Archive for February, 2009
Vairs nespējam izsekot līdzi visam
Posted on February 11, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Laikam virsrakstā minētais ir visprecīzākais šībrīža situācijas raksturojums. Pēdējā laikā ir noticis tik daudz, ka pat vairs nevar saprast, kas no tā visa ir piefiksēts un kas nav. Mēģināsim tikt skaidrībā.
Zobi
Nu jau abiem puikām ir pa četriem zobiem – divi augšējie priekšzobi un divi apakšējie. Pie tam izskatās, ka pavisam drīz šiem pāris zobiem sekos arī nākamie. Zobu epopeja savu kulmināciju sasniedza kaut kad pagājušajā nedēļā, kad divus rītus pēc kārtas Jancis pamodās ar aptuveni 38.5 grādu temperatūru. Tam, protams, sekoja dikti šķidrs vēders. Bijām pat vienu reizi izsaukuši uz māju savu ģimenes ārsti, kas vien noteica, ka tie visticamāk esot zobi, nevis kāda saaukstēšanās vai cita saslimšana. Lai nu kā tur arī nebūtu ar tiem zobiem, pamanīju interesantu niansi, kā noteikt, kuri zobi tūliņ tūliņ taisās izšķilties. Daktere skatoties Jancim kalkā spīdināja viņam mutē ar kaut kādu lukturīti. Tad nu ja uzspīdina gaismu uz smaganām, tad dikti labi var redzēt tos zobus, kuri tūlīt taisās izšķilties. Pēc mutes apskatīšanas secinājām, ka tūlīt grasās izšķilties kādi 3 zobi reizē. 2 no tiem jau ir izšķīlušies.
Rāpošana
Jancis beidzot ir sācis tā kārtīgi rāpot uz ceļgaliem un rokām, pirms tam viņš to vien darīja, kā līda uz vēdera pievelkoties ar rokām un atgrūžoties ar kājām. Kārlis turpretī šajā jautājumā i negrasās neko mainīt – turpina līst kā partizānis tikai uz vēdera. Pēdējo pāris nedēļu laikā puikas ir sākuši rāpot pilnīgi visur, kur vien nav pārāk augstu šķēršļu. Pie “visur”, protams, pieder arī vietas, kuras mēs labprāt nosargātu no viņiem. Viena no tādām ir kaķu barības trauki. Kārlis šajā ziņā savu brāli pārspēja un pirmais paspēja nogaršot kaķu barību ciemojoties pie draudzenes vecākiem. Kad nu pamanīju, ka viņš ir ticis pie kaķu barības traukiem un sabāzis jau pilnu muti, ņēmos to ķeksēt ārā. Kad barība bija izķeksēta, Kārlis vien pasmaidīja un sabāza mutē nākamo porciju ar kaķu barību, kas bija paslēpusies viņa mazajā rociņā. Tā jau saka, ka ja bērni aug kopā ar mājdzīvniekiem, tad nav tāda bērna, kas nebūtu nogaršojis arī viņu barību. Jancis acīmredzot negribēja šajā jautājumā atpalikt no brāļa un pamanījās kaķu barību nogaršot pāris dienas vēlāk, nu jau savās mājās.
Sliešanās kājās
Nu jau abi puikas māk pie kaut kā pieturoties pieslieties kājās un attiecīgi arī aizsniegt visu aptuveni 80 cm augstumā no zemes. Ja Jancis šo joku iesāka gultā jau pāris nedēļas atpakaļ, tad Kārlis to paveica tikai pagājušajā nedēļā ar lielu piepūli. Tā nu tagad no puikām praktiski nav iespējams nosargāt neko, kas atrodas zemāk par 80cm augstumu. Vakar pat Jancis pamanījās saspaidīt veļas mazgājamās mašīnas režīmu pogas kamēr tā tika darbināta. Tāpat Jancis ir sācis pārvietoties aptuveni metra attālumā stāvus turoties pie dīvāna vai arī savas gultiņas redelēm. Vissāpīgākais šajā visā procesā ir noskatīties, kā viens pēc otra uz bērnu pierēm un vaigiem parādās zilumi. Kā tik kaut kur krīt, tā ir kārtīgs būkšķis, raudāšana un gadās arī pa zilumam. Bet nu neko darīt – ķiveri jau galvā neuzmauksi un arī visus stūrus mīkstus nepadarīsi. Vienkārši jāmēģina sekot līdzi tam, lai šāda sišanās nebūtu pārāk sāpīga un traumatiska.
Vannošanās
Puikām dikti patīk vannošanās. Tik dikti, ka mēs vairs nevaram pat vieni paši ieiet vannas istabā un patecināt ūdeni. Tikko puikas pamana, ka vannas istabas durvis ir vaļā vai sadzird, ka vannā tiek laists ūdens, tā viņi bezmaz rikšiem metas uz turieni un mēģina tikt vannā. Trakākais ir tas, ka gadījumā ja viņus izliek no vannas istabas un aiztaisa durvis, tad viņi krīt zemē, histērijā raud un sit kājas pret zemi. Tā teikt, kārtīgi parāda savu attieksmi un vēlmi peldēties. Ja par pašu vannošanos, tad tagad puikas dikti stabili sēž vannā un intensīvi šļakstās un spēlējas ar mantiņām. Būtībā vannošanās ir pārvērtusies no bērnu turēšanas vannā guļus uz vienkāršu viņu pieskatīšanu, lai viņi no sēdus pozīcijas nenokļūtu zem ūdens. Tā kā viņi vēl īsti nesaprot cik tuvu degunam ir ūdens, tad šāda gāšanās ūdenī pagaidām vēl ir diezgan bieža.
Spēlēšanās
Ar spēlēšanos mums iet diezgan pagrūti. Puikām laikam savas mantas ir apnikušas un tad nu viņi mēģina ķerties pie mūsu mantām. Der pilnīgi viss, gan burku skrūvējamie vāciņi, gan plastmasas trauciņi, gan putekļu sūcējs, gan slota, gan pilnīgi jebkas cits, kas ir jauns un neredzēts. Trakākais, ko esam pamanījuši – tiklīdz viens no puikām paņem kādu mantu, tā arī otram ir nepieciešama tieši tā pati manta, kas ir rokās brālim. Tad nu viņš metas virsū otram, lai tiktu pie kārotās mantas. Būtībā par šo dvīņiem raksturīgo īpašību diezgan bieži bijām dzirdējuši arī agrāk, taču nedomājām, ka šī īpašība tā vienkārši uzradīsies arī mums. Tā kā puikas tagad rāpo pilnīgi visur, tad, piemēram, reizēs, kad gatavojam paši sev vakariņas, iedodam puikām kaut ko no virtuves piederumiem, lai viņi turpat pie kājām darbojas pa grīdu. Tā vismaz ir iespējams novērst viņu uzmanību no sevis kaut ko no mājas darbiem padarīt.
Niķi / stiķi
Puikām ir izveidojušies arī pāris niķi. Man kā tēvam redzamākais ir viņu lielais sagaidīšanas čīkstiens. Tikko es pārrodos mājās, tā puikas uzreiz rāpo pie manis, ķeras biksēs un vienkārši čīkst, lai viņus paņemu rokās. Vienkāršākā izeja no situācijas ir vienkārši nogulties uz grīdas un ļaut, lai abi puikas rāpjas virsū un izrāda savu sajūsmu par manu atgriešanos no darba.
Gulēšana
Ja kāds jums cenšas ieskaidrot, ka ar laiku kļūst vieglāk, tad neticiet viņiem. Vienkārši kļūst savādāk, bet ne vieglāk. Kādreiz sen sen atpakaļ, kad puikām bija nepilni 3 mēneši, viņi gāja gulēt ap pulksten 8 vakarā un gulēja vai nu līdz kādiem četriem rītā, vai par līdz 8 rītā. Šobrīd mēs esam laimīgi, ja izdodas puikas nolikt gulēt pirms pusnakts un ja viņi pieceļas tikai vienu reizi pa visu nakti. Pie tam arī gulēt nolikšana ir ļoti problemātiska, jo puikas ir iemācījušies apsēsties un piecelties kājās. Tā nu ja gadījumā Jancis pamostas, tad ar garantiju var teikt, ka viņš jau dažu sekunžu laikā stāvēs kājās gultiņā kaut ar aizvērtām acīm un raudās. Tas pats ar Kārli, tikai viņš būs sēdus :). Īpaši visu šo traci pastiprina zobu nākšana. Protams, ir reizes, kad izdodas viņus nolikt mierīgi gulēt un viņi arī guļ līdz rītam. Taču tas ir dikti dikti reti.
Darbs
Laikam beidzot ir pienācis tas brīdis, kad varu ar daudz maz mierīgu sirdi nostrādāt darba dienu. Ja pāris mēnešus atpakaļ vismas 2 vai 3 dienas nedēļā braucu mājās pēc draudzenes telefona zvana, kura fonā histēriski kliedza abi puikas, tad tagad vairs neatceros, kad pēdējo reizi būtu braucis mājās pēc šāda zvana. Tas, protams, priecē. Reizēm darbs prasa arī šo to padarīt pēc tam, kad puikas ir nolikti gulēt un te nu sākas lielākās problēmas – kādu nakti pastrādājot līdz trijiem naktī, visa nākamā nedēļa ir norakstāma. Iemesls pavisam vienkāršs – ja tu neesi izgulējies, tad neesi arī spējīgs tikt galā ar diviem puikām un vēl pastrādāt.
Privātā dzīve
Iet dikti grūti, jo vienam priekš otra laika paliek maz, vai varētu pat teikt, ka nemaz. Ņemot vērā draudzenes nogurumu cīnoties ar puikām pa māju vienai, pārsvarā viņa jau ir aizgājusi gulēt pirms puiku aizmigšanas, bet mostas tikai tad, kad mēs ar puikām ierodamies no rīta guļamistabā viņu modināt, lai es varētu doties uz darbu. Jāmēģina tomēr atrast kādu brīdi un darīt kaut ko lietas labā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tuvojas Valentīndiena :)
Vēl ir bariņš ar jaunumiem, bet par tiem laikam atsevišķos ierakstos.
Grūtnieču iegribu apmierināšana
Diezgan izplatīti ir stereotipi par to, ka grūtniecēm bieži vien sakārojas ko tādu ēdamu, ko tā īsti nemaz nevar dabūt uzreiz. Teiksim, ir dzirdēti nostāsti par to, kā pēkšņi trijos naktī sakārojas teiksim picu vai ko tādu un tad nu nabaga vīram ir jādodas tam pakaļ uz veikalu. Ja man kāds prasītu, kā mums ar to visu gāja, tad es teikšu, ka viegli (ja neskaita “atnes lūdzu no virtuves x”, “padod lūdzu y”). Draudzenei nebija nekādu izteiktu iegribu attiecībā uz ēšanu, ja neskaita vienu epizodi. Kas pats trakākais – tajā vienīgajā epizodē, kuru atceros, es šo viņas iegribu tā arī neapmierināju.
Tātad, par pašu epizodi. Tā kā draudzene jau bija aizgājusi dekrētā, tad uz darbu braucu tā agrāk, kamēr viņa vēl no rīta gulēja. Attiecīgi varēju čakli pastrādāt un agrāk doties mājup. Ap pusdienlaiku piezvana draudzene un saka, ka viņa gribot frī kartupeļus ar liellopu gaļas strogonovu no Ģertrūdes ielas Lido. Tā kā strādāju turpat netālu, tad nekur īpaši tālu arī man nebūtu jābrauc. Lai nu kā tur arī būtu, atbildēju, ka skatīšos ko varu darīt lietas labā. Tā nu nostrādāju savu darba dienu līdz galam, padomāju, ka tur parasti ir pagrūti ar auto novietošanu un devos mājās, lai pats pagatavotu vakariņas gan sev gan draudzenei. Pārrados mājās un tikai tad sapratu, kādu kļūdu esmu izdarījis – izrādās šie nabaga frī kartupelīši un liellopu gaļas strogonovs ir gaidīti visu dienu un jau domās pat apēsti. Šo sašutumu laikam tā īsti pat nav iespējams aizmirst :).
Kāpēc es to visu rakstu? Patiesībā lielāka trauma no tā visa ir man pašam, nevis draudzenei. Dažas dienas atpakaļ viņa pa telefonu runāja ar kādu no savām draudzenēm, kas tagad ir gaidīšanas laikā. Tad nu viņa pa telefonu centās iestāstīt, ka viņai pa visu grūtniecības laiku neesot bijušas nekādas īpašās iegribas attiecībā uz ēdienu. Un tad nu man kā zibens no skaidrām debesīm acu priekšā nozibēja viņas izmisušais skatiens tajā vienīgajā reizē, kad es neatvedu frī kartupelīšus. Tā kā ja vien nav vēlme pēc tam mocīties pašam ar pārmetumiem sev, tomēr labāk apmierināt iegribas, jo .. iespējams, ka tā būs vienīgā reize kad kaut kas tiks prasīts :).