Archive for June, 2009
Pirmais lielais ceļojums kopā ar puikām!
Posted on June 27, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kā jau iepriekš rakstīju, tad Jāņus gatavojāmies svinēt ar nelielu izbraucienu ar prāmi līdz Stokholmai un atpakaļ.
Viss iesākās ar nelielu “jautrību” ar pasu saņemšanu. Tā kā pases piesakot puikas man nebija līdzi, tad viņus obligāti vajadzēja līdzi pie to saņemšanas. Sagadījās tā, ka ceturtdienā mums bija jādodas pakaļ pasēm, piektdiena ekonomiskās situācijas dēļ PMLP ir brīvdiena, bet pirmdienā bija pārceltā darbadiena uz sestdienu. Tas nozīmē, ka ceturtdiena bija vienīgā diena, kad reāli varējām saņemt pases. Turklāt arī ceturtdienas darbalaiks bija lielisks – tikai līdz plkst 16.00.
Tieši šajā nedēļā arī sākām puikas radināt pie dārziņa, viņu guļamlaiks dārziņā ir tieši pēcpusdienā. Nez kāpēc iedomājos, ka par mums nedaudz apžēlosies un jau pa dienu viens pats aizbraucu uz PMLP nodaļu palūgt, vai nevar tiešām iedot pases bez bērnu klātbūtnes. Nebiju uzstājīgs, vien cilvēcīgi palūdzu, izskaidrojot situāciju. Lai arī viena no darbiniecēm bija diezgan pielaidīga, saskaņojot šo lēmumu ar savu priekšnieci, tika saņemts stingrs “NĒ”. Tā nu abi ar draudzeni nedaudz pirms četriem devāmies pakaļ puikām uz dārziņu, lai varētu vēl paspēt pakaļ pasēm. Pamodinājām puikas, devāmies uz pasu daļu, bet tur uz puikām pat nepaskatījās. Pat neizspēlēja nevienu pašu joku par to, kurš ir kurš. Pat nesalīdzināja vai pasēs esošās bildes kaut nedaudz atbilst kabinetā esošajiem bērniem. Par šādu darbinieču attieksmi biju tiešām vīlies. Kā beigās izrādījās, ceļojuma laikā mums tā arī puiku pases nemaz nekur nelika uzrādīt.
Labi, tik tālu par pasēm. Ķeramies pie kruīza. Divas no kruīza biļetēm tika laimētas uz prāmja laikā kad draudzene devās ar saviem dejotājiem uz Norvēģiju, bet es ar mazajiem cīnījos pa māju. Mazajiem biļetes vēl nav vajadzīgas, bet pārējās 4 pieaugušo biļetes tika piepirktas klāt par pilnu cenu. Tātad kopā ceļojumā devāmies 6 pieaugušie un divi bērni. Ceļā devāmies nevis vienkārši ar kājām, bet bijām noīrējuši arī mikroautobusu ar 9 vietām, jo nebija pārliecības, ka puikas tā vienkārši varēs visu dienu nodzīvoties pa ratiem, arī draudzenes vecāki nebija pārāk optimistiski noskaņoti par iespēju visu dienu pavadīt uz kājām.
Jau pirms izbraukšanas es mēreni bažījos par to, kā gan mēs visi varēsim satilpt pa kajītēm, kā gan varēsim nolikt gulēt bērnus un kā galu galā mēs ar visu tiksim galā. Dzīvojoties tuvu mājām vienmēr pastāv iespēja kādu aktivitāti pārtraukt, sasēdināt bērnus mašīnā un doties mājup. Jūras vidū šāda izvēle nav iespējama.
Par ceļošanu kopā ar bērniem pirms tam īpaši neinteresējāmies, vien biju lasījis pāris vecāku pieredzi par bērnu pārvadāšanu lidmašīnā, taču tas ir pilnīgi kas cits. Vienkārši paņēmām līdzi visu ko vien varējām iedomāties un ar to arī pietika.
Līdz ar dārziņa apmeklējumu puikas ir pamazām pārgājuši uz vienu gulēšanas reizi dienā. Tā nu ļāvām puikām mājās kārtīgi izgulēties un tad jau devāmies uz prāmi, kas devās ceļā ap pussešiem vakarā. Sākumā ļāvām puikām paskriet pa prāmja iekštelpām, tad arī uz brīdi izvedām ārā. Tā vien likās, ka puikas par šo procesu ir sajūsmā – tik lielas iepriekš neredzētas platības kur izskrieties, ka neredz ne galu, ne malu. Par laimi ceļojot vasarā jūra ir pietiekami mierīga, tāpēc turpceļā prāmja šūpošanos nejutām nemaz. Puikas praktiski visu laiku kaut kur joņoja un bija vien jāskraida līdzi, lai novaktētu vai viņi nepietuvojas kādām trepēm vai kam citam bīstamam. Nedaudz vēlāk devāmies arī uz bērnu rotaļu istabu, kurā vecākie bērni varēja skatīties multfilmas uz milzīga televizora, bet pārējie varēja vannoties bumbiņu vannās, slidināties pa slidkalniņiem vai vienkārši paspēlēties ar dažām mantām. Katrā ziņā rotaļu istaba ne reizi vien bija mūsu lielais glābiņš – kad puikām apnika skriet pa prāmja koridoriem un lielajām telpām, devāmies uz rotaļu istabu un tad uz brīdi bija miers.
Vēlviena no puiku aktivitātēm bija dejošana. Vienā no augšējiem prāmja klājiem bija arī deju placis, kur vakaros notika gan dažādas atrakcijas gan arī tika spēlēta mūzika. Tad nu kamēr pieaugušie vēl nebija saņēmušies uz dejošanu, uz laukuma saimniekoja bērni. Pie tam ļoti daudz. Mūsu puikām ar dejošanu problēmu nav – tikko viņi sadzird mūzikas ritmu, tā arī dejošana sākas. Vienīgā nianse – viņi pagaidām dejo vienatnē un brīdī kad kāda meitene nāk pie viņiem dejot viņi nesaprašanā skatās uz viņu un nesaprot, ko no viņiem grib. Bet nu tas jau ir tikai laika jautājums. Mums kā vecākiem nācās vēlreiz atcerēties sen zināmo patiesību par to, ka audzināt dvīņus nozīmē dzīvot kopā ar slavenībām. Mūsu puikas bija cilvēku uzmanības centrā praktiski visu laiku. Arī staigājot pa prāmi tā vien aiz muguras varēja dzirdēt “skaties, rekur atkal tie dvīņi”. Protams, nāca arī cilvēki klāt runāties ar puikām un mums pašiem :).
Katrā ziņā turpceļš likās diezgan labs, kamēr vien nepienāca kārtīgs vakars un nesākām mēģināt puikas likt gulēt. Pirmais piegājiens ap pulksten astoņiem, kad viņi parasti iet gulēt izgāzās ar lielu blīkšķi. Nolēmām puikas vairs īpaši nemocīt un ļāvām lai darbojas pa prāmja klājiem, deju placi, rotaļu istabu līdz pat kādiem desmitiem vai pusvienpadsmitiem vakarā, kad viņi bija pilnīgi noguruši. Tad nu arī kaut kā nolauzām viņus uz gulēšanu. Interesanti, ka apkalpojošais personāls piedāvāja arī bērnu gultiņas. Mums gan netapa skaidrs, kā tik šaurās kajītēs vēl var iebāzt arī bērnu gultiņas, tāpēc no tām atteicāmies.
Līdz šim nekad iepriekš vēl nebijām gulējuši vienā gultā ar puikām – viņi vienmēr ir gulējuši paši savās gultās. Iespējams, ka tas arī bija tas iemesls, kāpēc mēs paši pagulēt nevarējām – puikas gulēja diezgan nemierīgi, visu laiku grozījās un stūma mūs ārā no gultas. Turklāt uz prāmja esošajās kajītēs gultas nav nemaz tik platas :). Lai nu kā, kaut kad ap rīta pusi laikam tomēr kādas pāris stundas trauslā miegā nogulēju.
Kad nobraucām no prāmja, bija vēl diezgan agrs un mūsu izvēlētie muzeji vēl nebija atvērušies. Nolēmām, ka dosimies nelielā pastaigā pa vecpilsētu un to arī darījām. Puikām vecpilsēta tīri labi patika – sēdēja ratos gana mierīgi un intensīvi vēroja apkārtni. Pēc vecpilsētas apskates devāmies uz Vasa muzeju, taču tur puikām īpaši nepatika – laikam bija pārāk tumšs un nebija nekā tāda, kas viņus interesētu un galu galā gribējās arī kaut ko uzēst. Ar draudzeni un puikām devāmies līdz mašīnai nedaudz uzēst, kamēr pārējie ceļotāji vēl skatījās Vasa muzeja ekspozīciju. Turpat blakus dažu simtu metru attālumā ir arī Astrīdas Lindgrēnas pasaku tēlu muzejs Junibacken, kurš tad nu bija mūsu nākamais apskates objekts. Jau ejot iekšā šajā muzejā bija aizdomas, ka tur būs ārprātīgi daudz cilvēku, jo bērnu ratiņu novietne pie muzeja ieejas bija liela un pilna. Tā arī bija, tāpēc ar muzejā esošo pasaku vilcienu pat neizbraucām, jo bija jāstāv pārāk garā rindā. Tā vietā devāmies iekšā muzejā otrā virzienā, lai mēs redzētu vismaz kaut ko no pasaku tēliem. Iesākumā gan puikas bija mēreni nobijušies no lielās burzmas un likās, ka viņi varētu būt vēl pārāk mazi priekš šādas izklaides, taču pēc brīža bērnu bars mazliet izklīda un puikas atdzīvojās. Tad nu ar puikām gan līdām kopā iekšā dažādās mājiņās, gan skatījāmies peles un sikspārņus, gan komandējām pasaku kuģus. Muzejs gan varētu būt interesantāks kādus pāris gadus vecākiem bērniem, taču arī mūsu puikām liekas tas patika.
Tā kā puikas jau bija mēreni noguruši un ratos viņi guļ nelabprāt, tad vienkārši sakāpām savā auto un vizinājāmies pa Stokholmu, kamēr puikas aizmiga. Kad nu viņi bija aizmiguši, atradām kādu stāvvietu un paši tikmēr mielojāmies ar Jāņu cienastu – bija līdzi sagatavots gan rosols, gan jāņu siers, gan alus un pīrāgi. Garām ejošie vietējie cilvēki gan laikam nesaprata mūsu Līgosvētku svinēšanas paradumus, taču tas nekas :)
Kad puikas modās veicām vēl nelielu izbraucienu pa Stokholmu, lai varētu redzēt kā pilsēta izskatās kopumā un tad jau devāmies atpakaļ uz prāmi, lai dotos atpakaļ mājup.
Atpakaļceļā draudzene vēl nez no kurienes bija dabūjusi ozollapu vainagu, ar kuru tad tika apsveikts arī mūsu vārda dienas gaviļnieks. Cita starpā puikas dikti intensīvi arī sāka rāpties augšup un lejup pa trepēm. Jānis praktiski vispār nebija dabūjams prom no tām, bet Kārlim šis niķis uznāca vien epizodiski. Tāpat puikām dikti patika darboties ar lifta izsaukšanas pogām. Tikko lifta durvis bija ciet un izsaukšanas poga nodzisusi, tā kāds no puikām bija klāt un atkal izsauca liftu. Reizēm pat neļaujot cilvēkiem nekur aizbraukt.
Jāatzīst, ka atpakaļceļš bija mazliet grūtāks, kā turpceļš. Pirmkārt jau bija sakrājies mērens nogurums, otrkārt laikam arī kuģi šūpoja mazliet vairāk, jo pa nakti Jānis bija noķēris kaut ko līdzīgu jūrasslimībai un tad nu arī vairākas reizes pat vēma. Kā vēlāk noskaidrojām, tad mazi bērni daudz biežāk noķer jūrasslimību un varam vien priecāties, ka jūra ir bijusi tik mierīga.
Nobeigumā vien pāris secinājumi. Ceļojums bija vērtīga pieredze, taču ja man piedāvātu vēlreiz doties ceļā ar prāmi, visticamāk, ka es atteiktos, jo prāmis tomēr ir ļooooooti lēns transporta līdzeklis. Turklāt arī standarta kajītes ir ļoti mazas un tur praktiski nav kur apgriezties. Vēlviena nianse ir salīdzinoši biežie caurvēji uz prāmja klājiem arī iekštelpās un kondicionētais gaiss kajītēs. Es gan neesmu par to pārāk pārliecināts, taču man ir aizdoma, ka tieši tāpēc puikām ir atgriezies pavisam nesen apārstētais klepus.
Ar ēšanu mums gāja diezgan labi – bijām līdzi paņēmuši gan augļus, gan dažādus jogurtus, kuri gan uzglabāšanas temperatūras dēļ ātri sabojājās. Tāpat mums līdzi bija arī Milupa bērnu putras un ūdens vārāmā kanna, lai varētu arī kajītē pagatavot bērniem siltu ēdienu. Tāpat mēģinājām arī izmantot uz prāmja esošo ēdiena piedāvājumu, kuru gan puikas ēda ļoti nelabprāt. Kartupeļu biezenis, kuru Jānis izbrāķēja laikam bija gatavots no pulvera, bet auzu putru puikas vienkārši atteicās ēst.
Vēlviena atziņa – labi, ka mēs nebijām divi pieaugušie vien, jo citādi mēs vienkārši nobeigtos. Tagad bija gan draudzenes vecāki, gan arī pāris draugi, kuri dikti palīdzēja ar puiku pieskatīšanu. Jāatzīst arī, ka teiciens par to, ka pēc atvaļinājuma ceļojuma ir jāatpūšas arī šoreiz ir patiess.
Lai cik arī nogurdinošs bija ceļojums, tomēr tas bija tā vērts!
Pirmā diena dārziņā
Posted on June 16, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Šodien lielais notikums – abi puikas pirmo reizi tika vesti uz bērnudārzu. Pagaidām gan īsti nevar saprast, kā mums tur veiksies, taču cerams, ka viss izdosies.
Šorīt no rīta Jancis pamodās neparasti agri – nedaudz pirms septiņiem. Tā kā jau pavisam drīz būtu jāceļas, tad arī nedevām brokastu piena maisījuma pudeli un neļāvām gulēt tālāk. Nepagāja ne pāris minūtes, kad, sadzirdējis brāli, arī Kārlis bija augšā. Tā nu palēnām abus mazos riktējām uz dārziņu – saģērbām, salikām līdzi ņemamās mantas un jau nedaudz pēc plkst 7 devāmies ceļā.
Puikas diemžēl bija diezgan niķīgi, jo mums kārtējo reizi uzbrūk zobi. Pie tam uzbrūk pa nopietno, visās frontēs. Nupat abiem puikām lien ārā gan kārtējie augšzobi, gan arī pirmie dzerokļi. Pagājušajā naktī arī Kārlis ap plkst 3 naktī izdomāja, ka zobu sāpju dēļ viņš var atļauties kādu stundu negulēt. Lai nu kā tur arī būtu, nedaudz pēc bērnudārza atvēršanas laika bijām jau klāt.
Pirms mums bija ieradies vien kāds cits puika, kas neizskatījās daudz vecāks par mūsējiem. Viņam tā bija trešā diena un varēja just, ka nebūs no labākajām, jo šoreiz viņu uz dārziņu atveda mamma, nevis kā divas iepriekšējās reizes – tētis. Es protams, pārspīlēju, taču jau kopš brīža kad viņu ieraudzījām, likās, ka viņš tā īsti savu mīļo mammu prom nelaidīs un tā arī notika. Jau ieejot rotaļu istabā puika sāka dikti intensīvi niķoties, kas pēc kādām 10-15 minūtēm “parāva līdzi” arī mūsu puikas.
Kamēr auklīte mierināja vienu pašu palikušo puiku, tikmēr mēs saviem dēliem izrādījām bērnudārza mantas. Kad nu bijām kādas 30-40 minūtes ar puikām kopā nospēlējušies, pa kluso aizlavījāmies prom, lai es varētu aizvest draudzeni uz darbu. Tā kā man ir mini-atvaļinājums, tad pēc tam braucu atpakaļ skatīties, kā puikām iet un nokārtot pāris formalitātes ar pieteikuma anketām un citiem sīkumiem.
Tikko biju spēris kāju pāri pa durvju slieksni jau bija skaidrs, ka puikas īsti apmierināti nav. Katrs bija rokās savai auklītei un rādīja savas skaļās balsis. Iespējams, ka ar pirmo reizi mēs vienkārši nošāvām greizi, jo puikas nebija paēduši brokastis, viņiem sāpēja zobi, blakus čīkstēja/raudāja citi bērni, kuriem tās bija pirmās apmeklējuma reizes un galu galā bija pazudusi arī mamma un tētis. Ķēros klāt saviem abiem puikām, lai auklītes varētu tikt galā ar pārējiem bērniem un sagatavot viņiem brokastis.
Mēģinājām visādi nomierināt puikas, sasmērējām arī zobus, lai tie mūs liek mierā, sākām ēst un tad pamazām arī viņi nomierinājās. Tiklīdz Jānis bija dabūjis mutē pirmos kumosus ar maizi un prosas putru, tā jau uzreiz kļuva omulīgāks. Ar Kārli gāja daudz maz līdzīgi, taču nedaudz ilgāk. Lielākais pārsteigums puikām bija tas, ka beidzot viņiem priekšā ir katram sava bļoda ar ēdamo un viņi ar to var darīt ko vien grib. Laikam esam mazliet iekavējuši ar ļaušanu puikām mācīties pašiem ēst. Kārlis intensīvi mēģināja savā tējas krūzē dabūt vienu un otru roku līdz elkonim, diemžēl tas izdevās vien līdz plaukstas locītavai. Jānis ar tēju bija mazliet prātīgāks, vien mazliet ar pirkstiņiem pamīcīja putru. Kad nu Jānim rokās tika karote, tad tā vien likās, ka jau pavisam drīz viņš varētu arī mācēt ar to dabūt ēdienu sev mutē. Kārlis tikmēr izpeldināja maizi savā tējā, piemeta tur pāris pikas ar putru. Tā kā puikas nekad līdz šim nebija ēduši prosas putru, tad viena no audzinātājām piedāvāja puikām saldajā ēdienā uzēst arī pāris banānus. Jancis ar prieku sev piedāvāto droši ēda, taču Kārlim vēl joprojām mieru nedeva viņa tēja – arī banāns tur tika izpeldināts.
Galu galā laikam katram no bērniem kaut kas bija ticis vēderā un varēja doties spēlēties. Jancis šai lietai piegāja visai droši un pat pats aizgāja pie mantām. Tikmēr Kārlis dikti intensīvi uzmanīja mani, lai tikai es kaut kur nenozūdu. Kādā brīdī tomēr man tas izdevās un tad nu varēju beidzot arī nokārtot formalitātes ar bērnu dzimšanas apliecībām, pieteikuma anketām un visu citu. Kad nu ar to biju ticis galā, nolēmu, ka, ja jau puikas ir daudz maz mierīgi, varētu arī uz kādu stundiņu nozust. Pēc aptuveni stundas atbraucu atpakaļ uz bērnudārzu un secināju, ka puikas nemaz tur nav – viņi ir devušies pastaigā uz blakus esošo parku. Tiku nomierināts, ka ar puikām viss ir kārtībā un Kārlis vien pa retam iečīkstas kad blakus uzrodas kāds no citiem čīkstošajiem bērniem.
Sarunāju, ka iebraukšu atkal kad puikas būs paēduši pusdienas un taisīsies uz pusdienas miegu. Devos atpakaļ uz mašīnu, lai pēc (liekas) vairāk kā gada pārtraukuma papusdienotu ar draudzeni divatā ārpus mājas. Nebiju necik tālu ticis, kad jau manīju atgriežamies visu bērnu svītu ar ratiem. Interesanti, ka ar diviem dvīņu ratiem kopā mājās brauca 5 bērni un .. Kārlis pašā priekšā kā kungs .. pilnīgi noplīsis :).
Kad nu bijām papusdienojuši, devos atpakaļ uz dārziņu kur saņēmu varen priecīgu ziņu – puikas ir braši ēduši pusdienas un tagad gatavojas miegam. Pusdienās esot bijusi skābeņu zupa un plovs. Interesanti, ka nevienu no šiem ēdieniem puikas iepriekš nav ēduši. Nu ko, prieks. Nolēmu, ka pagaidīšu kādu brīdi uz vietas, lai saprastu, vai abi brašuļi aizies gulēt, vai nē. Pēc kādām aptuveni 20 minūtēm divas auklītes atnesa abus puikas, jo visi pārējie bija laikam nolūzuši, bet mūsējie diezgan spītējās. Tā kā jau iepriekš bijām nolēmuši, ka pirmajā dienā puikas varētu arī pusdienlaiku negulēt, tad saģērbu puikas, palūdzu lai viena no auklītēm atnes otru bērnu līdz mašīnai un devāmies mājup. Mēģināju gan visādi puikas mašīnā izklaidēt, taču Jānis vienalga nolūza jau nedaudz pirms braukšanas pāri Dienvidu tiltam. Nav jau viegli pamosties pirms septiņiem un bez gulēšanas iztikt līdz pat vieniem dienā, ja ir pierasts iet gulēt jau pirms vienpadsmitiem.
Aizbraucām mājās, uznesu abus puikas augšā, ieliku gultiņās, iedevu padzerties un kopš tā brīža iestājās pilnīgs klusums uz ilgu laiku. Nabaga bērni bija tik ļoti pārguruši, ka nogulēja vairāk kā divarpus stundas, kas viņiem ir diezgan neraksturīgi. Pēc tam nedaudz padzīvojāmies pa māju, sakrāmējām mantas un devāmies ciemos pie manas mammas uz Limbažiem. Kamēr draudzene tur pasniedz deju nodarbības, tikmēr izdzīvojāmies pa āru un jau ap plkst 21 devāmies atpakaļ Rīgas virzienā. Atbraucot mājās vien pamanījām, ka puikām diezgan intensīvi gāzējas vēderi. Tas laikam no bērnudārza ēdiena – kā nekā ēdot jaunas lietas visādi gadās.
Nu ko, rīt otrā diena bērnudārzā. Plāns ir atkal ļaut puikām dzīvoties līdz pusdienlaikam, taču ja nu gadījumā auklēm viņus izdosies pierunāt aiziet gulēt, tad viņi var mierīgi dzīvoties arī līdz pat launaga laikam. Pagaidām izskatās, ka puikas varētu tīri labi iedzīvoties bērnudārzā un tas priecē.
Zemenes
Posted on June 14, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kādu brīdi atpakaļ ir sācies arī zemeņu laiks. Pagājušajā gadā ap šo laiku draudzenei gāja dikti grūti – bērnus baroja ar krūti, tāpēc bija jāpiesargās ko drīkst ēst un ko nedrīkst. Zemenes bija viens no tiem produktiem, pēc kuru ēšanas puikām pirmās pāris reizes uzmetās alerģiskās pumpiņas. Šogad bērni vairs ar krūti netiek baroti, tāpēc kādu reizi braucot uz Kuldīgu pie draudzenes vecākiem Pūrē nopirkām vietējās zemenes. Kamēr puikas mašīnā gulēja labu daļu paspējām apēst, taču dažas ogas pietaupījām arī puikām – kā nekā vitamīni.
Kad puikas modās, mēģinājām zemenes iebarot, paplēšot tās pa gabaliņiem. Kārlis sev piedāvāto visai naski notiesāja, turpretī Jānis nu ne par ko negribēja tās ēst. Tajā reizē likāmies mierā un īpaši Jānim neuzbāzāmies – dīvaini vien likās tas, ka viņš pat īsti zemenes nepagaršoja, vienkārši uzreiz aizkrapmēja muti un ne par ko nelaida tās iekšā. Kādu nedēļu vai divas vēlāk atkal iegādājāmies vietējās zemenes.
Arī šoreiz tāpat, kā iepriekšējo reizi viss risinājās pēc tieši tāda paša scenārija – kamēr Kārlis jau bija paspējis apēst vairākas ogas, Jānis spītīgi neļāva zemenēm iekļūt viņa mutē. Beigu beigās izdomājām, ka zemene vienkārši jāiedot Jānim rokās, lai viņš pats izdomā, ko ar to darīt. Ilgi nebija jāgaida, kad Jāņa priekšzobi jau atradās iekosti zemenē. Pēc brīža jau tā bija vēderā un Jānis lūkojās pēc nākamās. Iesākumā mēs bijām sabijušies, vai tik nebūs tāpat, kā ar draudzenes brāli, kurš labu brīdi (laikam līdz kādu 3 gadu vecumam) nēeda neko sarkanu, tajā skaitā zemenes.
Kas vispatīkamākais – puikām pēc nevienas no zemeņu ēšanas reizēm nav bijušas nekādas alerģiskās reakcijas. Laikam jau mūsu iegādātās zemenes ir bijušas pietiekami kvalitatīvas un puikas ir pietiekami nealerģiski :)
Pases
Posted on June 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Jāņa vārda dienu gatavojamies atzīmēt ar nelielu izbraucienu līdz Stokholmai un atpakaļ. Tas būs mūsu pirmais lielais ceļojums un liekas viens no lielākajiem izaicinājumiem mums kā vecākiem. Ceļojums gan nebūs garš – vienkāršs vienas dienas kruīzs – vakarā izbraucam no Rīgas ar prāmi, no rīta esam Stokholmā, izdzīvojamies pa Stokholmu un vakarā dodamies atpakaļ uz Rīgu. No rīta esam klāt.
Visa šī pasākuma ietvaros puikām ir jātiek arī pie pasēm. Tā kā pats nesen mainīju savu pasi tās derīguma termiņa dēļ, tad domāju, ka arī puikas tiek fotografēti uz vietas. Izrādās, ka ne – tas jādara fotodarbnīcā un puikas uz pieteikšanos pasei nemaz var neņemt līdzi.
Pats fotografēšanās process bija diezgan interesants. Likās, ka tas būs sarežģīti, taču beigu beigās izrādījās vienkāršāk par vienkāršu. Vakarā pēc darba sapucējām puikas un devāmies uz TC Olympia uz tur esošo Fuji fotosalonu. Pirmais joks jau sekoja no fotogrāfa, kurš smiedamies teica, ka varbūt mēs gribot nedaudz ietaupīt naudu un fotografēt tikai vienu no bērniem. Kad nu atteicāmies no šāda piedāvājuma, tad ķērāmies arī pie bildēšanas. Tā kā viņi paši uz krēsla mierīgi nesēdētu, tad fotogrāfs ierosināja paņemt vienus no RIMI lielajiem ratiem un tur puikas uz maiņām iesēdināt. Liekas, ka mūsu puikas bija pašā labākajā vecumā, lai fotografētos. Puikas bija laikam pārāk apjukuši, lai sāktu niķoties, tā kā pats fotografēšanās process izvērtās gaužām vienkāršs. Kad draudzene devās pakaļ bildēm jau gaidījām, ka fotogrāfs liks mums pašiem noteikt, kurš no puikām ir kurš. Tā arī notika. Interesanti, ka mums nemanot fotogrāfs bija nofotografējis abus puikas no dažādiem rakursiem, lai viņš pats varētu saprast, kurš ir kurš :).
Kad nu bildes pasēm bija uztaisītas, devos ar tām uz PMLP daļu, kas atrodas tuvāk manam darbam. Arī tur bija vesela jautrība – puiku atšķirību noteikšanai tika pieaicinātas pat blakus strādājošās kolēģes. Vienu lietu gan es īsti nesaprotu – kāda jēga ir tik mazam bērnam prasīt precīzu augumu un ierakstīt to pasē? Kad noteicu, ka puikas varētu būt kaut kur ap 75cm gari, man vēl pārjautāja vai tiešām un vai abi vienādi. Varētu padomāt, ka tik mazu bērnu var precīzi nomērīt un varētu padomāt, ka viņš pēc mēneša vēl būs tieši tikpat garš, kā pases pieteikuma iesniegšanas dienā. Vienīgā nianse, ka bērnu pases ir derīgas tikai gadu, taču arī pa gadu bērni tomēr mēdz paaugties :).
Lai nu kā, jau ceturtdien mūsu pases būs gatavas un tad būs jāiet tās saņemt kopā ar puikām. Interesanti, vai viņiem liks arī parakstīties?