Archive for September, 2009
Otrais piegājiens Zoo
Posted on September 26, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pirmo reizi ar puikām zooloģiskajā dārzā bijām pavasarī, kad viņi tikko bija sākuši staigāt un pārsvarā vēl sēdēja ratos. Tad viss likās daudz maz vienkārši – puikas sēž ratos, staigājam pa zoo dārzu un atsevišķās vietās ļaujam puikām izkāpt no ratiem. Paši dzīvnieki bērniem interesēja visai maz, interesantākas likās zoo dārza rotaļu laukuma šūpoles. Šobrīd situācija ir pilnīgi izmainījusies – ratus mēs vairs līdzi nevadājam, jo ilgākais moments, kādu puikas nodzīvojas pa ratiem ir aptuveni 5 minūtes. Pēc tam seko niķošanās un prasīšanās ārā. Ja nu gadījumā nogurst kājiņas, tad nākas tētim vai mammai puikas nest.
Šorīt kamēr puikas ēda brokastis izgāju iznest miskasti un līdz veikalam, sapratu, ka ārā ir tīri labs laiks. Kad puikas bija paēduši dauzījāmies pa dzīvokli un te pēkšņi pie loga pamanīju, kā puikas reaģē uz aiz loga esošo baložu baru. Nez no kurienes man uzreiz nāca prātā doma, ka jābrauc uz zoo dārzu. Puikas varētu būt pietiekami paaugušies, lai sāktu skatīties arī pašus dzīvniekus. Turklāt pavisam drīz jau vairs nebūs nekādi labie laika apstākļi izklaidēm brīvā dabā.
Tā kā draudzene jutās nedaudz apslimusi, tad uz zoo dārzu devāmies trīs puišu kompānija – es un abi dēli. Bija, protams, tāds neliels uztraukums par to, kā viens tikšu galā ar abiem puikām, taču bija arī sava veida azarts pamēģināt, kā tad būs. Aizbraucām līdz zoo dārzam, novietojām auto zoo maksas stāvvietā un kamēr puikas vēl bija savos sēdekļos, gāju pirkt biļeti. Piegāju pie kases un teicu, ka man vajag vienu pieaugušā biļeti un stāvvietu mašīnai. Tā kā uz mani tā mazliet dīvaini paskatījās, tad nācās vien paskaidrot, ka esmu kopā ar puikām, kam vēl biļetes nav jāpērk. Devos atpakaļ uz mašīnu un tad jau cēlu puikas ārā, lai dotos pastaigā.
Jau pavisam netālu no stāvvietas pirmais bija flamingo aploks, kurā bija vesels bars ar rozīgi sarkanīgajiem putniem. Man par nelielu pārsteigumu izrādījās, ka puikas uzreiz ar sajūsmu pamanīja putnus. Pēc kādu 5 minūšu putnu vērošanas sāku mudināt puikas doties pie nākamajiem dzīvniekiem, taču velti. Tā vien likās, ka tālāk par flamingo nemaz arī netiksim. Putni bija tā iepatikušies, ka puikas ne pa kam nevarēja dabūt prom. Vēl pēc kādām 5 līdz 10 minūtēm tomēr tas izdevās. Tad nu mēģināju viņiem izrādīt roņus. Par laimi tie diezgan intensīvi peldējās, iznira, ienira, tāpēc puikas arī tos pamanīja. Pēc tam sekoja ponija, nīlzirgu, vāveru, Ungārijas stepju govs, žirafju, pāvu, ūpju, pūču, pīļu, briežu, kamieļu, nandu apmeklējums. Pašā noslēgumā devāmies arī uz lauku sētu, kurā puikas varēja arī aptaustīt tur esošo kazu un apskatīties uz aitām. Kad nu pašā noslēgumā puikas izdomāja papaijāt kazu, viņu sajūsma un spiedzieni bija tik skaļi, ka kaza veikli nozuda savā stūrītī, bet aitas pēkšņi atradās jau barotuves otrā pusē, kuru puikas vairs neredzēja.
Ar pašām pastaigām mums gāja visādi – bija gan brīži, kad puikas smiedamies skrēja pareizajā virzienā, bija arī brīži, kad man nācās viņus nest katru uz savas rokas. Pa ceļam tālumā pamanījām arī kādu citu ģimeni ar dvīņu puikām, kuri uz manu darbošanos ar abiem puikām pavadīja ar visai ieinteresētiem skatieniem un nelielu saprotošu smaidu sejā. Visā visumā tikām galā tīri veiksmīgi, pa zoo dārzu nodauzijāmies aptuveni pusotru stundu un kas pats svarīgākais – puikas tiešām ir sākuši pamanīt dzīvniekus un tos kārtīgi apskatīt. Pie ūpju būrīša pat viens no puikām man norādīja uz otru ūpi, kuru pats nemaz nebiju pamanījis. Kas vēl interesantāk – atbraucot mājās Jānis skatījās arī kādu no savām zvēru grāmatiņām un tā vien likās, ka viņš tajā mēģina atpazīt pa dienu redzētos zvērus – gan žirafes, gan aitas un citus zoo dārza zvērus.
Izskatās, ka nākamajā reizē, kad dosimies uz zoo dārzu, šī izklaide jau būs pavisam jautra.
Puikas pirmo reizi pirtī!
Posted on September 25, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kaut kad sen sen atpakaļ lasīju, ka ir vecāki, kas savus bērnus ved pirtī pat no viena mēneša vecuma. Tā kā mums pašiem nav savas pirts un diezgan reti dodamies pirtī, tad arī puikas pirtī nebija bijuši. Pagājušajā nedēļas nogalē ar puikām bijām ciemos, kur vakarpusē tika arī kurināta pirts. Tā nu nodomājām – kāpēc lai nepamēģinātu?
Nedaudz pavērojot pašu pirti nācās vien secināt, ka vismaz tāda pirts, kurā bijām šoreiz ir diezgan bīstama priekš maziem bērniem – diezgan šaura, atklāti pieejami gan karstie akmeņi, gan arī karsta skursteņa truba. Tā nu puikas visu laiku nodzīvojās pa pieaugušo klēpjiem. Pirtī puikas gan iesākumā mazliet sabijās, jo izrādījās, ka tur vienīgā gaisma ir svecītes, attiecīgi pirmajā brīdī likās, ka ir galīgi tumšs. Pāris minūtes pasēdējuši jau sāka izrādīt interesi par apkārt notiekošo un jau smuki čaloja gan savā starpā, gan ar pārējiem pirtī esošajiem. Tā kā puikas pirtī gāja pirmo reizi, tad īpaši ar pirts apmeklējuma ilgumu neaizrāvāmies – tur uzturējāmies vien kādas 5 minūtes. Taču ar to pietika, lai puikām pēc pirts apmeklējuma būtu mērens sārtums vaigos :). Tā kā bija jau vakarpuse, tad pēc pirts saģērbām puikas pidžamās un devāmies uz mašīnu, lai dotos mājup un dotos saldā miedziņā.
Ar gulēšanu mums pēdējā laikā sokas visai labi – puikas ir pieraduši doties gulēt nedaudz pēc astoņiem vakarā un guļ apmēram līdz septiņiem rītā, pa nakti vien ceļoties vienu vai divas reizes katrs. Nevaru vien sagaidīt to brīdi, kad viņi gulēs visu cauru nakti :)
Pievienojos lielie.lv aktivitātēm
Posted on September 17, 2009, under Ikdienas pieraksti.
„Lielie bērnu slimnīcai” ir internetā radusies sabiedriska iniciatīva ar mērķi palīdzēt Bērnu Klīniskajai Universitātes slimnīcai. Ar interesi šīm aktivitātēm sekoju līdzi praktiski no pašiem pirmsākumiem, taču tā arī vēl nebiju ne piezvanījis uz ziedojumu tālruni, ne arī kā savādāk iesaistījies. Šodien beidzot saņēmos un aizvedu uz Bērnu Klīnisko Universitātes slimnīcu mājās palikušos divus zīdaiņu pakaviņus. Tā kā mūsu puikām viņi vairs nav vajadzīgi un atradu tos slimnīcai nepieciešamo mantu sarakstā, tad uzskatīju par savu pienākumu tos turp aizgādāt.
Pavizinājāmies ar Smile Baby Taxi
Posted on September 15, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Tā kā puikas nedēļas nogalē rādīja kārtējos brīnumus ar mīkstākiem vēderiem, temperatūru un nejēdzīgu siekalošanos, tad nolēmām, ka šodien nebrauksim visi kopā ciemos pie omes uz Limbažiem, bet tā vietā es ar bērniem viens pats atbraukšu mājās ar taksometru, kamēr draudzene dodas pasniegt dejas Limbažos. Ideja par taksometra izmantošanu man ienāca prātā jau brīdī, kad Panorāmas rubrikā “šeit ir darbs” pamanīju sižetu par to, ka Smile Taxi izmēģina spēkus jaunā nišā – piedāvāt vizināt arī bērnus Smile Taxi nodrošinātos autosēdeklīšos.
Jau pāris nedēļas atpakaļ intereses pēc piezvanīju operatorei un pajautāju, vai būtu iespējams nodrošināt arī divus autosēdeklīšus, uz ko pēc īsas pauzes un pakonsultēšanās viņa atbildēja apstiprinoši. Vajagot vien laicīgi pabrīdināt. Šodien aptuveni pusotru stundu pirms plānotā brauciena piezvanīju atkal operatorei un pieteicos, ka brauksim. Operatore solījās atzvanīt 5 minūšu laikā un dot apstiprinājumu tam, ka viņiem izdosies dabūt 2 autosēdeklīšus. Liekas, ka nepagāja pat 5 minūtes un jau biju saņēmis zvanu ar apstiprinājumu.
Devos ar savu mašīnu pakaļ draudzenei, tad kopā līdz dārziņam un jau dažas minūtes vēlāk pie dārziņa bija piebraucis arī mūsu taksometrs. Kāpām vien iekšā un devāmies ceļā mājup. Pa ceļam noskaidroju, ka pakalpojums izrādās ir tīri pieprasīts – kopš pulksten diviem dienā (mēs braucām ap 17:30) šim konkrētajam taksometram esot bijuši četri citi braucēji ar bērniem, bet šoferim dvīņi iepriekš gan nebija bijuši. Droši vien vienkāršāk ir braukt tad, ja bērnam blakus sēž vecāks aizmugurējā sēdeklī, taču ar dvīņiem tas nav īsti iespējams.
Katram mazajam braucējam tiek dota arī dāvaniņa “3 vienā” – uz pildspalvas, kas satur ziepju burbuļu pūšamo uzmontēta svilpīte. Kādu brīdi šīs mantiņas mums pat palīdzēja novērst bērnu uzmanību no niķošanās. Tālāk jau vilku ārā no somas savu sagatavoto braukšanas komplektu, kas mums palīdz braukt arī savā mašīnā – dažāda veida apsveikumu kartiņas ar dzīvniekiem, pilsētu pastkartiņas un vēl pāris citas mantiņas. Kad nu arī tās vairs nelīdzēja, tad ķēros pie galējiem līdzekļiem – devu puikām pa maziem gabaliņiem grauzt barankas.
Puikas atvest no dārziņa nemaz nav tik vienkāršs uzdevums – viņi ir pieraduši, ka mājās iet gulēt divas reizes, bet dārziņā viņiem ļauj iet gulēt tikai vienu. Tas nozīmē, ka ap tiem pussešiem vakarā viņi jau ir mēreni noguruši, viņiem nāk miegs un attiecīgi arī viņi ir niķīgi un nepacietīgi. Lai nu kā, praktiski bez niķiem tikām līdz Baložiem, kur puikas izkāpuši no taksometra uzreiz devās savā pagalma apgaitā. Pats brauciens izmaksāja vien nedaudz vairāk par 7 latiem, kas ir tā pati standarta cena braucienam ar taksometru no Rīgas centra līdz Baložiem.
Kā pa ceļam noskaidroju, tad šī izrādās nemaz nav īstā bērnu mašīna, jo īstā šodien esot ķīmiskajā tīrītavā – vakar gadījies vest vai nu uz vai no slimnīcas (īst nesapratu) bērnu ar Rota vīrusu, kuram gadījies mašīnu nedaudz piešmucēt. Īstajā mašīnā bērni varot pat skatīties multfilmas.
Visā visumā brauciena pieredze bija diezgan pozitīva. Mēs gan laikam īsti neesam šī pakalpojuma mērķauditorija, jo praktiski vienmēr pārvietojamies ar savu auto, taču gadījumos, kad vecākiem bez auto ir jātiek, piemēram, mājās no slimnīcas vai vienkārši kaut kur jātiek kopā ar bērnu, šis varētu būt gana labs pakalpojums. Sīkāka informācija babytaxi.lv.
Gatavojam dāvanu omes 50 gadu jubilejā
Posted on September 1, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Tuvojoties manas mammas 50 gadu jubilejai domājām, kas gan varētu būt tā zīmīgā dāvana, ko viņai uzdāvināt. Man pašam pēdējā laikā ir pārgājusi vēlme dāvināt dikti lielas materiālās vērtības un esmu pārgājis citā domāšanas virzienā – vairāk mīļuma, vairāk personīguma. Tā, pāris gadus atpakaļ Ziemassvētkos radiem dāvināju paša gatavotus kalendārus ar savām bildēm, citu reizi uzdāvinu vienkārši bariņu ar izdrukātām bērnu bildēm vai ko tamlīdzīgu. Arī šoreiz bija sajūta, ka ne jau materiālās vērtības ir galvenās.
Pirmā doma, kas ienāca prātā bija ļaut bērniem kaut ko uzzīmēt ar tā sauktajām pirkstiņkrāsām. Tā nu sarunāju ar brāļa ģimeni, ka mēs šajā procesā varētu apvienoties un kādu vakaru kaut ko uzzīmēt. Iesākumā bija doma vienkārši ļaut bērniem ķēpāties pa papīru, tad to ierāmēt un uzdāvināt. Diemžēl gan mūsu puikas gan brāļa dēls ir vēl pārāk mazi lai mācētu noklāt ar krāsu kaut cik precīzi kaut daļu no lielākas papīra loksnes. Izlēmām, ka mēs varētu saspiest uz palielākas lapas visi savus roku nospiedumus. Domāts – darīts. Brāļa ģimene ar šo joku tika galā veiksmīgi. Kārlis arī tīri smuki uzspieda savu ķepu, taču Jānis ne par ko nebija piedabūjams uz pirkstu nospiedumu atstāšanu. Tā nu nomazgājām puikas, paši nomazgājām rokas, sakopām dzīvokli un atstājām nožūt krāsu ar domu, ka Jānis un mēs ar draudzeni roku nospiedumus uzspiedīsim kaut kad vēlāk.
“Kaut kad vēlāk” pienāca stipri ātrāk, nekā mēs to gribētu. Sagadījās tā, ka pēdējā vakarā pirms manas mammas dzimšanas dienas biju mājās ar puikām viens pats, bet Jāņa roku nospiedumi vēljoprojām mums nebija. Tā nu nekas cits neatlika, kā vien ļaut abiem puikām darboties ar krāsām un mēģināt sadabūt viņu roku nospiedumus.
Šoreiz Jānim krāsošana padevās tīri labi – viņš droši bāza visu roku pirkstiņkrāsu bundžā un naski ķeksēja ārā visu krāsu, kas tur vien bija, lika to uz papīra loksnes un izsmērēja. Kārlis arī pa to laiku piepalīdzēja gan izsmērēdams krāsu ar roku, gan arī pabradājot ar kājām vispirms pa krāsu, pēc tam pa papīra lapām.
Jau pēc dažām minūtēm man bija skaidrs, ka šis process ir jābeidz pēc iespējas ātrāk, lai mums nebūtu jātaisa kapitālais remonts visā dzīvoklī. Paķēru Kārli un devāmies uz vannas istabu mazgāties. Kamēr mazgāju Kārli, tikmēr Jānis palika darboties ar krāsām. Nomazgājis Kārli atgriezos viesistabā un sapratu, ka tuvākās 10-15 minūtes varētu būt gana jautras – Jānis pa šo laiku bija ne tik vien izsmērējis visu zilo krāsu pa grīdu/papīru/savām kājām, bet arī mēģinājis krāsu nogaršot, par ko uz viņa sejas liecināja nodevīga izliekta līnija un krāsas pleķis uz deguna. Te nu bija skaidrs – ja es tagad iešu mazgāt Jāni, bet Kārli atstāšu uz brīvām kājām, tad varēšu pēc pāris minūtēm atkal mazgāt Kārli.
Ieliku Jāni vannā, lai viņš spēlējas ar tekošo ūdeni un tikmēr ķēru un grābu visas sakrāsotās lapas un veikli mazgāju grīdu, sienas, virtuves iekārtu, paklāju un visu pārējo ar krāsu noziesto, lai Kārlis tam netiktu klāt. Pēc tam jau centos nomazgāt Jāni, kas arī visai veiksmīgi izdevās. Viens no lielajiem pirkstiņkrāsu labumiem ir tas, ka tās ļoti labi šķīst ūdenī un ir ļoti viegli nomazgājamas no visām virsmām. Ražotāji laikam par šādām situācijām jau ir padomājuši. Lai arī sākotnēji biju plānojis tikt tikai pie puiku roku nospiedumiem, beigu beigās no savas ģimenes uzlīmējām uz gleznas arī puiku kāju nospiedumus.
Lai dāvana būtu vēl mazliet raibāka, uz tās salīmējām vēl bariņu ar bildēm un dažādiem citiem nieciņiem. Katrā ziņā likās, ka ar dāvanu mana mamma bija dikti apmierināta un tas ir pats galvenais :)
1. septembris
Posted on September 1, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pirmais septembris ir pirmā skolas diena skolniekiem, bet kā ar tiem, kas apmeklē bērnudārzu? Laikam jau arī viņi nes puķes. No rīta vedot puikas uz dārziņu izdomājām, ka viņi varētu apsveikt arī dārziņa audzinātājas. Piestājām pa ceļam Valdlaučos un iegādājāmies katram pa rudenīgam puķu pušķim. Tikuši līdz dārziņa durvīm, mēģinājām katram no viņiem iestutēt rokās pa puķu pušķim, lai viņi to pasniegtu audzinātājai. Pārāk labi gan tas neizdevās, taču tas nekas, galvenais ir apsveikt audzinātājas.
Lielākais pārsteigums mums patiesībā bija aizbraucot vakarā uz dārziņu pakaļ puikām. Pirms abu dēlu saņemšanas mums lika ielūkoties drēbju skapīšos. Atverot to durvis pretī lūkojās katrs no puikām uz savas bildes! Dārziņa audzinātājas bija pa dienu sarīkojušas kārtīgu fotosesiju visiem dārziņa audzēkņiem pat ar pārģērbšanos. Tā nu mūsu puikas ir tikuši arī pie kārtīgām zolīdām bildēm ar šlipsēm un vestēm. Jānim pat ir saķemmēti mati, bet Kārlim galvā cepurīte ar nadziņu.
Tā nu sanāk, ka dots pret dotu – mēs no rīta apsveicām audzinātājas, bet vakarā viņas sagādāja mums patīkamu pārsteigumu ar bērnu bildēm. Nezinu vai kaut kas līdzīgs notiek citos dārziņos, taču šis noteikti bija patīkams moments. Un .. cik nu manīju, tad mēs nebijām vienīgie sveicēji, jo blakus mūsu atnestajiem ziediem uz palodzes vāzē bija arī bariņš ar gladiolām.
Dārziņā sajauca bērnus :)
Posted on September 1, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušajā trešdienā aizbraucām vakarā uz dārziņu pakaļ puikām. Audzinātāja pastāstīja, ka Jānis mazliet slikti jūtoties un iespējams viņam esot temperatūra. Tā kā iepriekšējo nakti viņš arī bija slikti gulējis, tad domājām, ka varētu būt nedaudz apslimis. Atbraucām mājās, laidām puikas skriet pa māju un pēc kādām 10 minūtēm draudzene tā dīvaini jautā “klau, kopš kura laika Jānis ir garāks par Kārli?”. Tad nu sākām ieskatīties un secinājām, ka dārziņā mūsu puikas ir veiksmīgi sajaukti un patiesībā slikti juties Kārlis, nevis Jānis.
Ja jāsaka godīgi, tad es pat necerēju šādus jokus sagaidīt, jo man likās, ka audzinātājas jau ir labi iegaumējušas kurš no viņiem ir kurš. Izrādās, ka kļūdas tomēr gadās. Iemesls patiesībā ir gaužām vienkāršs – pusdienlaikā puikas uz gulēšanu tiek likti gulēt vienās autiņbiksītēs un pusdienlaikā (laikam) mainās arī audzinātājas. Tā nu laikam pie pamošanās vienkārši ir sajauktas drēbes un visu atlikušo dienas daļu puikas ir bijuši sajaukti.
Tā kā viss ir laimīgi atklājies un beidzies, tad par šādu starpgadījumu nemaz nebēdājam – tas ir kārtējais prieks dvīņu audzināšanā ;)