kārtējo reizi viņš kaut ko mēģināja sataustīt mutē. Tā nu kādā mirklī, kad rokas spruka no mutes ārā, pamanīju, ka uz smaganām kaut kas tā kā paspīd. Ieinteresēts iebāzu pirkstu mutē un sataustīju pirmos divus zobus! Pasaucu draudzeni, kas jau pēc pāris minūtēm zvanīja savai mammai un klāstīja priecīgo notikumu tālāk.
Kamēr vēl es turpināju vannot Kārli, draudzene jau bija iztaustījusi krustu šķērsu arī Jāņa muti, taču tur pagaidām nekā. Lai nu kā, arī Jāņa uzvedība liecina par to, ka zobi kuru katru brīdi varētu parādīties. Pakonsultējāmies pie pāris speciālistiem un tie atzina, ka standarta vecums, kad parādās zobi ir aptuveni 6 mēneši, taču tas, ka ap to laiku zobu vēl nav neko nenozīmē. Tā nu mēs atkal skrienam pa priekšu laikam.
Ja tā paklausās apkārt citu jauno vecāku stāstus, tad var secināt, ka ar pirmajiem Kārļa zobiem mēs esam tikuši galā tīri veiksmīgi – citiem bērni ir raudājuši un nav gulējuši pat vairākas dienas no vietas. Lai gan nevar jau zināt vai visa jautrība nav vēl tikai priekšā :)
Veļamies uz vēdera!
Posted on October 20, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Sen neko nav sanācis ierakstīt par dēlu progresu. Patiesībā jau katru dienu viņi pamanās izdarīt kaut ko jaunu, taču ir kaut kādi atskaites punkti, kurus visi jaunie vecāki gaida. Vismaz mums šāds atskaites punkts ir mirklis, kad dēli pirmo reizi paši no muguras apvēlās uz vēdera.
Tā kā nu jau labu laiciņu abi mazie izbauda masāžas / vingrošanas seansus, kuru laikā masiere viņiem arī pamāca gan parāpties uz priekšu gan pavelties, tad bija skaidrs, ka nu jau pavisam drīz puikas varēs paši apvelties uz vēdera.Masiere pat pirms pāris nedēļām deva prognozi, ka tas varētu notikt tuvāko divu nedēļu laikā. Pirmais šo mūsu pašu nosprausto robežu sasniedza Jānis trešdienas vakarā, kad draudzene bija izbraukusi uz deju mēģinājumu. Kad viņa atgriezās, lepni paziņojumu par Janča sasniegumu, taču tā vien likās, ka draudzene domā, ka es viņu mēģinu piemānīt un laikam jau nevarēja īsti pieņemt domu, ka viņa šo svarīgo mirkli ir palaidusi garām. Tad nu neskatoties uz to, ka man bija liecinieks likos mierā un gaidījām, kad kāds no dēliem šo triku atkārtos. Nākamās pāris dienas te viens te otrs dēls izmisīgi mēģināja atkārtot Jāņa trešdienas vakara sasniegumu, līdz sestdienas vakarā tas izdevās Kārlim. Pie tam šoreiz jau mammas acu priekšā.
Lai gan ne par to ir stāsts. Izrādās, ka šī mistiskā robeža par bērnu velšanos uz vēdera patiesībā nemaz nav tik mistiska, jo tas ir brīdis, kad bērnus vairs nevar atstāt bez uzmanības ne mirkli. Kārlis nu jau pēdējās 2 dienas to vien dara, kā visu laiku izmisīgi cenšas tikt uz vēdera. Vai nu tā ir vienkārši atpūtas pauze, vannošanās, ēšana, ģērbšanās vai kas cits – visu laiku notiek izmisīga cīņa par tikšanu uz vēdera. Pie tam pēc pāris pirmajām veiksmīgajām reizēm viņam jau ir amats rokā un tas padodas tik viegli, kā viņš to būtu darījis jau mēnešiem ilgi.
Kas pats trakākais – šonakt pamodos no tā, ka dzirdēju, ka kāds no dēliem savā gultiņā sten. Piecēlos, ieslēdzu gaismu un ko es redzu? Kārlis nakts vidū pat savā gultiņā ir apgriezies uz vēdera un vairs netiek atpakaļ. Tā nu nekas cits neatlika kā viņu mazliet iesprostot ar pakaviņa palīdzību. It kā jau esmu dzirdējis, ka ir bērni, kas guļot uz vēdera vai vispār četrrāpus, taču mani kaut kā šīs pozas vismaz pagaidām biedē.
Nu ko, tagad jāgaida nākamais atskaites punkts – pārvietošanās uz priekšu vai atpakaļ :)
Dzemdības
Var jau būt, ka ir par vēlu par dzemdībām rakstīt tad, kad puikas ir nosvinējuši savu 4 mēnešu jubileju, taču es tomēr mēģināšu.
Laikā, kad gājām pie savas iepriekšējās ginekoloģes visu laiku gaidījām to brīdi, kad viņa pateiks, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē. Tā kā draudzenei ir diezgan slikta redze, tad bija aizdomas, ka parastas dzemdības tiks aizliegtas tieši redzes problēmu dēļ. Tad nu tikām nosūtīti pie acu ārsta, kas tādu konkrētu atbildi arī nedeva – viņam iebildumu neesot. Būtībā visu grūtniecības laiku bijām vairāk vai mazāk neziņā, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē, tomēr vairāk sliecāmies uz domu, ka tās varētu būt normālas dzemdības.
Gāja laiks un sākām iet uz pirmsdzemdību lekcijām, kurās vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”. Kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrojās, tad katrs no cilvēkiem ar “piedalīšanos dzemdībās” saprot kaut ko citu. Vecmātes gadījumā par piedalīšanos dzemdībās tika nosaukta arī mana klātbūtne slimnīcā, jo redz esot tādas ģimenes, kurās vīrs sievu pavadot līdz dzemdību nama durvīm un pēc vairākām dienām pie durvīm arī sagaidot. To tad arī saucot par nepiedalīšanos dzemdībās. Tā nu fiksi fiksi izlaboju savu kļūdu un tomēr teicu, ka piedalīšos dzemdībās.
Lai kā tur arī nebūtu ar to piedalīšanos, lekciju klausīšanās laikā vēl bijām ar pilnu pārliecību, ka tās būs parastas dzemdības un neviens tiešā tekstā neteica, ka tas neesot prātīgi un labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Iespējams, ka tas ir kaut kāds aizliegums, kas liedz ārstiem dot šādus padomus, taču līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu. Būtībā ja runājam par ķeizargriezienu un dvīņiem, tad tas ir jaunās māmiņas brīva izvēle un par to nav papildus jāmaksā, kā tas ir viena bērna gadījumā.
Tuvojās laiks un arvien biežāk mūsu ginekoloģe uzdeva uzvedinošus jautājumus, vai draudzene gatavojas dzemdēt pati. Devāmies arī vizītē pie ārstes, kuru ieteica mūsu ginekoloģe un tur sagaidījām tieši tādus pašus uzvedinošus jautājumus. Visbeidzot es pat īsti nezinu kādu iemeslu dēļ draudzne nolēma, ka tomēr labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Pēc šīs izvēles izdarīšanas gan Jūrmalas slimnīcas ārstes, gan mūsu ginekoloģes sejā atplauka smaidi un sarunas jau virzījās konkrētu datumu virzienā. Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu. Būtībā šo izvēli izdarījām praktiski tikai kādā 36. grūtniecības nedēļā, kad bijām jau sagaidījuši to kritisko datumu, pēc kura varējām laist pasaulē mazos mūsu izvēlētā vietā, nevis Stradiņos.
Kārtējā vizītē pie ārstes Jūrmalas slimnīcā mums tika piedāvāti divi datumi – 22. maijs un 28. maijs. Te nu kā topošie vecāki sajutāmies mazliet dīvaini – kā gan tas ir, ka tu izvēlies, kurā datumā tavi bērni svinēs dzimšanas dienu visu atlikušo mūžu. Tā kā bija sajūta, ka kuru katru dienu bērni varētu pieteikties, ķeizargrieziena datumu nolikām uz 22. maiju, kas bija jau pēc dažām dienām.
21. maija pēcpusdienā ieradāmies Jūrmalas slimnīcā, tur mūsu mazajiem pamērīja sirds toņus, topošajai māmiņai dzemdes kontrakcijas. Pēc ārstu teiktā, ja arī mēs nebūtu izšķīrušies ar 22. maiju kā bērnu dzimšanas dienu, tad visticamāk, ka viņi līdz 28. maijam būtu jau paši pieteikušies. Tad sekoja saruna ar anesteziologu, kuram tika pasniegta viņam diezgan draudīga informācija – draudzenei ir bijusi alerģija uz lidokaīnu (zobārstniecībā izmantots anestēzijas līdzeklis, uz kura bāzes ir veidoti arī dzemdībās izmantotie anestēzijas līdzekļi). Anesteziologs vien noteica, ka skatīsies ko var darīt lietas labā un teica, ka viss būs kārtībā.
Tad nu mūs ievietoja salīdzinoši nelielā palātā, jo mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta vēl nebija atbrīvota. Draudzenei vakarā pirms gulētiešanas lika iedzert kaut kādas zāles, kuru iedarbību neviens tā īsti nepaskaidroja, taču mums ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds nomierinošs līdzeklis, lai draudzene varētu pa nakti pagulēt, atpūsties un pārāk nesatraukties.
22. maija rīts. Plkst 5 vai 6 no rīta, pie sāniem baksta draudzene, ka viņa vairs nevarot pagulēt. Tad nu nekas cits neatlika, kā arī man mosties un parunāties ar viņu. Sākot no kādiem plkst 7 vai 8 pie mums ik pa laikam ienāca kāds pozitīvi noskaņots slimnīcas darbinieks, apvaicājās šo to vai vienkārši nodeva kādas instrukcijas. Kaut kur ap plkst 9 atnāca mūsu ārste un aicināja draudzeni līdzi uz operāciju zāli. Bijām ar draudzeni runājuši par manu piedalīšanos dzemdībās un bijām vienisprātis, ka ķeizargrieziena laikā mana līdzdalība varētu būt vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā kā operācijās līdz šim neesmu piedalījies, tad nevar zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes. Tā nu paliku palātā un gaidīju. Liekas, ka laiks bija apstājies, ik pa kārtīgam brīdim skatījos pulkstenī, taču pagājusi bija tikai viena vai divas minūtes.
Trakākais ir tas, ka dzemdību nodaļā jau raudošu bērnu netrūkst un tad nu tu tur palātā gaidi un domā, vai tie bērni, kas raud ir vienkārši blakus istabiņās vai koridorī. Vai tie ir jau senāk dzimušie, vai tie varētu būt tavi. Es pat neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad sadzirdēju, ka atkal raud kādi mazuļi, taču šoreiz tā skaņa bija savādāka – tāda, kas tuvojas. Tad nu man bija skaidrs, ka pie manis tiek nesti mūsu dēli. Te nu atveras palātas durvis, ienāk divas māsiņas un saka, ka pirmais esot Kārlis, bet otrais Jānis. Fiksi un ātri iestutē man abus rokās un apsveic mani. Pēc kādām pāris minūtēm jau palīdz abus mazos novietot uz gultas un aicina līdzi palīdzēt draudzeni nocelt no operāciju galda.
Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man. Pirms draudzenes nocelšanas no galda vēl paspēju viņai iedot buču, vēlāk, kad savā starpā pārrunājām dzemdību norisi, viņa atzina, ka tas esot bijis patīkams un mīļš pārsteigums. Tā kā sanāk, ka savā veidā tomēr dzemdībās esmu piedalījies :).
Kad bijām ieradušies savā palātā, māsiņas izģērba mazuļus un uzlika uz krūtīm vienu draudzenei, bet otru man. Tā nu mēs tur labu laiciņu gulējām un izbaudījām miesas kontaktu ar mazuļiem, ik pa laikam tos pamainot. Tagad es sapratu, ka dvīņi – tā ir milzīga laime tieši jaunajam tētim. Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim. Vēlāk atnāca māsiņas, saģērba mazos un mēģināja pirmās reizes likt viņus pie krūts. Nekas īpaši prātīgs gan neizdevās, taču galvenais jau ir sākt mēģināt.
Vakara pusē bija atbrīvojusies mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta, kas bija apmēram 3 reizes lielāka par pašreizējo palātu. Tad nu māsiņas draudzenei teica – nu ko, lai tiktu uz jūsu palātu, būs vien jāceļas. Tad nu draudzenei palīdzēja dušā nedaudz apmazgāties, uzsēdināja uz parasta biroja krēsla un aizvizināja līdz jaunajai palātai. Ja tagad es tā domāju, kā mēs būtu nodzīvojuši 5 dienas tik mazā palātā ar diviem mazajiem, tad man liekas, ka jau pēc pāris dienām mēs būtu tikuši pie klaustrofobijas, vai vienkārši nositušies kāpjot pāri savām mantām. Mājas stacionāra palāta ir pielīdzināma gandrīz vienistabas dzīvoklim bez virtuves – ir gan kārtīga divguļamā gulta, gan atpūtas krēsli, gan vieta, kur novietot drēbes un citas mantas, gan ledusskapis, gan arī kārtīga duša un tualete. Savu izvēli par mājas stacionāra palātu ne mirkli nenožēlojām.
Tagad pārrunājot savu dzemdību gaitu ar vairākiem cilvēkiem un ārstiem, visi kā viens atzīst, ka dvīņu gadījumā ķeizargrieziens ir pareizā izvēle. Tu nekad nevari zināt, kurš no mazuļiem gribēs dzimt pirmais, vai kāds nebūs sapinies otra nabas saitē, vai māmiņai pietiks spēka pietiekami ātri piedzemdēt abus mazos. Būtībā risku skaits ir milzīgs. Turklāt ja tās vēl ir pirmās dzemdības, tad riski ir vēl jo lielāki. Tā kā mūsu mazuļi jau ultrasonogrāfijās parādīja, ka būs pietiekami lieli, tad parastas dzemdības varētu būt pat ļoti grūtas. Pēc dzemdībām pat mums bija tāda sava veida atrakcija – salīdzināt savus puikas ar tiem bērniem, kas ir dzimuši pa vienam. Mums sanāca tā, ka lielākā daļa no pa vienam dzimušajiem bērniem bija mazāki par katru no mūsu puikām.
Bērnu neirologi II
Posted on October 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Ievadam var palasīt stāsta pirmo daļu.
Kopš neiroloģes vizītes puikas jau bija kādas 8 vai 9 reizes masēti (viens standarta masāžu kurss skaitās 10 reizes), kaut kā nejauši sagadījās tā, ka Kuldīgas pusē ar paziņām iesākās sarunas par bērnu neirologiem un tad nu atklājās, ka vairāki no paziņām izteica atzinīgus vārdus par kādu Kuldīgā praktizējošu neiroloģi. Daudz nedomādami pieteicāmies pie viņas uz vizīti un palūdzām savai ģimenes ārstei nosūtījumu.
Šoreiz uz vizīti ieradāmies pietiekami precīzi, pagaidījām kādas 10-15 minūtes rindā un devāmies iekšā. Abi ar draudzeni bijām nolēmuši, ka neiroloģei par savu iepriekšējo pieredzi ar kādu viņas kolēģi neko neteiksim, lai iegūtu maksimāli objektīvu rezultātu. Tā nu atkal sekoja tā pati standarta pakete ar jautājumiem par dzimšanu, grūtniecību, ēdināšanu. Pēc tam abi puikas viens pēc otra tika apskatīti un fakts par Janča (šoreiz jau vairs tikai “nedaudz”) paaugstināto muguras muskulatūras tonusu tomēr apstiprinājās, taču izpelnījāmies arī atzinīgus vārdus par veikto masāžu kursu, masāžas mums ieteica turpināt.
Viena no interesantajām niansēm – šī neiroloģe bērnu kāju nervus pārbaudīja sitot pa ceļgalu pati ar saviem pirkstiem, kamēr Ziepniekkalna neiroloģe ņēma talkā savu speciālo sitamo āmuru. Var jau būt, ka tas ir sīkums un viņa zina, ko dara, taču saudzīgāk tas izskatījās Kuldīgas neiroloģes gadījumā. Visādi citādi mūsu jaunā neiroloģe atzina bērnus par labiem esam un secināja, ka viņu attīstība pilnībā atbilst visām šī vecuma prasībām.
Tālāk sekoja virkne ar ieteikumiem, gan nomierinošu tēju pievienošana vannošanas laikā, gan Magne B6 vitamīnu palietošana, gan ieteikums lietot Vibrucol svecītes gadījumos, ja bērni ir dikti nemierīgi. Tad vēl saņēmām ieteikumu veikt mazuļu galvu neiroultrasonogrāfiju, tīri profilaktisku mērķu dēļ, kā arī tikām pie kontaktiem personai, kas veic tieši mazuļu galvas masāžas.
Noslēgumā uz jautājumu par iepriekšējās neiroloģes konstatēto rahītu, saņēmām atbildi, ka tā vienkārši pēc vienas pazīmes neesot korekti šādu diagnozi uzstādīt, jo vēl nevarot zināt, kāda būtu mūsu pašu galvas forma, ja tiktu noskūti visi mati. Tā nu izskatās, ka varam atviegloti uzelpot šajā sakarā.
Lai nu kā tur arī nebūtu, šoreiz vizīte pie ārstes bija nesalīdzināmi iejūtīgāka, ieinteresētāka un visādi citādi mīļāka. Var jau būt, ka to visu nosaka fakts vai tu esi uz vizīti tieši laikā vai nokavē 15 minūtes, lai gan neesmu par to tik ļoti pārliecināts. Jebkurā gadījumā izskatās, ka turpmāk pie bērnu neirologa dosimies uz Kuldīgu.
Bērnu neirologi I
Posted on October 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušajā vai aizpagājušajā reizē, kad bijām pie savas ģimenes ārstes, viņa mums iedeva nosūtījumu pie bērnu neirologa. Uz jautājumu, vai kādam no mazajiem ir kādas problēmas, vai tā ir tāda standarta pārbaude, saņēmām atbildi, ka esot standarta pārbaude jaundzimušajiem. Tā kā mums nosūtījuma veikšanas laikā nebija nekādu prioritāšu attiecībā uz neirologu, pie kura vēlamies iet (un tas arī loģiski, jo nekad iepriekš nav bijusi vajadzība), tad tikām nosūtīti uz Ziepniekkalna poliklīniku, kas laikam ir tuvākais punkts mūsu dzīvesvietai. Pieteicāmies pie neiroloģes un gaidījām savu rindu, ja nemaldos, nedēļu vai divas.
Iepriekšējā vakarā paciemojāmies pie manas mammas un pie neiroloģes braucām no rīta pēc bērnu pirmās ēdienreizes. Viss bija izrēķināts tīri labi – lai no Limbažiem tiktu cauri Rīgai, rēķinājām kādas 2 ar pusi stundas, pielikām vēl kādu pus stundu klāt rezervei un tā arī izbraucām no rīta. Diemžēl Rīgā satiksmi nevar paredzēt un avārijas dēļ Juglā bija izveidojies pamatīgs sastrēgums, tā nu ap pieraksta laiku bijām tikai tikuši līdz Ziepniekkalnam un aptuvenai poliklīnikas atrašanās vietai. Mani vienmēr ir biedējuši Padomju savienības laikā būvētie mikrorajoni – adreses saliktas pilnīgi idiotiski, māju izmēri ar vienu un to pašu adresi milzīgi, neskaitāmas adreses iekšpagalmos. Tā nu rinķojām poliklīnikas rajonam apkārt vēl kādas 10-15 minūtes. Beigu beigās kāds 6. aptaujātais cilvēks tomēr bija spējīgs norādīt pareizu poliklīnikas virzienu.
Iebrāzāmies iekšā pie neiroloģes, kas pēc skata bija kundze jau pensijas gados un tad sākās. “Vai vai, jūs nokavējāt, es te tagad 15 minūtes bez darba sēžu, kā lai es tagad paspēju jūs apskatīt. Jūs taču saprotat, ka vizīti pie ārsta nedrīkst kavēt” .. un tā vēl kādu labu brīdi. Par laimi viņa bija pietiekami saprātīga, lai mūsu rāšanas laikā mani novirzītu uz reģistratūru uzrakstīt bērniem kartiņas un pats apskates process tomēr notiktu. Lai nu kā, praktiski visu vizītes laiku nācās dzirdēt neiroloģes pukstēšanu par to, ka viņa redz tik ātri nevarot strādāt un šodien pie viņas nākot tikai zīdaiņi, kas nevarot rindā gaidīt, kamēr mūs apskatīs, utt.
Lai nu kā tur arī nebūtu, pirmais tika apskatīts Kārlis. Neiroloģe uzdeva kaut kādu standarta jautājumu paketi – vai grūtniecības laikā nebija problēmu, kā dzima, cik smagi / gari puikas bija, tad sekoja jautājumi par bērnu ēdināšanu ar krūti un citi. Tad nu beidzot tikām līdz Kārļa vizuālai aplūkošanai, neiroloģe pēc dēla apskatīšanas izmisīgi uz mums vērsās ar jautājumu: “bet kāpēc jūs vispār viņu man te atvedāt, šim bērnam taču nekas nekait”. Uz manu sajūsmas komentāru “bet tas taču ir labi” viņa pat laikam īsti neko neatbildēja, vai arī tas nebija nekas pārāk svarīgs vai saprātīgs.
Tālāk neiroloģe ķērās pie Jāņa apskatīšanas un te nu izrādījās, ka Jānim esot paaugstināts muguras muskulatūras tonuss un esot vajadzīgas masāžas. Viss jauki, bet te nu atkal sekoja komentārs “es gan nezinu vai jums būs laiks viņu uz masāžām izvadāt”. Varētu padomāt, ka no mūsu laika iespējām ir atkarīgs vai Jānim ir vajadzīgas vai nav vajadzīgas masāžas. Ja bērnam masāžas ir vajadzīgas, tad vecāku pienākums ir tam atrast laiku. Vēl kādi brīži apskatēm un tad pēc puiku galvas formām tika secināts, ka viņiem esot rahīts (slimība, kam raksturīgas kaulu deformācijas, piemēram, kāju x-veida vai ovālas formas deformācijas, krūšu kurvja deformācijas u.c.). Par šādu diagnozi gan bijām mērenā šokā, jo neko tādu mums mūsu ģimenes ārste nebija teikusi.
Tā nu mūsu vizīte bija beigusies un tika saukts iekšā nākamais pacients (atceraties neiroloģes tekstu par “šodien tikai zīdaiņi”? Nākamā paciente bija kādus 6-7 gadus veca meitene :) ), kamēr pat īsti vēl nebijām paspējuši savākt savas mantas. Steigā visu mēģinājām paķert un mukām ārā, klausoties kārtējo devu ar tekstiem no sērijas “jūs nokavējāt, esmu stresā, neesmu pieradusi tādā tempā strādāt, utt”. Tā kā pēc garā pārbrauciena un ārsta vizītes bija pienācis laiks puikām paēst, tad diži nekautrējoties atradām turpat poliklīnikā vairākus krēslus, uz kuriem arī mazos pabarojām.
Pēc tam gājām turpat reģistratūrā pieteikties uz masāžām Jancim. Nu ko, izrādījās, ka 2. septembrī, kad bijām pie neiroloģes, ātrākais pieejamais laiks uz masāžām ir tikai 20. oktobris. Mums nez kāpēc bija radies iespaids, ka ja ārsts pasaka, ka ir vajadzīgas masāžas, tad tās ir vajadzīgas tagad, nevis pēc pāris mēnešiem.
Tā nu mēreni nošokēti par šo vizīti kārtējo reizi konsultējāmies pie paziņām, kā viņiem ir gājis ar ārstu apmeklējumiem. Būtībā šādi un līdzīgi stāsti tika dzirdēti vairāki. Tā nu secinājām, ka ar šo neiroloģi mums nesaskan un meklēsim citu tad, kad abi mazie būs izgājuši vismaz daļu no masāžas kursa. Pie masieres tikām pavisam vienkārši – kādā nākamajā vai aiznākamajā dienā pastkastītē iekrita jaunākais Mans mazais žurnāls, kurā bija arī sludinājums par bērnu ārstnieciskajām masāžām. Draudzene sazinājās ar masieri un jau pēc pāris dienām viņa pie mums sāka braukt uz mājām. Lieki pieminēt, ka mūsu gadījumā tas ir neatsverams bonuss – ar dvīņiem kaut kur paspēt noteiktā laikā nemaz nav tik vienkārši, turklāt tā kā puikas mums ir divi, tad vēl tiekam pie atlaides uz masieres ceļa naudas rēķina.