Otrais piegājiens Zoo
Posted on September 26, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pirmo reizi ar puikām zooloģiskajā dārzā bijām pavasarī, kad viņi tikko bija sākuši staigāt un pārsvarā vēl sēdēja ratos. Tad viss likās daudz maz vienkārši – puikas sēž ratos, staigājam pa zoo dārzu un atsevišķās vietās ļaujam puikām izkāpt no ratiem. Paši dzīvnieki bērniem interesēja visai maz, interesantākas likās zoo dārza rotaļu laukuma šūpoles. Šobrīd situācija ir pilnīgi izmainījusies – ratus mēs vairs līdzi nevadājam, jo ilgākais moments, kādu puikas nodzīvojas pa ratiem ir aptuveni 5 minūtes. Pēc tam seko niķošanās un prasīšanās ārā. Ja nu gadījumā nogurst kājiņas, tad nākas tētim vai mammai puikas nest.
Šorīt kamēr puikas ēda brokastis izgāju iznest miskasti un līdz veikalam, sapratu, ka ārā ir tīri labs laiks. Kad puikas bija paēduši dauzījāmies pa dzīvokli un te pēkšņi pie loga pamanīju, kā puikas reaģē uz aiz loga esošo baložu baru. Nez no kurienes man uzreiz nāca prātā doma, ka jābrauc uz zoo dārzu. Puikas varētu būt pietiekami paaugušies, lai sāktu skatīties arī pašus dzīvniekus. Turklāt pavisam drīz jau vairs nebūs nekādi labie laika apstākļi izklaidēm brīvā dabā.
Tā kā draudzene jutās nedaudz apslimusi, tad uz zoo dārzu devāmies trīs puišu kompānija – es un abi dēli. Bija, protams, tāds neliels uztraukums par to, kā viens tikšu galā ar abiem puikām, taču bija arī sava veida azarts pamēģināt, kā tad būs. Aizbraucām līdz zoo dārzam, novietojām auto zoo maksas stāvvietā un kamēr puikas vēl bija savos sēdekļos, gāju pirkt biļeti. Piegāju pie kases un teicu, ka man vajag vienu pieaugušā biļeti un stāvvietu mašīnai. Tā kā uz mani tā mazliet dīvaini paskatījās, tad nācās vien paskaidrot, ka esmu kopā ar puikām, kam vēl biļetes nav jāpērk. Devos atpakaļ uz mašīnu un tad jau cēlu puikas ārā, lai dotos pastaigā.
Jau pavisam netālu no stāvvietas pirmais bija flamingo aploks, kurā bija vesels bars ar rozīgi sarkanīgajiem putniem. Man par nelielu pārsteigumu izrādījās, ka puikas uzreiz ar sajūsmu pamanīja putnus. Pēc kādu 5 minūšu putnu vērošanas sāku mudināt puikas doties pie nākamajiem dzīvniekiem, taču velti. Tā vien likās, ka tālāk par flamingo nemaz arī netiksim. Putni bija tā iepatikušies, ka puikas ne pa kam nevarēja dabūt prom. Vēl pēc kādām 5 līdz 10 minūtēm tomēr tas izdevās. Tad nu mēģināju viņiem izrādīt roņus. Par laimi tie diezgan intensīvi peldējās, iznira, ienira, tāpēc puikas arī tos pamanīja. Pēc tam sekoja ponija, nīlzirgu, vāveru, Ungārijas stepju govs, žirafju, pāvu, ūpju, pūču, pīļu, briežu, kamieļu, nandu apmeklējums. Pašā noslēgumā devāmies arī uz lauku sētu, kurā puikas varēja arī aptaustīt tur esošo kazu un apskatīties uz aitām. Kad nu pašā noslēgumā puikas izdomāja papaijāt kazu, viņu sajūsma un spiedzieni bija tik skaļi, ka kaza veikli nozuda savā stūrītī, bet aitas pēkšņi atradās jau barotuves otrā pusē, kuru puikas vairs neredzēja.
Ar pašām pastaigām mums gāja visādi – bija gan brīži, kad puikas smiedamies skrēja pareizajā virzienā, bija arī brīži, kad man nācās viņus nest katru uz savas rokas. Pa ceļam tālumā pamanījām arī kādu citu ģimeni ar dvīņu puikām, kuri uz manu darbošanos ar abiem puikām pavadīja ar visai ieinteresētiem skatieniem un nelielu saprotošu smaidu sejā. Visā visumā tikām galā tīri veiksmīgi, pa zoo dārzu nodauzijāmies aptuveni pusotru stundu un kas pats svarīgākais – puikas tiešām ir sākuši pamanīt dzīvniekus un tos kārtīgi apskatīt. Pie ūpju būrīša pat viens no puikām man norādīja uz otru ūpi, kuru pats nemaz nebiju pamanījis. Kas vēl interesantāk – atbraucot mājās Jānis skatījās arī kādu no savām zvēru grāmatiņām un tā vien likās, ka viņš tajā mēģina atpazīt pa dienu redzētos zvērus – gan žirafes, gan aitas un citus zoo dārza zvērus.
Izskatās, ka nākamajā reizē, kad dosimies uz zoo dārzu, šī izklaide jau būs pavisam jautra.