Pirmā diena dārziņā
Posted on June 16, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Šodien lielais notikums – abi puikas pirmo reizi tika vesti uz bērnudārzu. Pagaidām gan īsti nevar saprast, kā mums tur veiksies, taču cerams, ka viss izdosies.
Šorīt no rīta Jancis pamodās neparasti agri – nedaudz pirms septiņiem. Tā kā jau pavisam drīz būtu jāceļas, tad arī nedevām brokastu piena maisījuma pudeli un neļāvām gulēt tālāk. Nepagāja ne pāris minūtes, kad, sadzirdējis brāli, arī Kārlis bija augšā. Tā nu palēnām abus mazos riktējām uz dārziņu – saģērbām, salikām līdzi ņemamās mantas un jau nedaudz pēc plkst 7 devāmies ceļā.
Puikas diemžēl bija diezgan niķīgi, jo mums kārtējo reizi uzbrūk zobi. Pie tam uzbrūk pa nopietno, visās frontēs. Nupat abiem puikām lien ārā gan kārtējie augšzobi, gan arī pirmie dzerokļi. Pagājušajā naktī arī Kārlis ap plkst 3 naktī izdomāja, ka zobu sāpju dēļ viņš var atļauties kādu stundu negulēt. Lai nu kā tur arī būtu, nedaudz pēc bērnudārza atvēršanas laika bijām jau klāt.
Pirms mums bija ieradies vien kāds cits puika, kas neizskatījās daudz vecāks par mūsējiem. Viņam tā bija trešā diena un varēja just, ka nebūs no labākajām, jo šoreiz viņu uz dārziņu atveda mamma, nevis kā divas iepriekšējās reizes – tētis. Es protams, pārspīlēju, taču jau kopš brīža kad viņu ieraudzījām, likās, ka viņš tā īsti savu mīļo mammu prom nelaidīs un tā arī notika. Jau ieejot rotaļu istabā puika sāka dikti intensīvi niķoties, kas pēc kādām 10-15 minūtēm “parāva līdzi” arī mūsu puikas.
Kamēr auklīte mierināja vienu pašu palikušo puiku, tikmēr mēs saviem dēliem izrādījām bērnudārza mantas. Kad nu bijām kādas 30-40 minūtes ar puikām kopā nospēlējušies, pa kluso aizlavījāmies prom, lai es varētu aizvest draudzeni uz darbu. Tā kā man ir mini-atvaļinājums, tad pēc tam braucu atpakaļ skatīties, kā puikām iet un nokārtot pāris formalitātes ar pieteikuma anketām un citiem sīkumiem.
Tikko biju spēris kāju pāri pa durvju slieksni jau bija skaidrs, ka puikas īsti apmierināti nav. Katrs bija rokās savai auklītei un rādīja savas skaļās balsis. Iespējams, ka ar pirmo reizi mēs vienkārši nošāvām greizi, jo puikas nebija paēduši brokastis, viņiem sāpēja zobi, blakus čīkstēja/raudāja citi bērni, kuriem tās bija pirmās apmeklējuma reizes un galu galā bija pazudusi arī mamma un tētis. Ķēros klāt saviem abiem puikām, lai auklītes varētu tikt galā ar pārējiem bērniem un sagatavot viņiem brokastis.
Mēģinājām visādi nomierināt puikas, sasmērējām arī zobus, lai tie mūs liek mierā, sākām ēst un tad pamazām arī viņi nomierinājās. Tiklīdz Jānis bija dabūjis mutē pirmos kumosus ar maizi un prosas putru, tā jau uzreiz kļuva omulīgāks. Ar Kārli gāja daudz maz līdzīgi, taču nedaudz ilgāk. Lielākais pārsteigums puikām bija tas, ka beidzot viņiem priekšā ir katram sava bļoda ar ēdamo un viņi ar to var darīt ko vien grib. Laikam esam mazliet iekavējuši ar ļaušanu puikām mācīties pašiem ēst. Kārlis intensīvi mēģināja savā tējas krūzē dabūt vienu un otru roku līdz elkonim, diemžēl tas izdevās vien līdz plaukstas locītavai. Jānis ar tēju bija mazliet prātīgāks, vien mazliet ar pirkstiņiem pamīcīja putru. Kad nu Jānim rokās tika karote, tad tā vien likās, ka jau pavisam drīz viņš varētu arī mācēt ar to dabūt ēdienu sev mutē. Kārlis tikmēr izpeldināja maizi savā tējā, piemeta tur pāris pikas ar putru. Tā kā puikas nekad līdz šim nebija ēduši prosas putru, tad viena no audzinātājām piedāvāja puikām saldajā ēdienā uzēst arī pāris banānus. Jancis ar prieku sev piedāvāto droši ēda, taču Kārlim vēl joprojām mieru nedeva viņa tēja – arī banāns tur tika izpeldināts.
Galu galā laikam katram no bērniem kaut kas bija ticis vēderā un varēja doties spēlēties. Jancis šai lietai piegāja visai droši un pat pats aizgāja pie mantām. Tikmēr Kārlis dikti intensīvi uzmanīja mani, lai tikai es kaut kur nenozūdu. Kādā brīdī tomēr man tas izdevās un tad nu varēju beidzot arī nokārtot formalitātes ar bērnu dzimšanas apliecībām, pieteikuma anketām un visu citu. Kad nu ar to biju ticis galā, nolēmu, ka, ja jau puikas ir daudz maz mierīgi, varētu arī uz kādu stundiņu nozust. Pēc aptuveni stundas atbraucu atpakaļ uz bērnudārzu un secināju, ka puikas nemaz tur nav – viņi ir devušies pastaigā uz blakus esošo parku. Tiku nomierināts, ka ar puikām viss ir kārtībā un Kārlis vien pa retam iečīkstas kad blakus uzrodas kāds no citiem čīkstošajiem bērniem.
Sarunāju, ka iebraukšu atkal kad puikas būs paēduši pusdienas un taisīsies uz pusdienas miegu. Devos atpakaļ uz mašīnu, lai pēc (liekas) vairāk kā gada pārtraukuma papusdienotu ar draudzeni divatā ārpus mājas. Nebiju necik tālu ticis, kad jau manīju atgriežamies visu bērnu svītu ar ratiem. Interesanti, ka ar diviem dvīņu ratiem kopā mājās brauca 5 bērni un .. Kārlis pašā priekšā kā kungs .. pilnīgi noplīsis :).
Kad nu bijām papusdienojuši, devos atpakaļ uz dārziņu kur saņēmu varen priecīgu ziņu – puikas ir braši ēduši pusdienas un tagad gatavojas miegam. Pusdienās esot bijusi skābeņu zupa un plovs. Interesanti, ka nevienu no šiem ēdieniem puikas iepriekš nav ēduši. Nu ko, prieks. Nolēmu, ka pagaidīšu kādu brīdi uz vietas, lai saprastu, vai abi brašuļi aizies gulēt, vai nē. Pēc kādām aptuveni 20 minūtēm divas auklītes atnesa abus puikas, jo visi pārējie bija laikam nolūzuši, bet mūsējie diezgan spītējās. Tā kā jau iepriekš bijām nolēmuši, ka pirmajā dienā puikas varētu arī pusdienlaiku negulēt, tad saģērbu puikas, palūdzu lai viena no auklītēm atnes otru bērnu līdz mašīnai un devāmies mājup. Mēģināju gan visādi puikas mašīnā izklaidēt, taču Jānis vienalga nolūza jau nedaudz pirms braukšanas pāri Dienvidu tiltam. Nav jau viegli pamosties pirms septiņiem un bez gulēšanas iztikt līdz pat vieniem dienā, ja ir pierasts iet gulēt jau pirms vienpadsmitiem.
Aizbraucām mājās, uznesu abus puikas augšā, ieliku gultiņās, iedevu padzerties un kopš tā brīža iestājās pilnīgs klusums uz ilgu laiku. Nabaga bērni bija tik ļoti pārguruši, ka nogulēja vairāk kā divarpus stundas, kas viņiem ir diezgan neraksturīgi. Pēc tam nedaudz padzīvojāmies pa māju, sakrāmējām mantas un devāmies ciemos pie manas mammas uz Limbažiem. Kamēr draudzene tur pasniedz deju nodarbības, tikmēr izdzīvojāmies pa āru un jau ap plkst 21 devāmies atpakaļ Rīgas virzienā. Atbraucot mājās vien pamanījām, ka puikām diezgan intensīvi gāzējas vēderi. Tas laikam no bērnudārza ēdiena – kā nekā ēdot jaunas lietas visādi gadās.
Nu ko, rīt otrā diena bērnudārzā. Plāns ir atkal ļaut puikām dzīvoties līdz pusdienlaikam, taču ja nu gadījumā auklēm viņus izdosies pierunāt aiziet gulēt, tad viņi var mierīgi dzīvoties arī līdz pat launaga laikam. Pagaidām izskatās, ka puikas varētu tīri labi iedzīvoties bērnudārzā un tas priecē.