Jancis stutējas kājās un citi jaunumi
Posted on January 22, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Ļoti labi var redzēt, ka bērnu attīstība ir viļņveidīga. Var būt kāda nedēļa vai divas, kad tā īsti nevar pamanīt neko jaunu, ko viņi iemācās vai sāk darīt. Taču šai klusajai nedēļai seko skaļā nedēļa, kurā puikas demonstrē arvien jaunus un jaunus trikus. Tā, piemēram, Jancis ir sācis ne tikai celties uz ceļgaliem un apsēsties, bet pat mēģina jau stutēties kājās. Itkā jau gan masiere, gan daudzi citi saka, ka bērniem tik agri nevajadzētu sākt staigāt, taču kurš gan viņiem to ir spējīgs ieskaidrot? Un ar varu jau nevienu pie zemes rāpus nenoliksi.. Savukārt Kārļa lielais triks ir roku plaukšķināšana. Tā kā viena no pirmajām mūsu rotaļām ko sākām intensīvi viņiem mācīt bija “cepu cepu kukulīti”, tad te nu ir rezultāts – tagad Kārlis jau pats ik pa laikam vienkārši apguļas uz muguras un pacep kukulīšus :).
Līdz ar to, ka puikas lielāko dienas daļu jau labu laiku pavada uz grīdas, laikam bija gadījies noķert arī kādu minimālu caurvēju, kā rezultātā Jānis bija ticis pie ausu sāpēm. Ja godīgi – vēl trakāk par zobu šķilšanās sāpēm – kādas divas, trīs negulētas naktis no vietas. Beigu beigās tikām galā izmantojot kampareļļu, liekot Jancim visu dienu dzīvoties ar cepuri, kurā pie auss bija kampareļļā samērcēta vate. Lai nu kā, tagad diezgan droši zināsim, ka laiku pa laikam ir jāmēģina puikām aptaustīt ausis, vai tās gadījumā nav pie vainas lielajiem niķiem. Protams, vēl vairāk jāuzmanās no caurvējiem.
Ar gulētiešanu arī mums diezgan labu laiku gāja traki, mēģinājām visādi, visbeidzot izskatās, ka lieliskais risinājums būs dziedāšana. Neesmu gan es nekāds lielais dziedātājs un citu klātbūtnē to daru diezgan nelabprāt. Laikam pie vainas ir mūzikas stundas skolas laikā, kad mani aiz ausīm izvilka teju no nesekmības. Tik vien māku kā nedaudz parūkt, padūkt, bet izskatās, ka bērniem ar to pietiek :). Tā nu tagad jau vairākas dienas pēc kārtas bērnus iemidzinu ar neskaitāmas reizes nodziedātu “aijā žūžū lāča bērni”. Secinājums ir tikai viens – būs vien jāmeklē citas miega dziesmiņas, jo bērnu iemigšanas process tomēr ir gana ilgs un nav diez ko interesanti mēģināt dziedāt 4 pantiņu dziesmiņu pus stundas garumā neskaitāmas reizes no vietas :).
Kādu vakaru būs jāmēģina atkal palasīt pasakas. Atceros, ka pirmo reizi to mēģināju laikā, kad puikām vēl nebija pat 3 mēneši un tad nu tas izvērtās diezgan interesanti. Draudzene iedod man “Velniņus” un saka, lai ejot palasīt puikām vakara pasaciņu. Paņēmu grāmatu un devos pie puikām uz istabu lasīt. Tajā brīdī sapratu, ka lasīt skaļā balsī ir kaut kas pavisam cits, nekā vienkārši lasīt. Katrs trešais vārds mežģās, sanāk pat gandrīz burtot, lai gan klusumā es lasu brīvi pat vairākās valodās. Tā nu lasīju, lasīju, nevarēju saprast vai puikas klausās, vai nē. Jautrākais šajā procesā gan bija tas, ka pats iegāju tādā azartā, ka jau tajā pašā pirmajā vakarā grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam.
Pāris nedēļas atpakaļ bijām arī atrādīties pie dakteres. Kā vienmēr puikas sagādāja kārtējo prieka brīdi – uzliekot abus uz svariem tie rādīja identisku skaitli 11.00kg. Lai gan par šādu sakritību jau mēs vairs nebrīnamies – puikas bieži vien izstrādā visādus pigorus.
2 Replies to "Jancis stutējas kājās un citi jaunumi"
Ģirts says: Kad midzināju māsas puiku, tad arī bija jādzied “aijā žūžu lāča bērni” un tā bija dziesma, kas nebeidzās, kamēr puika neaizmieg :) Liels pārbaudījums man kā nedziedātājam tāpat kā tev. :D
Par to lasīšanu sasmējos, bet, ja atceros brīžus, kad ar ir nācies palasīt mazajiem, ko priekšā, tad tā ar bija, ka vārdi mēžģījās :)