Kārtējie notikumi
Posted on May 30, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Gada jubileju nosvinējām godam – puikām uz dzimšanas dienu bija ieradušies kādi 10 vai 11 bērni vecumā no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem, protams kopā ar saviem vecākiem un vēl vairāki pieaugšie. Kopā cilvēku daudz, ja nemaldos, ap 40. Laiks svinībām gan nebija no pateicīgākajiem, jo ārā bija diezgan paliels vējš. Tāpēc lielāko laika daļu dzīvojāmies pa iekštelpām. Puiku dāvanu klāsts bija visai plašs, sākot ar podiņiem un beidzot ar piepūšamiem baseiniem un stumjamām/sēžamām mašīnām. Pirmo reizi arī kūka bija katram sava, nevis viena kopīga, kā bija pierasts līdz šim. Pēc jubilejas svinībām gan esam nedaudz apslimuši, laikam būsim noķēruši kaut ko no lielā vēja. Dažas dienas vēlāk vēl aizbraucām pie maniem vecākiem uz Limbažiem, kur mūs nedaudz sakoda odi. Tā nu tagad īsti nevaram saprast, vai puikas ir saaukstējušies, vai arī tā ir kāda alerģiska reakcija no odu kodumiem. Lai nu kā arī nebūtu – puikām pāris dienas bija tāds diezgan riebīgs klepus un kārtīga puņķu deva. Taču tas viss vēl būtu sīkums, salīdzinājumā ar mūsu aukles izdarībām.
Trešdien aukle kādas 10 minūtes pēc tam, kad viņai bija jābūt pie mums, atsūtīja sms, ka viņai esot mīksta riepa un netiekot pie mums. SMS pamanījām aptuveni 20 minūtes vēlāk, kad sākām domāt viņai piezvanīt un apjautāties, vai viņa vispār būs. Neko darīt, paliku ar puikām mājās, bet draudzene devās uz darbu. Pie reizes drošības pēc izsaucu dakteri mājas vizītē, lai apskatās puikas. Daktere puikas apskatīja un noteica ārstēšanās kursu.
Nākamajā dienā aukle laikam bija salabojusi savu mašīnu un ieradās laikā. It kā viss kārtībā, taču jau no rīta puses tiek atsūtīta sms, ka puikas ir diezgan slimi un viņa nevēlētos uzņemties tādu atbildību arī rītdien, pēc kā varēja saprast, ka piektdienā man atkal pašam būtu jācīnās ar puikām pa māju. Neko darīt, ja jau cilvēks nevēlas uzņemties tādu atbildību, tad drošāk ir viņu nepiespiest to darīt. Nostrādāju darbadienu, braucu pakaļ draudzenei un nedaudz pēc plkst 17 saņemu sms ar aptuveno tekstu “bērni pabaroti, guļ, atslēga pastkastītē”. Izlasot šādu sms man, protams, bija pilnīgs šoks par notiekošo, sagaidīju draudzeni un fiksi mēģinājām tikt mājās no centra. Pa starpu vēl mēģināju sazvanīt aukli, kura, protams, telefonu necēla. Un tagad pastāstiet man, ko gadu vecu bērnu vecāki varētu padomāt šādā situācijā? Knapi varēju pabraukt ar mašīnu, jo kājas trīcēja tā, ka īsti neturējās uz pedāļiem, pāris vietās arī diezgan rupji pārkāpu satiksmes noteikumus, jo citādi sastrēgumu laikā līdz Baložiem tikt nemaz nevar tik ātri.
Uzreiz zvanīju arī kaimiņam, kas par laimi bija mājās. Kaimiņš uzlauza pastkastīti un devās ar savu draudzeni pie bērniem. Neilgi pēc viņu ierašanās, puikas bija modušies. Īsi pēc tam arī mēs ieradāmies mājās. Ar puikām par laimi viss bija vislabākajā kārtībā, taču mums pašiem gan vēl diezgan ilgi gan trīcēja kājas, gan arī bija mērena nesaprašana par aukles izdarībām.
Cik nu varējām atcerēties, vienmēr pret aukli bijām izturējušies ar sapratni, cieņu, iespēju robežās arī palīdzējuši – gan vajadzības gadījumā samaksājot algu nedaudz uz priekšu, gan iedodot brīvdienu, lai viņa varētu aizbraukt uz banku nokārtot savas darīšanas, gan apsveicot Lieldienās un visādi citādi cenšoties uzturēt pozitīvas attiecības. Būtībā arī nelikām viņai neko citu darīt, kā vien pieskatīt un pabarot puikas – ne viņai bija jāmazgā trauki, ne jāgludina vai jāmazgā veļa, ne arī jātīra māja.
Nedaudz vēlāk vakarā draudzene vēl aizsūtīja viņai SMS ar jautājumu, kāpēc viņa ir šādi rīkojusies. Atbilde bija vienkārša “šoreiz es biju vajadzīga saviem bērniem”. Es tiešām nespēju saprast šādu rīcību, ņemot vērā visu mūsu iepriekšējo pretīmnākšanu, varēja taču vienkārši pateikt, ka šodien viņai ir kas steidzams darāms, lai mēs būtu mājās ātrāk. Un kas vēl varēja notikt, ja mēs šo viņas atsūtīto SMS uzreiz nepamanītu? Vienkārši izsakoties – pilnīgs vājprāts. Nav grūti nojaust, ka pēc šādas rīcības mēs esam palikuši bez aukles un arī neizskatās, ka būtu gatavi algot citu aukli. Mēģināsim kārtīgi izārstēties un tad tikt kādā privātā dārziņā. Par laimi ir tieši sagadījies, ka manai mammai no nākamās nedēļas sākas atvaļinājums, tā nu puikas kādu laiciņu padzīvosies pa mājām kopā ar savu omīti. Pēc tam vajadzības gadījumā varu paņemt arī kādu daļu no sava iekrātā atvaļinājuma, ja ar privāto dārziņu tā uzreiz neveiksies. Labi, lai kā tur arī nebūtu, es tiešām ceru, ka mūsu bijušo aukli es vairs nesatikšu uz ielas un visādi citādi neko par viņu vairs nedzirdēšu. Labāk šādas lietas vienkārši ātri aizmirst, lai nemaisa gaisu.
Bet nu turpinājumā par kārtējām jautrībām. Puikas ir sākuši beidzot atsaukties uz saviem vārdiem. Ilgu laiku es domāju, kā lai iemāca dvīņiem, kurš no viņiem ir kurš. Es īsti nezinu vai tas, kā mēs to darījām bija pareizi, taču darījām pavisam vienkārši – saucām vārdā to bērnu, uz kuru mēs skatījāmies. Centāmies nekad nedarīt tā, ka skatāmies uz vienu, bet saucam otra vārdu. Tā nu tagad, kad kāds no viņiem aizdodas uz otru dzīvokļa galu un pasaucam viņu vārdā, no otra dzīvokļa galu atskan “m?”. Interesanti ir arī tas, ka puikas laikam ir sākuši arī saprast kaut ko no tā, ko mēs viņiem sakām. Teiksim, Kārlis atrodas dzīvokļa otrā galā, es viņu pasaucu vārdā un saku “Kārli, nāc šurp”, viņš arī nāk. Līdzīgi arī ar Jāni.
Lai arī puikas ir tikai pavisam nesen iesākuši staigāt, viņiem jau dikti patīk spēlēt futbolu. Patiesībā viņiem tas patika jau laikā, kad viņi vēl nestaigāja. Pietika viņiem parādīt bumbu, paņemt viņus pašus rokās un iešūpināt tā, lai viņi ar savām kājām trāpītu pa bumbu. Pietika arī ar to, ka viņi redzēja, kā es spārdu bumbu, vienkārši viņus turot rokās. Lai nu kā, tagad mīlestība pret bumbām ir vēl vairāk pieaugusi un var teikt, ka parastas bumbas ir vienas no mīļākajām rotaļlietām. Protams, tās nevar visur un vienmēr konkurēt ar tām Ķīnas skanošajām mantiņām ar visiem suņiem, kaķiem un disko ritmiem. Interesanti arī, ka puikas nobijās no dažām sev jubilejā uzdāvinātajām dāvanām. Tā, piemēram, izritinot tuneli, kas paredzēts cauri rāpošanai, puikas tik ļoti nobijās, ka tuneli nācās vienkārši noslēpt. Līdzīgi arī ar dažām citām lielāka izmēra mantām.
Interesanti, ka līdz ar visu skanošo mantu iegādi, man ir jāsāk mācīties viņas labot. Gadās visvisādas ķibeles, vienai mantai no pārāk intensīvas tās lietošanas vienkārši iekrīt iekšā kāda no pogām, citai mantai no tās mētāšanas salūzt kāds lodējums. Savā ziņā jau tas pat ir interesanti, jo elektronika ir viena no lietām, kas mani pašu mazliet interesē. Vienīgais, ka pagaidām nopietnie mantu remonti laikam būs jāatliek uz brīdi, kad puikas guļ, jo viņi ir klāt 10 sekunžu laikā, tiklīdz viņi ierauga, ka es kaut ko daru ar viņu mantām. Lai gan no otras puses puses jau tas ir interesanti. Ja es gribu, lai viņi paspēlējas ar kādu intelektuālo mantu, tad es pats sāku ar to spēlēties un puikas jau pēc īsa brīža ir klāt un dara visu pakaļ :)
Ja iepriekšējā ierakstā rakstīju, ka vienam iziet ārā ar abiem puikām ir neiespējamā misija, tad varu teikt, ka šo kārtējo neiespējamo misiju esmu pieveicis. Draudzene palīdzēja puikas nonest lejā līdz ratiem un tad nu staigājos viens pats. Kad bijām kādu labu brīdi nostaigājušies, aizgājām līdz bērnu spēļu laukumam, kur abus mazos palaidu, lai skrien. Bija diezgan interesanti skatīties, kā citi vecāki skatās, kā es viens cīnos ar abiem mazajiem. Lai gan nemaz tik traki jau nemaz nebija jācīnās. Būtībā bija tikai pāris tādi momenti, kuri prasīja īpašu uzmanību.
Viens no tādiem bija Kārļa skrējiens uz iegrieztu karuseli, kamēr Jānis cīnījās ap smilškastes malu. Kāds no citiem spēļu laukumā esošajiem bērniem garām ejot vienkārši iegrieza karuseli un aizgāja kaut kur prom. Kārlis pamanījis iegriezto karuseli, droši devās tam uzbrukumā. Tikmēr mēs ar Jāni bijām aptuveni 15 metru attālumā pie smilškastes. Tad nu nekas cits neatlika kā ķert Jāni padusē un skriet stādināt karuseli, lai tas Kārli vienkārši nenotriektu. Izdevās.
Otrs no momentiem bija saistīts ar šūpolēm. Kamēr Kārlis bija paslēpies zem vienas no spēļu laukuma iekārtām, Jānis devās pie tiem bērniem, kas šūpojas šūpolēs. Nācās vien ar vienu aci skatīties uz Kārli, lai viņš neaizklīst kaut kur prom un ķert Jāni, kas strauji tuvojās šūpolēm.
Lai arī puikas bija vieni no mazākajiem spēļu laukuma apmeklētājiem, viņiem tomēr tur bija ko darīt. Viņi paspēja gan saskaitīt skaitāmos kauliņus, gan arī pavizināties ar karuseli. Karuselis gan bija diezgan paliels pārbaudījums man pašam, jo novaktēt puikas braucot karuselī var vien tad, ja tu pats sēdi karuselī un puikas pieturi. Laikam te ir lieki pieminēt, ka man no karuseļiem jau pēc pāris apgriezieniem paliek nelaba dūša. Bet puikām tik gribās vēl un vēl :).
Viena lieta, kas mani priecē ir tas, ka puikas acīmredzot ir pieraduši pie citu bērnu sabiedrības visu laiku esot abi kopā. Tā nu viņi arī diezgan droši devās pie citiem sava vecuma bērniem iepazīties. Brīžam gan likās, ka šie citi bērni tā īsti par to nemaz nepriecājas un pat baidās no abiem mūsu puikām.
Puikām ir dikti iepaticies spēlēties ar mums kopā. Tik dikti, ka tagad vairs nevaram mierīgi sēdēt un skatīties, kā viņi spēlējas. Mums ir aktīvi jādarbojas viņiem līdzi. Piemēram, jābūvē mājas no klučiem, kuras viņi varētu izjaukt. Tāpat puikām dikti patīk, ja mēs izveicam šādus tādus trikus. Tā kā savā bērnībā esmu mēģinājis iemācīties žonglēt ar bumbiņām, tad tagad varu puikām nodemonstrēt savas prasmes. Parasti viņi manas izdarības ar bumbiņu mētāšanu (jā, žonglēju es tiešām švaki) pavada ar skaļiem smiekliem.
Vēlviena no interesantajām nodarbēm puikām ir dejošana. Tiklīdz viņi sadzird kādu ritmisku mūziku, tā arī sākas dejas. Pie tam nav svarīgi, vai mūzika nāk no kādas viņu mantas, televizora vai disku atskaņotāja. Galvenais ir puikām parādīt, ka var dejot un viss notiek. Tiek grozīti gan dibeni, gan veikti ietupieni, gan arī vienkārši staigāts pa rinķi un sistas plaukstas. Ieraugot šādus skatus, gribot, negribot pašiem vecākiem sejā iezogas smaids.
Vēl joprojām mēģinu arī atrast laiku priekš sevis, šobrīd atkal tas ir kļuvis mazliet grūtāk, taču mēģinu izmantot katru brīvo brīdi. Tā, piemēram, šodien devos uz pagrabu nonest liekās mantas un pie reizes tur šo to piekārtoju. Atradu savas 6 vai 7 gadus vecās skrituļslidas. Tā kā mana mamma palika augšā pie puikām, tad veiksmīgi izmantoju momentu – uzvilku skrituļslidas un fiksi fiksi izslidojos tepat pa svaigi asfaltētajām Baložu ielām. Uznācu atpakaļ augšā jau mēreni iesvīdis. Diemžēl šogad nav sanācis piedalīties ne Baložu velokrosā, ne Baložu bizonā, bet nekas, vēl būs iespēja to izdarīt rudens pusē. Ja puikas sāks iet dārziņā, tad varēsim vienkārši pirmdienā braucot mājās iebraukt mežā un izskrieties :)
Labi, jādodas gulēt. Rīt atkal cīnīšos ar abiem puikām viens pats – kārtīgi jāizguļas, lai ir spēks cīnīties un nenāk miegs!
3 Replies to "Kārtējie notikumi"
girts says: Mjā. aukle baisa.nav skaidrs kā var būt tik bezatbildīga.
Vajadzētu ielikt draugos k-kur ziņu, ka tādu un tādu par aukli ņemt nevar.
par aukli skarbi… mums ir bijušas kādas 5 kopā, bet tādus pekstiņus neviena nav taisījusi
vēl – sadists:) šitik garu tekstu…
un vēl – “krituļslidas”:)