Archive for July, 2011
Atvaļinājums ar bērniem – izklaide pa Latviju. 1. daļa
Posted on July 22, 2011, under Ikdienas pieraksti.
Šogad mums dažādu apstākļu sakritību dēļ neizdevās aizbraukt ciemos pie draudzenes māsas uz Nīderlandi, tad nu paņēmu atvaļinājumu laikā, kad viņa ar savu ģimeni ciemojas Latvijā. Lielākās atrakcijas un izklaides protams ir mūsu puikām (3 gadi), kas beidzot var satikt savu mazo brālēnu (2 gadi) un lielo māsīcu (5 gadi).
Kādu nedēļu pirms atvaļinājuma sāku meklēt mūsu bērnu vecumam atbilstošas vietas, kuras apmeklēt atvaļinājuma laikā. Diemžēl izklaides iespējas tieši 3 gadus veciem bērniem ir visai pagrūti atrast. Uzdevu arī jautājumu mammamuntetiem.lv forumā, taču cerēto ieteikumu vietā saņēmu vien pāris “paldies par info”.
Tā kā draudzenes māsa dzīvojas pa Ventspili, draudzenes vecāki dzīvo Kuldīgā, tad sākām ar tuvākās apkārtnes izklaidēm. Sagadījās, ka mans atvaļinājuma sākums sakrita ar Kuldīgas pilsētas svētkiem, kuru laikā bērni varēja piedalīties visvisādās atrakcijās. Tajā skaitā Annels piepūšamajās atrakcijās. Neskatoties uz lielo karstumu bērni pa atrakcijām nolēkāja turpat stundu. Tāpat bērniem tīri labi patika izskrieties pa Kuldīgas muzeja parku, kas pavisam nesen ir piedzīvojis būtiskas pārvērtības un tagad ir pārvērties par visai patīkamu pastaigu vietu. Visam pa vidu dodoties cauri Kuldīgai vajadzēja arī padarbināt visus iespējamos ūdens pumpjus un vēl visu, kas grozās un kustās.
1. diena
Sākot savu pirmo ekskursiju dienu Ventspilī devāmies uz jūru. Lai arī vējš bija visai paliels, ūdenī tomēr ielīdām un kādu krietnu brīdi arī puikas padauzījās un paspēlējās ar smiltīm. Priekš tik maziem bērniem gan Ventspils pludmale nav pārāk pateicīga, jo ūdens dziļums līdz pirmajam sēklim ir visai paliels un turklāt strauji kļūst visai dziļš (aptuveni 50cm, kas ir līdz viduklim aptuveni 3gadīgam bērnam) un puikām diez ko nepatika doma par to, ka jāiet dziļā ūdenī. Tā nu kārtīgi pa ūdeni izdzīvojās vien Jānis, Kārlis vairāk nodarbojās ar ūdens nešanu krastā izmantojot spēļu spainīti. Kādā brīdī arī mēģināju aiznest puikas līdz sēklim, taču tikpat ātri nācās viņus nest arī atpakaļ. Kamēr visi bērni dzīvojās pa krasta smiltīm, pats paspēju pāris reizes izpeldēt kādus līkumus.
Viena no lietām, kas parasti sagādā problēmas – dabūt prom bērnus no kādas vienas aktivitātes uz nākamo. Ar peldēšanos tas ir īpaši izteikti, jo bērniem ir lieliskas iespējas nosmērēties smiltīs, lai vecākiem viņi atkal būtu jāmazgā tīri pirms saģērbšanas. Šoreiz par laimi mums viss izdevās bez aizķeršanās, lai gan pludmalē ierīkotās dušas bija visai neparocīgas lielā vēja dēļ un tādēļ, ka mūsu puikām ārkārtīgi nepatīk, ka viņiem līst ūdens uz galvas (pie šī punkta vēl atgriezīsimies akvaparkā).
Pēc pludmales apmeklējuma devāmies uz Bērnu pilsētiņu. Tur gan liela daļa atrakciju bija paredzētas lielākiem bērniem, taču mūžīgā vērtība – šūpoles – tur bija pietiekamā skaitā, lai visi bērni varētu izšūpoties. Pie tam gan parastās šūpoles, gan dažādi kustīgi zvēri, gan iekārtas riepas. Visam pa vidu arī raganas māja kokā, no kuras beigu beigās visi bērni laikam devās prom mazliet sabijušies (liekas, ka mazliet pārcentos ar saviem stāstiem par raganām).
Pēc Bērnu pilsētas apmeklējuma devāmies pie draudzenes māsas uz mājām, kur likām bērnus gulēt diendusu. Patiesībā diendusa ir viens no svarīgākajiem ceļošanas plānošanas elementiem. Ja gribat izbaudīt ceļojumu, tad noteikti ir jāieplāno, kur un kā liksiet bērnus gulēt diendusu, lai nebūtu jācīnās ar bērnu niķiem.
2. diena
Otro dienu pavadījām Kuldīgā, aizbraucām arī uz laukiem, kur visi bērni vienojās kopīgā makšķerēšanas tūrē. Laukos esošajā dīķī ir bariem mazu un mazliet izbadējušos zivtiņu, kas ir gatavas ķerties teju uz plika āķa. Bērniem mainot makšķeres un vecākiem palīdzot iemest ēsmu pareizajās vietās, visai īsā laikā ar mūsu puikām dzimšanas dienā uzdāvinātajām makšķerēm tika saķertas 27 gab zivis. Pēc tam viss saķertais loms draudzīgi tika palaists atpakaļ dīķī, lai paaugas. Interesanti, ka makšķerēšana šajā vecumā ne tuvu nav tikai puišu izklaide. Otra jautrība, protams ir jau noķertās spainī esošās zivis, kas visu laiku tiek atkārtoti ķertas ar rokām, kam tiek pienesti tārpiņi un kukainīši pa taisno uz spaini. Ja vien blakus būtu mamma, tad viņai noteikti nāktos mukt, jo vismaz bērniem viņa ir iestāstījusi, ka viņai ir bail no zivīm un tā ir kā zaļā gaisma puiku skrējienam ar zivīm pakaļ mammai.
Pēc pusdienlaika gulēšanas padzīvojāmies turpat pa piemājas smilškasti un šūpolēm. Beidzot man arī radās sajūta, ka puikas ir spējīgi kādā vietā uzturēties ilgāk par 20 minūtēm un neprasa visu laiku doties tālāk. Tā vietā man radās sajūta, ka viņi ir spējīgi šūpoties pat stundu no vietas, lai tikai sava vieta šūpolēs nebūtu jādod kādam citam bērnam, kas izmisīgi gaida savu rindu.
3. diena
Bijām nolēmuši doties uz Ventspils akvaparku. Izrādījās, ka Ventspils informācijas avīzē redaktori bija aizmirsuši pierakstīt, ka iekštelpu akvaparks (kurā esot vairāk izklaižu tieši maziem bērniem) nestrādā no 1. jūlija līdz 15. augustam. Aizbraucām, paskatījāmies un devāmies uz brīvdabas akvaparku. Iepriekš ar puikām akvaparkā nebijām bijuši, tāpēc arī īsti nebija nojausmas, ko tieši ar viņiem varam tur darīt un ko ne. Mierīgi devāmies iekšā un atradām mazākajiem bērniem paredzēto zonu. Dziļums no 30 līdz 50cm ar pakāpieniem.
Mūsu puikām vislabāk patika 30cm dziļums, iespēja ielīst bērnu kuģī, pastūrēt. Diemžēl vardes šļūcamais kalniņš bija aprīkots ar strūklaku, kas pirms nobraukšanas nolej bērnus no galvas līdz kājām ar ūdeni. Kā jau iepriekš rakstīju, tad mūsu bērniem pret to ir mērena alerģija, kā rezultātā šī atrakcija mums gāja secen. Vēl vairāk – Kārlim pirmā pieredze sanāca pat šoka terapijas veidā, jo brīdī, kad viņš kāpa uz kalniņa ūdens nelija, bet sāka līt tad, kad viņš jau bija apsēdies un gatavs braukt, kā rezultātā krietni pārbijās un vairs atrakcijās neielaidās.
Puikām tīri labi patika pasēdēt burbuļvannā un iespēja pašļakstīties ar ūdens strūklu, kas nāk no astoņkāja kājām. Mēģināju arī ar puikām nobraukt pa kādu lielo trubu, taču tā nebija pārāk laba doma – pēc trubas beigām esošais 1.2m dziļais ūdens tomēr bija pārāk dziļš, lai varētu veiksmīgi pats iekrist ūdenī un vēl noturēt bērnu virs ūdens. Ar Jāni brīnumainā kārtā man tas izdevās, taču pašam bija mērens diskomforts un secināju, ka tā galīgi nav laba doma.
Pēc akvaparka apmeklējuma devāmies uz Renķa dārzu, kur bērni atkal krietni izskrējās, kamēr tikām apkārt dārzam un apskatījām visus iespējamos apskates objektus – milzu zābaku, cepuri, kamolu, pogas, dažādus mušveidīgos, lielās šūpoles, aitas un vēl bariņu citu zvēru. Pēc dārza apmeklējuma atkal devāmies diendusā turpat netālu esošajā mājā.
Pēc izgulēšanās devāmies atpakaļ uz Kuldīgu, kur pēc neilgas atelpas devāmies vakara velo braucienā ar bērniem. Interesanti, ka viņi pie katra pamanītā gliemeža kāpa nost no divriteņiem un lika tos zālītē, lai kāds gadījumā neuzkāpj tiem virsū. Īpašu sajūsmu izsauca mazie gliemezīši jeb gliemežu bērniņi.
4. diena
Lai arī bijām norunājuši doties no Kuldīgas uz Tērvetes dabas parku jau no paša agra rīta, tomēr radās kaut kādas nobīdes ar māsīcas un brālēna gaidīšanu. Tāpēc iesākumā devāmies nelielā izbraucienā uz laukiem, kur dīķī puikas saķēra kaķim pāris brokastu zivis, kuras ar lielu prieku viņš arī notiesāja. Tad jau no Ventspils bija ieradusies māsīca ar brālēnu un varējām visai kuplā skaitā startēt uz Tērveti.
Kārtējo reizi maršruts un ceļā došanās laiks bija pieskaņots mūsu bērnu gulēšanas režīmam. Kārlis aizmiga jau pavisam īsi pēc došanās ceļā, Jānim gāja mazliet grūtāk un viņš aizmiga tikai neilgi pēc Saldus.
Tērvetē ieradāmies īsi pēc pulksten diviem dienā un ap pustrijiem devāmies iekšā parkā. Sākotnēji devāmies uz Rūķīšu mežu, kas mums kā šāda paša uzvārda nēsātājiem bija īpaši mīļš. Pa ceļam satikām arī Rūķu mammu, kas mūs pacienāja ar pankūkām un ievārījumu. Tālāk devāmies iekšā visās iespējamās rūķu mājās, kas mūsu bērnu vecumam bija izcili piemērotas. Viņi tika iekšā visur, es vien iemēģināju ielīst zemes rūķu mājā, kurā knapi tiku iekšā pa vienu galu un sapratu, ka izklaides šajā parkā ir domātas praktiski tikai pašiem mazākajiem apmeklētājiem :).
Interesantākais apmeklējot parku tieši 3 gadu vecumā ir bezgalīgās iespējas skaidrot bērnam par visiem procesiem, stāstīt bērniem pasakas un izglītot bērnus. Rūķīšu mežā nu jau ir saradušās daudz un dažādas amatu sētas, kurās katrā ir špikeris pieaugušajiem, kas tieši bērnam jāizstāsta. Tā nu varēju puikām izstāstīt gan par namdara, gan dzirnavnieka, gan kokzāģētāja, gan citiem amatiem. Ar katru jaunu atrakciju parkā arvien vairāk pārliecinājos, ka šis parks ir domāts tieši bērniem šajā vecumā. Biju vienkārši stāvā sajūsmā par bērnu prieku.
Pēc Rūķīšu meža devāmies uz Pasaku mežu, taču ņemot vērā mūsu visai vēlo ierašanos parkā, Pasaku mežā bijām jau krietni pavēlu, tāpēc nemaz nemēģinājām tikt līdz Sīkstulim, kas parkā esot tikai līdz plkst 17:00, bet no Raganas bija palikusi tikai kvēlojošu ogļu čupiņa. Tā nu devāmies apskatīt gan tukšo Velna vasarnīcu, gan tukšo Raganas māju.
Interesanti, ka Kārlis bija tik ļoti satraucies par visiem tēliem, ka baidījās iet iekšā Velna vasarnīcā, sauca, lai mēs visi nākam ātri ārā. Negribēja iet arī Raganas mājā, bet ieraugot Vilkaču būdu grasījās par visām varēm mukt prom. Nācās vien skaidrot nabadziņam, ka šie ir labie tēli (te patiesībā arī noderēja špikeris pie Raganas mājas, kurā bija rakstīts, ka raganas palīdzot atrast mežā pazudušus bērnus).
Beigu beigās devāmies atpakaļ uz mašīnu vēl pa ceļam otro reizi iestiprinoties ar līdzi paņemtajiem našķiem un ūdeni. Pa visu pastaigu laiku puikas paņēmu rokās tikai pašā ceļa galā kādus pēdējos 100 metrus. Visu pārējo laiku viņi vai nu skrēja (šodien bija ap +31C) vai arī piedalījās kādās atrakcijās lienot vai kāpjot. Es joprojām nesaprotu kā viņi to spēj izturēt un kur ņem savu enerģiju.
Dodoties cauri visām takām ik pa brīdim manījām cauri parkam braucošu vilcienu. Tā kā Raganu silā mazliet apmaldījāmies, tad arī neatradām pēdējo vilcieniņa pieturu. Lai bērni nebūtu piekrāpti ar vilcienu, ar šoferi aprunājoties izlēmām, ka izbrauksim nelielu aplīti ap Rūķīšu mežu. Pasākuma noslēgumā vēl paēdām kārtīgas vakariņas informācijas centra kafejnīcā.
Atpakaļceļā uz Rīgu visu laiku runājos ar puikām, lai viņi neaizmigtu un varētu kārtīgi iet gulēt jau savās gultās. Sarunu gaitā ar Kārli tikām tik tālu, ka viņš bija gatavs doties atpakaļ un kāpt iekšā gan Velna vasarnīcā, gan Raganas mājā. Tad jau miegs būs mierīgs un sapnīši saldi :)
Šobrīd viennozīmīgi ir skaidrs, ka, ja jūsu 3gadnieks nav bijis Tērvetē, jums turp ir jābrauc pēc iespējas ātrāk. Lieliska ģimenes izklaide.
Priekšā vēl bariņš ar plānotiem interesantiem pasākumiem, turpinājums sekos.