Archive for December, 2008
Puikas rāpo Ziemassvētkos!
Posted on December 27, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Tā pavisam nemanāmi puikas ir sākuši rāpot. Kāpēc nemanāmi? Tāpēc, ka to nevar tik viegli piefiksēt, kā, piemēram, apvelšanos vai zobu iznākšanu. Šis process atšķirībā no pārējiem līdz šim pieredzētajiem ir bijis tāds salīdzinoši pakāpenisks.
Viss sākās ar šūpošanos uz ceļgaliem un rokām, tad ne pārāk apzinātu pārvietošanos uz atpakaļu un tagad puikas jau prot doties arī virzienā uz priekšu. Būtībā ne tikai uz priekšu, bet arī pāris sekunžu laikā apmesties riņķī pa 180 grādiem un doties pretējā virzienā. Galvenais ir mērķis. Pie tam par mērķi lieliski noder lietas, kuras puikām negribam dot – vai nu neizlietotie pamperi, vienreizlietojamie paladziņi, televizora pults, mājas vai mobilais telefons. Tie visi ir kā magnēti uz kuriem momentāni puikas reaģē un dodas to virzienā. Trakākais šajā procesā ir tas, ka puikām tīri labi patīk dzīvoties ar plikiem dibeniem – kad nu piepildītās autiņbiksītes ir novilktas, tad puikas žigli žigli mēģina kaut kur aizmukt un jaunu autiņbiksīšu uzlikšana jau sāk izvērsties par veiklības sacensību starp pieaugušo un bērnu.
Pie reizes der piefiksēt, ka nu mums iet salīdzinoši pagrūti ar puiku nosargāšanu vienam no otra. Tā kā viņi prot intensīvi pārvietoties, tad bieži vien mēģina arī aptaustī brāli ne tikai ar rokām, bet arī ar zobiem. Piemēram, ja gadās pa tvērienam brāļa kāja, tad var gandrīz droši teikt, ka tajā tiks iekosts. Kosts tiek arī brāļa dibenā, degunā, rokās un visur citur, kur tik vien zobi iet iekšā.
Pie reizes esam arī puikām iegādājušies sēžamos krēsliņus ar regulējamu muguras slīpumu. Kārtējo reizi izcēlāmies ar nelielu nekaunību tos iegādājoties, toties ieekonomējām krietnu naudas summu. Ja citi Rīgā šādus krēsliņus mēdz pirkt par aptuveni 100LVL gabalā, tad savējos iegādājāmies mazpilsētā par 130LVL abus divus. Cik var noprast, tad Kārlis ir stāvā sajūsmā par iespēju sēdēt pietiekami augstu virs zemes un piedalīties pieaugušo aktivitātēs, taču Jānis savu sajūsmu izrāda mazāk. Nevarētu teikt, ka viņam krēsliņš nepatīk, taču pārāk ilgi tajā uzturēties viņš nemīl.
Savā dzimšanas dienā tiku pie vienas dikti vērtīgas lietas – tagad manu tehnikas arsenālu ir papildinājusi arī kārtīga videokamera, tā kā varēšu arī iemūžināt svarīgos puiku dzīves mirkļus. Viens no tādiem pirmajiem iemūžinātajiem mirkļiem bija piparkūku cepšana Ziemassvētku dienā. Ja no sākuma man likās, ka tā tik tāda formalitāte ar to piparkūku cepšanu vien būs, beigās izrādījās, ka tā bija puiku lielākā izklaide pēdējā laikā. Beidzot viņiem tika ļauts kaut ko mīcīt, spaidīt purināt un tas viss notika pie galda pieaugušo kompānijā. Tā teikt, jāliek tik puikas pie darba!
Tā kā puikas vēl pantiņus Ziemassvētku vecītim neprot skaitīt, tad to nācās darīt vecākiem. Es pie sevis klusi biju cerējis, ka vecītis dāvanas nesīs pa komplektiem, man ar draudzeni kopīgu, kopīgu arī abiem puikām. Izrādījās, ka ne – katram savas dāvana. Beigu beigās tomēr ar pantiņiem tikām galā bez špikeru palīdzības :)
Autosēdeklīši par mazu
Posted on December 15, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Tā kā mūsu puikas aug stipri vien straujāk nekā paredzēts grāmatās, tad arī nākas atzīt, ka pirmie nopirktie autosēdeklīši mums ir kļuvuši par mazu. Lai arī tie ir itkā paredzēti līdz 13kg svaram (veikalā apgalvoja, ka derēšot līdz gada vecumam, mums tagad ir 6 ar pusi mēneši), tomēr tie mums ir kļuvuši par mazu garuma ziņā, jo pēdējās pāris nedēļas puikām jau sāk kājiņas atdurties pret aizmugurējo sēdekli. Iegādājāmies nākamā izmēra sēdeklīšus, kas ir paredzēti, liekas, līdz pat 25kg. Pagaidām gan sēdeklīšiem ir arī regulējama slīpuma pozīcija un speciāls paliktnis, kas vēlāk būs jāņem ārā. Lai nu kā, beidzot puikas tiek vizināti braukšanas virzienā, kas nozīmē to, ka beidzot mēs varam braukšanas laikā vismaz kaut kā uzzināt, ko mazie dara – nav vairs jāstājas malā.
Pēc pirmajiem izbraucieniem secinājām, ka puikas nemaz tik daudz neguļ pa ceļam, kā mums likās. Izrādās, ka braucot ar mašīnu viņi var arī vienkārši skatīties klusi ārā pa logu. Tā, piemēram, braucot no Kuldīgas uz Rīgu no divām ceļā pavadītajām stundām puikas gulēja vien pus stundu.
Tiesa faktam, ka tagad redzam puiku sejas braucot ar mašīnu ir arī kāds mīnuss – tagad sēžot pie stūres tā vien gribas intereses pēc ik pa laikam pamest aci spogulī, lai redzētu, ko puikas dara :). Vēl viena nianse – ja pirmajiem sēdeklīšiem pa vidu vēl kāds ne pārāk liels cilvēks varēja apsēsties un piesprādzēsies, tad izskatās, ka šiem otrajiem sēdeklīšiem neviens pa vidu vairs iesēsties nevarēs. Nu neko darīt – vizināsimies četratā.
Režīma maiņas, u.c
Posted on December 15, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Puikas ir tā kārtīgi nomainījuši savus dienas režīmus. Ja agrāk viņi gāja gulēt ap plkst astoņiem vai deviņiem vakarā un cēlās vai nu kādu reizi pa nakti vai tikai no rīta, tad tagad viss ir savādāk. Līdz ar lielo zobu nākšanu, viss mūsu režīms ir pajucis. Laikā, kad nāca zobi bērni atkal modās naktī vienu vai pat divas reizes, gāja gulēt diezgan vēlu. Tagad, kad zobi ir mazliet rimušies (tomēr vēl nav parādījušies) bērni tā diezgan smuki guļ visu cauru nakti. Vienīgā nianse, ka viņi aiziet gulēt tikai ap divpadsmitiem vai vieniem naktī. Tā nu pašiem priekš sevis laika nepaliek praktiski nemaz, jo tiklīdz puikas ir nolikti gulēt, tā arī mums pašiem ir jādodas pie miera, lai vispār nākamajā dienā spētu darīt ikdienas darbus.
Tā kā šāds režīms mūs īsti neapmierina, tad nu mēģinām domāt, kā lai šo lietu vērš par labu. Kaut kādas nedēļas atpakaļ skatījāmies raidījumu “Māmiņu klubs”, kurā tika teikts, ka bērni lieliski guļot visu cauru nakti, ja viņus izdodas nolikt gulēt pirms plkst 10. Lai nu kā tur arī nebūtu, diemžēl mūsu gadījumā tas vienkārši nestrādā. Ja arī izdodas nolikt bērnus gulēt ap deviņiem, tad var rēķināties diezgan droši, ka viņi modīsies īsi pirms pusnakts un turpmākās pāris stundas pilnīgi noteikti neies gulēt. Tā teikt – gribot nolikt gulēt viņus agrāk tiek sataisītas vēl lielākas ziepes. Trakākās dienas ir tādas, kā šodiena, kad viens no puikām aiziet gulēt ap deviņiem, bet otrs vēl cīnās līdz plkst 23. Tad, kad arī otrs beidzot tā kā taisās iet gulēt, mostas pirmais un tā nu sapnis par savlaicīgu aiziešanu gulēt ir izsapņots :).
Lai nu kā tur arī nebūtu ar to gulēt iešanu, cerams, ka brīdī, kad zobi būs izlīduši, mūsu režīms vienkārši kādā brīdī noregulēsies pats no sevis.
Vēlviena lieta. Laikā, kad sāku rakstīt šo dienasgrāmatu, viens no pirmajiem ierakstiem bija par jauno vecāku sazināšanās vietām, calis.lv, u.c. Izskatās, ka šobrīd esmu šo attieksmi nomainījis. Laikam jau galvenokārt tāpēc, ka vienu no šādām vietām, tetiem.lv ir būvējuši mani kolēģi. Tā kā ar saviem ierosinājumiem un ieteikumiem esmu arī šo to tur pielabojis, tad ir prieks tur uzturēties. Vēlviena patīkama lieta – arī tur esošā tauta vismaz pagaidām ir pietiekami saprātīga un atsaucīga.
Tad nu nobeigumā vēl neliela atskaite par 6 mēnešiem. Lai arī seši mēneši mums palika jau pāris nedēļas atpakaļ, tomēr tā īsti nebija sanācis laika te neko ierakstīt. Kārtējo reizi bijām pie dakteres – nosvērāmies, nomērījāmies. Rezultāti vairs nevienu nepārsteidza – ne mūs, ne dakteri. Abi puikas straujiem soļiem tuvojas 10kg atzīmei – šoreiz nomēroties svars abiem puikām bija 9.6kg. Arī uz mazo drēbītēm jau ir vērojamas atzīmes 9m un 12m. Nu neko, būs raženi puikas :)