Archive for May, 2009
Kārtējie notikumi
Posted on May 30, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Gada jubileju nosvinējām godam – puikām uz dzimšanas dienu bija ieradušies kādi 10 vai 11 bērni vecumā no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem, protams kopā ar saviem vecākiem un vēl vairāki pieaugšie. Kopā cilvēku daudz, ja nemaldos, ap 40. Laiks svinībām gan nebija no pateicīgākajiem, jo ārā bija diezgan paliels vējš. Tāpēc lielāko laika daļu dzīvojāmies pa iekštelpām. Puiku dāvanu klāsts bija visai plašs, sākot ar podiņiem un beidzot ar piepūšamiem baseiniem un stumjamām/sēžamām mašīnām. Pirmo reizi arī kūka bija katram sava, nevis viena kopīga, kā bija pierasts līdz šim. Pēc jubilejas svinībām gan esam nedaudz apslimuši, laikam būsim noķēruši kaut ko no lielā vēja. Dažas dienas vēlāk vēl aizbraucām pie maniem vecākiem uz Limbažiem, kur mūs nedaudz sakoda odi. Tā nu tagad īsti nevaram saprast, vai puikas ir saaukstējušies, vai arī tā ir kāda alerģiska reakcija no odu kodumiem. Lai nu kā arī nebūtu – puikām pāris dienas bija tāds diezgan riebīgs klepus un kārtīga puņķu deva. Taču tas viss vēl būtu sīkums, salīdzinājumā ar mūsu aukles izdarībām.
Trešdien aukle kādas 10 minūtes pēc tam, kad viņai bija jābūt pie mums, atsūtīja sms, ka viņai esot mīksta riepa un netiekot pie mums. SMS pamanījām aptuveni 20 minūtes vēlāk, kad sākām domāt viņai piezvanīt un apjautāties, vai viņa vispār būs. Neko darīt, paliku ar puikām mājās, bet draudzene devās uz darbu. Pie reizes drošības pēc izsaucu dakteri mājas vizītē, lai apskatās puikas. Daktere puikas apskatīja un noteica ārstēšanās kursu.
Nākamajā dienā aukle laikam bija salabojusi savu mašīnu un ieradās laikā. It kā viss kārtībā, taču jau no rīta puses tiek atsūtīta sms, ka puikas ir diezgan slimi un viņa nevēlētos uzņemties tādu atbildību arī rītdien, pēc kā varēja saprast, ka piektdienā man atkal pašam būtu jācīnās ar puikām pa māju. Neko darīt, ja jau cilvēks nevēlas uzņemties tādu atbildību, tad drošāk ir viņu nepiespiest to darīt. Nostrādāju darbadienu, braucu pakaļ draudzenei un nedaudz pēc plkst 17 saņemu sms ar aptuveno tekstu “bērni pabaroti, guļ, atslēga pastkastītē”. Izlasot šādu sms man, protams, bija pilnīgs šoks par notiekošo, sagaidīju draudzeni un fiksi mēģinājām tikt mājās no centra. Pa starpu vēl mēģināju sazvanīt aukli, kura, protams, telefonu necēla. Un tagad pastāstiet man, ko gadu vecu bērnu vecāki varētu padomāt šādā situācijā? Knapi varēju pabraukt ar mašīnu, jo kājas trīcēja tā, ka īsti neturējās uz pedāļiem, pāris vietās arī diezgan rupji pārkāpu satiksmes noteikumus, jo citādi sastrēgumu laikā līdz Baložiem tikt nemaz nevar tik ātri.
Uzreiz zvanīju arī kaimiņam, kas par laimi bija mājās. Kaimiņš uzlauza pastkastīti un devās ar savu draudzeni pie bērniem. Neilgi pēc viņu ierašanās, puikas bija modušies. Īsi pēc tam arī mēs ieradāmies mājās. Ar puikām par laimi viss bija vislabākajā kārtībā, taču mums pašiem gan vēl diezgan ilgi gan trīcēja kājas, gan arī bija mērena nesaprašana par aukles izdarībām.
Cik nu varējām atcerēties, vienmēr pret aukli bijām izturējušies ar sapratni, cieņu, iespēju robežās arī palīdzējuši – gan vajadzības gadījumā samaksājot algu nedaudz uz priekšu, gan iedodot brīvdienu, lai viņa varētu aizbraukt uz banku nokārtot savas darīšanas, gan apsveicot Lieldienās un visādi citādi cenšoties uzturēt pozitīvas attiecības. Būtībā arī nelikām viņai neko citu darīt, kā vien pieskatīt un pabarot puikas – ne viņai bija jāmazgā trauki, ne jāgludina vai jāmazgā veļa, ne arī jātīra māja.
Nedaudz vēlāk vakarā draudzene vēl aizsūtīja viņai SMS ar jautājumu, kāpēc viņa ir šādi rīkojusies. Atbilde bija vienkārša “šoreiz es biju vajadzīga saviem bērniem”. Es tiešām nespēju saprast šādu rīcību, ņemot vērā visu mūsu iepriekšējo pretīmnākšanu, varēja taču vienkārši pateikt, ka šodien viņai ir kas steidzams darāms, lai mēs būtu mājās ātrāk. Un kas vēl varēja notikt, ja mēs šo viņas atsūtīto SMS uzreiz nepamanītu? Vienkārši izsakoties – pilnīgs vājprāts. Nav grūti nojaust, ka pēc šādas rīcības mēs esam palikuši bez aukles un arī neizskatās, ka būtu gatavi algot citu aukli. Mēģināsim kārtīgi izārstēties un tad tikt kādā privātā dārziņā. Par laimi ir tieši sagadījies, ka manai mammai no nākamās nedēļas sākas atvaļinājums, tā nu puikas kādu laiciņu padzīvosies pa mājām kopā ar savu omīti. Pēc tam vajadzības gadījumā varu paņemt arī kādu daļu no sava iekrātā atvaļinājuma, ja ar privāto dārziņu tā uzreiz neveiksies. Labi, lai kā tur arī nebūtu, es tiešām ceru, ka mūsu bijušo aukli es vairs nesatikšu uz ielas un visādi citādi neko par viņu vairs nedzirdēšu. Labāk šādas lietas vienkārši ātri aizmirst, lai nemaisa gaisu.
Bet nu turpinājumā par kārtējām jautrībām. Puikas ir sākuši beidzot atsaukties uz saviem vārdiem. Ilgu laiku es domāju, kā lai iemāca dvīņiem, kurš no viņiem ir kurš. Es īsti nezinu vai tas, kā mēs to darījām bija pareizi, taču darījām pavisam vienkārši – saucām vārdā to bērnu, uz kuru mēs skatījāmies. Centāmies nekad nedarīt tā, ka skatāmies uz vienu, bet saucam otra vārdu. Tā nu tagad, kad kāds no viņiem aizdodas uz otru dzīvokļa galu un pasaucam viņu vārdā, no otra dzīvokļa galu atskan “m?”. Interesanti ir arī tas, ka puikas laikam ir sākuši arī saprast kaut ko no tā, ko mēs viņiem sakām. Teiksim, Kārlis atrodas dzīvokļa otrā galā, es viņu pasaucu vārdā un saku “Kārli, nāc šurp”, viņš arī nāk. Līdzīgi arī ar Jāni.
Lai arī puikas ir tikai pavisam nesen iesākuši staigāt, viņiem jau dikti patīk spēlēt futbolu. Patiesībā viņiem tas patika jau laikā, kad viņi vēl nestaigāja. Pietika viņiem parādīt bumbu, paņemt viņus pašus rokās un iešūpināt tā, lai viņi ar savām kājām trāpītu pa bumbu. Pietika arī ar to, ka viņi redzēja, kā es spārdu bumbu, vienkārši viņus turot rokās. Lai nu kā, tagad mīlestība pret bumbām ir vēl vairāk pieaugusi un var teikt, ka parastas bumbas ir vienas no mīļākajām rotaļlietām. Protams, tās nevar visur un vienmēr konkurēt ar tām Ķīnas skanošajām mantiņām ar visiem suņiem, kaķiem un disko ritmiem. Interesanti arī, ka puikas nobijās no dažām sev jubilejā uzdāvinātajām dāvanām. Tā, piemēram, izritinot tuneli, kas paredzēts cauri rāpošanai, puikas tik ļoti nobijās, ka tuneli nācās vienkārši noslēpt. Līdzīgi arī ar dažām citām lielāka izmēra mantām.
Interesanti, ka līdz ar visu skanošo mantu iegādi, man ir jāsāk mācīties viņas labot. Gadās visvisādas ķibeles, vienai mantai no pārāk intensīvas tās lietošanas vienkārši iekrīt iekšā kāda no pogām, citai mantai no tās mētāšanas salūzt kāds lodējums. Savā ziņā jau tas pat ir interesanti, jo elektronika ir viena no lietām, kas mani pašu mazliet interesē. Vienīgais, ka pagaidām nopietnie mantu remonti laikam būs jāatliek uz brīdi, kad puikas guļ, jo viņi ir klāt 10 sekunžu laikā, tiklīdz viņi ierauga, ka es kaut ko daru ar viņu mantām. Lai gan no otras puses puses jau tas ir interesanti. Ja es gribu, lai viņi paspēlējas ar kādu intelektuālo mantu, tad es pats sāku ar to spēlēties un puikas jau pēc īsa brīža ir klāt un dara visu pakaļ :)
Ja iepriekšējā ierakstā rakstīju, ka vienam iziet ārā ar abiem puikām ir neiespējamā misija, tad varu teikt, ka šo kārtējo neiespējamo misiju esmu pieveicis. Draudzene palīdzēja puikas nonest lejā līdz ratiem un tad nu staigājos viens pats. Kad bijām kādu labu brīdi nostaigājušies, aizgājām līdz bērnu spēļu laukumam, kur abus mazos palaidu, lai skrien. Bija diezgan interesanti skatīties, kā citi vecāki skatās, kā es viens cīnos ar abiem mazajiem. Lai gan nemaz tik traki jau nemaz nebija jācīnās. Būtībā bija tikai pāris tādi momenti, kuri prasīja īpašu uzmanību.
Viens no tādiem bija Kārļa skrējiens uz iegrieztu karuseli, kamēr Jānis cīnījās ap smilškastes malu. Kāds no citiem spēļu laukumā esošajiem bērniem garām ejot vienkārši iegrieza karuseli un aizgāja kaut kur prom. Kārlis pamanījis iegriezto karuseli, droši devās tam uzbrukumā. Tikmēr mēs ar Jāni bijām aptuveni 15 metru attālumā pie smilškastes. Tad nu nekas cits neatlika kā ķert Jāni padusē un skriet stādināt karuseli, lai tas Kārli vienkārši nenotriektu. Izdevās.
Otrs no momentiem bija saistīts ar šūpolēm. Kamēr Kārlis bija paslēpies zem vienas no spēļu laukuma iekārtām, Jānis devās pie tiem bērniem, kas šūpojas šūpolēs. Nācās vien ar vienu aci skatīties uz Kārli, lai viņš neaizklīst kaut kur prom un ķert Jāni, kas strauji tuvojās šūpolēm.
Lai arī puikas bija vieni no mazākajiem spēļu laukuma apmeklētājiem, viņiem tomēr tur bija ko darīt. Viņi paspēja gan saskaitīt skaitāmos kauliņus, gan arī pavizināties ar karuseli. Karuselis gan bija diezgan paliels pārbaudījums man pašam, jo novaktēt puikas braucot karuselī var vien tad, ja tu pats sēdi karuselī un puikas pieturi. Laikam te ir lieki pieminēt, ka man no karuseļiem jau pēc pāris apgriezieniem paliek nelaba dūša. Bet puikām tik gribās vēl un vēl :).
Viena lieta, kas mani priecē ir tas, ka puikas acīmredzot ir pieraduši pie citu bērnu sabiedrības visu laiku esot abi kopā. Tā nu viņi arī diezgan droši devās pie citiem sava vecuma bērniem iepazīties. Brīžam gan likās, ka šie citi bērni tā īsti par to nemaz nepriecājas un pat baidās no abiem mūsu puikām.
Puikām ir dikti iepaticies spēlēties ar mums kopā. Tik dikti, ka tagad vairs nevaram mierīgi sēdēt un skatīties, kā viņi spēlējas. Mums ir aktīvi jādarbojas viņiem līdzi. Piemēram, jābūvē mājas no klučiem, kuras viņi varētu izjaukt. Tāpat puikām dikti patīk, ja mēs izveicam šādus tādus trikus. Tā kā savā bērnībā esmu mēģinājis iemācīties žonglēt ar bumbiņām, tad tagad varu puikām nodemonstrēt savas prasmes. Parasti viņi manas izdarības ar bumbiņu mētāšanu (jā, žonglēju es tiešām švaki) pavada ar skaļiem smiekliem.
Vēlviena no interesantajām nodarbēm puikām ir dejošana. Tiklīdz viņi sadzird kādu ritmisku mūziku, tā arī sākas dejas. Pie tam nav svarīgi, vai mūzika nāk no kādas viņu mantas, televizora vai disku atskaņotāja. Galvenais ir puikām parādīt, ka var dejot un viss notiek. Tiek grozīti gan dibeni, gan veikti ietupieni, gan arī vienkārši staigāts pa rinķi un sistas plaukstas. Ieraugot šādus skatus, gribot, negribot pašiem vecākiem sejā iezogas smaids.
Vēl joprojām mēģinu arī atrast laiku priekš sevis, šobrīd atkal tas ir kļuvis mazliet grūtāk, taču mēģinu izmantot katru brīvo brīdi. Tā, piemēram, šodien devos uz pagrabu nonest liekās mantas un pie reizes tur šo to piekārtoju. Atradu savas 6 vai 7 gadus vecās skrituļslidas. Tā kā mana mamma palika augšā pie puikām, tad veiksmīgi izmantoju momentu – uzvilku skrituļslidas un fiksi fiksi izslidojos tepat pa svaigi asfaltētajām Baložu ielām. Uznācu atpakaļ augšā jau mēreni iesvīdis. Diemžēl šogad nav sanācis piedalīties ne Baložu velokrosā, ne Baložu bizonā, bet nekas, vēl būs iespēja to izdarīt rudens pusē. Ja puikas sāks iet dārziņā, tad varēsim vienkārši pirmdienā braucot mājās iebraukt mežā un izskrieties :)
Labi, jādodas gulēt. Rīt atkal cīnīšos ar abiem puikām viens pats – kārtīgi jāizguļas, lai ir spēks cīnīties un nenāk miegs!
Puikām gads!
Posted on May 22, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Šodien aprit tieši gads, kopš puiku dzimšanas. Patiesībā pat neticas, ka laiks tik ātri skrien. Vēl šobrīd lieliski acu priekšā stāv mirklis, kad divas māsiņas ienāca palātā un iedeva man rokās abus mazos ķiparus. Tik maziņus, tik maziņus, ka es pat vairs neatceros, cik maziņi viņi bija. Tagad ir tā interesanti paskatīties uz tiem mazuļiem, kas ir jaunāki par mums, cik lieli viņi ir, un kā mums gāja šādā vecumā. Ja kāds jaunais vecāks jums saka, ka laiks ar bērniem paskrien nemanot, tad ticiet viņam uz vārda. Visu šo pirmo gadu es ik pa brīdim pie sevis nodomāju: “patiesībā jau tikai tagad viss sākas” un tieši šādas ir manas pēdējo dienu sajūtas. Pāris dienas atpakaļ, kad abi ar draudzeni devāmies vakara pastaigā ar puikām pēc darba. Sākumā mazliet pavizinājām viņus ratos, taču vēlāk, kad viņiem apnika, ļāvām pašiem pastaigāt. Tā kā viņi ir sākuši staigāt jau tīri stabili, tad pasākums izvērtās diezgan jautrs. Katrs no puikām dodas uz savu pusi, izvēlas cilvēkus, kam iet līdzi, uz vārdu neatsaucas un visā visumā vienkārši dara ko grib. Ja tā padomā, kā mēs ar puikām varētu iziet ārā pa vienam, tad tā vien liekas, ka tā ir kārtējā neiespējamā misija. Šo pirmo gadu esam lieliski ar puikām tikuši galā un arī viņi paši ir bijuši kārtīgi brašuļi – gan veiksmīgi cīnījušies ar visādiem baciļiem, gan arī dūšīgi auguši un diezgan labi klausījuši vecākus.
Cita starpā par jaunumiem. Pēdējās pāris nedēļas puikas ir pasākuši izlases veidā šādus tādus mūsu vārdus arī atkārtot. Pirmajās pāris reizēs mēs abi vienkārši palikām uz pauzes. Viena no tādām reizēm bija pie draudzenes vecākiem Kuldīgā, kad sniedzot Kārlim piena maisījuma pudeli pavaicāju “Ēdīsi?” uz ko viņš skaidri un gaiši man atbildēja “Ēdīsi!”. Jānis savukārt izcēlās kādu nedēļu vēlāk. Pirms došanās uz darbu abi puikas jau bija pamodušies un tika pārģērbti no pidžamām uz dienas apģērbu. Tad nu bija atlicis vien uzvilkt zeķes. Pirms zeķu vilkšanas teicu Jānim “Uzvilksim tīras zeķes”, uz ko viņš skaidri atbildēja “tīras zeķes”. Pie tam tik skaidri, ka man pat nācās pabrīnīties – gan pietiekami skaidrs “z” burts, gan pietiekami skaidrs “ķ” burts. Acīmredzot puikām vienkārši ir pienācis laiks, kad viņi sāk intensīvi atkārtot to, ko saka un dara apkārt esošie. Tā nu nāksies vien piedomāt pie tā, ko mēs paši darām un kādu valodu lietojam, lai bērniem rastos puslīdz pareizs priekšstats par lietām.
Vēl pāris nianses. Puikas itkā nemanot, taču mēdz mainīt paradumus. Tā pavisam nemanot dažus mēnešus atpakaļ viņi atteicās no knupīša lietošanas, pie tam mēs par to pat vispār nedomājām. Vienkārši puikas kādā brīdī izdomāja, ka viņiem knupīšus nevajag un tos vairs nelieto. Līdzīgi arī ar ēšanas paradumiem – visu laiku puikas neko negribēja ēst izņemot bērniem paredzētās putriņas. Tagad (iespējams) pateicoties aukles darbībām puikas ļoti labi ēd praktiski jebkādu ēdienu un no piena maisījuma laikam sāk atteikties.
Nu ko, rosols sagriezts, šašliks iemarinēts, bērni nolikti gulēt, rīt svinēsim savu pirmo lielo jubileju viesu namā tepat blakus Rīgai!
Puikas pamazām sāk staigāt
Posted on May 6, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Staigāšana
Tas brīdis ir klāt – abi puikas arvien biežāk aizmirst pieturēties un sāk pārvietoties nekur neturoties. Jānim šis process padodas mazliet labāk, viņš jau tīri raiti var pārvietoties pāri istabai un atnākt atpakaļ. Kārlis pagaidām vien sper pavisam mazus solīšus un ne vairāk kā 4 vai 5. Aukle gan saka, ka pa dienu viņš smuki staigājot, taču vecākiem acīmredzot vēl negrib rādīt.
Pati staigāšana iesākās kādas gandrīz 3 nedēļas atpakaļ, kad bijām pie draudzenes māsas uz viņas meitas 3 gadu jubileju. Jānis tik ilgi spēlējās un dauzījās ar savu māsīcu, ka vienā brīdī vienkārši aizmirsa, ka nemāk staigāt un sāka skriet viņai pakaļ – pārskrēja pāri istabai, atskrēja atpakaļ un tikai tad laikam saprata, ko ir izdarījis. Itkā liekas, ka pēc tam jau amatam vajadzētu būt rokā, taču nē, nākamās pāris dienas Jānis visai negribīgi skrēja pats ar kājām un diezgan pamazām tagad ir nostiprinājis šīs iemaņas. Mēs arī īpaši nesteidzinam viņu – kad pats jutīsies pietiekami drošs, tad arī lai staigā. Pati staigātprasme ir pilnībā atbilstoša viņa vecumam, tā kā uz to pat īpaši neiespringstam. Lai arī Kārlis staigā stipri mazāk un nedrošāk, arī viņu īpaši netramdam, lai vien pats izdomā, kad sāks staigāt.
Koka zirdziņš
Beidzot esam arī iegādājušies vienu lielāku mantu vienā eksemplārā. Ja līdz šim praktiski viss, ko pirkām bija dubultā, tad koka šūpuļzirdziņu nopirkām tikai vienu. Un laikam labi, ka tā, jo pagaidām tas puikām tā īsti neinteresē, ja viņus uzliek zirga mugurā, tad pēc pus minūtes jau puikas sāk mēģināt tikt no viņa nost.
Dienas režīms
Šobrīd esam tikuši pie diezgan stabila dienas režīma, kas pat atbilst grāmatās minētajam režīmam mūsu vecumā: mostamies laikā no plkst 6 līdz plkst 8 no rīta, izdauzamies, ejam gulēt pirms 12 dienā, tad atkal izdauzamies un ejam pagulēt pusdienlaiku ap plkst 17. Tad ap plkst 18 mostamies, izdzīvojamies līdz plkst 21 un ejam gulēt (cerams) līdz rītam. Pēdējā laikā arvien biežāk gadās naktis, kad kāds no puikām noguļ visu nakti, taču par nelaimi viņi to dara uz maiņām katrs savu nakti, nevis abi vienu.
Nedienas ar aukli un slimnīcas apmeklējums
Iespējams citi par šādām lietām runātu nelabprāt, taču šodien atgriežoties mājās mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Kamēr puikas vēl gulēja diendusu, runājoties ar aukli viņa atzinās, ka viņas neuzmanības dēļ šodien Jānis esot pa dienu izgāzies no dīvāna ar galvu pa priekšu uz grīdas.
Abi ar draudzeni bijām mērenā šokā un brīdī, kad Jānis modās, nolēmām, ka drošības pēc viņš ir jāaizved līdz slimnīcai atrādīt kādam ārstam, lai uzzinātu, vai trauma nav pārāk nopietna. Tā kā pie mums viesojās arī mūsu mīļā masiere, tad draudzene kopā ar Kārli un masieri palika mājās, bet es devos uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Tā kā iepriekšējā reizē viesojoties šajā iestādē mums ar draudzeni diez ko labs iespaids neradās, jau ejot iekšā mēģināju sevi noskaņot pozitīvi un attiekties pret visiem iespējami laipni. Iespējams, ka par labu man nāca fakts, ka tur pārāk bieži neierodas vieni paši tēvi ar nepilnu gadu veciem bērniem, lai atrādītos dakteriem. Tā nu pagaidīju kādas 10-15 minūtes rindā, devos iekšā pie dakteres un izstāstīju savu sāpi.
Uzreiz tikām nozīmēti uz rentgenu, lai saprastu, cik nopietns kritiens ir bijis. Diezgan pagrūti gan gāja pašā rentgenā, jo puikām ļoti nepatīk gulēt uz muguras svešā vietā. Ar nelielu niķošanos un visai palielu raudāšanu tomēr bildes uztaisījām. Tad nu devāmies atpakaļ pie dakteres, kas paziņoja visai priecīgu vēsti – rentgenā nekādas kritiena sekas neredz, kas nozīmē, ka šis negadījums ir beidzies veiksmīgi. Saņēmu norādījumus par nevannošanos un īpašu Jāņa uzmanīšanu turpmākās dienas, kad biju nedaudz parunājies ar dakterēm varējām doties mājup. Izskatās, ka arī turpmāk, kad vien būs vajadzība uz bērnu slimnīcu būs jādodas man kā tēvam, jo attieksme, ar kādu es sastapos tur likās varen laba, atšķirībā no pagājušās reizes, kad ar Kārli uz apskati devās draudzene. Var gadīties, ka problēma bija faktā, ka toreiz Kārlim bija vien daži mēneši un draudzene diezgan emocionāli visu uztvēra, taču šoreiz ar bērnu slimnīcu esmu gana apmierināts.
Es jau šobrīd jūtu, ka rīt būs diezgan neomulīgi atstāt bērnus auklei, sākam arī apsvērt iespēju par aukles maiņu vai privātā bērnudārza meklējumiem. No otras puses laikam ir jāpriecājas par to, ka aukle nevis mēģināja šo negadījumu slēpt, bet atzinās par savu kļūdu. Lai gan tas ir tāds vājš mierinājums.
Pagaidām pietiks masēties un vingrot
Pirms pāris nedēļām nolēmām, ka beigsim izmantot mūsu lieliskās masieres pakalpojumus, jo puikas tika masēti un vingrināti jau, liekas, kopš septembra, pie tam sākuma posmā pat divas reizes nedēļā. Ja nu kādam no lasītājiem ir nepieciešama vienkārši lieliska bērnu (un ne tikai bērnu) masiere ar ilggadēju pieredzi, tad varu padalīties ar kontaktiem. Viņas pakalpojumus nu jau kādu brīdi izmanto arī brāļa dēls Rūdis un rezultāti ir visai iespaidīgi. Vislabākais ir fakts, ka viņa pati brauc ciemos uz mājām mums izdevīgā laikā.
Māmiņ(tētiņ) algas beigas
Šomēnes saņemsim pēdējo lielo bērnu kopšanas pabalstu. Īstenībā jau skumji, ka šāds pabalsts ir tikai pirmajā bērnu dzīves gadā, es vairāk priecātos par vienmērīgāku naudas sadalījumu pa vairākiem gadiem pat ar nosacījumu, ka pirmajā dzīves gadā netiek saņemta pilna neto alga, bet, piemēram, divas trešdaļas no tās. Tāpat man liekas, ka iespēja ar bērniem pa māju dzīvoties vienam no vecākiem, bet otram (ar lielāko algu) dzīvoties pa darbu un saņemt gan pabalstu, gan algu ir tāds paliels trekno gadu pārspīlējums. Arī mēs, protams, izvēlējāmies iegūt maksimālo pabalstu un tāpēc noformējām to uz mana vārda, taču no loģikas viedokļa man neliekas, ka šāda situācija ir dikti godīga un saprātīga no pabalstiem paredzētās naudas izlietojuma viedokļa. Tā kā draudzene ir atgriezusies darbā, tad pēc mūsu aprēķiniem ar iztikšanu un kredītsaistību nosegšanu mums problēmām vismaz tuvākajā laikā nevajadzētu būt, tomēr zināma stresa deva laikam šajā brīdī piemetas ikkatram, jo bez ievērības tomēr nevar atstāt faktu, ka draudzene strādā valsts iestādē, kur gatavojas krietni nogriezt atalgojumu.
Tuvojas gada jubileja
Tagad mums kā vecākiem ir iestājusies arī neliela dilemma – kā sagaidīt puiku gada jubileju. Tā kā puikas ir divi, tad arī sveikt gribētāju ir stipri vien daudz. Tā nu nevaram vien saprast, kur svinēt, jo mūsu dzīvoklī visiem vietas nepietiks pilnīgi noteikti. Ja svinēšana notiks Kuldīgā pie draudzenes vecākiem, tad uz svinībām būs pagrūti ierasties maniem vecākiem (ap 4 stundu brauciens ar mašīnu), ja svinēšana notiks pie maniem vecākiem Limbažos, tad tieši tāda pati problēma būs draudzenes vecākiem. Pagaidām esam noskaņojušies uz kaut kādu brīvdabas pasākumu kaut kur Rīgas tuvumā. Otra smagā lieta šajā sakarā ir atbildēt visiem uz vienu vienīgu jautājumu: “ko, lai uzdāvina puikām?” Ja šādu atbildi var izdomāt vienam, diviem, pieciem cilvēkiem, tad ar izdomāšanu visiem tas būs mēreni pagrūti.