Archive for January, 2009
10 minūtes un esam izgulējušies
Posted on January 27, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Šī ir viena no lietām, kuru es nekādi nespēju saprast. Kā tik mazs bērns var izgulēties 10 minūšu laikā, lai pēc tam atkal kādas 3-4 stundas varētu vienkārši gāzt rinķī visu pasauli. Šovakar bijām ciemos pie mana brāļa. Puikas visu laiku bija mēreni niķīgi no negulēšanas. Efektu vēl vairāk pastiprināja fakts, ka tieši pirms izbraukšanas viņiem bija masāžas seanss. Tā nu paciemojāmies vien stundiņu un devāmies mājup. Netālu no mājām puikas mašīnā aizmiga. Nogulēja aptuveni 10 minūtes. Nesot viņus augšā dzīvoklī viņi, protams, pamodās. Tā nu iedēvām padzerties piena maisījumu un cerējām, ka viņi aizies gulēt tālāk. Tas viss notika īsi pirms plkst 21 vakarā.
Mūsu cerības tika sagrautas jau pārdesmit minūšu laikā. Vēl vairāk – Jancis šodien nodemonstrēja kārtējo jauno triku – viņš piecēlās kājās gultiņā. Tikko viņš tika nolikts guļus, tā atkal jau stāvēja kājās, pūta siekalu burbuļus un nemitīgi smējās. Kārlis tajā pašā laikā bija gultiņā apsēdies sēdus un plaukšķināja rociņas. Tā teikt: “vecāki, nemaz nemēģiniet nolikt mūs gulēt, tāpat neizdosies”. Tā nu nekas cits neatlika, kā vien vērot, kā puikas nākamās divas ar pusi stundas vienkārši dauzās pa savām gultiņām. Pie tam dauzījās tik intensīvi, ka pat bija nedaudz sasvīduši.
Nu ko, pulkstens ir mazliet pirms divpadsmitiem naktī un beidzot puikas ir aizmiguši. Beidzot varu doties gulēt arī es :).
Zobs!
Posted on January 25, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kārlis beidzot ticis pie sava trešā zoba. Ja pirmie divi apakšā iznāca tieši 5 mēnešu jubilejā, tad līdz nākamajam bija jāgaida vēl 3 mēneši. Pa starpu mums gāja diezgan traki ar raudāšanām, šķidrākiem vēderiem un visām citām zobu nākšanas pazīmēm.
Vakar vakarpusē likās, ka Kārlis niķojas tāpēc, ka sāk nākt miegs un domāju vienkārši sasmērēt zobus profilaksei, gadījumā ja nu arī tie neliek viņam mieru. Uzziedu smēri uz pirksta, smērēju augšējās smaganas un sapratu, ka kaut kas nav tā, kā bija agrāk. Noliku viņu guļus, paskatījos un tiešām – tagad Kārlim ir izšķīlies pirmais augšējais zobiņš. Tā nu izskatās, ka trakākie niķi saistībā ar zobiem ir laikā, kad zobi vēl ne tuvu negrasās izšķilties :).
Jancis stutējas kājās un citi jaunumi
Posted on January 22, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Ļoti labi var redzēt, ka bērnu attīstība ir viļņveidīga. Var būt kāda nedēļa vai divas, kad tā īsti nevar pamanīt neko jaunu, ko viņi iemācās vai sāk darīt. Taču šai klusajai nedēļai seko skaļā nedēļa, kurā puikas demonstrē arvien jaunus un jaunus trikus. Tā, piemēram, Jancis ir sācis ne tikai celties uz ceļgaliem un apsēsties, bet pat mēģina jau stutēties kājās. Itkā jau gan masiere, gan daudzi citi saka, ka bērniem tik agri nevajadzētu sākt staigāt, taču kurš gan viņiem to ir spējīgs ieskaidrot? Un ar varu jau nevienu pie zemes rāpus nenoliksi.. Savukārt Kārļa lielais triks ir roku plaukšķināšana. Tā kā viena no pirmajām mūsu rotaļām ko sākām intensīvi viņiem mācīt bija “cepu cepu kukulīti”, tad te nu ir rezultāts – tagad Kārlis jau pats ik pa laikam vienkārši apguļas uz muguras un pacep kukulīšus :).
Līdz ar to, ka puikas lielāko dienas daļu jau labu laiku pavada uz grīdas, laikam bija gadījies noķert arī kādu minimālu caurvēju, kā rezultātā Jānis bija ticis pie ausu sāpēm. Ja godīgi – vēl trakāk par zobu šķilšanās sāpēm – kādas divas, trīs negulētas naktis no vietas. Beigu beigās tikām galā izmantojot kampareļļu, liekot Jancim visu dienu dzīvoties ar cepuri, kurā pie auss bija kampareļļā samērcēta vate. Lai nu kā, tagad diezgan droši zināsim, ka laiku pa laikam ir jāmēģina puikām aptaustīt ausis, vai tās gadījumā nav pie vainas lielajiem niķiem. Protams, vēl vairāk jāuzmanās no caurvējiem.
Ar gulētiešanu arī mums diezgan labu laiku gāja traki, mēģinājām visādi, visbeidzot izskatās, ka lieliskais risinājums būs dziedāšana. Neesmu gan es nekāds lielais dziedātājs un citu klātbūtnē to daru diezgan nelabprāt. Laikam pie vainas ir mūzikas stundas skolas laikā, kad mani aiz ausīm izvilka teju no nesekmības. Tik vien māku kā nedaudz parūkt, padūkt, bet izskatās, ka bērniem ar to pietiek :). Tā nu tagad jau vairākas dienas pēc kārtas bērnus iemidzinu ar neskaitāmas reizes nodziedātu “aijā žūžū lāča bērni”. Secinājums ir tikai viens – būs vien jāmeklē citas miega dziesmiņas, jo bērnu iemigšanas process tomēr ir gana ilgs un nav diez ko interesanti mēģināt dziedāt 4 pantiņu dziesmiņu pus stundas garumā neskaitāmas reizes no vietas :).
Kādu vakaru būs jāmēģina atkal palasīt pasakas. Atceros, ka pirmo reizi to mēģināju laikā, kad puikām vēl nebija pat 3 mēneši un tad nu tas izvērtās diezgan interesanti. Draudzene iedod man “Velniņus” un saka, lai ejot palasīt puikām vakara pasaciņu. Paņēmu grāmatu un devos pie puikām uz istabu lasīt. Tajā brīdī sapratu, ka lasīt skaļā balsī ir kaut kas pavisam cits, nekā vienkārši lasīt. Katrs trešais vārds mežģās, sanāk pat gandrīz burtot, lai gan klusumā es lasu brīvi pat vairākās valodās. Tā nu lasīju, lasīju, nevarēju saprast vai puikas klausās, vai nē. Jautrākais šajā procesā gan bija tas, ka pats iegāju tādā azartā, ka jau tajā pašā pirmajā vakarā grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam.
Pāris nedēļas atpakaļ bijām arī atrādīties pie dakteres. Kā vienmēr puikas sagādāja kārtējo prieka brīdi – uzliekot abus uz svariem tie rādīja identisku skaitli 11.00kg. Lai gan par šādu sakritību jau mēs vairs nebrīnamies – puikas bieži vien izstrādā visādus pigorus.
Rāpojam, rāpjamies
Posted on January 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Jau pāris dienas pēc tam, kad puikas sāka pārvietoties rāpojot tika iemēģinātas arī pirmās atvilknes. Te nu mēs esam – veseli divi, rāpojoši un dikti ieinteresēti visā apkārtējā. Pirmais no jokiem, kas uz mums atspēlējās bija virtuves iekārtas tēju plauktiņi. Tie mums atrodas letes galā kā vienkārši ieapaļi plauktiņi bez maliņām. Tā nu Jancis vienu dienu vienkārši bija pierāpojis pie šī plauktiņa, nogāzis no tā stikla trauciņu ar vāciņu, kurā bija melnā tēja. Pēc pāris uzsitieniem pa stikla trauku tas arī veiksmīgi atvērās un puse no virtuves tika piebārstīta ar melno tēju. Tā laikam bija kārtīga zīme “novāciet visu, ko mēs nedrīkstam aiztikt, mēs tiekam tam klāt!”
Man likās, ka es šim momentam esmu diezgan gatavs, ar to rēķinājos, taču līdzīgi kā ar pašu bērnu piedzimšanu, arī ar rāpošanu es nebiju iedomājies, ka tas būs TĀ. Vakar visu dienu pieskatīju mazos viens pats, jo draudzene devās uz saviem deju mēģinājumiem Kurzemes pusē. Tā nu izbaudīju visus labumus, ko vien sniedz divu mazo pieskatīšana vienlaicīgi. No vienas puses jau varēju droši vien arī sarunāt kādu palīgu, taču no otras puses gribējās arī uzzināt, kā tad draudzenei iet vienai pašai pa māju darba dienās kamēr es strādāju.
Ja pirms kāda laika galvenais bērnu pieskatīšanā bija viņu dažāda izcilāšana, pabarošana un gulēt nolikšana, tad tagad tas viss jau ir pārvērties par kārtīgu “ganīšanu”. Tas, ka puikas kaut kur aizrāpo vēl būtu mazākais, jo kaut kā jau tomēr viņus var arī ierobežot. Piemēram, noliekot lielos mīkstos pufus priekšā vai aizverot kādas durvis. Taču te ieslēdzas cita nianse – mums viņi ir divi. Un kas pats trakākais – viņi ir kā traki viens uz otru. Uznāk kaut kāds klikšķis un tad nu metas viens otram virsū. Vai nu mēģina vienkārši pārlīst pāri, vai ieķerties drēbēs, sejā vai kaut kur citur. Der arī variants “iekost brālim kaut kur, kur tiek klāt”. Tā nu bezmaz sanāk uzvesties kā kāda cīņu sporta veida tiesnesim, kam jāizšķir divi sportisti.
Ar ēšanu arī viņiem tagad ir kā ir. Jebkādi augļi pazūd tādos tempos, ka pat īsti nevar paspēt pamanīt. Ar dārzeņiem iet grūtāk – tos var ēst tētis vai mamma paši. Arī ēdienreizes ir palikušas tādas neizteiksmīgākas. Ja agrāk puikas strikti ik pēc 3 vai 4 stundām pieprasīja ēdamo, tad tagad ir tā, ka pēc kārtīgu brokastu paēšanas īsti pat vairs nevar saprast, kad viņi grib ēst. Pa dienu tiek ieēsti kaut kādi augļi vai dārzeņi vai to sajaukums, bet vakariņās kāda no putrām.
Lielais trakums ar celšanos naktī arī uz kādu brīdi (cerams, ka ilgu) ir pārgājis un arī gulēt mēs jau sākam iet saprātīgākos laikos. Ja kādas nedēļas atpakaļ pēc bērnu nolikšanas gulēt plkst 1os naktī bija svētlaime par agru gulētiešanu, tad tagad puikas izdodas nolauzt jau pirms pulksten divpadsmitiem.
Vēl tikai piezīme par to, ka šis ir brīdis, kad puikas ir sākuši arī paši rāpties klēpī. Tā ir viena no vislieliskākajām sajūtām, kad tu pēc darba dienas pārrodies mājās mēreni nostrādājies, apsēdies mājās uz grīdas un viens tāds mazs ķipars tevi ar smaidu sagaida un mēģina ierāpties klēpī. Jā, mums tie ķipari pat ir divi, vien Kārlis pagaidām nav tik nasks uz klēpī rāpšanos :).
Pamperkakuvanna
Posted on January 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Šis laikam līdz šim ir lielākais ar bērniem pastrādātais triks. Līdz ar visu lielo negulēšanu, bērnu zobu nākšanu, strādāšanu un visu pārējo, laikam bija ieslēdzies mērens autopilots.
Reizi pa reizei bērnus nevis vienkārši liekam vannā, bet ejam kopā ar viņiem – lai viņi varētu ilgāk paplunčāties un nebūtu tik ilgi jātur viņus noliekušos pašam pār vannas malu. Tā nu kādu vakaru nolēmām, ka šoreiz kopā ar puikām vannoties došos es. Paņēmu vienu no puikām (nu jau vairs neatceros kuru), noģērbu tik tālu, ka palikušas ir tikai autiņbiksītes, gāju uz vannas istabu, turot puiku rokās noģērbos pats un kāpām vannā. Vannojāmies. Viss lieliski, te pēkšņi skatos, ka ik pa brīdi paceļas kāda sērija ar burbulīšiem. Tikai tagad pamanīju, ka puika tiek vannots ar visām autiņbiksītēm. Nu neko darīt, vienkārši ņēmu, vilku nost un kā vēlviens jautrības moments šim visam pasākumam – tās bija arī mazliet “piekrāmētas”.
Laikam būs jāmēģina iet gulēt reizē ar puikām :)
Pirmais sniegs!
Posted on January 4, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pāris dienas atpakaļ nopirkām bērniem ragaviņas. Tādas vecās koka, kādas bija pieejamas padomju laikā – ar muguras atzveltnīti. Itkā pat nebija pārāk dārgas – Ls 14.99 gabalā vienā no lielajām Maksimām. Tā nu vakar vakarā aizbraucām ciemos pie draudzenes māsas un viņas mājas pagalmā izbaudījām ziemas priekus – satuntulējām mazos kombinzonos, ielikām ragaviņās segas un tad nu vizinājām mazos pa pagalmu.
Neiztikām arī bez pirmajām avārijām – tā kā sniegs bija mēreni nenoblīvēts un diezgan biezs, tad jau vienā no pirmajiem līkumiem Kārlis, kuru es vilku, apgāzās ar visām ragaviņām. Tā kā sniegs netika sejā, tad nekādas pretenzijas viņam pret šo joku pat nebija. Vien notīrījāmies, pasmējāmies un braucām tālāk. Tikmēr draudzene vizināja Janci. Viņiem gāja labāk un ne reizi neapgāzās. Tad nu pēc kādas pus stundas vizināšanās sabildējām viņus par piemiņu no pirmajām ziemas izklaidēm un devāmies mājup.
Laikam gan puikas ir vēl mazliet par mazu šādām izklaidēm, jo nekādas lielās emocijas viņos tās neizraisīja. Tad jau aptuveni divarpus gadus vecā viņu māsīca bija daudz lielākā svētlaimē.
Šorīt pamostoties secināju, ka kārtējo reizi esmu pamanījies noslogot nepareizās muskuļu grupas. Lai Kārlis vēlreiz neapgāztos ar visām ragaviņām, ik pa brīdim viņu pieliecies stūmu sev pa priekšu. Tā nu tagad atkal sāp visas malas :) Bet tas nekas, tas tikai piešķir tam visam vēl lielāku jautrību.