Archive for August, 2009
Sētnieks
Posted on August 22, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Tagad, kad puikas ratos vairs sēž nelabprāt un tagad, kad esmu veiksmīgi kaut kur nogrūdis pagraba atslēgas, pastaigās ejam bez ratiem.
Puikām interesē pilnīgi viss – ir jāpaceļ pilnīgi viss, kas atšķiras no pārējā. Ja zālājā mētājas akmens, tad tas ir jāpaceļ, ja uz ielas ir nokritusi kāda koka lapa, tad tā ir jāpaceļ. Tiktālu itkā viss ir labi, taču trakumi sākas tad, kad puikas sāk celt augšā citu cilvēku nomestās lietas. Tas var būt dajebkas – kāds vienkāršs polietelēna maisiņš, saldējuma papīrs, tukša sulas paciņa, cigarešu paciņa vai kas cits. Nevienu no šīm lietām mums negribas viņiem dot rokās, jo nekad nevar zināt kāda ir attiecīgo priekšmetu vēsture un ko no kuras mantas varētu noķert.
Tad nu lai izvairītos no šādu priekšmetu nokļūšanas puiku rokās vecākiem nekas cits neatliek kā vien tēlot sētniekus un to, ko nu galīgi negribas puikām dot rokās, vienkārši ņemt ciet pašiem un bāzt kabatās. Tā nu tagad pēc puiku pastaigas esmu atnācis mājās ar 5 palielām stikla lauskām un vēl veselu baru citas drazas kabatās.
Es varu saprast, ka kāds uz ielas kaut ko nomet zemē, taču mani dikti tracina fakts, ka arī bērnu spēļu laukumā ik pēc pāris metriem var atrast cigarešu izsmēķus un citu drazu, ņemot vērā, ka pāris metru attālumā ir miskaste.
Gumijas zābaki
Posted on August 19, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Līdz ar tuvojošos rudeni un bērnudārza audzinātāju ieteikumu, nolēmām šodien pēc bērnudārza pa ceļam braucot uz mājām iegādāties bērniem gumijas zābakus. Itkā nekas sarežģīts – jāaizbrauc uz kādu bērnu preču veikalu un jānopērk. Patiesībā tas izrādījās sarežģītāk nekā to varēja iedomāties.
Draudzene kaut kur bija dzirdējusi, ka bērnu gumijas zābakus par pieņemamām cenām var iegādāties JYSK veikalos. Tā kā tuvākais mūsu dzīves vietai ir TC Spice esošais, tad uz turieni arī devāmies. Diemžēl gumijas zābaki tur nebija atrodami. Tā kā lielveikalā ir arī bērnu preču veikali, tad devāmies stāvu augstāk izlūkgājienā. Rezultāts šāds:
- Čipolīno – tikai 2 pāri rozā krāsā, neīstajos izmēros
- Bērnu preču veikals #2 (neatceros nosaukumu) – sākot no 27. izmēra (mums vajag 22)
- Bērnu preču veikals #3 (neatceros nosaukumu) tikai 19. un 24. izmēri, pa vidu nekā nav, viss vienā eksemplārā
Pabijām arī vairākos bērnu preču veikalos, kuros vispār nebija apavu. Tālāk devāmies uz parastajiem apavu veikaliem:
- NS King – gumijas zābaki par 12Ls par pāri, turklāt tikai 23. izmērs viens pāris, pārējie – sākot no 27. izmēra
- Euroskor – gumijas zābaki par 18Ls par pāri (!!!!!) turklāt tikai viens pāris tuvu mums vajadzīgajam izmēram + vizuāli drausmīgi.
- Elkor centrs – nav vajadzīgie izmēri + cenas ap 20Ls par pāri
- Sportland – nav, lai gan šādas tādas bērnu preces tur bija atrodamas
- Danija apavu veikals – nekā.
Tālāk iedomājāmies, ka varētu aizbraukt uz turpat netālu esošo Maxima XXX lielveikalu. Tur tiešām gumijas zābakus atradām par Ls 1.99 par pāri, tikai vienīgā nianse, ka tur kādreiz bija bijuši tikai zābaki izmēros no 25. uz augšu. Palikuši bija daži pāri sākot no 27. izmēra. Nākamā doma – Sky lielveikals. Tur pilnīgi nekā.
Tad nez kāpēc iedomājāmies, ka gumijas zābakus varētu iegādāties K-Rauta lielveikalā, kas ir tieši blakus Sky lielveikalam uz Kārļa Ulmaņa gatves. Tā kā bijām jau nogurši no puiku ņemšanas ārā no mašīnas un likšanas atpakaļ iekšā un nēsāšanas pa veikalu, tad gan Sky, gan K-Rauta draudzeni iesūtīju vienu pašu. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, no K-Rauta veikala viņa iznāca ar 2 pāriem vajadzīgā izmēra gumijas zābaku, katrs no kuriem bija maksājis vien 6 latus, kas salīdzinoši ir stipri pieņemamāka cena, nekā 12, 18 vai 20 lati par pāri.
Izstāstiet man muļķim, kāpēc bērnu gumijas zābakus ir jāpērk būvmateriālu / dārza preču veikalā, nevis bērnu preču veikalos? Turklāt bērnu preču veikalos esošie zābaki ir nu tādās cenās, ka pilnīgi vai gribas kaukt kā vilkam pilnmēness naktī. Tāpat arī vizuālais noformējums. – es īsti neesmu gatavs saviem bērniem vilkt gājās melnus gumijas zābakus ar baltām skeletgalvām. K-Rauta nopirktie gumijas zābaki bija pietiekami piezemēti – vienkāršā tumši zilā krāsā ar pāris dzīvnieku elementiem. Gluži, kā nepieciešams maziem bērniem.
Iespējams, ka šīs trakās sajūtas ir pastiprinājis fakts, ka draudzene nupat ir atgriezusies no Lielbritānijas ar mērenu bagāžu bērnu drēbēm, kas tur maksā vismaz 2 līdz 3 reizes lētāk, nekā mūsu lieliskajos veikalos. Jebkurā gadījumā ir mazliet morāli traumējoši iedomāties, ka par bērnu gumijas zābakiem var nākties šķirties pat no 40 latiem.
Tur, tur, tur, šito!
Posted on August 18, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Līdz ar slimošanu puikas nācās intensīvāk panēsāt uz rociņām un pažēlot. Tieši šajā laikā viņiem dikti labi ir attīstījusies prasme norādīt uz objektiem un vietām, kurus viņi grib aizsniegt vai vienkārši paņemt. Tad nu mums tagad ir sava veida atrakcija. Kad kāds no puikām tiek paņemts rokās uzreiz tiek norādīts arī virziens, kurā vecākam ir jāpārvietojas līdz vajadzīgā mērķa sasniegšanai. Interesantākais sākas tad, kad bērns pats vēl nav izvēlējies gala priekšmetu un vienkārši grib lai viņu panēsā. Tad maršruts mainās tik bieži, ka tu vairs īsti nevari saprast vai bērns pats zina, kurp grib doties.
Puikas ir arī pastiepušies garumā, un ir pienācis tas brīdis, kad lielai daļai mēbeļu virsmu puikas redz pāri. Tas nozīmē, ka ir stipri palielinājusies tā virsma, kuru puikas var aizsniegt un no kuras ir jānovāc viss tas, ko puikas nedrīkstētu ņemt. Lielākā problēma un bīstamākā vieta šai sakarā ir mūsu virtuve, kas ir savienota ar viesistabu un kurā lielākoties arī notiek visa darbošanās.
Kā jau mani brīdināja kolēģis, tad pavisam drīz arī iesāksies tas vecums, kad puikas sāks ne tikai staigāt, bet arī rāpties uz augšu. Tad nu oficiāli pasludinu rāpšanās sezonu par atklātu. Ja agrāk naktī, kad cēlos un gāju taisīt maisījuma pudeli varēju vienu vai otru dēlu ievietot barošanas krēsliņā un viņš tur mierīgi sēdēja, tad šobrīd jau pa laiku, kamēr es gatavoju piena maisījumu viņš ir krēslā pieslējies kājās un šiverējas pa virtuves iekārtas virsmu, ņemot tur visu, kas vien ienāk prātā. Līdzīgi ir arī ar ārā iešanu – puikas rāpjas augšā kur tik vien var uzrāpties. Sākot ar slidkalniņa slīpo virsmu, karuseli, šūpolēm, beidzot ar pilnīgi visām trepēm, parka soliņiem un visu pārējo. Trakākais šajā pasākumā ir tas, ka viņi to dara reizē un nebūt nedomā to darīt abi blakus. Tad nu pāris dienas atpakaļ arī izveidojās situācija, ka Jāni turēju aiz rokām palīdzot nokāpt no trepēm, bet Kārlis tikmēr veiksmīgi (tiešām veiksmīgi, praktiski bez sasitumiem) kādus 4 metrus tālāk pa tām pašām trepēm ripot vien noripoja lejā.
Vistrakākais, ar ko man nav ideju, kā tikt galā, ir peļķes. Man jau šobrīd sāk iestāties paniskas bailes no arvien tuvāk nākošā rudens, jo es redzu, kas notiek tad, kad puikas palaiž izskrieties un viņi pamana kādu peļķi. Tūlīt peļķē ir jāiekāpj iekšā un ar kājām jāšļakstās, kad kājas ir izvingrinātas, tiek liktas lietā arī rokas. Būtībā puikas no peļķēm dabūt prom ir vienkārši nereāli. Vienīgais variants ir izvēlēties maršrutu, kurā nav peļķu, vai arī pārvietoties garām tām ratos. Ja nu puikas tobrīd staigā, tad var mēģināt dažas no mazākajām peļķēm noslēpt uzbraucot tām virsū ar ratiem, pirms puikas tās ir pamanījuši. Visādi citādi peļķes tiek sagaidītas ar skaļiem smiekliem un sajūsmas saucieniem, bet apmēram pēc pāris minūtēm ar pilnīgi cauri slapjām drēbēm, jo puikas reizi pa reizei izdomā tajās arī apsēsties.
Visbeidzot šorīt Kārlis mūs pamatīgi pārsteidza. Abi puikas jau bija piecēlušies, saģērbti, atlika vien uzvilkt kurpes un doties uz mašīnu. Draudzene man palūdza, lai atnesu bērniem kurpes, taču to sadzirdēja Kārlis un .. sāka nest visas kurpes pēc kārtas. Iesākumā savas, tad brāļa, tad manas un visbeidzot draudzenes. Mēs vienkārši skatījāmies un brīnījāmies. Nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Jā, katru reizi kad viņš kaut ko nesa, mēs vienmēr teicām “paldies” un bieži vien, kad puikām kaut kas ir rokās, mēs prasam “vai atnesīsi tētim?”, “vai iedosi mammai?”. Taču tā, ka tiktu noklausītas mūsu sarunas un tās izpildītas gan vēl nebija gadījies.
Katrā ziņā ar katru dienu kļūst arvien interesantāk, jo var manīt, ka puikas sāk arvien labāk saprast, kas notiek apkārt. Tāpat viņi sāk saprast mūsu aizrādījumus par to, ko nedrīkst aiztikt un tas tiešām priecē.
Hallo, hallo!
Posted on August 18, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Viena no pirmajām atrakcijām, ko Kārlis iemācījās bērnudārzā bija zvanīšana pa telefonu. Kādu vakaru aizejot uz dārziņu pēc puikām Jānis uzreiz atskrien mums pretī, bet Kārlis nerādās. Tā nu klusiņām ejam iekšā grupiņas telpā skatīties, ko tad mūsu vecākais dēls tur dara. Viņš godīgi apsēdies uz grīdas, paņēmis spēļu telefonu (tādu, kas ar ripu un klausuli vadā) un intensīvi zvana, ik pēc pāris sekundēm liekot klausuli pie auss un kaut ko cītīgi tur mēģina ierunāt. Pie tam viņš to darīja tik aizrautīgi, ka pat labu brīdi nepamanīja, ka mēs viņu vērojam.
Interesanti ir tas, ka nu jau abi puikas šādu atrakciju piekopj tikai nav vairs nepieciešams telefons – der pilnīgi jebkādi priekšmeti. Gan televizora pults, gan kāda garenāka papīra strēmele, gan arī duša vannas istabā. Pietiek vien pateikt “Hallo, hallo” un pie auss tiek likts tas priekšmets, kas tajā brīdī ir rokās :)
Puikas atpakaļ dārziņā
Posted on August 18, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pēc nepilnu divu nedēļu slimošanas pagājušajā pirmdienā nolēmām puikas sūtīt atpakaļ uz dārziņu, lai varam atkal abi pilnvērtīgi strādāt.
Pēc atgriešanās no slimnīcas visu nedēļu pa mājām dzīvojos ar puikām viens pats, lai gan beigās izrādījās, ka mierīgi varējām dzīvoties arī abi reizē – divu bērnu vecākiem (tai skaitā arī dvīņu vecākiem) ir tā lieliskā iespēja katram ņemt slimības lapu uz savu bērnu, ja vien slimi ir abi bērni. Tiesa, es to uzzināju tikai tad, kad gāju noslēgt savu slimības lapu. No otras puses laiku pa laikam dzīvojoties ar puikām viens pats, esmu tīri labi iemācījies ar viņiem abiem tikt galā viens.
Kamēr dzīvojos ar puikām pa māju, mums bija izstrādājies tīri labs dienas režīms – nedaudz pēc plkst 8 cēlāmies, nedaudz padarbojāmies, saģērbāmies, tad ēdām brokastis un pēc brokastīm uz apmēram stundu, pusotru devāmies rīta pastaigā. Patiesībā šobrīd ar puikām iziet ārā vienam pašam ir salīdzinoši vienkārši, jo viņi ļaujas, lai viņus abus reizē paņem rokās, katru turot uz savas rokas. Pēc rīta pastaigas devāmies mājup gulēt pirmo pusdienlaiku, tad ēdām pusdienas un nedaudz padzīvojāmies pa māju, jo dienas vidū ārā bija diezgan neciešams karstums. Ap pulksten 16 puikas devās otrajā diendusas periodā, pēc kura sekoja vakara pastaiga, vakariņas un gulēt iešana.
Puikas dārziņā nebija bijuši gandrīz divas pilnas nedēļas, tāpēc pirmdienā vedām viņus uz turieni ar diezgan lielām bažām par to, kā gan viņi atkal tur iejutīsies. Par laimi izrādījās, ka mūsu bažas ir pilnīgi liekas, jo puikas sāka uzreiz darboties dārziņā pat bez liekas čīkstēšanas un raudāšanas. Tā kā puikām vēderi vēl nebija īsti nostabilizējušies, tad audzinātājām nodevām instrukcijas par to, ko puikām drīkst dot, ko vēl labāk nedot un devāmies savās gaitās. Arī vakarā, kad aizbraucām pakaļ puikām, viņi smiedamies skrēja mūs sagaidīt.
Izskatās, ka ar pirmo tādu kārtīgo slimošanu esam veiksmīgi tikuši galā!
Vēdera vīrusa epopeja un slimnīca
Posted on August 3, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Sen nekas nav rakstīts, lai gan patiesībā ir bijis diezgan daudz visvisādu notikumu. Šoreiz tikai par pašu pēdējo un nepatīkamāko.
Otrdien no dārziņa zvanīja audzinātājas un teica, ka Jānis nejūtoties labi – esot jau divas reizes vēmis. Tā nu divu domu nebija – jābrauc pakaļ un jāved mājās. Pēc pavisam īsa brītiņa jau biju klāt un varēju vest puikas mājup. Tā kā puikas vēl nebija gulējuši, tad pirmais ko izdarīju – noliku viņus gulēt diendusu, lai atpūšas. Kārlis pēc kādas pustoras stundas pamodās dikti neapmierināts ar dzīvi un jau pēc pavisam īsa brīža arī sāka vemt. Pie tam nevis tā vienkārši atgrūzt ēdienu, bet tā kārtīgi – ar strūklu.
Nedaudz vēlāk vakarpusē parādījās arī caureja. Tur nu vairs divu domu nebija – jāzvana dakterei un jākonsultējas, ko darīt. Kā uzzinājām pēcpusdienā, darziņā vemšana bij vēl diviem citiem bērniem bez mūsējiem. Diezgan cītīgi ievērojām dakteres noteikto ārstēšanos, aizvakar vakarā jau likās ka viss ir kārtībā – vēders bija tā pastraujāk izgājis tikai no rīta puses, puikas tīri normāli uzņēma šķidrumu un bija pat pasākuši jau kaut ko ēst. Taču vakar no rīta puses atkal sākās viss ar jaunu vilni – Jānis bija paspējis pavemt pa nakti, bet Kārlis pamanījās to izdarīt no rīta. Tāpat arī caureja – šoreiz jau abiem reizē.
Kamēr puikas gulēja pusdienlaiku, piezvanīju uz BKUS Vienības gatvē, lai pakonsultētos, kā rīkoties. Cik nu varēja saprast, tad vislabākais variants bija doties uz turieni un atrādīties kārtīgiem dakteriem un uzņemt papildus šķidrumu ielaižot bērniem sistēmas. Kamēr bērni vēl gulēja, tikmēr sakrāmējām līdzi ņemamās mantas. Ar šo slimnīcu mums ir bijusi divējāda pieredze – gan ar diezgan švaku attieksmi pirmajā apmeklējuma reizē, gan arī ar labu attieksmi nākamajā.
Šoreiz uzņemšanā viss gāja labi – nebija ilgi jāgaida rindā, personāls bija atsaucīgs. Vienīgā aizķeršanās – bērnu temperatūras mērīšana. Mājās mums ir termometrs, ar kuru var bērna temperatūru izmērīt pāris sekunžu laikā, ievietojot to viņa ausī. Nekad tā īsti ar parsto dzīvsudraba termometru nebijām bērniem temperatūru mērījuši. Jānis dikti negribēja, ka viņa kutošajā padusē kāds bāž nepazīstamu priekšmetu. Tad nu ļāvu viņam to aptaustīt, apskatīt un tad kaut kā padusē iemānīju un panēsāju viņu uz rokām. Gāja jautri, taču kaut kā jau galā tikām. Kad nu apskate bija veikta, tad tā vien likās, ka mūsu visas izstāstītās pazīmes ir dikti jo dikti pazīstamas arī pediatrei, kas ar mums darbojās. Viņas lielais ieteikums bija doties uz nodaļu un uzņemt papildus šķidrumu ar sistēmu palīdzību. Tā kā mantas mums bija līdzi, tad tā arī darījām.
Tikām ievietoti BKUS 14. – infekcijas slimību nodaļā. Līdz šim es laikam pārsvarā biju apmeklējis labāk ekipētās nodaļas šajā slimnīcā un kopskats izskatījās diezgan bēdīgi, lai neteiktu vairāk. Uzreiz gan jāsaka, ka dvīņu vecākiem ir tā milzīgā priekšrocība, ka viņi var dzīvot klāt bērniem abi, ja abi bērni ir slimi, taču tas nekādi neatvieglo galā tikšanas procesu. Mēs tikām ievietoti divvietīgā palātā, kas bija atdalīta ar stiklotu starpsienu no citas divvietīgās palātas. Pats palātu plānojums ar stikla sienu pa vidu man likās mēreni absurds. Neba jau nu ir dikti patīkami skatīties, kā blakus palātā ar slimiem bērniem cīnās citi vecāki vai ar slimībām mokās citi mazi bērni. Sanāk bezmaz tāda sajūta, ka tu darbojies realitātes šovā – lai arī tavā istabā neviena nav, tomēr tevi vēl daži cilvēki gribot negribot pastāvīgi vēro. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ viena no stikla sienai otrā pusē esošajām mātēm palūdza, lai viņu palaiž ar savu bērnu mājās ātrāk. Kā nekā mums te bija uzreiz divi bērni un pie tam dikti skaļi.
Labi, tā bija neliela atkāpe no tēmas. Cilvēks, kas mums ierādīja palātu (vismaz mums tā likās) prom ejot teica, ka viņš pateikšot māsiņām, ka mēs esot klāt un ka ar mums var sākt darboties. Nogaidījām aptuveni pus stundu un tad nu sāku domāt vai tikai neesam aizmirsti. Gāju cauri gaitenim, atradu pirmo māsiņu un jautāju vai par mums nav neviens aizmirsis. Izrādās, ka nē, vienkārši gaida, kad atnāksim līdz procedūru kabinetam ievietot bērniem katetras.
Pašā procedūru telpā laikā, kamēr māsiņas darbojas ar bērniem vecākiem ir liegta ieeja. Savā ziņā tas arī ir tīri labi saprotams, jo to skaņu iemeslus, kurus nācās dzirdēt stāvot aiz durvīm, laikam vecākiem ir labāk neredzēt. Ņemot vērā, ka puikas bija jau pamanījušies diezgan daudz zaudēt šķidrumu, tad arī katetras ievietot bija daudz grūtāk. Tā nu Kārli nabadziņu bija mocījuši liekas kādas 4 vai pat 5 reizes, kamēr dabūjuši to katetru iekšā – sacaurumotas abas rokas. Ar Jāni bija gājis mazliet labāk, taču bļaušana bija līdzvērtīga.
Tas vēl nebūtu nekas – trakākais bija pati sistēmu ielaišana. Neviens mums gan to nepateica, taču izrādījās, ka maziem bērniem tas ir stundām ilgs process. Es pat nezinu cik īsti tās stundas pagāja, taču gāja viņas ļoti ilgi un traki.
Puikas nekādīgi nebija gatavi nosēdēt mierā, visu laiku niķojās un labu brīdi pat vienkārši histērijā ārdījās. Tā kā Kārlim ir diezgan paliels niķis šad tad kādam iekost vai iesist, tad draudzene tā arī tika pie koduma līdz asinīm uz vienas rokas un pie neskaitāmiem sīkākiem kodumiem uz otras. Kad nu galīgi vairs netikām galā, māsiņa atnāca un kaut ko no šļirces ievadīja bērniem vēnās. Kas tas bija to gan neviens nepateica, kad nu puikas trakoja tālāk, pēc brīža gāju jautāt vai nevar bērniem iedot kaut ko nomierinošu, izrādījās, ka jau esot iedots.
Izrādās, ka šajā nodaļā palātās arī nav pogu, ar ko izsaukt kādu palīgā. Tā nu ja tev rokās ir bērns, kas histērijā ārdās pieslēgts pie sistēmas, tad tu praktiski nevari nevienu pasaukt palīgā, jo pārvietoties ar sistēmu pa telpām ir sarežģīti, turklāt gaitenī uzturēties un pārvietoties ar bērniem māsiņas neļauj bērnu drošības un veselības labad – infekcijas slimību nodaļā ir dikti lielas iespējas iepazīties arī ar citu slimnieku kaitēm. Pēc kādu pāris stundu histēriķošanas puikas mums rokās atlūza un nogulēja vēl kādu stundu. Pa to laiku bija beigusies arī viena no sistēmas pudelēm, kuru māsiņa veikli nomainīja uz otru. Kad nu puikas atkal modās, tad sākās visas histērijas no gala. Par laimi mums bija jāievada tikai pusotra sistēmas pudele un tā nu kaut kā galā tikām.
Traki ir arī tas, ka puikas tieši šobrīd ir tādā vecumā, kad viņiem viss interesē un tajā pašā laikā diezgan ātri apnīk. Tas nozīmē, ka vienā mazā telpā, kur ir tikai divas vienādas lielās gultas, 2 vienādas mazās gultas, viens galds un divi krēsli, viņus dikti ilgi nevar noturēt, lai viņi neniķotos. Tāpat jau arī slimnīcā nav nekādas vēlmes ļaut bērniem dzīvoties pa zemi un kur nu vēl pašam tur atrasties. Ar mazliet lielākiem bērniem citi vecāki tika galā tīri labi – cits iedod kādu žurnālu palasīt, paskatīties datorā kādu multfilmu vai ko tamlīdzīgu. Taču ar tāda vecuma puikām, kā mūsējie, liekas, ir dikti pagrūti.
Cerējām jau, ka mūs laidīs ārā tajā pašā pirmajā vakarā, taču nekā. Par laimi vismaz ļāva iziet ar bērniem turpat slimnīcas teritorijā un ieelpot svaigu gaisu. Nedaudz izdauzījāmies pa teritoriju un tad jau centāmies nolikt puikas gulēt. Līdz šim parasti puikas bija aizmiguši ēdot savas piena maisījuma pudeles, taču līdz ar diētu, kuru ir noteikuši ārsti un līdz ar visu slimošanu piena maisījums vairs īsti neder. Tā nu nācās aptuveni pusotru stundu puikas pierunāt uz gulēšanu svešajā vietā. Bērniem paredzētās gultiņas mums likās pārāk drausmīgas/neērtas, lai tajās liktu gulēt puikas, tāpēc gulējām ar viņiem vienā gultā, līdzīgi kā to darījām uz prāmja. Lai arī labu laiku nevarēju aizmigt, tomēr uz rīta pusi dažas stundas laikam pagulēju.
Vēlviena no trakajām niansēm – puikām bija vajadzīgas arī urīna analīzes. Tam tika iedoti speciāli piestiprināmi maisiņi. Tā kā nebiju pārliecināts, ka varēsim to ar pirmo reizi izdarīt, tad palūdzu, lai māsiņa piepalīdz. Diemžēl arī tas nelīdzēja un autiņbiksītes bija mēreni slapjas, bet maisiņā pilnīgs sausums. Līdzīgi gāja arī ar nākošajiem mēģinājumiem. Kaut ko pavisam nedaudz spējām savākt vien Jānim un tikai tad ap pusdienlaiku. Kārtējo reizi viena no lietām, kura ir maigi izsakoties diezgan sarežģīta maziem bērniem.
Šodiena pagāja daudz mierīgāk, kā vakardiena, vien varēja just, ka palāta puikām ir apnikusi vēl vairāk, kā vakardien. Tā nu mēģinājām visu laiku variēt – kādu brīdi uzturēties iekšā, tad iet ārā, tad atkal iekšā, tad atkal ārā. Tā kā puikas nolikt gulēt pusdienlaiku palātā būtu dikti grūts uzdevums, tad izvēlējāmies braukāšanas stratēģiju – liku puikas mašīnā un vizināju turpat slimnīcas apkaimē, lai vajadzības gadījumā varētu fiksi ierasties un atrādīties dakteriem.
Kad jau tuvojās pēcpusdiena, jautāju dakterei, vai tiksim šodien mājās. Ņemot vērā to, kā puikas uzvedās/izskatījās un cik grūti mums ar viņu savaldīšanu pašā slimnīcā, daktere izlēma, ka drīkstam doties mājup. Vēl tikai atkārtoti pakonsultējāmies par to, ko drīkstam puikām dot ēst un kas būtu ieteicamais un varējām doties mājup.
Var uzskatīt, ka šī slimnīcas apmeklējuma reize ir jāatzīmē ar “+” zīmi personāla atsaucības dēļ. Praktiski visi darbinieki (ja neskaita vienu māsiņu, ar kuru īsti nesapratāmies bērnu trakošanas laikā) vienmēr bija laipni, atsaucīgi, pieejami konsultācijām. Būtībā var pat viņus apbrīnot par spēju strādāt šādā darba vietā un apstākļos. Tajā pašā laikā neskatoties uz kolektīva atsaucību un laipnību, šī noteikti nav tā vieta, kur es kādreiz gribētu vēl atrasties ar saviem bērniem.
Tagad vēl atliek tikai puikām kārtīgi atveseļoties un patstāvīgi uzņemt pietiekami daudz šķidruma un ēdiena. Cik nu lasīju par statistiku, tad ar rota vīrusu (ja vien tas bija pie vainas mūsu gadījumā) bērni ļoti bieži nonāk slimnīcā papildus šķidruma uzņemšanai.
Mēģināšu kaut kad saņemties un sarakstīt citus pēdējā mēneša notikumus ;)