Ejam čučēt!
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Gulētiešana līdzīgi kā vannošanās arī ir viena no lietām, kas puikām ir mainījusies vienā un otrā virzienā līdz nepazīšanai. Sākumā kā jau visiem bērniem īpaši pat nebija jāpiestrādā pie iemigšanas – puikas vakarā smuki paēda un tad devās nakts mierā. Bieži vien pirmajos mēnešos puikas pat gulēja gandrīz pilnas naktis – cēlās vien ap kādiem četriem naktī, bet citas reizes pat vēl vēlāk.
Nedaudz vēlāk nāca posms, kurā puikas gulēt nolikt bija tuvu neiespējamajam – nācās visādi aijāt, dziedāt, šūpināt, nēsāt, darīt praktiski visu ko vien var iedomāties, lai tikai dabūtu puikas gulēt. Ir bijušas pat reizes, kad izmisumā esmu vizinājis vienu vai abus puikas ar mašīnu, kamēr viņi aizmieg. Pēc tam sekoja atelpas brīdis – puikām varēja mierīgi iedot piena maisījuma pudeli, viņi to izēda un mierīgi aizmiga. Vēl nedaudz paaugoties šādi ar viņiem vairs nevarēja tikt galā – ja viņus atstāja istabā vienus pašus, tad sākās niķošanās līdz pat histērijai. Tā nu kopš tā laika par viņu gulētiešanu nākas atkal mazliet pacīnīties.
Šobrīd mūsu gulētiešanas rituāls ir izvērties par sarunām aptuveni pus stundas garumā. Kamēr puikas vēl uzēd savu vakara piena maisījuma devu, tikmēr es mazliet piekārtoju istabu, izslēdzu gaismu un runājos ar puikām. Kad maisījums ir apēsts, tad atkarībā no noguruma pakāpes vai nu puikas sāk vienkārši grozīties un iekārtoties gultā, vai arī sākas kaut kāda dauzīšanās pa gultām. Interesanti ir tas, ka līdz ar šādām aptuveni pus stundu garām sarunām ik vakaru puikas bija lieliski iemācījušies vārda “čučēt” nozīmi vēl stipri pirms visiem citiem vārdiem. Ja puikas stāvēja kājās gultiņās un ālējās, man atlika vien pieiet pie gultiņas un pateikt vārdu “čučēt” un puikas burtiski momentāni no vertikālā stāvokļa nogāzās horizontālā stāvoklī un tēloja, ka guļ. Kamēr es dodos pie otras gultiņas atkārtot triku ar “čučēt”, tikmēr, protams, pirmais no bērniem atkal ir piecēlies kājās un gaida, kad nākšu pie viņa atpakaļ.
Šobrīd gan vairs vārdam “čučēt” nav tāda efekta, tagad puikām dikti patīk, ja pienāku pie viņu gultiņām un pabužinu vai nu muguru, vai vēderu (atkarībā kas nu ir pavērsts uz augšu). Te, protams, atkal sanāk skraidīt no vienas gultiņas pie otras, jo puikām muguras vajag bužināt reizē. Jānim ir arī kāds dikti jauks ieradums – ja nu ilgāku laiku viņam neizdodas aizmigt, tad kādā no reizēm, kad viņš ir piecēlies kājās gultiņā un esmu blakus, viņš mīļi jo mīļi pieliecas klāt, apskauj mani un sabučo, kā nu viņam tas izdodas. Pēc tam atkal nogāžas no vertikālā stāvokļa guļus un mēģina iemigt.
Interesanti ir arī tas, ka puikām pavisam maziem esot bijām nopirkuši lupatu mantiņas – Kārlim vardīti, Jānim zaķīti. Kārlis visai agri sāka mest savu vardi ārā no gultas, kamēr Jānis vēl šobrīd jau kādu gandrīz gadu vēlāk katru vakaru gultā mazliet paspēlējas ar savu zaķīti.
Es ar zināmām šausmām gaidu to brīdi, kad puikām būs jāsāk lasīt pasakas. Nesen esot ciemos pie draudzenes māsas ģimenes labprātīgi piekritu nolikt gulēt viņas vecāko (apmēram 3 gadus veco) meitu, palasot pasaku. Meitiņa izvēlējās grāmatiņu, ielīda gultiņā, izvēlējās pasaciņu. Īkstīti. Es lasīju šo pasaku un brīnījos, kā pēc tādām šausmām vispār bērns naktī var mierīgi gulēt. “Bērni bada dēļ devās uz mežu”, “milzis dzinās pakaļ un gribēja apēst”, utt. Pie pietiekami labi attīstītas iztēles šie teksti tīri labi derētu kārtīgai šausmu filmai, nevis pasakai pirms gulētiešanas. Lai nu kā, izlasīju pasaciņu un meitiņa mierīgi aizgāja pati gulēt – izrādījās vienkāršāk, nekā es biju domājis. Var jau būt, ka vienkārši pieaugušie pārāk daudz iztēlojas un bērni to uztver pavisam savādāk.