Tur, tur, tur, šito!
Posted on August 18, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Līdz ar slimošanu puikas nācās intensīvāk panēsāt uz rociņām un pažēlot. Tieši šajā laikā viņiem dikti labi ir attīstījusies prasme norādīt uz objektiem un vietām, kurus viņi grib aizsniegt vai vienkārši paņemt. Tad nu mums tagad ir sava veida atrakcija. Kad kāds no puikām tiek paņemts rokās uzreiz tiek norādīts arī virziens, kurā vecākam ir jāpārvietojas līdz vajadzīgā mērķa sasniegšanai. Interesantākais sākas tad, kad bērns pats vēl nav izvēlējies gala priekšmetu un vienkārši grib lai viņu panēsā. Tad maršruts mainās tik bieži, ka tu vairs īsti nevari saprast vai bērns pats zina, kurp grib doties.
Puikas ir arī pastiepušies garumā, un ir pienācis tas brīdis, kad lielai daļai mēbeļu virsmu puikas redz pāri. Tas nozīmē, ka ir stipri palielinājusies tā virsma, kuru puikas var aizsniegt un no kuras ir jānovāc viss tas, ko puikas nedrīkstētu ņemt. Lielākā problēma un bīstamākā vieta šai sakarā ir mūsu virtuve, kas ir savienota ar viesistabu un kurā lielākoties arī notiek visa darbošanās.
Kā jau mani brīdināja kolēģis, tad pavisam drīz arī iesāksies tas vecums, kad puikas sāks ne tikai staigāt, bet arī rāpties uz augšu. Tad nu oficiāli pasludinu rāpšanās sezonu par atklātu. Ja agrāk naktī, kad cēlos un gāju taisīt maisījuma pudeli varēju vienu vai otru dēlu ievietot barošanas krēsliņā un viņš tur mierīgi sēdēja, tad šobrīd jau pa laiku, kamēr es gatavoju piena maisījumu viņš ir krēslā pieslējies kājās un šiverējas pa virtuves iekārtas virsmu, ņemot tur visu, kas vien ienāk prātā. Līdzīgi ir arī ar ārā iešanu – puikas rāpjas augšā kur tik vien var uzrāpties. Sākot ar slidkalniņa slīpo virsmu, karuseli, šūpolēm, beidzot ar pilnīgi visām trepēm, parka soliņiem un visu pārējo. Trakākais šajā pasākumā ir tas, ka viņi to dara reizē un nebūt nedomā to darīt abi blakus. Tad nu pāris dienas atpakaļ arī izveidojās situācija, ka Jāni turēju aiz rokām palīdzot nokāpt no trepēm, bet Kārlis tikmēr veiksmīgi (tiešām veiksmīgi, praktiski bez sasitumiem) kādus 4 metrus tālāk pa tām pašām trepēm ripot vien noripoja lejā.
Vistrakākais, ar ko man nav ideju, kā tikt galā, ir peļķes. Man jau šobrīd sāk iestāties paniskas bailes no arvien tuvāk nākošā rudens, jo es redzu, kas notiek tad, kad puikas palaiž izskrieties un viņi pamana kādu peļķi. Tūlīt peļķē ir jāiekāpj iekšā un ar kājām jāšļakstās, kad kājas ir izvingrinātas, tiek liktas lietā arī rokas. Būtībā puikas no peļķēm dabūt prom ir vienkārši nereāli. Vienīgais variants ir izvēlēties maršrutu, kurā nav peļķu, vai arī pārvietoties garām tām ratos. Ja nu puikas tobrīd staigā, tad var mēģināt dažas no mazākajām peļķēm noslēpt uzbraucot tām virsū ar ratiem, pirms puikas tās ir pamanījuši. Visādi citādi peļķes tiek sagaidītas ar skaļiem smiekliem un sajūsmas saucieniem, bet apmēram pēc pāris minūtēm ar pilnīgi cauri slapjām drēbēm, jo puikas reizi pa reizei izdomā tajās arī apsēsties.
Visbeidzot šorīt Kārlis mūs pamatīgi pārsteidza. Abi puikas jau bija piecēlušies, saģērbti, atlika vien uzvilkt kurpes un doties uz mašīnu. Draudzene man palūdza, lai atnesu bērniem kurpes, taču to sadzirdēja Kārlis un .. sāka nest visas kurpes pēc kārtas. Iesākumā savas, tad brāļa, tad manas un visbeidzot draudzenes. Mēs vienkārši skatījāmies un brīnījāmies. Nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Jā, katru reizi kad viņš kaut ko nesa, mēs vienmēr teicām “paldies” un bieži vien, kad puikām kaut kas ir rokās, mēs prasam “vai atnesīsi tētim?”, “vai iedosi mammai?”. Taču tā, ka tiktu noklausītas mūsu sarunas un tās izpildītas gan vēl nebija gadījies.
Katrā ziņā ar katru dienu kļūst arvien interesantāk, jo var manīt, ka puikas sāk arvien labāk saprast, kas notiek apkārt. Tāpat viņi sāk saprast mūsu aizrādījumus par to, ko nedrīkst aiztikt un tas tiešām priecē.