Archive for 'atmiņas'
Grūtnieču iegribu apmierināšana
Posted on February 11, 2009, under atmiņas.
Diezgan izplatīti ir stereotipi par to, ka grūtniecēm bieži vien sakārojas ko tādu ēdamu, ko tā īsti nemaz nevar dabūt uzreiz. Teiksim, ir dzirdēti nostāsti par to, kā pēkšņi trijos naktī sakārojas teiksim picu vai ko tādu un tad nu nabaga vīram ir jādodas tam pakaļ uz veikalu. Ja man kāds prasītu, kā mums ar to visu gāja, tad es teikšu, ka viegli (ja neskaita “atnes lūdzu no virtuves x”, “padod lūdzu y”). Draudzenei nebija nekādu izteiktu iegribu attiecībā uz ēšanu, ja neskaita vienu epizodi. Kas pats trakākais – tajā vienīgajā epizodē, kuru atceros, es šo viņas iegribu tā arī neapmierināju.
Tātad, par pašu epizodi. Tā kā draudzene jau bija aizgājusi dekrētā, tad uz darbu braucu tā agrāk, kamēr viņa vēl no rīta gulēja. Attiecīgi varēju čakli pastrādāt un agrāk doties mājup. Ap pusdienlaiku piezvana draudzene un saka, ka viņa gribot frī kartupeļus ar liellopu gaļas strogonovu no Ģertrūdes ielas Lido. Tā kā strādāju turpat netālu, tad nekur īpaši tālu arī man nebūtu jābrauc. Lai nu kā tur arī būtu, atbildēju, ka skatīšos ko varu darīt lietas labā. Tā nu nostrādāju savu darba dienu līdz galam, padomāju, ka tur parasti ir pagrūti ar auto novietošanu un devos mājās, lai pats pagatavotu vakariņas gan sev gan draudzenei. Pārrados mājās un tikai tad sapratu, kādu kļūdu esmu izdarījis – izrādās šie nabaga frī kartupelīši un liellopu gaļas strogonovs ir gaidīti visu dienu un jau domās pat apēsti. Šo sašutumu laikam tā īsti pat nav iespējams aizmirst :).
Kāpēc es to visu rakstu? Patiesībā lielāka trauma no tā visa ir man pašam, nevis draudzenei. Dažas dienas atpakaļ viņa pa telefonu runāja ar kādu no savām draudzenēm, kas tagad ir gaidīšanas laikā. Tad nu viņa pa telefonu centās iestāstīt, ka viņai pa visu grūtniecības laiku neesot bijušas nekādas īpašās iegribas attiecībā uz ēdienu. Un tad nu man kā zibens no skaidrām debesīm acu priekšā nozibēja viņas izmisušais skatiens tajā vienīgajā reizē, kad es neatvedu frī kartupelīšus. Tā kā ja vien nav vēlme pēc tam mocīties pašam ar pārmetumiem sev, tomēr labāk apmierināt iegribas, jo .. iespējams, ka tā būs vienīgā reize kad kaut kas tiks prasīts :).
Dzemdības
Var jau būt, ka ir par vēlu par dzemdībām rakstīt tad, kad puikas ir nosvinējuši savu 4 mēnešu jubileju, taču es tomēr mēģināšu.
Laikā, kad gājām pie savas iepriekšējās ginekoloģes visu laiku gaidījām to brīdi, kad viņa pateiks, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē. Tā kā draudzenei ir diezgan slikta redze, tad bija aizdomas, ka parastas dzemdības tiks aizliegtas tieši redzes problēmu dēļ. Tad nu tikām nosūtīti pie acu ārsta, kas tādu konkrētu atbildi arī nedeva – viņam iebildumu neesot. Būtībā visu grūtniecības laiku bijām vairāk vai mazāk neziņā, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē, tomēr vairāk sliecāmies uz domu, ka tās varētu būt normālas dzemdības.
Gāja laiks un sākām iet uz pirmsdzemdību lekcijām, kurās vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”. Kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrojās, tad katrs no cilvēkiem ar “piedalīšanos dzemdībās” saprot kaut ko citu. Vecmātes gadījumā par piedalīšanos dzemdībās tika nosaukta arī mana klātbūtne slimnīcā, jo redz esot tādas ģimenes, kurās vīrs sievu pavadot līdz dzemdību nama durvīm un pēc vairākām dienām pie durvīm arī sagaidot. To tad arī saucot par nepiedalīšanos dzemdībās. Tā nu fiksi fiksi izlaboju savu kļūdu un tomēr teicu, ka piedalīšos dzemdībās.
Lai kā tur arī nebūtu ar to piedalīšanos, lekciju klausīšanās laikā vēl bijām ar pilnu pārliecību, ka tās būs parastas dzemdības un neviens tiešā tekstā neteica, ka tas neesot prātīgi un labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Iespējams, ka tas ir kaut kāds aizliegums, kas liedz ārstiem dot šādus padomus, taču līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu. Būtībā ja runājam par ķeizargriezienu un dvīņiem, tad tas ir jaunās māmiņas brīva izvēle un par to nav papildus jāmaksā, kā tas ir viena bērna gadījumā.
Tuvojās laiks un arvien biežāk mūsu ginekoloģe uzdeva uzvedinošus jautājumus, vai draudzene gatavojas dzemdēt pati. Devāmies arī vizītē pie ārstes, kuru ieteica mūsu ginekoloģe un tur sagaidījām tieši tādus pašus uzvedinošus jautājumus. Visbeidzot es pat īsti nezinu kādu iemeslu dēļ draudzne nolēma, ka tomēr labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Pēc šīs izvēles izdarīšanas gan Jūrmalas slimnīcas ārstes, gan mūsu ginekoloģes sejā atplauka smaidi un sarunas jau virzījās konkrētu datumu virzienā. Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu. Būtībā šo izvēli izdarījām praktiski tikai kādā 36. grūtniecības nedēļā, kad bijām jau sagaidījuši to kritisko datumu, pēc kura varējām laist pasaulē mazos mūsu izvēlētā vietā, nevis Stradiņos.
Kārtējā vizītē pie ārstes Jūrmalas slimnīcā mums tika piedāvāti divi datumi – 22. maijs un 28. maijs. Te nu kā topošie vecāki sajutāmies mazliet dīvaini – kā gan tas ir, ka tu izvēlies, kurā datumā tavi bērni svinēs dzimšanas dienu visu atlikušo mūžu. Tā kā bija sajūta, ka kuru katru dienu bērni varētu pieteikties, ķeizargrieziena datumu nolikām uz 22. maiju, kas bija jau pēc dažām dienām.
21. maija pēcpusdienā ieradāmies Jūrmalas slimnīcā, tur mūsu mazajiem pamērīja sirds toņus, topošajai māmiņai dzemdes kontrakcijas. Pēc ārstu teiktā, ja arī mēs nebūtu izšķīrušies ar 22. maiju kā bērnu dzimšanas dienu, tad visticamāk, ka viņi līdz 28. maijam būtu jau paši pieteikušies. Tad sekoja saruna ar anesteziologu, kuram tika pasniegta viņam diezgan draudīga informācija – draudzenei ir bijusi alerģija uz lidokaīnu (zobārstniecībā izmantots anestēzijas līdzeklis, uz kura bāzes ir veidoti arī dzemdībās izmantotie anestēzijas līdzekļi). Anesteziologs vien noteica, ka skatīsies ko var darīt lietas labā un teica, ka viss būs kārtībā.
Tad nu mūs ievietoja salīdzinoši nelielā palātā, jo mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta vēl nebija atbrīvota. Draudzenei vakarā pirms gulētiešanas lika iedzert kaut kādas zāles, kuru iedarbību neviens tā īsti nepaskaidroja, taču mums ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds nomierinošs līdzeklis, lai draudzene varētu pa nakti pagulēt, atpūsties un pārāk nesatraukties.
22. maija rīts. Plkst 5 vai 6 no rīta, pie sāniem baksta draudzene, ka viņa vairs nevarot pagulēt. Tad nu nekas cits neatlika, kā arī man mosties un parunāties ar viņu. Sākot no kādiem plkst 7 vai 8 pie mums ik pa laikam ienāca kāds pozitīvi noskaņots slimnīcas darbinieks, apvaicājās šo to vai vienkārši nodeva kādas instrukcijas. Kaut kur ap plkst 9 atnāca mūsu ārste un aicināja draudzeni līdzi uz operāciju zāli. Bijām ar draudzeni runājuši par manu piedalīšanos dzemdībās un bijām vienisprātis, ka ķeizargrieziena laikā mana līdzdalība varētu būt vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā kā operācijās līdz šim neesmu piedalījies, tad nevar zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes. Tā nu paliku palātā un gaidīju. Liekas, ka laiks bija apstājies, ik pa kārtīgam brīdim skatījos pulkstenī, taču pagājusi bija tikai viena vai divas minūtes.
Trakākais ir tas, ka dzemdību nodaļā jau raudošu bērnu netrūkst un tad nu tu tur palātā gaidi un domā, vai tie bērni, kas raud ir vienkārši blakus istabiņās vai koridorī. Vai tie ir jau senāk dzimušie, vai tie varētu būt tavi. Es pat neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad sadzirdēju, ka atkal raud kādi mazuļi, taču šoreiz tā skaņa bija savādāka – tāda, kas tuvojas. Tad nu man bija skaidrs, ka pie manis tiek nesti mūsu dēli. Te nu atveras palātas durvis, ienāk divas māsiņas un saka, ka pirmais esot Kārlis, bet otrais Jānis. Fiksi un ātri iestutē man abus rokās un apsveic mani. Pēc kādām pāris minūtēm jau palīdz abus mazos novietot uz gultas un aicina līdzi palīdzēt draudzeni nocelt no operāciju galda.
Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man. Pirms draudzenes nocelšanas no galda vēl paspēju viņai iedot buču, vēlāk, kad savā starpā pārrunājām dzemdību norisi, viņa atzina, ka tas esot bijis patīkams un mīļš pārsteigums. Tā kā sanāk, ka savā veidā tomēr dzemdībās esmu piedalījies :).
Kad bijām ieradušies savā palātā, māsiņas izģērba mazuļus un uzlika uz krūtīm vienu draudzenei, bet otru man. Tā nu mēs tur labu laiciņu gulējām un izbaudījām miesas kontaktu ar mazuļiem, ik pa laikam tos pamainot. Tagad es sapratu, ka dvīņi – tā ir milzīga laime tieši jaunajam tētim. Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim. Vēlāk atnāca māsiņas, saģērba mazos un mēģināja pirmās reizes likt viņus pie krūts. Nekas īpaši prātīgs gan neizdevās, taču galvenais jau ir sākt mēģināt.
Vakara pusē bija atbrīvojusies mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta, kas bija apmēram 3 reizes lielāka par pašreizējo palātu. Tad nu māsiņas draudzenei teica – nu ko, lai tiktu uz jūsu palātu, būs vien jāceļas. Tad nu draudzenei palīdzēja dušā nedaudz apmazgāties, uzsēdināja uz parasta biroja krēsla un aizvizināja līdz jaunajai palātai. Ja tagad es tā domāju, kā mēs būtu nodzīvojuši 5 dienas tik mazā palātā ar diviem mazajiem, tad man liekas, ka jau pēc pāris dienām mēs būtu tikuši pie klaustrofobijas, vai vienkārši nositušies kāpjot pāri savām mantām. Mājas stacionāra palāta ir pielīdzināma gandrīz vienistabas dzīvoklim bez virtuves – ir gan kārtīga divguļamā gulta, gan atpūtas krēsli, gan vieta, kur novietot drēbes un citas mantas, gan ledusskapis, gan arī kārtīga duša un tualete. Savu izvēli par mājas stacionāra palātu ne mirkli nenožēlojām.
Tagad pārrunājot savu dzemdību gaitu ar vairākiem cilvēkiem un ārstiem, visi kā viens atzīst, ka dvīņu gadījumā ķeizargrieziens ir pareizā izvēle. Tu nekad nevari zināt, kurš no mazuļiem gribēs dzimt pirmais, vai kāds nebūs sapinies otra nabas saitē, vai māmiņai pietiks spēka pietiekami ātri piedzemdēt abus mazos. Būtībā risku skaits ir milzīgs. Turklāt ja tās vēl ir pirmās dzemdības, tad riski ir vēl jo lielāki. Tā kā mūsu mazuļi jau ultrasonogrāfijās parādīja, ka būs pietiekami lieli, tad parastas dzemdības varētu būt pat ļoti grūtas. Pēc dzemdībām pat mums bija tāda sava veida atrakcija – salīdzināt savus puikas ar tiem bērniem, kas ir dzimuši pa vienam. Mums sanāca tā, ka lielākā daļa no pa vienam dzimušajiem bērniem bija mazāki par katru no mūsu puikām.
Dzemdību vietas izvēle
Viena no lietām, kas topošajiem vecākiem ir jāizvēlas – vieta, kur gaidāmais mazulis vai mazuļi nāks pasaulē. Katrai no iespējamām vietām ir savi baisie un veiksmes stāsti. Par katru vietu varēs saklausīt gan nejēdzīgus šausmu stāstus, gan atsauksmes par vislieliskāko iespējamo personālu. Vismaz tāds iespaids mums radās tad, kad domājām, kurā vietā tad taisāmies sagaidīt savus mazuļus.
Mūsu gadījumā gan izvēle bija tāda nedaudz ierobežota – dvīņi mēdz pieteikties ātrāk un gadījumā, ja tas notiek līdz 35. grūtniecības nedēļai, tad vienīgā iespēja ir P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tā kā dažus mēnešus pirms mūsu puiku pasaulē nākšanai tieši stradiņos kādai paziņai bija bijusi maigi izsakoties ļoti švaka attieksme dzemdību laikā, tad dikti cerējām, ka puikas pieteiksies tikai pēc 35. nedēļas un varēsim iztikt bez šīs slimnīcas palīdzības.
Būtībā nekādu īpašu kritēriju dzemdību vietas izvēlei nebija – galvenais lai tā būtu pietiekami tuvu mājām, lai vajadzības gadījumā varētu paspēt saprātīgā laikā aizbraukt un galvenais lai mums būtu pietiekami liela palāta ar saprātīgu komfortu. Ņemot vērā, ka mums būs divi puikas, parastajās mazajās palātās ietilpt visiem būtu pagrūti. Jā, vēlviens kritērijs bija tas, ka arī es gribēju dzīvot klāt topošajai māmiņai un abiem puikām. Ņemot vērā paziņu atsauksmes, izvēlējāmies Jūrmalas slimnīcu. Tā kā sākotnēji bijām domājuši, ka puikas nāks pasaulē bez ķeizargrieziena palīdzības, tad bijām pat noslēguši līgumu par dzemdībām mājas stacionārā, jeb dzemdībām paaugstināta komforta palātā. Tā kā pēdējā brīdī domas mainījās un izvēlējāmies tomēr ķeizargriezienu, tad arī no dzemdībām mājas stacionārā nebija nekādas jēgas. Tā vietā vienkārši izmantojām šim mērķim paredzēto lielo palātu. Un labi vien, ka tā. Zinot cik citas palātas ir mazas, mēs vienkārši tur visi kāptu viens otram uz galvas. Ja vēl ir tikai viens mazulis, tad varbūt nav tik traki, taču ar diviem parastās palātas, mūsuprāt, bija par mazu.
Ja tagad atskatāmies uz pašām dzemdībām un Jūrmalas slimnīcā pavadīto laiku, tad jāsaka, ka patiesībā neko vairāk arī nemaz nevar vēlēties – gan personāla attieksme, gan mūsu aprūpe bija vienkārši lieliska. Sākot jau ar izpalīdzīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca mums talkā un mācīja, kā iemācīt bērniem satvert mātes krūti, gan fizioterapeitei, kas pamācīja, kā pareizāk darboties un vingrot ar mazajiem. Visam skaistu punktu pielika kāda sanitāre, kas, pamanījusi, ka mūsu apsveicēju dāvātās rozes ir nolaidušas galvas, aiznesa tās atkopties un pēc brīža atnesa jau visas atkal ar stalti paceltām galvām.
Lai arī izvēlējāmies maksāt par paaugstināta komforta palātu un līgumu ar ārstu, mēs savu izvēli neesam ne mirkli nožēlojuši, jo savās svarīgākajās dienās esam saņēmuši vislabāko aprūpi un tas ir pats galvenais.
Mums, lūdzu, visu pa divi!
Līdzi dubultajam priekam par dvīņu piedzimšanu, nāk arī dubultās rūpes ar visa vajadzīgā iegādāšanu. Īsti nezinu, vai tā bija kāda māņticība vai kas cits, taču visu vajadzīgo centāmies nevest mājās līdz pat bērnu piedzimšanai. Vienā veikalā rezervējām bērnu ratus, citā bērnu auto sēdeklīšus, vēl citā gultiņas, kumodi un citus gultas piederumus.
Interesantākais visā iepirkšanās procesā ir tas, ka bērnu veikalu pārdevējas ir ļoti atsaucīgas, līdzko uzzina, ka mums būs dvīņi. Man liekas, ka pilnīgi visos veikalos, kuros pirkām gultiņas, kumodi, bērnu ratus un visas pārējās nepieciešamās lielākās preces, pārdevējas kā standartu, pat bez vaicāšanas, piemēroja vismaz 10% atlaidi mūsu pirkumiem. Sīkums, taču patīkami.
Arī tad, kad vēlāk kādā no iepriekš apmeklētajiem veikaliem iegādājos bērniem pārvietojamo ceļojumu gultiņu, nācās pārdevējai kādu brīdi skaidrot, ka pagaidām iztikšu ar vienu gultiņu, jo mazie ārpus mājas tīri labi var nakti pārlaist arī vienā gultiņā. Izrādās, ka pat lielajā Rīgā mūs atceras kā dvīņu vecākus :).
Vēlviena nianse – gadījumā ja nu kāda pārdevēja neprotas un nedod atlaidi, tad var pus-pa-jokam viņai pajautāt, vai tad vairumā pērkot atlaides nedod. Diezgan bieži šādā nedaudz nekaunīgā veidā var tikt pie dažu procentu atlaides. Pie tam tas attiecas ne tikai uz bērnu precēm :)
Par barošanu ar krūti
Kad gājām obligātajos pirmsdzemdību kursos, ja vien šīs divas lekcijas tā var nosaukt, mums uzdeva, mūsuprāt, diezgan dīvainus jautājumus. Viens no tādiem bija “Vai jūs barosiet savus bērnus ar krūti?”. Pie tam šo jautājumu vairāk uzdeva man kā tēvam, nevis draudzenei kā mātei. Es pat nebiju aizdomājies līdz tādai niansei, ka kāds no tēviem varētu neļaut savu bērnu mātei barot viņus ar krūti. Pie tam kad savu neizpratni izrādījām vecmātei, viņa mums deva no savas pieredzes nu TĀDUS tēvu izskaidrojumus, ka, lai kaut ko tādu iedomātos ir vienkārši jābūt pilnīgi dīvainam. Tikpat dīvaini ja ne vēl dīvaināki bija atsevišķi pieminētie māšu izskaidrojumi, kāpēc viņas nebarošot savus bērnus ar krūti.
Mums gan kaut kā viss bija skaidrs jau no paša sākuma – cik vien ilgi izdosies, tik ilgi arī mēs savus abus mazuļus barosim ar krūti. Par to, ka draudzenei būs piens varējām pārliecināties jau sākot ar kādu padsmito grūtniecības nedēļu, kad sāka parādīties pirmās pirmpiena pazīmes. Būtībā mēs dzīvojām mērenās ilūzijās par šo procesu – bijām nez kāpēc iedomājušies, ka šis process ir ārkārtīgi vienkāršs, patīkams un visādi citādi viegls. Mūsu ilūzijas tika iznīcinātas jau dzemdību dienas vakarā, kad nu nekādi neizdevās piedabūt abus mazos pie krūts. Būtībā tā bija cīņa ne tikai dzemdību dienas vakarā bet pat praktiski visu laiku, ko pavadījām slimnīcā.
Ja pieņemam, ka bērns piedzimst kā balta lapa, tad pirmais vecāku uzdevums ir viņam iemācīt paņemt mātes krūti. Pie tā arī intensīvi strādājām. Tika izmēģinātas visvisādas pozas, lai pabarotu mazuļus. Kādā otrajā vai trešajā dienā draudzene savas krūtis bija nomainījusi pret Pamelas Andersones krūtīm, vismaz izmēra ziņā noteikti. Ja līdz tam brīdim bijām jau gandrīz iemanījušies piedabūt bērnus līdz ēšanai no krūts, tad te nu sākās nākamais etaps – tagad krūtis bija tik ļoti piebriedušas, ka bērni tās vienkārši nevarēja satvert. Tad nu nācās visādi mēģināt izlīdzēties – ieskaitot arī svaigu kāpostlapu komprešu likšanu uz krūtīm. Visticamāk, ka šo ierakstu vajadzētu rakstīt sievietei, jo es tiešām nespēju iedomāties, cik sāpīgs sākotnēji ir šis barošanas process, jo ne reizi vien bija tā, ka draudzenei burtiski asaras bira pār vaigiem no sāpēm. Būtībā visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mums bija divi mazie ēdāji. Ja ar vienu ēdāju katra krūts tiek nodarbināta vidēji reizi 4 stundās (pieņemot, ka mazie tiek baroti ik pa 2 stundām) tad dvīņu gadījumā krūts dabū atpūsties vien 2 stundas. Patiesībā šeit ir jāizsaka liels paldies Jūrmalas slimnīcas atsaucīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca talkā un pamācīja, kā labāk izvēlēties pozas barošanai, kā iemācīt bērnu satvert krūti, u.c.
Vēl šobrīd divus ar pusi mēnešus pēc dzemdībām mēs barojam mazuļus ar krūti. Diemžēl dažādu apstākļu sakritības dēļ neizdevās pilnībā nosargāt sākotnējo piena daudzumu, tāpēc tagad jau pāris nedēļas papildus mātes pienam mazajiem dodam arī piena maisījumu. Tagad mātes piens mazajiem pietiek 2 pilnas ēdienreizes un pārējās ēdienreizēs mazie vispirms izēd katrs savu krūti, bet pēc tam tiek pie maisījuma pudeles. Būtībā mazie pārtika tikai no mātes piena pilnus divus mēnešus un katru no mēnešiem veiksmīgi pieņēmās svarā par aptuveni 1kg.
Viena no interesantajām niansēm, kuru mēs pamanījām sev apkārt – pēdējā laikā arvien vairāk paziņu, kurām tikko ir dzimuši mazuļi, savus mazos nebaro ar krūti vai nu vispār vai arī to dara ļoti īsu laiku. Mūsu minējums šai parādībai ir draudzenes izciestās mokas. Neba nu katra māte ir spējīga izciest sākotnējās sāpes bērnu zīdīšanas laikā. Būtībā galvenais šajā procesā ir saprast, ka mātes piens ir labākais, kas var būt jaundzimušajam viņa pirmajos dzīves mēnešos. Apbruņojoties ar pietiekamu pacietību, tuvinieku atbalstu un nepieciešamības gadījumā ar pieredzējušu “konsultantu” palīdzību, barošana ar krūti drīz vien kļūst dabiska, salīdzinoši vienkārša, patīkama un viegla.
Cerams, ka šis ieraksts nekļūs par biedinājumu kādai potenciālajai mātei, kas gatavojas barot bērnu ar krūti. Drīzāk tas ir pastāsts, ka ne viss ir tik viegli, kā sākumā var likties. No otras puses skatoties – tagad, kad šīs pirmās mokas ir garām, tās tā īsti pat vairs neatceramies. Jā, bija traki, taču ne tik traki, lai to atcerētos visu mūžu. Nāk vietā citas lietas par ko uztraukties, taču jebkurā gadījumā es lepojos ar to, ka mums izdevās abus mazos barot tikai ar krūti pilnus pirmos divus viņu dzīves mēnešus.
Kā mēs izvēlējāmies bērniem vārdus?
Šis ir jautājums, kuru biežāk uzdod topošie vecāki, kas pašlaik gaida savus mazuļus un vēl nav izlēmuši, kādu vārdu likt savai atvasei.
Draudzene visu gaidīšanas laiku dikti jo dikti cerēja, ka vismaz viena no abiem mazuļiem būs meitiņa. Pat katru reizi ultrasonogrāfijās dakterei pārjautāja – vai joprojām izskatās, ka abi būs puiši? Tad nu daktere katru reizi cītīgi rādīja, ka abi būšot puiši, pie viena pajautājot vai ir izvēlēti vārdi.
Pats vārdu izvēles process mums bija tāds diezgan nenoteikts. Mums bija pilnīgi noteikti skaidrs, ka abiem mazuļiem būs pilnīgi normāli kalendārā rakstīti vārdi un tāpēc kādu vakaru vienkārši viens pēc otra gājām cauri kalendāram un otram nerādot izrakstījām vārdus, kas mums iepatikās. Pēc tam sarakstus salīdzinājām. Lai cik arī dīvaini tas neliktos, tomēr saraksti kaut cik arī sakrita. No visa kalendāra abos sarakstos bija kādi 5-10 vīriešu vārdi. Tā kā mums ir tikai divi mazuļi, tad nācās izvēlēties divus.
Ņemot vērā manu uzvārdu bija skaidrs, ka arī bērnu vārdiem pilnīgi noteikti ir jābūt latviskiem un skanīgiem. Tā kā mūsu tuvajā radu lokā vairs nav neviena Jāņa, tad nolēmām, ka viens no bērniem varētu būt Jānis. Tā teikt, lai radiem būtu, kur nosvinēt Līgo svētkus. Otru vārdu mēs mēģinājām piesaistīt Jāņa vārdam, jo kaut kādai saitei dvīņu starpā tomēr ir jābūt. No sākuma likās, ka otrs dēls varētu būt Pēteris, taču tas īsti nelikās labi. Bija skaidrs, ka, ja vienam dēlam ir īss vārds, tad arī otram ir jābūt tādam pašam. Te nu no saraksta tika izsvītroti tādi vārdi kā Kristaps, Krišjānis, Zigmārs. Tad prātā ienāca vārds Kārlis, kas mums abiem likās pat ļoti pieņemams un atbilda visiem nosacījumiem – gan skanīgumam, gan latviskumam, gan arī visādi citādi.
Mūsu bērniem vismaz nebūs problēmu ar sava vārda iemācīšanos, izrunāšanu un galu galā arī ar vārda dienu svinēšanu. Citādi reizēm liekas, ka bērns savu ārzemniecisko vai citādi kosmisko vārdu iemācīsies izrunāt tikai beidzot 5. vai 9. klasi. Turklāt, ja ņem vērā nesen pa radio izskanējušo frāzi, ka Jāņu skaits Latvijā samazinās, nemaz tik neorģināli ar vārdu izvēli mēs neesam.
Ginekologa izvēle un nomaiņa mazuļu gaidīšanas laikā
Kopš draudzene atnāca studēt uz Rīgu, viņa nomainīja arī ginekoloģi un nu jau diezgan daudzus gadus arī viņu apmeklēja. Ginekoloģe gan bija diezgan noslogota, taču priekš regulārajām pārbaudēm tas īpaši netraucēja. Viss izmainījās līdz ar brīdi, kad sākām gadīt mazos. Tad pat vēl nezinājām, ka viņi būs divi, taču tam arī nav nozīmes. Vizīte pie ginekoloģes parasti ilga aptuveni 5 minūtes, iepriekš pierakstoties uz konkrētu laiku un regulāri gaidot rindā pat pus stundu vēl pēc noteiktā laika. Tāpat arī attieksme bija vairāk līdzīga konvejierim, nemaz nerunājot par kaut kādu sirsnību un individuālu pieeju. Brīžiem pat pārņēma sajūta, ka pie ginekoloģes ir jādodas saņemt sodu par to, ka mums ir gadījusies cerība tikt pie atvasītēm.
Iespējams, ka īpaši jutīgus mūs padarīja fakts, ka pirms diviem gadiem mūsu pirmais gaidīšanas laiks aprāvās pie 13. grūtniecības nedēļas un tad nu sadzirdot no ginekoloģes mutes tekstus “nu ja būs lemts zaudēt bērnu, tad pat aizšujot tur visu ciet jūs viņu zaudēsiet”, “ja jūs uztraucaties par šādām muļķībām, kā jūs to bērnu vispār uz ielas izlaidīsiet”, sapratām, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Neba nu mums tagad visu gaidīšanas laiku būtu jāklausās šādas draņķības un jābojā savi nervi ejot uz kārtējām vizītēm. Mūsuprāt gaidīšanas laikam ir jābūt pēc iespējas patīkamam, ar pozitīvu attieksmi pret visu apkārt notiekošo.
Tā kā uz šo laiku bijām jau bijuši uz vienu ultrasonogrāfiju privātklīnikā un iepazinušies ar visai jauku ginekoloģi, tad nolēmām, ka mainīsim iepriekšējo dakteri uz šo. Patiesībā šis process ir vienkāršāks, nekā kādam var likties. Tā kā mātes pase glabājas pie māmiņas, tad viss, kas ir jāizdara, jāpiezvana iepriekšējai dakterei, jāpasaka, ka pie viņas vairs neiesim un var vienkārši turpināt iet pie jaunās dakteres. Tā arī darījām un ne mirkli nenožēlojām savu izvēli. Vienīgais, kas mani pārsteidza – iepriekšējās ginekoloģes reakcija – viņa pat nepajautāja iemeslu, vienkārši atbildēja “jā, labi”. Tā itkā tā viņai būtu ierasta lieta. Jā, privātklīnikā bija jāmaksā par katru vizīti aptuveni 30 lati, taču ņemot vērā, ka mūsu ienākumi ir pietiekami, draudzenei ir arī veselības apdrošināšana, kas sedz daļu no šīs summas, tad ne mirkli šajā visā procesā neaizdomājāmies par to, ka tas varētu būt par dārgu. Galvenais, lai ar mazajiem viss būtu labi un pēc iespējas mazāki uztraukumi pašā gaidīšanas procesā.
Arī tagad, kad piezvanījām pieteikties uz obligāto vizīti 6 nedēļas pēc dzemdībām, jau pa telefonu administratore apvaicājās, kā mums klājas un kā aug abi puikas. Mūs atceras, mums ir individuāla, sirsnīga pieeja un tas ir tas, kas ir vajadzīgs!
Par vecāku diskusiju vietām calis.lv, u.c.
Mazuļu gaidīšanas laiks parasti ir īpašs un bieži vien vecāki jau laikus cenšas iepazīties ar dažāda veida pieejamo informāciju par to, kas viņus sagaida. Latvijas internetā ir pieejamas vairākas jauno vecāku tikšanās vietas, viena no populārākajām ir calis.lv forumi. Kad nomainījām ginekoloģi (kādā citā ierakstā pastāstīšu par šo procesu vairāk), viņa mums ieteica šīs diskusijas nelasīt. Varbūt tas izklausās muļķīgi, taču tieši tā arī darījām. Visā mazuļu gaidīšanas laikā biju šajā resursā iegājis tikai dažas reizes pirms iepazīšanās ar jauno ginekoloģi.
Kāds tad ir iemesls šādai šo resursu ignorēšanai? Šajos interneta resursos pulcējas ļoti dažādi cilvēki ar dažādiem dzīves uzskatiem, dažādām problēmām un nepatīkamām dzīves situācijām. Lai jaunie vecāki būtu pēc iespējas mierīgāki bērnu gaidīšanas laikā visas tās paredzamās briesmas un briesmiņas, kas tur tiek apspriestas vienkārši labāk nezināt un lieki neuztraukties. Klausījām savu dakteri un mierīgi sagaidījām abus savus mazos rakarus. Visus jautājumus, kas mūs interesēja vai uztrauca vienkārši noskaidrojām pie savas ginekoloģes, kura ļoti mīļi un saprotami mums visu paskaidroja.
Arī šobrīd pēc bērnu piedzimšanas šos resursus mēs neapmeklējam tieši šī paša iemesla dēļ – mēs ar visu lieliski tiekam galā un nav laika iedziļināties citu dzīvesstāstos un problēmās. Tā vietā mēs aktīvāk komunicējam ar saviem draugiem un radiem, kam pašiem nesen ir pieteikušies mazie. Tā teikt, tu nekad nevari zināt, ko tev ieteiks kāds anonīms interneta komentētājs, taču uz reālu pazīstamu cilvēku ieteikumiem var paļauties daudz drošāk.