Vēdera vīrusa epopeja un slimnīca
Posted on August 3, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Sen nekas nav rakstīts, lai gan patiesībā ir bijis diezgan daudz visvisādu notikumu. Šoreiz tikai par pašu pēdējo un nepatīkamāko.
Otrdien no dārziņa zvanīja audzinātājas un teica, ka Jānis nejūtoties labi – esot jau divas reizes vēmis. Tā nu divu domu nebija – jābrauc pakaļ un jāved mājās. Pēc pavisam īsa brītiņa jau biju klāt un varēju vest puikas mājup. Tā kā puikas vēl nebija gulējuši, tad pirmais ko izdarīju – noliku viņus gulēt diendusu, lai atpūšas. Kārlis pēc kādas pustoras stundas pamodās dikti neapmierināts ar dzīvi un jau pēc pavisam īsa brīža arī sāka vemt. Pie tam nevis tā vienkārši atgrūzt ēdienu, bet tā kārtīgi – ar strūklu.
Nedaudz vēlāk vakarpusē parādījās arī caureja. Tur nu vairs divu domu nebija – jāzvana dakterei un jākonsultējas, ko darīt. Kā uzzinājām pēcpusdienā, darziņā vemšana bij vēl diviem citiem bērniem bez mūsējiem. Diezgan cītīgi ievērojām dakteres noteikto ārstēšanos, aizvakar vakarā jau likās ka viss ir kārtībā – vēders bija tā pastraujāk izgājis tikai no rīta puses, puikas tīri normāli uzņēma šķidrumu un bija pat pasākuši jau kaut ko ēst. Taču vakar no rīta puses atkal sākās viss ar jaunu vilni – Jānis bija paspējis pavemt pa nakti, bet Kārlis pamanījās to izdarīt no rīta. Tāpat arī caureja – šoreiz jau abiem reizē.
Kamēr puikas gulēja pusdienlaiku, piezvanīju uz BKUS Vienības gatvē, lai pakonsultētos, kā rīkoties. Cik nu varēja saprast, tad vislabākais variants bija doties uz turieni un atrādīties kārtīgiem dakteriem un uzņemt papildus šķidrumu ielaižot bērniem sistēmas. Kamēr bērni vēl gulēja, tikmēr sakrāmējām līdzi ņemamās mantas. Ar šo slimnīcu mums ir bijusi divējāda pieredze – gan ar diezgan švaku attieksmi pirmajā apmeklējuma reizē, gan arī ar labu attieksmi nākamajā.
Šoreiz uzņemšanā viss gāja labi – nebija ilgi jāgaida rindā, personāls bija atsaucīgs. Vienīgā aizķeršanās – bērnu temperatūras mērīšana. Mājās mums ir termometrs, ar kuru var bērna temperatūru izmērīt pāris sekunžu laikā, ievietojot to viņa ausī. Nekad tā īsti ar parsto dzīvsudraba termometru nebijām bērniem temperatūru mērījuši. Jānis dikti negribēja, ka viņa kutošajā padusē kāds bāž nepazīstamu priekšmetu. Tad nu ļāvu viņam to aptaustīt, apskatīt un tad kaut kā padusē iemānīju un panēsāju viņu uz rokām. Gāja jautri, taču kaut kā jau galā tikām. Kad nu apskate bija veikta, tad tā vien likās, ka mūsu visas izstāstītās pazīmes ir dikti jo dikti pazīstamas arī pediatrei, kas ar mums darbojās. Viņas lielais ieteikums bija doties uz nodaļu un uzņemt papildus šķidrumu ar sistēmu palīdzību. Tā kā mantas mums bija līdzi, tad tā arī darījām.
Tikām ievietoti BKUS 14. – infekcijas slimību nodaļā. Līdz šim es laikam pārsvarā biju apmeklējis labāk ekipētās nodaļas šajā slimnīcā un kopskats izskatījās diezgan bēdīgi, lai neteiktu vairāk. Uzreiz gan jāsaka, ka dvīņu vecākiem ir tā milzīgā priekšrocība, ka viņi var dzīvot klāt bērniem abi, ja abi bērni ir slimi, taču tas nekādi neatvieglo galā tikšanas procesu. Mēs tikām ievietoti divvietīgā palātā, kas bija atdalīta ar stiklotu starpsienu no citas divvietīgās palātas. Pats palātu plānojums ar stikla sienu pa vidu man likās mēreni absurds. Neba jau nu ir dikti patīkami skatīties, kā blakus palātā ar slimiem bērniem cīnās citi vecāki vai ar slimībām mokās citi mazi bērni. Sanāk bezmaz tāda sajūta, ka tu darbojies realitātes šovā – lai arī tavā istabā neviena nav, tomēr tevi vēl daži cilvēki gribot negribot pastāvīgi vēro. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ viena no stikla sienai otrā pusē esošajām mātēm palūdza, lai viņu palaiž ar savu bērnu mājās ātrāk. Kā nekā mums te bija uzreiz divi bērni un pie tam dikti skaļi.
Labi, tā bija neliela atkāpe no tēmas. Cilvēks, kas mums ierādīja palātu (vismaz mums tā likās) prom ejot teica, ka viņš pateikšot māsiņām, ka mēs esot klāt un ka ar mums var sākt darboties. Nogaidījām aptuveni pus stundu un tad nu sāku domāt vai tikai neesam aizmirsti. Gāju cauri gaitenim, atradu pirmo māsiņu un jautāju vai par mums nav neviens aizmirsis. Izrādās, ka nē, vienkārši gaida, kad atnāksim līdz procedūru kabinetam ievietot bērniem katetras.
Pašā procedūru telpā laikā, kamēr māsiņas darbojas ar bērniem vecākiem ir liegta ieeja. Savā ziņā tas arī ir tīri labi saprotams, jo to skaņu iemeslus, kurus nācās dzirdēt stāvot aiz durvīm, laikam vecākiem ir labāk neredzēt. Ņemot vērā, ka puikas bija jau pamanījušies diezgan daudz zaudēt šķidrumu, tad arī katetras ievietot bija daudz grūtāk. Tā nu Kārli nabadziņu bija mocījuši liekas kādas 4 vai pat 5 reizes, kamēr dabūjuši to katetru iekšā – sacaurumotas abas rokas. Ar Jāni bija gājis mazliet labāk, taču bļaušana bija līdzvērtīga.
Tas vēl nebūtu nekas – trakākais bija pati sistēmu ielaišana. Neviens mums gan to nepateica, taču izrādījās, ka maziem bērniem tas ir stundām ilgs process. Es pat nezinu cik īsti tās stundas pagāja, taču gāja viņas ļoti ilgi un traki.
Puikas nekādīgi nebija gatavi nosēdēt mierā, visu laiku niķojās un labu brīdi pat vienkārši histērijā ārdījās. Tā kā Kārlim ir diezgan paliels niķis šad tad kādam iekost vai iesist, tad draudzene tā arī tika pie koduma līdz asinīm uz vienas rokas un pie neskaitāmiem sīkākiem kodumiem uz otras. Kad nu galīgi vairs netikām galā, māsiņa atnāca un kaut ko no šļirces ievadīja bērniem vēnās. Kas tas bija to gan neviens nepateica, kad nu puikas trakoja tālāk, pēc brīža gāju jautāt vai nevar bērniem iedot kaut ko nomierinošu, izrādījās, ka jau esot iedots.
Izrādās, ka šajā nodaļā palātās arī nav pogu, ar ko izsaukt kādu palīgā. Tā nu ja tev rokās ir bērns, kas histērijā ārdās pieslēgts pie sistēmas, tad tu praktiski nevari nevienu pasaukt palīgā, jo pārvietoties ar sistēmu pa telpām ir sarežģīti, turklāt gaitenī uzturēties un pārvietoties ar bērniem māsiņas neļauj bērnu drošības un veselības labad – infekcijas slimību nodaļā ir dikti lielas iespējas iepazīties arī ar citu slimnieku kaitēm. Pēc kādu pāris stundu histēriķošanas puikas mums rokās atlūza un nogulēja vēl kādu stundu. Pa to laiku bija beigusies arī viena no sistēmas pudelēm, kuru māsiņa veikli nomainīja uz otru. Kad nu puikas atkal modās, tad sākās visas histērijas no gala. Par laimi mums bija jāievada tikai pusotra sistēmas pudele un tā nu kaut kā galā tikām.
Traki ir arī tas, ka puikas tieši šobrīd ir tādā vecumā, kad viņiem viss interesē un tajā pašā laikā diezgan ātri apnīk. Tas nozīmē, ka vienā mazā telpā, kur ir tikai divas vienādas lielās gultas, 2 vienādas mazās gultas, viens galds un divi krēsli, viņus dikti ilgi nevar noturēt, lai viņi neniķotos. Tāpat jau arī slimnīcā nav nekādas vēlmes ļaut bērniem dzīvoties pa zemi un kur nu vēl pašam tur atrasties. Ar mazliet lielākiem bērniem citi vecāki tika galā tīri labi – cits iedod kādu žurnālu palasīt, paskatīties datorā kādu multfilmu vai ko tamlīdzīgu. Taču ar tāda vecuma puikām, kā mūsējie, liekas, ir dikti pagrūti.
Cerējām jau, ka mūs laidīs ārā tajā pašā pirmajā vakarā, taču nekā. Par laimi vismaz ļāva iziet ar bērniem turpat slimnīcas teritorijā un ieelpot svaigu gaisu. Nedaudz izdauzījāmies pa teritoriju un tad jau centāmies nolikt puikas gulēt. Līdz šim parasti puikas bija aizmiguši ēdot savas piena maisījuma pudeles, taču līdz ar diētu, kuru ir noteikuši ārsti un līdz ar visu slimošanu piena maisījums vairs īsti neder. Tā nu nācās aptuveni pusotru stundu puikas pierunāt uz gulēšanu svešajā vietā. Bērniem paredzētās gultiņas mums likās pārāk drausmīgas/neērtas, lai tajās liktu gulēt puikas, tāpēc gulējām ar viņiem vienā gultā, līdzīgi kā to darījām uz prāmja. Lai arī labu laiku nevarēju aizmigt, tomēr uz rīta pusi dažas stundas laikam pagulēju.
Vēlviena no trakajām niansēm – puikām bija vajadzīgas arī urīna analīzes. Tam tika iedoti speciāli piestiprināmi maisiņi. Tā kā nebiju pārliecināts, ka varēsim to ar pirmo reizi izdarīt, tad palūdzu, lai māsiņa piepalīdz. Diemžēl arī tas nelīdzēja un autiņbiksītes bija mēreni slapjas, bet maisiņā pilnīgs sausums. Līdzīgi gāja arī ar nākošajiem mēģinājumiem. Kaut ko pavisam nedaudz spējām savākt vien Jānim un tikai tad ap pusdienlaiku. Kārtējo reizi viena no lietām, kura ir maigi izsakoties diezgan sarežģīta maziem bērniem.
Šodiena pagāja daudz mierīgāk, kā vakardiena, vien varēja just, ka palāta puikām ir apnikusi vēl vairāk, kā vakardien. Tā nu mēģinājām visu laiku variēt – kādu brīdi uzturēties iekšā, tad iet ārā, tad atkal iekšā, tad atkal ārā. Tā kā puikas nolikt gulēt pusdienlaiku palātā būtu dikti grūts uzdevums, tad izvēlējāmies braukāšanas stratēģiju – liku puikas mašīnā un vizināju turpat slimnīcas apkaimē, lai vajadzības gadījumā varētu fiksi ierasties un atrādīties dakteriem.
Kad jau tuvojās pēcpusdiena, jautāju dakterei, vai tiksim šodien mājās. Ņemot vērā to, kā puikas uzvedās/izskatījās un cik grūti mums ar viņu savaldīšanu pašā slimnīcā, daktere izlēma, ka drīkstam doties mājup. Vēl tikai atkārtoti pakonsultējāmies par to, ko drīkstam puikām dot ēst un kas būtu ieteicamais un varējām doties mājup.
Var uzskatīt, ka šī slimnīcas apmeklējuma reize ir jāatzīmē ar “+” zīmi personāla atsaucības dēļ. Praktiski visi darbinieki (ja neskaita vienu māsiņu, ar kuru īsti nesapratāmies bērnu trakošanas laikā) vienmēr bija laipni, atsaucīgi, pieejami konsultācijām. Būtībā var pat viņus apbrīnot par spēju strādāt šādā darba vietā un apstākļos. Tajā pašā laikā neskatoties uz kolektīva atsaucību un laipnību, šī noteikti nav tā vieta, kur es kādreiz gribētu vēl atrasties ar saviem bērniem.
Tagad vēl atliek tikai puikām kārtīgi atveseļoties un patstāvīgi uzņemt pietiekami daudz šķidruma un ēdiena. Cik nu lasīju par statistiku, tad ar rota vīrusu (ja vien tas bija pie vainas mūsu gadījumā) bērni ļoti bieži nonāk slimnīcā papildus šķidruma uzņemšanai.
Mēģināšu kaut kad saņemties un sarakstīt citus pēdējā mēneša notikumus ;)