Viss sajucis jau ceturtajā dienā
Posted on March 7, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Izskatās, ka man būs pieticis ar nieka 4 dienām, lai aizmirstu pilnīgi visu apkārtējo pasauli. Nieka 4 dienas un tu vairs nezini kāda nedēļas diena ir šodien, kāds datums ir rīt un nojaut cik ir pulkstens tikai paskatoties tajā. Iemesls meklējams iepriekšējā ierakstā – draudzene ir devusies paceļot pa ārzemēm kopā ar saviem dejotājiem.
Beidzot es tā īsti saprotu, kāpēc draudzene darba dienu rītos grib pagulēt līdz desmitiem. Nu jau 4. dienā ir tāds mērens nogurums, ka tā vien gribas nedzirdēt pamodušos puikas pulksten astoņos no rīta pēc tam, kad viņi ir kādas 2 vai 3 reizes modušies pa nakti. Par laimi esmu atbraucis ciemos pie savas mammas, kas man ļauj arī nedaudz pagulēt ja puikas ir jau piecēlušies dikti agri. Kārtējo reizi nākas secināt, ka būt par mammu, kas dzīvojas visu dienu kopā ar bērniem ir pat ļoti grūti un ir vien jāpabrīnās, kā sievietes nesajūk prātā vienas pašas nodzīvojot pa māju ar bērniem gadu, divus, trīs. Manā gadījumā jau patiesībā ir diezgan vienkārši – es zinu, ka šī dzīvošanās pa māju visdrīzāk beigsies pēc nepilnas nedēļas līdz ar atvaļinājuma beigām, tāpēc arī nekāda psiholoģiskā spiediena nav. Ja man būtu apziņa, ka tāds būs turpmākais pus gads vai gads, tad diez vai es te tā mierīgi varētu sēdēt un pusnaktī kaut ko rakstīt.
Ar galā tikšanu pagaidām mums veicas tīri labi – katru dienu izejam ārā, pastaigājamies, kārtīgi izrotaļājamies pa māju. Brīžiem gan uznāk pa kādam niķim, taču bez tā jau neiztiek arī mammas klātbūtnes laikā :). Tieši pirms atbraukšanas uz Limbažiem veicām arī puikām nedaudz iekavēto profilaktisko poti, laikam tieši tās dēļ tad nu arī vakar vakarā Kārlis uztaisīja tādu kārtīgāku traci, bet Jancim ir nedaudz apsārtusi pati potes vieta.
No puiku uzvedības gan īsti nevar manīt, ka viņi dikti meklētu mammu, var jau būt, ka vēl nav tas īstais vecums, kad viņi to sāktu apzināties, tāpēc jācer, ka nebūs viņu aizmirsuši pa šo nedēļu. Tajā pašā laikā vēljoprojām cīnamies ar rociņu slimību – lai arī iet nedaudz labāk, tomēr pa kādam brīdim nenoturos un puikas arī panēsāju pa istabu. Visu citu laiku vienkārši sēžos puikām blakus uz grīdas un ļauju rāpties klēpī, kur tad nu abi čīkstošie niķi tiek samīļoti.