Archive for 'padomi'
Kā mēs izvēlējāmies bērniem vārdus?
Šis ir jautājums, kuru biežāk uzdod topošie vecāki, kas pašlaik gaida savus mazuļus un vēl nav izlēmuši, kādu vārdu likt savai atvasei.
Draudzene visu gaidīšanas laiku dikti jo dikti cerēja, ka vismaz viena no abiem mazuļiem būs meitiņa. Pat katru reizi ultrasonogrāfijās dakterei pārjautāja – vai joprojām izskatās, ka abi būs puiši? Tad nu daktere katru reizi cītīgi rādīja, ka abi būšot puiši, pie viena pajautājot vai ir izvēlēti vārdi.
Pats vārdu izvēles process mums bija tāds diezgan nenoteikts. Mums bija pilnīgi noteikti skaidrs, ka abiem mazuļiem būs pilnīgi normāli kalendārā rakstīti vārdi un tāpēc kādu vakaru vienkārši viens pēc otra gājām cauri kalendāram un otram nerādot izrakstījām vārdus, kas mums iepatikās. Pēc tam sarakstus salīdzinājām. Lai cik arī dīvaini tas neliktos, tomēr saraksti kaut cik arī sakrita. No visa kalendāra abos sarakstos bija kādi 5-10 vīriešu vārdi. Tā kā mums ir tikai divi mazuļi, tad nācās izvēlēties divus.
Ņemot vērā manu uzvārdu bija skaidrs, ka arī bērnu vārdiem pilnīgi noteikti ir jābūt latviskiem un skanīgiem. Tā kā mūsu tuvajā radu lokā vairs nav neviena Jāņa, tad nolēmām, ka viens no bērniem varētu būt Jānis. Tā teikt, lai radiem būtu, kur nosvinēt Līgo svētkus. Otru vārdu mēs mēģinājām piesaistīt Jāņa vārdam, jo kaut kādai saitei dvīņu starpā tomēr ir jābūt. No sākuma likās, ka otrs dēls varētu būt Pēteris, taču tas īsti nelikās labi. Bija skaidrs, ka, ja vienam dēlam ir īss vārds, tad arī otram ir jābūt tādam pašam. Te nu no saraksta tika izsvītroti tādi vārdi kā Kristaps, Krišjānis, Zigmārs. Tad prātā ienāca vārds Kārlis, kas mums abiem likās pat ļoti pieņemams un atbilda visiem nosacījumiem – gan skanīgumam, gan latviskumam, gan arī visādi citādi.
Mūsu bērniem vismaz nebūs problēmu ar sava vārda iemācīšanos, izrunāšanu un galu galā arī ar vārda dienu svinēšanu. Citādi reizēm liekas, ka bērns savu ārzemniecisko vai citādi kosmisko vārdu iemācīsies izrunāt tikai beidzot 5. vai 9. klasi. Turklāt, ja ņem vērā nesen pa radio izskanējušo frāzi, ka Jāņu skaits Latvijā samazinās, nemaz tik neorģināli ar vārdu izvēli mēs neesam.
Kā jūs viņus atšķirat?
Posted on July 3, 2008, under Ikdienas pieraksti, padomi.
Liekas, ka tas ir visbiežāk uzdotais jautājums, kuru uzdod teju katrs ciemiņš un katrs cilvēks, kas viņus ierauga vai pat neierauga.
Tā kā mums ir divu olšūnu dvīņi, tad viņi nav identiskie dvīņi. Būtībā viņi ir tikpat līdzīgi, kā parasti brāļi, kuriem var būt vairāku gadu vecuma starpība. Taču kā zināms, visi zīdaiņi izskatās vairāk vai mazāk līdzīgi un turklāt, ja tie vēl ir brāļi, tad iespējas sajaukt bērnus ir visai lielas.
Piedzimstot Kārlim uz vaigiem bija dažas dzimumzīmītes, bet Jānim nekā. Tā nu uzreiz nopriecājāmies, ka varēsim viegli abus mazos atšķirt. Taču vēl nebijām paspējuši izrakstīties no slimnīcas, kad vienu rītu pamanījām, ka dzimumzīmītes uz Kārļa vaigiem ir pazudušas. Lai pārliecinātos, ka neesam viņus sajaukuši, rūpīgi nopētījām abus puikas. Nekā. Dzimumzīmīšu vairs nav. Ko nu?
Patiesībā nav nemaz tik traki. Jau pirms dzimšanas bijām izdomājuši, ka mēģināsim variēt ar apģērbu. Izvēlēsimies vienāda modeļa apģērbu, taču dažādās krāsās. Tā arī darījām un būtībā arī šobrīd vēl mēs viņus pamatā atšķiram pēc tā, kas viņiem ir mugurā un kurā gultā viņi guļ.
Varbūt jau viņi ir sajaukti? Es tiešām ticu, ka ne. Vienu reizi es kļūdas pēc gribēju uzvilkt nepareizās krāsas cimdiņus Kārlim un ielikt viņu Jāņa gultā, taču tajā reizē draudzene piefiksēja manas izdarības. Kopš tās reizes ar divkāršu modrību veicu visas bērnu pārvietošanas, pārģērbšanas un citas darbības.
Patiesībā nu jau vairs nav tik traki, iespējams, ka, ja būtu tāda vajadzība, tad es varētu viņus atšķirt pēc sejām, jo Kārlim izskatās apaļāki vaigi, taču kā zināms, tad vaigu apaļums ir mainīgs lielums. Tāpat viņiem atšķiras balsis un dažādi niķi, atšķiras arī nianses, kā viņus var vislabāk nomierināt. Taču tās visas ir diezgan sīkas nianses, kuras uzreiz nav pamanāmas. Tāpēc vēljoprojām pamatā paļaujamies uz apģērbu. Draudzene gan saka, ka viņa abus puišus pavisam vienkārši atšķirot arī bez apģērba atšķirībām. Nekas, gan jau es arī ar laiku varēšu :))
Ginekologa izvēle un nomaiņa mazuļu gaidīšanas laikā
Kopš draudzene atnāca studēt uz Rīgu, viņa nomainīja arī ginekoloģi un nu jau diezgan daudzus gadus arī viņu apmeklēja. Ginekoloģe gan bija diezgan noslogota, taču priekš regulārajām pārbaudēm tas īpaši netraucēja. Viss izmainījās līdz ar brīdi, kad sākām gadīt mazos. Tad pat vēl nezinājām, ka viņi būs divi, taču tam arī nav nozīmes. Vizīte pie ginekoloģes parasti ilga aptuveni 5 minūtes, iepriekš pierakstoties uz konkrētu laiku un regulāri gaidot rindā pat pus stundu vēl pēc noteiktā laika. Tāpat arī attieksme bija vairāk līdzīga konvejierim, nemaz nerunājot par kaut kādu sirsnību un individuālu pieeju. Brīžiem pat pārņēma sajūta, ka pie ginekoloģes ir jādodas saņemt sodu par to, ka mums ir gadījusies cerība tikt pie atvasītēm.
Iespējams, ka īpaši jutīgus mūs padarīja fakts, ka pirms diviem gadiem mūsu pirmais gaidīšanas laiks aprāvās pie 13. grūtniecības nedēļas un tad nu sadzirdot no ginekoloģes mutes tekstus “nu ja būs lemts zaudēt bērnu, tad pat aizšujot tur visu ciet jūs viņu zaudēsiet”, “ja jūs uztraucaties par šādām muļķībām, kā jūs to bērnu vispār uz ielas izlaidīsiet”, sapratām, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Neba nu mums tagad visu gaidīšanas laiku būtu jāklausās šādas draņķības un jābojā savi nervi ejot uz kārtējām vizītēm. Mūsuprāt gaidīšanas laikam ir jābūt pēc iespējas patīkamam, ar pozitīvu attieksmi pret visu apkārt notiekošo.
Tā kā uz šo laiku bijām jau bijuši uz vienu ultrasonogrāfiju privātklīnikā un iepazinušies ar visai jauku ginekoloģi, tad nolēmām, ka mainīsim iepriekšējo dakteri uz šo. Patiesībā šis process ir vienkāršāks, nekā kādam var likties. Tā kā mātes pase glabājas pie māmiņas, tad viss, kas ir jāizdara, jāpiezvana iepriekšējai dakterei, jāpasaka, ka pie viņas vairs neiesim un var vienkārši turpināt iet pie jaunās dakteres. Tā arī darījām un ne mirkli nenožēlojām savu izvēli. Vienīgais, kas mani pārsteidza – iepriekšējās ginekoloģes reakcija – viņa pat nepajautāja iemeslu, vienkārši atbildēja “jā, labi”. Tā itkā tā viņai būtu ierasta lieta. Jā, privātklīnikā bija jāmaksā par katru vizīti aptuveni 30 lati, taču ņemot vērā, ka mūsu ienākumi ir pietiekami, draudzenei ir arī veselības apdrošināšana, kas sedz daļu no šīs summas, tad ne mirkli šajā visā procesā neaizdomājāmies par to, ka tas varētu būt par dārgu. Galvenais, lai ar mazajiem viss būtu labi un pēc iespējas mazāki uztraukumi pašā gaidīšanas procesā.
Arī tagad, kad piezvanījām pieteikties uz obligāto vizīti 6 nedēļas pēc dzemdībām, jau pa telefonu administratore apvaicājās, kā mums klājas un kā aug abi puikas. Mūs atceras, mums ir individuāla, sirsnīga pieeja un tas ir tas, kas ir vajadzīgs!
Par vecāku diskusiju vietām calis.lv, u.c.
Mazuļu gaidīšanas laiks parasti ir īpašs un bieži vien vecāki jau laikus cenšas iepazīties ar dažāda veida pieejamo informāciju par to, kas viņus sagaida. Latvijas internetā ir pieejamas vairākas jauno vecāku tikšanās vietas, viena no populārākajām ir calis.lv forumi. Kad nomainījām ginekoloģi (kādā citā ierakstā pastāstīšu par šo procesu vairāk), viņa mums ieteica šīs diskusijas nelasīt. Varbūt tas izklausās muļķīgi, taču tieši tā arī darījām. Visā mazuļu gaidīšanas laikā biju šajā resursā iegājis tikai dažas reizes pirms iepazīšanās ar jauno ginekoloģi.
Kāds tad ir iemesls šādai šo resursu ignorēšanai? Šajos interneta resursos pulcējas ļoti dažādi cilvēki ar dažādiem dzīves uzskatiem, dažādām problēmām un nepatīkamām dzīves situācijām. Lai jaunie vecāki būtu pēc iespējas mierīgāki bērnu gaidīšanas laikā visas tās paredzamās briesmas un briesmiņas, kas tur tiek apspriestas vienkārši labāk nezināt un lieki neuztraukties. Klausījām savu dakteri un mierīgi sagaidījām abus savus mazos rakarus. Visus jautājumus, kas mūs interesēja vai uztrauca vienkārši noskaidrojām pie savas ginekoloģes, kura ļoti mīļi un saprotami mums visu paskaidroja.
Arī šobrīd pēc bērnu piedzimšanas šos resursus mēs neapmeklējam tieši šī paša iemesla dēļ – mēs ar visu lieliski tiekam galā un nav laika iedziļināties citu dzīvesstāstos un problēmās. Tā vietā mēs aktīvāk komunicējam ar saviem draugiem un radiem, kam pašiem nesen ir pieteikušies mazie. Tā teikt, tu nekad nevari zināt, ko tev ieteiks kāds anonīms interneta komentētājs, taču uz reālu pazīstamu cilvēku ieteikumiem var paļauties daudz drošāk.