Pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku
Posted on October 28, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Būdams bērns es vienmēr priecājos par pāreju no vasaras laika uz ziemas laiku, vienmēr varēju pagulēt stundu ilgāk un no rītiem kādas pāris nedēļas bija vieglāk piecelties. Tagad, būdams tēva lomā tieši par šo laiku maiņu es nu galīgi nemaz nepriecājos. Puikas jau ap septiņiem vakarā kļūst mēreni nelietojami, niķīgi, bet mostas jau ap pulksten sešiem no rīta.
Pats trakākais ir tas, ka aptuveni gadu no vietas puikas vairākas reizes naktī cēlās uz ēšanu, pie tam uz maiņām. Tā nu sanāca, ka cēlos pa nakti, piemēram, vienos, trijos, četros, piecos. Tagad aptuveni nedēļu pirms laika maiņas abi puikas bija pasākuši naktī vairs necelties un es jau nopriecājos, ka beidzot varēšu kārtīgi izgulēties. Pagriežam pulksteni un puikas atkal ceļas pa nakti, jo ir sajucis režīms. Nu ko, jācer, ka jau pavisam drīz iepriekšējais režīms atgriezīsies un varēšu tomēr izbaudīt kārtīgu miegu pa naktīm :).
Palīgi mājas darbos
Posted on October 20, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Nezinu kā iet citiem jaunajiem vecākiem, taču mums ar kārtības uzturēšanu mājās iet diezgan traki. Kamēr puikas ir nomodā, tikmēr īsti neesam iemanījušies iztīrīt māju, jo viņiem ne pārāk patīk putekļusūcējs. Tikko paņemam rokās slotu, tā viņi ķeras no visām varēm palīgā. Slota jādod kādam no puikām, kurš tad nu visu slaucīs. Ja arī kaut ko izdodas paspēt fiksi saslaucīt, tad visticamāk, ka kāds no viņiem jau būs ierāpies netīrumu kaudzītē papētīt, kas tad nu ir saslaucīts. Laikā, kad mazie jau guļ īsti vairs nav iedvesmas mēģināt pa kluso izsūkt dzīvokli, tajā skaitā arī viņu istabu. Līdzīgi arī ar veļas gludināšanu – ja puikas ir nomodā, tad viņiem par visām varēm ir jāmēģina uzrāpties gludināmajā dēlī, paraut gludekļa vads, vai vienkārši jātraucē strādāšana.
Tā kā draudzenei piektdienas vairs darbā nav jāstrādā, tad labu brītiņu izmantojām situāciju un viņa visu piektdienu parasti pavadīja darot mājas darbus. Nav noslēpums, ka tas ir mēreni nogurdinoši, ņemot vērā gludināmo drēbju apjomu, izsūcamo istabu platību un citas nianses.
Jau laikā, kad iekārtojām dzīvokli draudzene uzstādīja noteikumu, ka mums obligāti vajagot trauku mazgājamo mašīnu. Tā kā iepriekš biju lieliski pieradis dzīvot bez tādas ekstras, tad uz to raudzījos pesimistiski, tomēr piekritu. Trauku mazgājamā mašīna ir viens no lielajiem palīgiem mājas darbos un ne mirkli neesmu nožēlojis tās iegādi. Nu mūsu arsenālā ir pievienojies otrs lielais palīgs – tas ir robots putekļusūcējs, kas pats prot noteiktā laikā vai pēc komandas izstaigāt visu dzīvokli un sasūkt visus gružus. Viss, kas atliek – pietiekami piekārtot mantas, lai tās pārāk nemaisās pa kājām.
Tā nu jau pāris nedēļas izbaudam no grīdas tīrīšanas brīvu dzīvi – ejot ārā pa durvīm vienkārši nospiežam pogu un atnākot mājās 1 minūtes laikā iztīram putekļusūcēju, lai tas būtu gatavs nākamajai tīrīšanas reizei. Tas izsūc visur, kur vien tiek klāt, arī vietās, kur tīrot ar parasto putekļusūcēju paši nemaz neiztīram. Izsūc gan paklāju koridorā, gan paklājus bērnistabā. Mūsu robotu var arī ieprogrammēt, lai tas pats sāktu tīrīt dzīvokli noteiktā laikā, taču šo iespēju pagaidām neizmantojam, jo gadās, ka kāds no kaķiem uz paklāja iztīra savu kunģi no spalvām, kas varētu izvēsties par mērenu ārprātu robota tīrīšanas gadījumā.
Interesanti, ka puikas mājās labprāt mēģina tikt klāt un pagrozīt pogas praktiski visām elektroniskās iekārtām – gan cepeškrāsni, gan veļas mazgājamo mašīnu, gan trauku mašīnu, televizoru un visu citu, taču robotam klāt neķeras. Acīmredzot viņiem ir bail, ka šis mazais rūcošais aparāts uzbrauks viņiem virsū.
Noslēgumā vēl mūsu varoņa bilde:
Pirmā zilā acs
Posted on October 13, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Nez kāpēc biju iedomājies, ka puikas pie zilām acīm varētu tikt ne agrāk kā skolas laikā, kad varētu gadīties ar kādu sakauties. Izrādās nē – pie pirmās zilās acs tikām šodien. Aizbraucot puikām pakaļ uz dārziņu audzinātājas mums izrādīja Kārļa ķibeli – neveiksmīgs kritiens un kārtīgs zilums ap aci. Mājup braucot nolēmām tomēr drošības pēc actiņu atrādīt BKUS Vienības gatvē. Aizbraucām uz uzņemšanu, paņēmām numuriņu un aptuveni 10 minūšu laikā jau bijām tikuši pie dakteres. Daktere apskatīja Kārli un nosūtīja mūs tālāk pie acu ārsta.
Pie acu ārstes praktiski uzreiz tikām klāt, viņa apskatīja kā Kārlis reaģē uz kustībām un noteica, ka nekādas vainas neredzot, bet drošības pēc vajadzētu iepilināt pilienus acīs un paskatīties dziļāk. Tā arī darījām – nācās uz vietas pagaidīt aptuveni pus stundu, kamēr pilieni iedarbojas un tad jau gājām otrajā piegājienā pie dakteres. Arī šoreiz par laimi neko sliktu neredzēja. Tā nu laikam būsim tikuši cauri vien ar izbīli un kārtīgi zilu aci.
Ar tik atraktīvu dakteri mums vēl nebija nācies saskarties – lai pievērstu Kārļa uzmanību viņa gan pamanījās svilpot, gan kustināt grabošas mantiņas, gan tajā pašā laikā arī darīt savu darbu. Apbrīnojama attieksme pulksten septiņos vakarā, kad noteikti jau dienas laikā ir sakrājies diezgan daudz visa kā. Tā jau laikam ir, ka veiksmīgam bērnu ārstam ir jābūt arī mazliet klaunam labā nozīmē – lai bērni nebaidītos, justos droši un nemaz neaizdomātos, ka ārsta apmeklējums var būt nepatīkams.
Ja reiz runa ir par acīm, tad arī es pats paspēju paviesoties pie acu ārsta. Īsti vairs neatceros, kurš no bērniem bija vainīgais, taču pagājušajā svētdienā ar bērniem dauzoties pa grīdu viens no viņiem nedaudz man iebakstīja ar pirkstiem acī. Otrdien no rīta pie spoguļa pamanīju, ka acī ir neliels asins izplūdums. Tā kā visa mana darba diena paiet pie datora ekrāna, tad par savu redzi diezgan uztraucos un iespēju robežās arī rūpējos.
Tajā pašā rītā sameklēju acu ārstu, kas ir gatavs mani pieņemt un devos vizītē. Redzes pārbaude, acu apskate ar kaut kādiem aparātiem, acu spiediena pārbaude un slēdziens, ka viss ir kārtībā – esot vien neliels zilums acī un par sarkano asinsizplūdumu šoreiz nav jāuztraucas. Esot līdzīgi, kā parasts zilums, tikai ar niansi, ka daudz svarīgākā vietā. Nu jau aptuveni nedēļu pēc negadījuma asinsizplūdums ir uzsūcies un vairs nav manāms. Gan jau līdzīgi būs arī Kārlim – nedēļa un zilums kā nebijis :)
Rudens veltes bērnudārzā
Posted on October 12, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Piektdienā ņemot puikas no dārziņa viena no audzinātājām teica, ka mums esot līdz nākamajai trešdienai jāsagatavo rudens velšu izstādei darbiņš. Tas varot būt jebkas, kas ir gatavots no rudens veltēm – ķirbji, āboli, kartupeļi, burkāni, kastaņi, ozolzīles. Pilnīgi viss, ko vien var iedomāties. Tā kā pa nedēļas dienām mums visai maz sanāk laika darboties kopā ar puikām, tad nolēmām, ka šai atrakcijai veltīsim sestdienu. Jau no paša rīta devāmies pēc sastāvdaļām. Īsti nezinājām vai mūsu mājas tuvumā ir kāds kastaņkoks, tāpēc devāmies uz Āgenskalnu, kur esam abi ar draudzeni studējuši augstskolā. Diezgan raiti salasījām parkā kastaņus un dažas krāsainas lapas, tad atpakaļceļā uz mašīnu atradām arī kādu ozolu, no kura savākt ozolzīles. Puikām šī izklaide tīri labi patika.
Tad tālāk kāpām mašīnā un devāmies uz netālo Agenskalna tirgu sapirkt dārzeņus. Dārzeņu izvēle bija visai plaša – gan burkāni, gan kartupeļi, gan puķpākopsti, gan ķirbji un viss cits nepieciešamais. Iepriekšēja vakārā jau bijām interenetā pameklējuši idejas, ko mēs varētu kopīgiem spēkiem izveidot un viena no idejām bija par bruņurupuci, kas būtu veidots no zaļā ķirbja tam vienkārši izgriežot mizā rombus, kas veidotu bruņas. Tā nu nopirkām zaļo ķirbi. Tad bijām redzējuši skaistas aitiņas, kas bija tapušas no puķkāpostiem. Visbeidzot pamanījām tirgū dekoratīvos ķirbjus, kas mazliet atgādināja vīriņus ar cepurēm. Papildus visam nepieciešamajam nopirkām arī kilogramu dzērveņu vitamīniem, jo šogad pašiem nav izdevies salasīt.
Pārbraucām mājās ar visām veltēm un ķērāmies pie darba – es pārgriezu uz pusēm ķirbi un tad nu rādīju puikām, kā jātīra ārā sēklas ar visu pārējo vidū esošo masu. Liekas, ka nav pārāk daudz jāstāsta par to, kāda izskatījās mūsu viesistaba. Ķirbju atliekas bija visur, bet pēdējās sēklas atradām vēl šodien. Lai nu kā, puikas kārtīgi piedalījās procesā. Tā kā pārējie saplānotie darbiņi bija diezgan saistīti ar karstu līmi vai asiem priekšmetiem, kuriem, mūsuprāt, puikas vēl īsti nav gatavi, tad nolēmām, ka darbu pabeigsim kad puikas jau gulēs. Kamēr vēl puikas bija nomodā, viņi tīri aktīvi darbojās ar pašu salasītajiem dārgumiem – tika lasītas trauciņos un atkal bērtas uz grīdas gan ozolzīles, gan kastaņi. Arī vannā ejot kastaņi kā rotaļlieta bija diezgan vērtīgi.
Kad nu tikām līdz darbiņa pabeigšanai, izdomājām, ka taisīt bruņurupuci un vēl šo to būtu par daudz un nomainījām koncepciju uz ganiņu (dekoratīvais ķirbis) ar bariņu ar puķkāpostu aitiņām. Aptuveni stundas laikā bijām darbiņu pabeiguši un novietojuši uz paplātes, lai varētu vest uz dārziņu. Procesa gaitā arī secinājām, ka nebūtu pārāk prātīgi aizrauties un katram no puikām taisīt savu darbiņu.
Gan pašā pirmdienā gan arī nākamajās dienās arī citi bērni sanesa savus darbiņus un tad nu varēja skatīties un priecāties, ko tik vien nevar izdomāt izveidot no dārzeņiem. Patiesībā jau jautrākais šajā procesā ir pati ideja, kā visai ģimenei kopīgi un lietderīgi pavadīt laiku, ko arī lieliski izdarījām un gan jau nākamreiz arī puikas piedalīsies procesā no sākuma līdz beigām.
Ejam čučēt!
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Gulētiešana līdzīgi kā vannošanās arī ir viena no lietām, kas puikām ir mainījusies vienā un otrā virzienā līdz nepazīšanai. Sākumā kā jau visiem bērniem īpaši pat nebija jāpiestrādā pie iemigšanas – puikas vakarā smuki paēda un tad devās nakts mierā. Bieži vien pirmajos mēnešos puikas pat gulēja gandrīz pilnas naktis – cēlās vien ap kādiem četriem naktī, bet citas reizes pat vēl vēlāk.
Nedaudz vēlāk nāca posms, kurā puikas gulēt nolikt bija tuvu neiespējamajam – nācās visādi aijāt, dziedāt, šūpināt, nēsāt, darīt praktiski visu ko vien var iedomāties, lai tikai dabūtu puikas gulēt. Ir bijušas pat reizes, kad izmisumā esmu vizinājis vienu vai abus puikas ar mašīnu, kamēr viņi aizmieg. Pēc tam sekoja atelpas brīdis – puikām varēja mierīgi iedot piena maisījuma pudeli, viņi to izēda un mierīgi aizmiga. Vēl nedaudz paaugoties šādi ar viņiem vairs nevarēja tikt galā – ja viņus atstāja istabā vienus pašus, tad sākās niķošanās līdz pat histērijai. Tā nu kopš tā laika par viņu gulētiešanu nākas atkal mazliet pacīnīties.
Šobrīd mūsu gulētiešanas rituāls ir izvērties par sarunām aptuveni pus stundas garumā. Kamēr puikas vēl uzēd savu vakara piena maisījuma devu, tikmēr es mazliet piekārtoju istabu, izslēdzu gaismu un runājos ar puikām. Kad maisījums ir apēsts, tad atkarībā no noguruma pakāpes vai nu puikas sāk vienkārši grozīties un iekārtoties gultā, vai arī sākas kaut kāda dauzīšanās pa gultām. Interesanti ir tas, ka līdz ar šādām aptuveni pus stundu garām sarunām ik vakaru puikas bija lieliski iemācījušies vārda “čučēt” nozīmi vēl stipri pirms visiem citiem vārdiem. Ja puikas stāvēja kājās gultiņās un ālējās, man atlika vien pieiet pie gultiņas un pateikt vārdu “čučēt” un puikas burtiski momentāni no vertikālā stāvokļa nogāzās horizontālā stāvoklī un tēloja, ka guļ. Kamēr es dodos pie otras gultiņas atkārtot triku ar “čučēt”, tikmēr, protams, pirmais no bērniem atkal ir piecēlies kājās un gaida, kad nākšu pie viņa atpakaļ.
Šobrīd gan vairs vārdam “čučēt” nav tāda efekta, tagad puikām dikti patīk, ja pienāku pie viņu gultiņām un pabužinu vai nu muguru, vai vēderu (atkarībā kas nu ir pavērsts uz augšu). Te, protams, atkal sanāk skraidīt no vienas gultiņas pie otras, jo puikām muguras vajag bužināt reizē. Jānim ir arī kāds dikti jauks ieradums – ja nu ilgāku laiku viņam neizdodas aizmigt, tad kādā no reizēm, kad viņš ir piecēlies kājās gultiņā un esmu blakus, viņš mīļi jo mīļi pieliecas klāt, apskauj mani un sabučo, kā nu viņam tas izdodas. Pēc tam atkal nogāžas no vertikālā stāvokļa guļus un mēģina iemigt.
Interesanti ir arī tas, ka puikām pavisam maziem esot bijām nopirkuši lupatu mantiņas – Kārlim vardīti, Jānim zaķīti. Kārlis visai agri sāka mest savu vardi ārā no gultas, kamēr Jānis vēl šobrīd jau kādu gandrīz gadu vēlāk katru vakaru gultā mazliet paspēlējas ar savu zaķīti.
Es ar zināmām šausmām gaidu to brīdi, kad puikām būs jāsāk lasīt pasakas. Nesen esot ciemos pie draudzenes māsas ģimenes labprātīgi piekritu nolikt gulēt viņas vecāko (apmēram 3 gadus veco) meitu, palasot pasaku. Meitiņa izvēlējās grāmatiņu, ielīda gultiņā, izvēlējās pasaciņu. Īkstīti. Es lasīju šo pasaku un brīnījos, kā pēc tādām šausmām vispār bērns naktī var mierīgi gulēt. “Bērni bada dēļ devās uz mežu”, “milzis dzinās pakaļ un gribēja apēst”, utt. Pie pietiekami labi attīstītas iztēles šie teksti tīri labi derētu kārtīgai šausmu filmai, nevis pasakai pirms gulētiešanas. Lai nu kā, izlasīju pasaciņu un meitiņa mierīgi aizgāja pati gulēt – izrādījās vienkāršāk, nekā es biju domājis. Var jau būt, ka vienkārši pieaugušie pārāk daudz iztēlojas un bērni to uztver pavisam savādāk.
Bērni vannā
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Jau kopš bērnu dzimšanas vannošanās mums ir kārtīgs ikvakara rituāls. Vannā puikas iet katru dienu, ja vien viņiem nav temperatūra vai kāda cita kaite. Arī tad, ja ir ciemos. Ar pašu vannošanos ir gājis visādi – kamēr puikas vēl neturēja galvu un nestāvēja, tikmēr vai nu gājām ar puikām kopā vannā, vai arī vienkārši turot viņus rokās peldinājām. Tad pienāca brīdis, kad viņi paši sāka stāvēt kājās un vannoties. Vannošanās vairāk gan bija stāvēšana un staigāšana pa vannu. Lielākā izklaide ilgu laiku bija ķert no krāna tekošo ūdeni, pēc tam vēl lielāka izklaide izvērtās paša krāna vaļā un ciet vēršana.
Pavisam nesen Jānim nez kāpēc uznāca kaut kāds niķis un viņš vairs labprātīgi vannā nebija dabūjams iekšā. Tikko kājām pieskārās ūdens, tā uzreiz niķis klāt un ir jāceļ no vannas ārā. Ja vienu dienu tas nelikās nekas īpašs, tad tuvojoties 3 vai 4 dienām sākām mazliet uztraukties. Prasījām arī bērnudārzā, vai gadījumā dibena mazgāšanas laikā kaut kas nav noticis. Taču nekā. Tajā pašā laikā ja viņu paņem klēpī un ļauj ar rokām krāmēties un šlakstīties pa izlietni, tad viss ir kārtībā.
Bieži vien bērniem nepatīk mazgāt matus un mūsu bērni nav nekāds izņēmums. Ja nu pa vannu spēlējoties ar viņiem vēl kaut kā matus var izmazgāt, tad, ko lai dara, ja bērns kategoriski atsakās vannoties? Risinājums beigās izrādījās vienkāršs – kamēr Jānis sēž tēta klēpī un krāmējas ar ūdeni pa izlietni, tikmēr tētis vienkārši ņem un mazgā viņa matus. Protams, tēta bikses pēc tam ir cauri slapjas, bet galvenais taču ir tas, ka bērnam izmazgāti mati.
Izrādās, ka tikt ar vannas niķi galā arī nebija nemaz tik dikti grūti – atlika vien kādā veiksmīgā mirklī iecelt Jāni vannā un parādīt, kā notiek šļakstīšanās ar ūdeni. Kopš tā brīža beidzot abi puikas atkal iet vannā kopīgiem spēkiem, taču tagad katru vakaru mūsu vannas istaba vienkārši pludo. Jautrākais ir tas, ka vienam no puikām pietiek kaut ko jautru izdarīt, kā otrs uzreiz gardi smejas un 3 sekunžu laikā jau dara tieši to pašu. Vakar, piemēram, Jānis izdomāja, ka var turēties pie vannas malas un tupties tā, lai viņa dibens ar skaļu plīkšķi sistos pret ūdeni. Kārlis jau pēc dažām sekundēm darīja tieši to pašu. Pie tam abi smējās tik gardi, ka man nekas cits neatlika, kā vien smieties līdzi. Ar matu mazgāšanu arī izskatās var tikt galā tīri labi – atliek vien pašam bāzt rokas vannā un mitrināt savus matus – puikas nedomājot dara visu līdzi :)
Pavizinājām bērnus arī ar Lady Taxi
Posted on October 10, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pāris nedēļas atpakaļ ar puikām izvizinājāmies ar Smile Baby Taxi. Komentāros vairāki cilvēki norādīja, ka arī Lady Taxi piedāvājot līdzīgu pakalpojumu. Tad nu intereses pēc izdomājām, ka pie nākamās vajadzības iemēģināsim tieši šo firmu, lai varētu salīdzināt.
Aptuveni pāris stundas iepriekš piezvanīju operatorei un pieteicos, ka mums vajadzēs auto ar diviem bērnu sēdeklīšiem. Pieminēju arī to, ka puikas ir gadu un 4 mēnešus veci. Noteiktajā laikā taksometrs jau bija piebraucis pie bērnudārza un pirms gāju pakaļ puikām vēl piegāju pie taksometra pieteikties, ka tepat vien esam un tikai saģērbsim bērnus. Vadītāja uzreiz prasīja vēlreiz cik veci ir bērni, jo viņai līdzi bija palielākiem bērniem paredzētie sēdekļi, kur bērnus sprādzē jau ar pieaugušo drošības jostu. Tā kā tādos mēs vēl nebraucam un nebija arī dikti lielas iedvesmas tieši šoreiz svešā mašīnā ar svešu šoferi to mēģināt, tad izlēmām, ka pārcelsim mūsu pašu auto sēdeklīšus uz taksometru. Pāris minūšu darbs un jau varēju doties pēc puikām.
Ja salīdzina pašu braucienu un šoferes attieksmi, tad jāsaka, ka doma par to, ka taksometrus varētu vadīt tikai sievietes ir diezgan laba – atmosfēra automašīnā bija jūtami patīkamāka, nekā ar Smile Taxi. Praktiski bez niķošanās arī tikām ar puikām līdz mājām, ienesu mūsu sēdeklīšus pagrabā, bet tikmēr šofere laipni pieskatīja puikas turpat pagalmā. Brauciens kā vienmēr maksāja tos pašus standarta 8Ls.
Ja neskaita nelielo misēkli ar bērnu sēdeklīšiem, kuru visticamāk nākamreiz zvanot operatorei pieminēšu, Lady Taxi tiek atzīts par labāku un bērniem draudzīgāku taksometru pakalpojumu sniedzēju :)
Otrais piegājiens Zoo
Posted on September 26, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Pirmo reizi ar puikām zooloģiskajā dārzā bijām pavasarī, kad viņi tikko bija sākuši staigāt un pārsvarā vēl sēdēja ratos. Tad viss likās daudz maz vienkārši – puikas sēž ratos, staigājam pa zoo dārzu un atsevišķās vietās ļaujam puikām izkāpt no ratiem. Paši dzīvnieki bērniem interesēja visai maz, interesantākas likās zoo dārza rotaļu laukuma šūpoles. Šobrīd situācija ir pilnīgi izmainījusies – ratus mēs vairs līdzi nevadājam, jo ilgākais moments, kādu puikas nodzīvojas pa ratiem ir aptuveni 5 minūtes. Pēc tam seko niķošanās un prasīšanās ārā. Ja nu gadījumā nogurst kājiņas, tad nākas tētim vai mammai puikas nest.
Šorīt kamēr puikas ēda brokastis izgāju iznest miskasti un līdz veikalam, sapratu, ka ārā ir tīri labs laiks. Kad puikas bija paēduši dauzījāmies pa dzīvokli un te pēkšņi pie loga pamanīju, kā puikas reaģē uz aiz loga esošo baložu baru. Nez no kurienes man uzreiz nāca prātā doma, ka jābrauc uz zoo dārzu. Puikas varētu būt pietiekami paaugušies, lai sāktu skatīties arī pašus dzīvniekus. Turklāt pavisam drīz jau vairs nebūs nekādi labie laika apstākļi izklaidēm brīvā dabā.
Tā kā draudzene jutās nedaudz apslimusi, tad uz zoo dārzu devāmies trīs puišu kompānija – es un abi dēli. Bija, protams, tāds neliels uztraukums par to, kā viens tikšu galā ar abiem puikām, taču bija arī sava veida azarts pamēģināt, kā tad būs. Aizbraucām līdz zoo dārzam, novietojām auto zoo maksas stāvvietā un kamēr puikas vēl bija savos sēdekļos, gāju pirkt biļeti. Piegāju pie kases un teicu, ka man vajag vienu pieaugušā biļeti un stāvvietu mašīnai. Tā kā uz mani tā mazliet dīvaini paskatījās, tad nācās vien paskaidrot, ka esmu kopā ar puikām, kam vēl biļetes nav jāpērk. Devos atpakaļ uz mašīnu un tad jau cēlu puikas ārā, lai dotos pastaigā.
Jau pavisam netālu no stāvvietas pirmais bija flamingo aploks, kurā bija vesels bars ar rozīgi sarkanīgajiem putniem. Man par nelielu pārsteigumu izrādījās, ka puikas uzreiz ar sajūsmu pamanīja putnus. Pēc kādu 5 minūšu putnu vērošanas sāku mudināt puikas doties pie nākamajiem dzīvniekiem, taču velti. Tā vien likās, ka tālāk par flamingo nemaz arī netiksim. Putni bija tā iepatikušies, ka puikas ne pa kam nevarēja dabūt prom. Vēl pēc kādām 5 līdz 10 minūtēm tomēr tas izdevās. Tad nu mēģināju viņiem izrādīt roņus. Par laimi tie diezgan intensīvi peldējās, iznira, ienira, tāpēc puikas arī tos pamanīja. Pēc tam sekoja ponija, nīlzirgu, vāveru, Ungārijas stepju govs, žirafju, pāvu, ūpju, pūču, pīļu, briežu, kamieļu, nandu apmeklējums. Pašā noslēgumā devāmies arī uz lauku sētu, kurā puikas varēja arī aptaustīt tur esošo kazu un apskatīties uz aitām. Kad nu pašā noslēgumā puikas izdomāja papaijāt kazu, viņu sajūsma un spiedzieni bija tik skaļi, ka kaza veikli nozuda savā stūrītī, bet aitas pēkšņi atradās jau barotuves otrā pusē, kuru puikas vairs neredzēja.
Ar pašām pastaigām mums gāja visādi – bija gan brīži, kad puikas smiedamies skrēja pareizajā virzienā, bija arī brīži, kad man nācās viņus nest katru uz savas rokas. Pa ceļam tālumā pamanījām arī kādu citu ģimeni ar dvīņu puikām, kuri uz manu darbošanos ar abiem puikām pavadīja ar visai ieinteresētiem skatieniem un nelielu saprotošu smaidu sejā. Visā visumā tikām galā tīri veiksmīgi, pa zoo dārzu nodauzijāmies aptuveni pusotru stundu un kas pats svarīgākais – puikas tiešām ir sākuši pamanīt dzīvniekus un tos kārtīgi apskatīt. Pie ūpju būrīša pat viens no puikām man norādīja uz otru ūpi, kuru pats nemaz nebiju pamanījis. Kas vēl interesantāk – atbraucot mājās Jānis skatījās arī kādu no savām zvēru grāmatiņām un tā vien likās, ka viņš tajā mēģina atpazīt pa dienu redzētos zvērus – gan žirafes, gan aitas un citus zoo dārza zvērus.
Izskatās, ka nākamajā reizē, kad dosimies uz zoo dārzu, šī izklaide jau būs pavisam jautra.
Puikas pirmo reizi pirtī!
Posted on September 25, 2009, under Ikdienas pieraksti.
Kaut kad sen sen atpakaļ lasīju, ka ir vecāki, kas savus bērnus ved pirtī pat no viena mēneša vecuma. Tā kā mums pašiem nav savas pirts un diezgan reti dodamies pirtī, tad arī puikas pirtī nebija bijuši. Pagājušajā nedēļas nogalē ar puikām bijām ciemos, kur vakarpusē tika arī kurināta pirts. Tā nu nodomājām – kāpēc lai nepamēģinātu?
Nedaudz pavērojot pašu pirti nācās vien secināt, ka vismaz tāda pirts, kurā bijām šoreiz ir diezgan bīstama priekš maziem bērniem – diezgan šaura, atklāti pieejami gan karstie akmeņi, gan arī karsta skursteņa truba. Tā nu puikas visu laiku nodzīvojās pa pieaugušo klēpjiem. Pirtī puikas gan iesākumā mazliet sabijās, jo izrādījās, ka tur vienīgā gaisma ir svecītes, attiecīgi pirmajā brīdī likās, ka ir galīgi tumšs. Pāris minūtes pasēdējuši jau sāka izrādīt interesi par apkārt notiekošo un jau smuki čaloja gan savā starpā, gan ar pārējiem pirtī esošajiem. Tā kā puikas pirtī gāja pirmo reizi, tad īpaši ar pirts apmeklējuma ilgumu neaizrāvāmies – tur uzturējāmies vien kādas 5 minūtes. Taču ar to pietika, lai puikām pēc pirts apmeklējuma būtu mērens sārtums vaigos :). Tā kā bija jau vakarpuse, tad pēc pirts saģērbām puikas pidžamās un devāmies uz mašīnu, lai dotos mājup un dotos saldā miedziņā.
Ar gulēšanu mums pēdējā laikā sokas visai labi – puikas ir pieraduši doties gulēt nedaudz pēc astoņiem vakarā un guļ apmēram līdz septiņiem rītā, pa nakti vien ceļoties vienu vai divas reizes katrs. Nevaru vien sagaidīt to brīdi, kad viņi gulēs visu cauru nakti :)
Pievienojos lielie.lv aktivitātēm
Posted on September 17, 2009, under Ikdienas pieraksti.
„Lielie bērnu slimnīcai” ir internetā radusies sabiedriska iniciatīva ar mērķi palīdzēt Bērnu Klīniskajai Universitātes slimnīcai. Ar interesi šīm aktivitātēm sekoju līdzi praktiski no pašiem pirmsākumiem, taču tā arī vēl nebiju ne piezvanījis uz ziedojumu tālruni, ne arī kā savādāk iesaistījies. Šodien beidzot saņēmos un aizvedu uz Bērnu Klīnisko Universitātes slimnīcu mājās palikušos divus zīdaiņu pakaviņus. Tā kā mūsu puikām viņi vairs nav vajadzīgi un atradu tos slimnīcai nepieciešamo mantu sarakstā, tad uzskatīju par savu pienākumu tos turp aizgādāt.