Rāpojam, rāpjamies
Posted on January 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Jau pāris dienas pēc tam, kad puikas sāka pārvietoties rāpojot tika iemēģinātas arī pirmās atvilknes. Te nu mēs esam – veseli divi, rāpojoši un dikti ieinteresēti visā apkārtējā. Pirmais no jokiem, kas uz mums atspēlējās bija virtuves iekārtas tēju plauktiņi. Tie mums atrodas letes galā kā vienkārši ieapaļi plauktiņi bez maliņām. Tā nu Jancis vienu dienu vienkārši bija pierāpojis pie šī plauktiņa, nogāzis no tā stikla trauciņu ar vāciņu, kurā bija melnā tēja. Pēc pāris uzsitieniem pa stikla trauku tas arī veiksmīgi atvērās un puse no virtuves tika piebārstīta ar melno tēju. Tā laikam bija kārtīga zīme “novāciet visu, ko mēs nedrīkstam aiztikt, mēs tiekam tam klāt!”
Man likās, ka es šim momentam esmu diezgan gatavs, ar to rēķinājos, taču līdzīgi kā ar pašu bērnu piedzimšanu, arī ar rāpošanu es nebiju iedomājies, ka tas būs TĀ. Vakar visu dienu pieskatīju mazos viens pats, jo draudzene devās uz saviem deju mēģinājumiem Kurzemes pusē. Tā nu izbaudīju visus labumus, ko vien sniedz divu mazo pieskatīšana vienlaicīgi. No vienas puses jau varēju droši vien arī sarunāt kādu palīgu, taču no otras puses gribējās arī uzzināt, kā tad draudzenei iet vienai pašai pa māju darba dienās kamēr es strādāju.
Ja pirms kāda laika galvenais bērnu pieskatīšanā bija viņu dažāda izcilāšana, pabarošana un gulēt nolikšana, tad tagad tas viss jau ir pārvērties par kārtīgu “ganīšanu”. Tas, ka puikas kaut kur aizrāpo vēl būtu mazākais, jo kaut kā jau tomēr viņus var arī ierobežot. Piemēram, noliekot lielos mīkstos pufus priekšā vai aizverot kādas durvis. Taču te ieslēdzas cita nianse – mums viņi ir divi. Un kas pats trakākais – viņi ir kā traki viens uz otru. Uznāk kaut kāds klikšķis un tad nu metas viens otram virsū. Vai nu mēģina vienkārši pārlīst pāri, vai ieķerties drēbēs, sejā vai kaut kur citur. Der arī variants “iekost brālim kaut kur, kur tiek klāt”. Tā nu bezmaz sanāk uzvesties kā kāda cīņu sporta veida tiesnesim, kam jāizšķir divi sportisti.
Ar ēšanu arī viņiem tagad ir kā ir. Jebkādi augļi pazūd tādos tempos, ka pat īsti nevar paspēt pamanīt. Ar dārzeņiem iet grūtāk – tos var ēst tētis vai mamma paši. Arī ēdienreizes ir palikušas tādas neizteiksmīgākas. Ja agrāk puikas strikti ik pēc 3 vai 4 stundām pieprasīja ēdamo, tad tagad ir tā, ka pēc kārtīgu brokastu paēšanas īsti pat vairs nevar saprast, kad viņi grib ēst. Pa dienu tiek ieēsti kaut kādi augļi vai dārzeņi vai to sajaukums, bet vakariņās kāda no putrām.
Lielais trakums ar celšanos naktī arī uz kādu brīdi (cerams, ka ilgu) ir pārgājis un arī gulēt mēs jau sākam iet saprātīgākos laikos. Ja kādas nedēļas atpakaļ pēc bērnu nolikšanas gulēt plkst 1os naktī bija svētlaime par agru gulētiešanu, tad tagad puikas izdodas nolauzt jau pirms pulksten divpadsmitiem.
Vēl tikai piezīme par to, ka šis ir brīdis, kad puikas ir sākuši arī paši rāpties klēpī. Tā ir viena no vislieliskākajām sajūtām, kad tu pēc darba dienas pārrodies mājās mēreni nostrādājies, apsēdies mājās uz grīdas un viens tāds mazs ķipars tevi ar smaidu sagaida un mēģina ierāpties klēpī. Jā, mums tie ķipari pat ir divi, vien Kārlis pagaidām nav tik nasks uz klēpī rāpšanos :).
“vakiņās” :)