Archive for April, 2009
Telefona maiņa un citi sīkumi
Posted on April 15, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Nekad neļaujiet saviem mazuļiem spēlēties ar mobilajiem telefoniem. Savādāk sanāks līdzīgi, kā man.
Bieži vien, lai bērniem nomainītu autiņbiksīties viņiem rokās tiek iedots kaut kas interesants, lai novērstu viņu uzmanību no paša autiņbiksīšu maiņas procesa. Dažreiz nekā cita nav pa rokai un tika iedots mobilais telefons. Dažas dienas atpakaļ kaut kā sagadījās, ka telefons bija uz grīdas un viens no puikām viņu veiksmīgi atrada. Tik veiksmīgi atrada, ka telefons tika mēreni nosiekalots vai pat (spriežot pēc mitruma daudzuma tajā) apvemts.
Centos to noslaucīt un izžāvēt, taču tādas kārtīgas sekas parādījās vien pēc vairākām dienām, kad bija pienācis laiks telefonu uzlādēt. Nelādējās. Mēģināju gan ar parasto lādētāju, gan mašīnas lādētāju, gan datu kabeli. Nekā. Nekas cits neatlika, kā vien iegādāties jaunu telefonu. Tagad vismaz ir mācība, ka pilnīgi noteikti ir lietas, kuras bērniem nav jādod un ir jāsargā no bērniem.
Otrais sīkums ir fakts, ka beidzot pēc gada pārtraukuma esmu atsācis ar kolēģiem spēlēt basketbolu. Tā kā tagad draudzene strādā un ar puikām vairs nepavada katru dienu no rīta līdz vakaram, tad arī esmu nolēmis, ka vienu vakaru nedēļā varu izklaidēties un doties sportot. Pirmās reizes gan sportošanai ir bijušas diezgan pagrūtas. Kā nekā pēc gada pārtraukuma uzreiz atsākt spēlēšanu nemaz nav tik viegli. Vēl tikai jāatrod brīdis, kad varētu paskriet tepat pa Baložu mežu, pagatavoties Baložu Bizona krosam un tad būs pavisam lieliski.
Lieldienas
Posted on April 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Lieldienām ir viena lieliska īpašība – tās vienmēr iekrīt nedēļas nogalē un līdzi pievelk vēl divas brīvas darba dienas. Tātad kopā 4 brīvas dienas. Tieši tas, kas vajadzīgs kārtīgai ģimenei ar maziem bērniem – iespēja lieliski pavadīt laiku kopā ar bērniem un galu galā arī pietiekami daudz laika, lai varētu kaut nedaudz kārtības ievest arī mājās.
Nu jau ir pagājušas pāris nedēļas, kopš auklīte dzīvojas ar puikām pa māju viena pati. Tā īsti nevar saprast, kā viņiem pa dienu iet, taču, kad atbraucam mājās, puikas vai nu guļ diendusu, vai arī ir omulīgi un priecājas par mūsu atgriešanos.
Šajā nedēļas nogalē, pateicoties labajam laikam, kārtīgi izdzīvojāmies pa svaigu gaisu. Piektdienu iesākām ar Rīgas Zoo apmeklējumu. Kā izrādījās tad pie Zoo ieejas ir tie maģiskie cilvēkus šķirojošie virpuļstieņi, kas liedz normāli tikt iekšā ar bērnu ratiem. Cik varēja noprast, tad ar parastiem viena bērna ratiem var kaut kā viltīgi caur malu tikt cauri, taču kad mēģinājām ar saviem garajiem dvīņu ratiem tur tikt iekšā, tad sapratām, ka mēģinājums var beigties ar acu izbakstīšanu bērniem. Tā nu palūdzu, lai mums atver lielos vārtus. Darbiniece bija pietiekami laipna un bez jebkādas kurnēšanas mums atvēra lielos Zoo dārza vārtus. Prieki varēja sākties!
Bijām ieradušies tieši uz roņu barošanas laiku, taču cik varēja noprast, tad tie bija pārāk tālu, lai puikas tos varētu saskatīt, tad nu vien nedaudz uzmetām aci paši šiem zvēriem un devāmies tālāk. Kā izrādījās, tad pagaidām Zoo vēl nav īsti sākusies vasaras sezona un liela daļa iemītnieku vēl dzīvojas pa iekštelpām. Tā nu tikām līdz ponijam, kuru puikas pat pamanīja, jo tas dzīvojās tīri tuvu žogam un bija kustīgs. Blakus aplokā esošos kamieļus viņi īsti nemanīja, jo tie to vien darīja, kā gulēja smiltīs un kaut ko gremoja. Tālāk devāmies pie zebrām. Ja jāsaka godīgi, tad zebras laikam puikas vislabāk pamanīja, jo tās bija veselas trīs, visas pie žoga un diezgan aktīvi tur darbojās. Laikam pavasara iespaidā mēģināja arī mest pakaļkājas gaisā un nedaudz ālēties. Tālāk devāmies garām pāvu dzīvesvietai, kur kādi 3 vai 4 indivīdi izpletuši astes lepojās ar savām krāšņajām spalvām, ik pa brīdim tās papurinot. Tieši pats astu purināšanas process tad puikām arī iepatikās. Devāmies tālāk meklēt vēl kādus zvērus, taču puikas laikam īsti nevarēja pamanīt ne žirafes, ne dažus citus zvērus. Vienīgās ievērības cienīgās vēl likās dzērves, kas bija pietiekami drošas un dzīvojās pa būra tuvo pusi.
Tā kā nekad iepriekš nebijām ar puikām bijuši bērnu spēļu laukumā, nolēmām pamēģināt Zoo dārzā esošo. Iesēdāmies katrs savās šūpolēs, katram klēpī pa mazajam un sākām šūpoties. Kāda sajūsma no bērnu puses! Abi divi smējās kā kutināti. Pēc tam pārcēlāmies uz šūpolēm, kur viens sēž otram pretī uz dēļa un šūpojas augšā-lejā. Arī šīs šūpoles puikām patika, bet ne tik ļoti, kā parastās. Līdz ar izklaidēm sāka tuvoties arī bērnu ēšanas laiks. Tad nu devāmies atpakaļ ārā no Zoo dārza, kur palūdzām atkal mums atvērt lielos vārtus. Tālāk jau sekoja ceļš uz Lido krastmalas kompleksu, kur puikas visai naski saēdās kartupeļu biezeni. Beidzot ir pienācis tas brīdis, kad puikas ir labprāt sākuši ēst gandrīz visu, ko viņiem dod. Tiek ēsti gan kartupeļi, gan griķi, gan vistas gaļa, gan viss kas cits un tas ļoti atvieglo ēšanas procesu ārpus mājām. Vairs nav nepieciešamības cīnīties ar vārīta ūdens īsto temperatūru un citām niansēm, kas bija jāpiedzīvo pēdējo 10 mēnešu laikā.
Pie reizes staigājoties pa Lido kompleksu manīju arī kādu citu tēvu ar dvīņu meitiņām, kuras laikam salīdzinoši nesen bija sākušas staigāt. Kamēr meitas turējās katra pie savas rokas, tikmēr viss bija kārtībā, taču kādā mirklī viņas vienkārši izdomā paskriet katra uz savu pusi un tad nu nabaga tēvam ir jāķer viņas ciet. Trakākais, par ko jau šobrīd sāku baidīties ir fakts, ka garāka auguma cilvēkam nākas visu laiku staigāt bērnam līdzi ar saliektu muguru .. un tas, liekas, varētu būt vēl grūtāk nekā viņus vienkārši cilāt un nēsāt, kā tas notiek tagad.
Sestdienā nolēmām apmeklēt pa TV reklamētās pūkainās dienas Ķīpsalā. Pasākuma reklāmā tas tika reklamēts kā pasākums visai ģimenei ar visa veida pūkainiem mīluļiem un atrakcijām. Laikam gan mēs nebijām šī pasākuma mērķauditorija, jo tā vien likās, ka pasākums ir vairāk tendēts pašiem suņu un citu pūkaiņu audzētājiem. Tā teikt, nepatīk man ne kaķi bez spalvas krātiņos ar oranžām acīm, ne arī suņi uzvalkos. Arī puikām bija grūti parādīt kādu no pūkaiņiem gan cilvēku daudzuma dēļ, gan tādēļ, ka pārsvarā visi pūkaiņi bija krātiņos. Vakarpusē atkal labu brīdi nodzīvojāmies pa āru baudīdami svaigo gaisu.
Svētdienā devāmies ciemos uz Koknesi svinēt Lieldienas. Tā kārtīgi svinēt – gan ar olu krāsošanu iepriekšējā vakarā, gan ar pašu olu ripināšanu nākamajā rītā. Mēģinājām arī puikām iedot rokās olu, lai tie ripina pa dēli uz leju, taču vienīgais, kas viņus interesēja bija, kā šīs iedotās olas dabūt mutē. Nekas, gan jau nākamgad ripināsim jau daudz raitāk. Kā jau kārtīgās Lieldienās pienākas, puikas arī kārtīgi izšūpojās mana brāļa taisītajās šūpolēs. Tā kā laiks bija gana labs, tad arī puikas atkal kārtīgi dabūja izdzīvoties pa svaigu gaisu .. un kas gan var būt labāks par svaigu lauku pavasara gaisu.
Tā kā nu jau labu laiciņu esam tikuši pie daudz maz sakarīga dienas režīma, tad tagad mēģinām pielāgoties režīmam, lai saplānotu savas dienas aktivitātes. Tā, piemēram, braucot svinēt Lieldienas izmantojām pirmo diendusas laiku, lai tiktu līdz Koknesei, bet brīdī, kad puikas sāka niķoties pirms otrās diendusas devāmies atpakaļ. Būtībā mehānisms darbojas diezgan labi, jo atgriežoties no Kokneses vajadzēja vien 5 nobrauktus kilometrus, lai abi puikas mašīnā jau saldi gulētu. Ja gadījumā sanāk doties ceļā brīdī, kad puikas ir izgulējušies, tad braukšana ir diezgan problemātiska. Puikām ātri apnīk bezdarbība un tad nu sākas trači mašīnā.
Šodienu nolēmām pavadīt mājās un veikt mājas uzkošanas darbus. Arī ar tiem mums parastās darba dienās neiet diez ko viegli. Kad atbraucam mājās, negribas tramdīt puikas un darbināt putekļusūcēju, bet jau pāris stundas vēlāk puikas dodas gulēt, kad atkal nav īsti piemērots brīdis tā darbināšanai. Lai nu kā, šodien veicām veselu virkni ar izmaiņām – gan pārkārtojām savādāk bērnu istabu, gan arī izvācām veselu lērumu ar lietām no viesistabas (dators, printeris, bērnu manēža, u.c.), tādā veidā ļaujot puikām darboties pa viesistabu gandrīz divreiz lielākā zonā.
Cita starpā ceturtdienā bijām arī pie dakteres par godu aizvadītajai puiku 10 mēnešu jubilejai. Atliek vien noteikt “un nav nekā jauna šai pasaulē”. Abi puikas atkal ir identiskā svarā 12.1kg un izauguši līdz 73 un 74 cm garumam. Mums gan likās, ka tā garuma mērīšana ir vairāk ķeksīša pēc, jo pirmajā piegājienā Kārlis tika izmērīts stipri virs 80cm, kad noteicām, ka tik daudz nevajadzētu būt, tad notika pārmērīšana, lai iegūtu “ticamāku” rezultātu. Pie reizes tikām arī pie hepatīta potes un nozīmējām nākamo vizīti jau uz gada jubileju.
Puikas arī arvien aktīvāk cenšas stutēties kājās un ir jau pat manīti pirmie Jāņa patstāvīgie solīši. Piemēram, kādu reizi, kad viņš atradās divus mazus solīšus no dīvāna, viņš sāka sniegties pretī dīvānam un šos divus mazos solīšus paspēra. Puikām dikti ir iepaticies arī staigāt apkārt, ja kāds viņus pietur aiz rociņām. Tāpat mums beidzot ir izdevies piedabūt puikas nēsāt apavus. Labu brīdi tā bija diezgan paliela problēma – tikko bērnam uzvelk kājās apavus, tā viņš tūlīt krīt gar zem un mēģina tos visām varēm dabūt nost. Vienīgais trakums ir ar pašu apavu iegādi. Var jau protams teikt, ka, lai izgatavotu tik mazus apavus ir jāvelta stipri vairāk darba, kā izgatavojot pieaugušo apavus, taču mani pārņem mērens izmisums, kad es ieraugu šo apavu cenas un saprotu, ka mums vajadzēs visu dubultā. Nemaz nerunājot par tālāko nākotni ar visiem aksesuāriem – gan divriteņiem, gan skrituļslidām, gan makšķerēm, gan visu pārējo…
Nu jādodas pie miera, taču man atkal jau ir nelāga sajūta, ka rīt jau ap pusdienlaiku sākšu skatīties pulkstenī, vai nav pienācis laiks doties mājās pie saviem puikām :)