Archive for March, 2009
Cirks
Posted on March 29, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Vakar Baložos ar viesizrādi bija iegriezies cirks. Tā kā draudzene darbojas arī kultūras namā, tad diezgan savlaicīgi par to uzzināja un nodomājām, ka varētu pamēģināt, kā puikas reaģē. Afišās bija rakstīts, ka būšot vesels bars ar dzīvniekiem, kas likās varen interesanti. Tad nu pamēģinājām mazliet mahinēties ar dienas režīmu, lai puikas uz cirka laiku negulētu (jo parasti tieši šajā laikā viņi guļ) un devāmies uz cirku. Nez kāpēc bijām iedomājušies, ka tautas nebūs daudz un biļetes nopirksim īsi pirms pašas izrādes. Cilvēki bija sanākuši tik daudz, ka ne pārāk lielajā kultūras nama zālē bija jāizvieto pat papildvietas, kuras tad nu ierādīja arī mums. Iesākumā puikām patika – visapkārt daudz bērnu, troksnis, tad arī sākās pati izrāde un tur jau sekoja klaunu izdarības un mūzika. Diemžēl izrādes sākumā bija vien pavisam mazi dzīvnieciņi (žurciņas un līdzīga izmēra dzīvnieki). Vien tad, kad no kastes tika izvilkts zaķis, likās, ka puikas viņu varbūt pamanīja. Tad nu sekoja daudz un dažādas klaunu aktivitātes, kuras puikām nelikās interesantas. Tā nu aptuveni pēc pus stundas izrādes skatīšanās puikām jau bija apnicis un devāmies mājās. Abiem ar draudzeni rokas bija mēreni mēmas, jo noturēt puikas rokās nav nemaz tik viegli gan viņu aktivitātes dēļ, gan arī, protams, svara dēļ. Secinājām, ka ar cirku būs vēl mazliet jāpagaida, vai arī jādodas uz lielo cirku, kas notiek kārtīgā arēnā, nevis ir pielāgots kultūras nama skatuvei.
Cita starpā nu jau labu brītiņu esam tikuši pie saprātīgāka režīma. Pēdējo nedēļu puikas jau pat devās gulēt ap deviņiem (!!!!) vakarā un modās vienu pašu reizi pa nakti. Bija tikai viena nelaime – puikas līdz ar agro gulētiešanu arī agri cēlās. Tā nu rīti mēdza iesākties arī īsi pēc pulksten sešiem no rīta. Trakākā laikam bija otrdienas nakts, kad pēc darba jubilejas svinēšanas pārrados naktī tikai ap četriem, bet diena iesākās jau īsi pirms astoņiem. Kāpēc tas viss pagātnes formā? Kārtējo reizi ir pagriezts pulkstenis, šoreiz uz priekšu. Un tas, protams, nozīmē, ka puikas automātiski vairs neiet gulēt pulksten deviņos vai pusdesmitos, bet gluži kā pāris nedēļas atpakaļ – desmitos, pusvienpadsmitos. Lai nu kā, tas tomēr ir stipri labāk, nekā vienos vai divos naktī, kā tas bija senāk.
Visu šo nedēļu pa darba laiku ar draudzeni kopā pa mājām dzīvoja arī mūsu atrastā auklīte. Visā visumā draudzene likās ar viņu apmierināta, arī puikas katru dienu gāja ārā pastaigās, smuki ēda arī lietas, kas pirms tam nebija ēstas. Ir gan viena interesanta nianse – visu dienu puikas dauzās ar auklīti, spēlējas un darbojas, bet tikko aukle ir pa durvīm ārā, tā puikas uzreiz sāk diezgan neuzvesties un čīkstēt. Tā teikt, neies jau svešiem cilvēkiem izrādīties, kādi ir patiesībā – to jau tikai vecākiem var rādīt :). Tagad, gan kad arvien tuvāk pienāk tā diena, kad draudzenei ir jāsāk iet uz darbu, ne reizi vien viņa atzīstas, ka nemaz to īsti nevēlas, jo patiesībā jau muļķīgi – atstāt savus bērnus svešam cilvēkam un būtībā arī pavadīt ar viņiem mazāk laika kopā, kā auklīte, jo no rīta viņi būs tikko modušies, bet vakarā jau dažas stundas pēc pārrašanās ies gulēt. Arī man pašam pēc atvaļinājuma bija diezgan interesanti atgriezties darbā. Jau pulksten 12 dienā skatījos pulkstenī, vai darba diena jau netuvojas beigām un vai nevar doties mājās. Tā kā man šādas sajūtas uzradās jau pēc nedēļas padzīvošanas mājās, tad nezinu kā vēl ies draudzenei.
Mērfija likums un aizmirstās lietas
Posted on March 24, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Par Mērfija likumu. Tie, kas zina kas ir Mērfija likums, tie sapratīs. Esam laikam atklājuši jaunu likumu: Ir pilnīgi vienalga, cikos tu noliec gulēt bērnus un cikos aizej gulēt pats, bet tikko tu sāc iemigt, bērni pamostas un prasa ēst. Šis likums mums izpildās ik pārdienas jau kādas divas nedēļas no vietas :)
Par aizmirstajām lietām. Nedēļas nogalē pie draudzenes vecākiem ciemojās arī viņas māsa ar savu pāris mēnešus veco dēlu, kurš, laikam, mocīdamies ar kolikām diezgan intensīvi čīkstēja un raudāja. Tad nu mēs tā ar draudzeni nodomājām – bet mūsējie taču TĀ neraudāja. Kad nu šo pārspriedām ar draudzenes vecākiem, noskaidrojās, ka mūsējie ir raudājuši ne tā vien :). Secinājums ir tāds, ka visi lielie trači un raizes aizmirstas pirmās. Nav pagājis nemaz tik ilgs laiks un es pat nevaru atcerēties nevienu no trakajām pirmo mēnešu naktīm. Ar šo es gribēju teikt, ka jau pēc pāris mēnešiem par šo jaunatklāto Mērfija likumu, cerams, būšu aizmirsis.
Nu ko, puikas būs paēduši, varu mēģināt iet iemigt otrreiz :)
Kārtējie jaunumi
Posted on March 17, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Lielā cīņa vienam pašam ar abiem puikām ir beigusies, draudzene ir atgriezusies no sava ceļojuma un ikdiena ir vairāk vai mazāk atgriezusies savās sliedēs. Neskatoties uz faktu, ka puikas kā traki metās uz telefonu sadzirdot draudzenes balsi, tomēr viņai ienākot viņu istabā, reakcija bija tāda mazliet piebremzēta – no sākuma likās, ka puikas pat viņu īsti nepazīst. Pagāja kādas 20 minūtes un viss atgriezās vecajās vietās – puikas līda mammai klēpī, priecājās un spēlējās. Lai arī pats to nemanīju, draudzene saka, ka puikas esot pa šo nedēļu kļuvuši daudz mīļāki – biežāk lien virsū samīļoties.
Nedēļas garumā mums gāja visādi – bija gan niķi, gan mierīgie brīži. Lai arī sākumā likās, ka izturēt būs diezgan grūti, beigās izrādījās, ka nav nemaz tik traki. No visas nedēļas viens pats ar puikām biju kādas 3 diennaktis un tā vien liekas, ka varētu arī tikt galā viens pats arī pilnu nedēļu bez citu palīdzības, ja vien būtu tāda vajadzība. Lielākās problēmas vien sagādātu paēšana pašam un mājas darbu apdarīšana, jo tos visus var darīt vien tikmēr, kamēr puikas guļ, bet puiku gulēšanas laikā jau ar putekļu sūcēju pa māju nebraukāsi :). Lai nu kā, šī nedēļa vienam ar abiem puikām ir bijusi vērtīga pieredze un tādu vajadzētu izbaudīt katram kārtīgam tēvam, lai labāk novērtētu, ko katru dienu mēnešiem no vietas dara viņu mīļotās sievietes. Visam kārtīgu punktu pielika kāda paziņa, kurai pašai ir aptuveni mēnesi jaunāks dēls, kā mūsu puikas, kas noteica, ka vienam tikt galā ar diviem neesot iespējams. Redz, ka es tiku!
Pa to laiku, kamēr mamma nebija mājās, puikas ir arī parūpējušies par progresu. Tagad viņi lieliski māk atkārtot rotaļu “cepu, cepu kukulīti”, abi prot arī atkārtot mēles klakšķināšanu. Pa reizei gadās arī, ka puikas jau māk parādīt “atā” pamājot ar roku. Tāpat Jancis jau ir attīstījis savu spēju stāvēt kājās neturoties ne pie kā. Viņš to pirmo reizi paveica jau 14. februārī, kad bijām ciemos pie draudzenes māsas ģimenes. Tad viņš vienkārši piecēlās kājās turoties pie manām rokām un uz kādām nepilnām 10 sekundēm atlaida tās vaļā. Pa šo laiku viņš to ir pasācis darīt arvien biežāk un uz ilgāku laiku. Ik pa brīdim izskatās, ka viņš sāk pamazām mēģināt piecelties kājās arī nekur neturoties. Arī Kārlis ik pa brīdim iemēģina savus spēkus kājās stāvēšanā bez pieturēšanās, taču tas ir salīdzinoši reti un uz pāris sekundēm. Abi puikas tīri veikli māk pārvietoties stāvus pieturoties pie dīvāna vai kā cita līdzīga. Tagad arī pēdējās dažas dienas puikas ir sākuši staigāt, ja viņus pietur stāvus pie rokām – agrāk viņi vai nu vienkārši turējās kājās vai arī cerēja, ka viņus pacilās. Vakar pamanījām arī Kārļa kārtējo nemierīgo nakšu iemeslu – izšķīlies nu jau septītais zobs – šoreiz pārmaiņas pēc apakšējais.
Jāatzīstas, ka īsi pirms draudzenes atgriešanās es nopriecājos, ka būs izdevies puikas pieradināt pie mazliet saprātīgāka režīma. Gulētiešanas laiks no pusnakts ir pārcēlies par stundu-pusotru agrāk ap kādiem pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem. Pa nakti puikas reizēm pat vairs nepieceļas, vien pamostas ap plkst 6 no rīta, lai paēstu un tad dodas vēl kādu stundu vai divas pagulēt. Tad ceļas ap 7 vai 8 un dzīvojas līdz plkst 11, kad iet gulēt pirmo diendusu. Pēc tam mostas pēc stundas un spēlējas līdz plkst 15, kad atkal iet gulēt uz kādu stundu – pusotru. Un tad jau spēlējas līdz gulētiešanas laikam. Tās dažas dienas, kad bija šāds režīms, es jau paspēju nodomāt – 9 mēnešus mēs esam gaidījuši to brīdi, kad beidzot kļūs vieglāk un beidzot esam sagaidījuši. Ir tikai viena nianse, kas liek apšaubīt šo “vieglumu” puikas spēlēšanās laikā ir vēl vairāk jāuzmana viens no otra, jo viņi kļūst spēcīgāki un aktīvāki. Arī zobi kļūst asāki. Tā, piemēram, šodien Kārlis sakoda Jāni tā, ka Jancim uz rokas palika kārtīgi zilumi zobu nospiedumu formā. Vēl dažas dienas iepriekš Kārlis ceļoties kājās iegāzās vannas istabas stenderē, bet vakar tieši to pašu zilumu uzsita vēlreiz, šoreiz jau pret Jāņa pieri. Katrā ziņā pasargāt puikas no visādām šādām mikrotraumām kļūst arvien grūtāk. Atliek vien pāris sekundes aizgriezties vai atiet nostāk un dzirdi kārtējo blīkšķi un raudāšanu dažas sekundes vēlāk.
Cita starpā esam arī atraduši potenciālu auklīti saviem puikām. Lai arī puikas vēl nav sasnieguši gada vecumu, draudzenei liek atgriezties darbā, citādi pāris mēnešus vēlāk vairs vienkārši nebūs kur atgriezties. Itkā jau likumdošana aizsargā māmiņas pēcdzemdību periodā līdz bērnu gada vecuma sasniegšanai, taču tam visam apakšā ir viena reti pretīga nianse – ja štata vieta tiek likvidēta un darba devējam nav ko piedāvāt vietā darba ņēmējam, tad darba ņēmēju var atlaist. Uzminiet nu, vai šajos štatu saīsināšanas ziedu laikos jaunajām māmiņām atradīsies vieta pēc nežēlīgas štatu samazināšanas? Protams, ka ne.
Ar auklītes meklējumiem mums gāja visādi – no sākuma ievietoju sludinājumu specializētajā portālā tetiem.lv (mammam.lv), uz kuru atsaucās vien divas interesentes. Viena no viņām dzīvoja Ventspils rajonā un itkā gatavojās pārcelties uz dzīvi Rīgas tuvumā. Lai cik cerīgi arī neizklausītos viņas izglītība, sertifikāti un pieredze, diemžēl manī uzticību neiedvesa fakts, ka viņa šobrīd dzīvo otrā Latvijas galā. Otra bija kundze gados, kuras kandidatūru arī iesākumā apspriedām. Pēc tam ievietojām sludinājumu portālā zip.lv un tad nu sākās piedāvājumu lavīna. Sākot ar 19 gadus vecām studentēm, kas ir pieskatījušas vienu pašu skolas vecuma bērnu un beidzot ar kandidātēm, kas bija uzrakstījušas savus pieteikumus tik analfabētiski gramatiski nepareizi, ka pilnīgi mati slējās stāvus. Starp visām pelavām bija arī vairāki ievērības cienīgi piedāvājumi. Tajā skaitā bija arī divas aukles, kurām bija pieredze ar dvīņiem – viena ir auklējusi dvīņus kādu pusotru gadu, bet otra pati ir nu jau 15 gadus vecu dvīņu mamma. Uzaicinājām abas kandidātes ciemos, lai iepazītos un vienu no viņām arī izvēlējāmies. Nākamnedēļ viņa kopā ar draudzeni dzīvosies pa mājām un iepazīsies ar puiku ikdienu un visām pārējām niansēm. Aiznākamnedēļ draudzenei ir jāatgriežas darbā – tad jau redzēsim, kā mums ies. Lai nu kā, iesākumā mūsu izvēlēto auklīti puikas pieņēma ļoti labprāt. Ja parasti pret svešiem cilvēkiem puikas iesākumā reaģē ar mukšanu un skaļu raudāšanu, tad šoreiz viss bija pilnīgi citādi – jau no pirmajām minūtēm puikām ar potenciālo auklīti radās lielisks kontakts.
Vēlviena lieta, kas puiku dzīvē ir kardināli mainījusies – vannošanās. Tagad puikām galvenais ir tikt vannā, nevis dzīvoties pa ūdeni. Kad viņi ir tikuši vannā, viņus uzreiz sāk interesēt viss, kas ir apkārt vannai – gan krāns, gan šampūnu pudeles, gan viss kas cits. Kas pats trakākais – viņi vannā vairs nesēž, bet slienas kājās. Tā nu viņu nomazgāšana jau ir kļuvusi par mērenu problēmu. Būtībā lielā daļā gadījumu vienkārši draudzene iet vannā kopā ar viņiem, jo tad vismaz kaut kā viņus ir iespējams kontrolēt.
Līdz ar bērnu aktivitāšu augšanu augumā, ir arī parādījušies pirmie pastrādātie nedarbi. Pāris nedēļas atpakaļ Kārlis (ja pareizi atceros) ieķērās bērnistabas aizkaros un mazliet tajos pakarājās. Tā kā bērnistabas aizkaru stanga ir vienīgā, kuru mūsu abi kaķi nebija paspējuši noraut un tā bija pieskrūvēta ar komplektā nākošajām mazajām skrūvītēm, tad aizkaru stanga man tagad būs jāpieliek no jauna. Par laimi draudzene laicīgi pamanīja Kārļa aktivitātes un aizkaru stanga nepaspēja nokrist, bet palika karājoties gaisā. Tāpat puikas ir pamanījušies rokās esot izgāzt vienu no maniem orhideju podiņiem un sasist vienu no manas mammas orhideju podiņiem sēžot savā ēdamkrēsliņā. Bet nu tie ir vien tādi sīkumi salīdzinot ar tiem prieka mirkļiem, kurus viņi sagādā.
Šodien puikas ir sagādājuši vēl kādu pārsteigumu – vismaz šobrīd izskatās, ka viņi ir aizgājuši gulēt nakts miegu jau pirms pulksten desmitiem vakarā, kas ir absolūts pēdējo 3 vai 4 mēnešu rekords. Tā vien gribas noticēt, ka mūsu dzīve pamazām sāk ievirzīties kaut kādās sliedēs. Bet nu to jau mēs redzēsim no rīta :)
Viss sajucis jau ceturtajā dienā
Posted on March 7, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Izskatās, ka man būs pieticis ar nieka 4 dienām, lai aizmirstu pilnīgi visu apkārtējo pasauli. Nieka 4 dienas un tu vairs nezini kāda nedēļas diena ir šodien, kāds datums ir rīt un nojaut cik ir pulkstens tikai paskatoties tajā. Iemesls meklējams iepriekšējā ierakstā – draudzene ir devusies paceļot pa ārzemēm kopā ar saviem dejotājiem.
Beidzot es tā īsti saprotu, kāpēc draudzene darba dienu rītos grib pagulēt līdz desmitiem. Nu jau 4. dienā ir tāds mērens nogurums, ka tā vien gribas nedzirdēt pamodušos puikas pulksten astoņos no rīta pēc tam, kad viņi ir kādas 2 vai 3 reizes modušies pa nakti. Par laimi esmu atbraucis ciemos pie savas mammas, kas man ļauj arī nedaudz pagulēt ja puikas ir jau piecēlušies dikti agri. Kārtējo reizi nākas secināt, ka būt par mammu, kas dzīvojas visu dienu kopā ar bērniem ir pat ļoti grūti un ir vien jāpabrīnās, kā sievietes nesajūk prātā vienas pašas nodzīvojot pa māju ar bērniem gadu, divus, trīs. Manā gadījumā jau patiesībā ir diezgan vienkārši – es zinu, ka šī dzīvošanās pa māju visdrīzāk beigsies pēc nepilnas nedēļas līdz ar atvaļinājuma beigām, tāpēc arī nekāda psiholoģiskā spiediena nav. Ja man būtu apziņa, ka tāds būs turpmākais pus gads vai gads, tad diez vai es te tā mierīgi varētu sēdēt un pusnaktī kaut ko rakstīt.
Ar galā tikšanu pagaidām mums veicas tīri labi – katru dienu izejam ārā, pastaigājamies, kārtīgi izrotaļājamies pa māju. Brīžiem gan uznāk pa kādam niķim, taču bez tā jau neiztiek arī mammas klātbūtnes laikā :). Tieši pirms atbraukšanas uz Limbažiem veicām arī puikām nedaudz iekavēto profilaktisko poti, laikam tieši tās dēļ tad nu arī vakar vakarā Kārlis uztaisīja tādu kārtīgāku traci, bet Jancim ir nedaudz apsārtusi pati potes vieta.
No puiku uzvedības gan īsti nevar manīt, ka viņi dikti meklētu mammu, var jau būt, ka vēl nav tas īstais vecums, kad viņi to sāktu apzināties, tāpēc jācer, ka nebūs viņu aizmirsuši pa šo nedēļu. Tajā pašā laikā vēljoprojām cīnamies ar rociņu slimību – lai arī iet nedaudz labāk, tomēr pa kādam brīdim nenoturos un puikas arī panēsāju pa istabu. Visu citu laiku vienkārši sēžos puikām blakus uz grīdas un ļauju rāpties klēpī, kur tad nu abi čīkstošie niķi tiek samīļoti.
.. un šovs var sākties!
Posted on March 4, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Patiesībā jau ir sācies. No šodienas esmu palicis ar puikām viens pats uz veselu nedēļu, kamēr draudzene dzīvojas pa ārzemēm. Pilnībā viens pats gan būšu vien pāris dienas, pārējo laiku man piepalīdzēs mana mamma, taču izaicinājums jebkurā gadījumā ir pietiekami liels. Pagaidām tieku ar visu lieliski galā un nu jau puikas ir nolikti gulēt. Vēl vienam pašam jātiek galā visa nakts un rītdienas pirmā puse.
Cita starpā pāris jaunumi – Kārlis beidzot ir sācis kārtīgi rāpot, uz vēdera vairs nelien. Zobi katram ir pa 6 – pa 2 apakšā un pa 4 augšā.
Viena no vistrakākajām lietām – puikas slimo ar akūtu “rociņu slimību”. Tā izpaužas pavisam vienkārši – viņi pierāpo pie manis, sāk ķerties biksēs, slejas kājās turoties pie manām kājām un vienkārši histērijā raud. Tikko viņi tiek paņemti rokās, tā uzreiz ir smaids pa visu seju un rokas, kājas pa gaisu. Tā teikt, cīnās, lai tiktu rokās. Šo joku pavisam labi mums nodemonstrēja mūsu masiere, kas bija vakar atbraukusi ciemos. Jānim kādā brīdī vienkārši apnika vingrot un tad nu viņš taisīja histērijas, kamēr netika manās rokās. Vienīgais, ko masiere atbildēja uz mūsu jautājumu “ko darīt?” bija – “nu tas nu jums pašiem būs jāizdomā, bet viegli nebūs” ar viltīgu smaidu sejā. Tad nu mēģinu viņus audzināt. Pagaidām gan izskatās, ka veicas tīri labi – čīkstēšana jau sāk palikt arvien īsāka.
Tā jau ir ar to labo sirdi, kad pēc darba pārnākot mājās tā vien gribās paņemt rokās un samīļot savus puikas. Laikam būšu mazliet pārcenties :)