Pirmais lielais ceļojums kopā ar puikām!
Posted on June 27, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kā jau iepriekš rakstīju, tad Jāņus gatavojāmies svinēt ar nelielu izbraucienu ar prāmi līdz Stokholmai un atpakaļ.
Viss iesākās ar nelielu “jautrību” ar pasu saņemšanu. Tā kā pases piesakot puikas man nebija līdzi, tad viņus obligāti vajadzēja līdzi pie to saņemšanas. Sagadījās tā, ka ceturtdienā mums bija jādodas pakaļ pasēm, piektdiena ekonomiskās situācijas dēļ PMLP ir brīvdiena, bet pirmdienā bija pārceltā darbadiena uz sestdienu. Tas nozīmē, ka ceturtdiena bija vienīgā diena, kad reāli varējām saņemt pases. Turklāt arī ceturtdienas darbalaiks bija lielisks – tikai līdz plkst 16.00.
Tieši šajā nedēļā arī sākām puikas radināt pie dārziņa, viņu guļamlaiks dārziņā ir tieši pēcpusdienā. Nez kāpēc iedomājos, ka par mums nedaudz apžēlosies un jau pa dienu viens pats aizbraucu uz PMLP nodaļu palūgt, vai nevar tiešām iedot pases bez bērnu klātbūtnes. Nebiju uzstājīgs, vien cilvēcīgi palūdzu, izskaidrojot situāciju. Lai arī viena no darbiniecēm bija diezgan pielaidīga, saskaņojot šo lēmumu ar savu priekšnieci, tika saņemts stingrs “NĒ”. Tā nu abi ar draudzeni nedaudz pirms četriem devāmies pakaļ puikām uz dārziņu, lai varētu vēl paspēt pakaļ pasēm. Pamodinājām puikas, devāmies uz pasu daļu, bet tur uz puikām pat nepaskatījās. Pat neizspēlēja nevienu pašu joku par to, kurš ir kurš. Pat nesalīdzināja vai pasēs esošās bildes kaut nedaudz atbilst kabinetā esošajiem bērniem. Par šādu darbinieču attieksmi biju tiešām vīlies. Kā beigās izrādījās, ceļojuma laikā mums tā arī puiku pases nemaz nekur nelika uzrādīt.
Labi, tik tālu par pasēm. Ķeramies pie kruīza. Divas no kruīza biļetēm tika laimētas uz prāmja laikā kad draudzene devās ar saviem dejotājiem uz Norvēģiju, bet es ar mazajiem cīnījos pa māju. Mazajiem biļetes vēl nav vajadzīgas, bet pārējās 4 pieaugušo biļetes tika piepirktas klāt par pilnu cenu. Tātad kopā ceļojumā devāmies 6 pieaugušie un divi bērni. Ceļā devāmies nevis vienkārši ar kājām, bet bijām noīrējuši arī mikroautobusu ar 9 vietām, jo nebija pārliecības, ka puikas tā vienkārši varēs visu dienu nodzīvoties pa ratiem, arī draudzenes vecāki nebija pārāk optimistiski noskaņoti par iespēju visu dienu pavadīt uz kājām.
Jau pirms izbraukšanas es mēreni bažījos par to, kā gan mēs visi varēsim satilpt pa kajītēm, kā gan varēsim nolikt gulēt bērnus un kā galu galā mēs ar visu tiksim galā. Dzīvojoties tuvu mājām vienmēr pastāv iespēja kādu aktivitāti pārtraukt, sasēdināt bērnus mašīnā un doties mājup. Jūras vidū šāda izvēle nav iespējama.
Par ceļošanu kopā ar bērniem pirms tam īpaši neinteresējāmies, vien biju lasījis pāris vecāku pieredzi par bērnu pārvadāšanu lidmašīnā, taču tas ir pilnīgi kas cits. Vienkārši paņēmām līdzi visu ko vien varējām iedomāties un ar to arī pietika.
Līdz ar dārziņa apmeklējumu puikas ir pamazām pārgājuši uz vienu gulēšanas reizi dienā. Tā nu ļāvām puikām mājās kārtīgi izgulēties un tad jau devāmies uz prāmi, kas devās ceļā ap pussešiem vakarā. Sākumā ļāvām puikām paskriet pa prāmja iekštelpām, tad arī uz brīdi izvedām ārā. Tā vien likās, ka puikas par šo procesu ir sajūsmā – tik lielas iepriekš neredzētas platības kur izskrieties, ka neredz ne galu, ne malu. Par laimi ceļojot vasarā jūra ir pietiekami mierīga, tāpēc turpceļā prāmja šūpošanos nejutām nemaz. Puikas praktiski visu laiku kaut kur joņoja un bija vien jāskraida līdzi, lai novaktētu vai viņi nepietuvojas kādām trepēm vai kam citam bīstamam. Nedaudz vēlāk devāmies arī uz bērnu rotaļu istabu, kurā vecākie bērni varēja skatīties multfilmas uz milzīga televizora, bet pārējie varēja vannoties bumbiņu vannās, slidināties pa slidkalniņiem vai vienkārši paspēlēties ar dažām mantām. Katrā ziņā rotaļu istaba ne reizi vien bija mūsu lielais glābiņš – kad puikām apnika skriet pa prāmja koridoriem un lielajām telpām, devāmies uz rotaļu istabu un tad uz brīdi bija miers.
Vēlviena no puiku aktivitātēm bija dejošana. Vienā no augšējiem prāmja klājiem bija arī deju placis, kur vakaros notika gan dažādas atrakcijas gan arī tika spēlēta mūzika. Tad nu kamēr pieaugušie vēl nebija saņēmušies uz dejošanu, uz laukuma saimniekoja bērni. Pie tam ļoti daudz. Mūsu puikām ar dejošanu problēmu nav – tikko viņi sadzird mūzikas ritmu, tā arī dejošana sākas. Vienīgā nianse – viņi pagaidām dejo vienatnē un brīdī kad kāda meitene nāk pie viņiem dejot viņi nesaprašanā skatās uz viņu un nesaprot, ko no viņiem grib. Bet nu tas jau ir tikai laika jautājums. Mums kā vecākiem nācās vēlreiz atcerēties sen zināmo patiesību par to, ka audzināt dvīņus nozīmē dzīvot kopā ar slavenībām. Mūsu puikas bija cilvēku uzmanības centrā praktiski visu laiku. Arī staigājot pa prāmi tā vien aiz muguras varēja dzirdēt “skaties, rekur atkal tie dvīņi”. Protams, nāca arī cilvēki klāt runāties ar puikām un mums pašiem :).
Katrā ziņā turpceļš likās diezgan labs, kamēr vien nepienāca kārtīgs vakars un nesākām mēģināt puikas likt gulēt. Pirmais piegājiens ap pulksten astoņiem, kad viņi parasti iet gulēt izgāzās ar lielu blīkšķi. Nolēmām puikas vairs īpaši nemocīt un ļāvām lai darbojas pa prāmja klājiem, deju placi, rotaļu istabu līdz pat kādiem desmitiem vai pusvienpadsmitiem vakarā, kad viņi bija pilnīgi noguruši. Tad nu arī kaut kā nolauzām viņus uz gulēšanu. Interesanti, ka apkalpojošais personāls piedāvāja arī bērnu gultiņas. Mums gan netapa skaidrs, kā tik šaurās kajītēs vēl var iebāzt arī bērnu gultiņas, tāpēc no tām atteicāmies.
Līdz šim nekad iepriekš vēl nebijām gulējuši vienā gultā ar puikām – viņi vienmēr ir gulējuši paši savās gultās. Iespējams, ka tas arī bija tas iemesls, kāpēc mēs paši pagulēt nevarējām – puikas gulēja diezgan nemierīgi, visu laiku grozījās un stūma mūs ārā no gultas. Turklāt uz prāmja esošajās kajītēs gultas nav nemaz tik platas :). Lai nu kā, kaut kad ap rīta pusi laikam tomēr kādas pāris stundas trauslā miegā nogulēju.
Kad nobraucām no prāmja, bija vēl diezgan agrs un mūsu izvēlētie muzeji vēl nebija atvērušies. Nolēmām, ka dosimies nelielā pastaigā pa vecpilsētu un to arī darījām. Puikām vecpilsēta tīri labi patika – sēdēja ratos gana mierīgi un intensīvi vēroja apkārtni. Pēc vecpilsētas apskates devāmies uz Vasa muzeju, taču tur puikām īpaši nepatika – laikam bija pārāk tumšs un nebija nekā tāda, kas viņus interesētu un galu galā gribējās arī kaut ko uzēst. Ar draudzeni un puikām devāmies līdz mašīnai nedaudz uzēst, kamēr pārējie ceļotāji vēl skatījās Vasa muzeja ekspozīciju. Turpat blakus dažu simtu metru attālumā ir arī Astrīdas Lindgrēnas pasaku tēlu muzejs Junibacken, kurš tad nu bija mūsu nākamais apskates objekts. Jau ejot iekšā šajā muzejā bija aizdomas, ka tur būs ārprātīgi daudz cilvēku, jo bērnu ratiņu novietne pie muzeja ieejas bija liela un pilna. Tā arī bija, tāpēc ar muzejā esošo pasaku vilcienu pat neizbraucām, jo bija jāstāv pārāk garā rindā. Tā vietā devāmies iekšā muzejā otrā virzienā, lai mēs redzētu vismaz kaut ko no pasaku tēliem. Iesākumā gan puikas bija mēreni nobijušies no lielās burzmas un likās, ka viņi varētu būt vēl pārāk mazi priekš šādas izklaides, taču pēc brīža bērnu bars mazliet izklīda un puikas atdzīvojās. Tad nu ar puikām gan līdām kopā iekšā dažādās mājiņās, gan skatījāmies peles un sikspārņus, gan komandējām pasaku kuģus. Muzejs gan varētu būt interesantāks kādus pāris gadus vecākiem bērniem, taču arī mūsu puikām liekas tas patika.
Tā kā puikas jau bija mēreni noguruši un ratos viņi guļ nelabprāt, tad vienkārši sakāpām savā auto un vizinājāmies pa Stokholmu, kamēr puikas aizmiga. Kad nu viņi bija aizmiguši, atradām kādu stāvvietu un paši tikmēr mielojāmies ar Jāņu cienastu – bija līdzi sagatavots gan rosols, gan jāņu siers, gan alus un pīrāgi. Garām ejošie vietējie cilvēki gan laikam nesaprata mūsu Līgosvētku svinēšanas paradumus, taču tas nekas :)
Kad puikas modās veicām vēl nelielu izbraucienu pa Stokholmu, lai varētu redzēt kā pilsēta izskatās kopumā un tad jau devāmies atpakaļ uz prāmi, lai dotos atpakaļ mājup.
Atpakaļceļā draudzene vēl nez no kurienes bija dabūjusi ozollapu vainagu, ar kuru tad tika apsveikts arī mūsu vārda dienas gaviļnieks. Cita starpā puikas dikti intensīvi arī sāka rāpties augšup un lejup pa trepēm. Jānis praktiski vispār nebija dabūjams prom no tām, bet Kārlim šis niķis uznāca vien epizodiski. Tāpat puikām dikti patika darboties ar lifta izsaukšanas pogām. Tikko lifta durvis bija ciet un izsaukšanas poga nodzisusi, tā kāds no puikām bija klāt un atkal izsauca liftu. Reizēm pat neļaujot cilvēkiem nekur aizbraukt.
Jāatzīst, ka atpakaļceļš bija mazliet grūtāks, kā turpceļš. Pirmkārt jau bija sakrājies mērens nogurums, otrkārt laikam arī kuģi šūpoja mazliet vairāk, jo pa nakti Jānis bija noķēris kaut ko līdzīgu jūrasslimībai un tad nu arī vairākas reizes pat vēma. Kā vēlāk noskaidrojām, tad mazi bērni daudz biežāk noķer jūrasslimību un varam vien priecāties, ka jūra ir bijusi tik mierīga.
Nobeigumā vien pāris secinājumi. Ceļojums bija vērtīga pieredze, taču ja man piedāvātu vēlreiz doties ceļā ar prāmi, visticamāk, ka es atteiktos, jo prāmis tomēr ir ļooooooti lēns transporta līdzeklis. Turklāt arī standarta kajītes ir ļoti mazas un tur praktiski nav kur apgriezties. Vēlviena nianse ir salīdzinoši biežie caurvēji uz prāmja klājiem arī iekštelpās un kondicionētais gaiss kajītēs. Es gan neesmu par to pārāk pārliecināts, taču man ir aizdoma, ka tieši tāpēc puikām ir atgriezies pavisam nesen apārstētais klepus.
Ar ēšanu mums gāja diezgan labi – bijām līdzi paņēmuši gan augļus, gan dažādus jogurtus, kuri gan uzglabāšanas temperatūras dēļ ātri sabojājās. Tāpat mums līdzi bija arī Milupa bērnu putras un ūdens vārāmā kanna, lai varētu arī kajītē pagatavot bērniem siltu ēdienu. Tāpat mēģinājām arī izmantot uz prāmja esošo ēdiena piedāvājumu, kuru gan puikas ēda ļoti nelabprāt. Kartupeļu biezenis, kuru Jānis izbrāķēja laikam bija gatavots no pulvera, bet auzu putru puikas vienkārši atteicās ēst.
Vēlviena atziņa – labi, ka mēs nebijām divi pieaugušie vien, jo citādi mēs vienkārši nobeigtos. Tagad bija gan draudzenes vecāki, gan arī pāris draugi, kuri dikti palīdzēja ar puiku pieskatīšanu. Jāatzīst arī, ka teiciens par to, ka pēc atvaļinājuma ceļojuma ir jāatpūšas arī šoreiz ir patiess.
Lai cik arī nogurdinošs bija ceļojums, tomēr tas bija tā vērts!
Sveiki, pamaniju Jus http://www.lielie.lv un velos pateikties par aiznestajiem pakaviniem. Kaa arii man shkiet esam kaimini – vai dzivojat Balozhos?
Bet stasts ir par Lielie.lv – skatos – Jus pashi diemzhel esat apmeklejushi BKUS – tadel velos jautaat, vai mes varam izmantot fragmentu par slimnicu ievietot http://www.Lielie.lv???? Jo velamies veidot sadalinu, kur tiks apkopoti “reli stasti” – lai visi redz un lasa un saport kaadeel mees esam saakushi sho iniciativu.