Bērnu neirologi II
Posted on October 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Ievadam var palasīt stāsta pirmo daļu.
Kopš neiroloģes vizītes puikas jau bija kādas 8 vai 9 reizes masēti (viens standarta masāžu kurss skaitās 10 reizes), kaut kā nejauši sagadījās tā, ka Kuldīgas pusē ar paziņām iesākās sarunas par bērnu neirologiem un tad nu atklājās, ka vairāki no paziņām izteica atzinīgus vārdus par kādu Kuldīgā praktizējošu neiroloģi. Daudz nedomādami pieteicāmies pie viņas uz vizīti un palūdzām savai ģimenes ārstei nosūtījumu.
Šoreiz uz vizīti ieradāmies pietiekami precīzi, pagaidījām kādas 10-15 minūtes rindā un devāmies iekšā. Abi ar draudzeni bijām nolēmuši, ka neiroloģei par savu iepriekšējo pieredzi ar kādu viņas kolēģi neko neteiksim, lai iegūtu maksimāli objektīvu rezultātu. Tā nu atkal sekoja tā pati standarta pakete ar jautājumiem par dzimšanu, grūtniecību, ēdināšanu. Pēc tam abi puikas viens pēc otra tika apskatīti un fakts par Janča (šoreiz jau vairs tikai “nedaudz”) paaugstināto muguras muskulatūras tonusu tomēr apstiprinājās, taču izpelnījāmies arī atzinīgus vārdus par veikto masāžu kursu, masāžas mums ieteica turpināt.
Viena no interesantajām niansēm – šī neiroloģe bērnu kāju nervus pārbaudīja sitot pa ceļgalu pati ar saviem pirkstiem, kamēr Ziepniekkalna neiroloģe ņēma talkā savu speciālo sitamo āmuru. Var jau būt, ka tas ir sīkums un viņa zina, ko dara, taču saudzīgāk tas izskatījās Kuldīgas neiroloģes gadījumā. Visādi citādi mūsu jaunā neiroloģe atzina bērnus par labiem esam un secināja, ka viņu attīstība pilnībā atbilst visām šī vecuma prasībām.
Tālāk sekoja virkne ar ieteikumiem, gan nomierinošu tēju pievienošana vannošanas laikā, gan Magne B6 vitamīnu palietošana, gan ieteikums lietot Vibrucol svecītes gadījumos, ja bērni ir dikti nemierīgi. Tad vēl saņēmām ieteikumu veikt mazuļu galvu neiroultrasonogrāfiju, tīri profilaktisku mērķu dēļ, kā arī tikām pie kontaktiem personai, kas veic tieši mazuļu galvas masāžas.
Noslēgumā uz jautājumu par iepriekšējās neiroloģes konstatēto rahītu, saņēmām atbildi, ka tā vienkārši pēc vienas pazīmes neesot korekti šādu diagnozi uzstādīt, jo vēl nevarot zināt, kāda būtu mūsu pašu galvas forma, ja tiktu noskūti visi mati. Tā nu izskatās, ka varam atviegloti uzelpot šajā sakarā.
Lai nu kā tur arī nebūtu, šoreiz vizīte pie ārstes bija nesalīdzināmi iejūtīgāka, ieinteresētāka un visādi citādi mīļāka. Var jau būt, ka to visu nosaka fakts vai tu esi uz vizīti tieši laikā vai nokavē 15 minūtes, lai gan neesmu par to tik ļoti pārliecināts. Jebkurā gadījumā izskatās, ka turpmāk pie bērnu neirologa dosimies uz Kuldīgu.
Bērnu neirologi I
Posted on October 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušajā vai aizpagājušajā reizē, kad bijām pie savas ģimenes ārstes, viņa mums iedeva nosūtījumu pie bērnu neirologa. Uz jautājumu, vai kādam no mazajiem ir kādas problēmas, vai tā ir tāda standarta pārbaude, saņēmām atbildi, ka esot standarta pārbaude jaundzimušajiem. Tā kā mums nosūtījuma veikšanas laikā nebija nekādu prioritāšu attiecībā uz neirologu, pie kura vēlamies iet (un tas arī loģiski, jo nekad iepriekš nav bijusi vajadzība), tad tikām nosūtīti uz Ziepniekkalna poliklīniku, kas laikam ir tuvākais punkts mūsu dzīvesvietai. Pieteicāmies pie neiroloģes un gaidījām savu rindu, ja nemaldos, nedēļu vai divas.
Iepriekšējā vakarā paciemojāmies pie manas mammas un pie neiroloģes braucām no rīta pēc bērnu pirmās ēdienreizes. Viss bija izrēķināts tīri labi – lai no Limbažiem tiktu cauri Rīgai, rēķinājām kādas 2 ar pusi stundas, pielikām vēl kādu pus stundu klāt rezervei un tā arī izbraucām no rīta. Diemžēl Rīgā satiksmi nevar paredzēt un avārijas dēļ Juglā bija izveidojies pamatīgs sastrēgums, tā nu ap pieraksta laiku bijām tikai tikuši līdz Ziepniekkalnam un aptuvenai poliklīnikas atrašanās vietai. Mani vienmēr ir biedējuši Padomju savienības laikā būvētie mikrorajoni – adreses saliktas pilnīgi idiotiski, māju izmēri ar vienu un to pašu adresi milzīgi, neskaitāmas adreses iekšpagalmos. Tā nu rinķojām poliklīnikas rajonam apkārt vēl kādas 10-15 minūtes. Beigu beigās kāds 6. aptaujātais cilvēks tomēr bija spējīgs norādīt pareizu poliklīnikas virzienu.
Iebrāzāmies iekšā pie neiroloģes, kas pēc skata bija kundze jau pensijas gados un tad sākās. “Vai vai, jūs nokavējāt, es te tagad 15 minūtes bez darba sēžu, kā lai es tagad paspēju jūs apskatīt. Jūs taču saprotat, ka vizīti pie ārsta nedrīkst kavēt” .. un tā vēl kādu labu brīdi. Par laimi viņa bija pietiekami saprātīga, lai mūsu rāšanas laikā mani novirzītu uz reģistratūru uzrakstīt bērniem kartiņas un pats apskates process tomēr notiktu. Lai nu kā, praktiski visu vizītes laiku nācās dzirdēt neiroloģes pukstēšanu par to, ka viņa redz tik ātri nevarot strādāt un šodien pie viņas nākot tikai zīdaiņi, kas nevarot rindā gaidīt, kamēr mūs apskatīs, utt.
Lai nu kā tur arī nebūtu, pirmais tika apskatīts Kārlis. Neiroloģe uzdeva kaut kādu standarta jautājumu paketi – vai grūtniecības laikā nebija problēmu, kā dzima, cik smagi / gari puikas bija, tad sekoja jautājumi par bērnu ēdināšanu ar krūti un citi. Tad nu beidzot tikām līdz Kārļa vizuālai aplūkošanai, neiroloģe pēc dēla apskatīšanas izmisīgi uz mums vērsās ar jautājumu: “bet kāpēc jūs vispār viņu man te atvedāt, šim bērnam taču nekas nekait”. Uz manu sajūsmas komentāru “bet tas taču ir labi” viņa pat laikam īsti neko neatbildēja, vai arī tas nebija nekas pārāk svarīgs vai saprātīgs.
Tālāk neiroloģe ķērās pie Jāņa apskatīšanas un te nu izrādījās, ka Jānim esot paaugstināts muguras muskulatūras tonuss un esot vajadzīgas masāžas. Viss jauki, bet te nu atkal sekoja komentārs “es gan nezinu vai jums būs laiks viņu uz masāžām izvadāt”. Varētu padomāt, ka no mūsu laika iespējām ir atkarīgs vai Jānim ir vajadzīgas vai nav vajadzīgas masāžas. Ja bērnam masāžas ir vajadzīgas, tad vecāku pienākums ir tam atrast laiku. Vēl kādi brīži apskatēm un tad pēc puiku galvas formām tika secināts, ka viņiem esot rahīts (slimība, kam raksturīgas kaulu deformācijas, piemēram, kāju x-veida vai ovālas formas deformācijas, krūšu kurvja deformācijas u.c.). Par šādu diagnozi gan bijām mērenā šokā, jo neko tādu mums mūsu ģimenes ārste nebija teikusi.
Tā nu mūsu vizīte bija beigusies un tika saukts iekšā nākamais pacients (atceraties neiroloģes tekstu par “šodien tikai zīdaiņi”? Nākamā paciente bija kādus 6-7 gadus veca meitene :) ), kamēr pat īsti vēl nebijām paspējuši savākt savas mantas. Steigā visu mēģinājām paķert un mukām ārā, klausoties kārtējo devu ar tekstiem no sērijas “jūs nokavējāt, esmu stresā, neesmu pieradusi tādā tempā strādāt, utt”. Tā kā pēc garā pārbrauciena un ārsta vizītes bija pienācis laiks puikām paēst, tad diži nekautrējoties atradām turpat poliklīnikā vairākus krēslus, uz kuriem arī mazos pabarojām.
Pēc tam gājām turpat reģistratūrā pieteikties uz masāžām Jancim. Nu ko, izrādījās, ka 2. septembrī, kad bijām pie neiroloģes, ātrākais pieejamais laiks uz masāžām ir tikai 20. oktobris. Mums nez kāpēc bija radies iespaids, ka ja ārsts pasaka, ka ir vajadzīgas masāžas, tad tās ir vajadzīgas tagad, nevis pēc pāris mēnešiem.
Tā nu mēreni nošokēti par šo vizīti kārtējo reizi konsultējāmies pie paziņām, kā viņiem ir gājis ar ārstu apmeklējumiem. Būtībā šādi un līdzīgi stāsti tika dzirdēti vairāki. Tā nu secinājām, ka ar šo neiroloģi mums nesaskan un meklēsim citu tad, kad abi mazie būs izgājuši vismaz daļu no masāžas kursa. Pie masieres tikām pavisam vienkārši – kādā nākamajā vai aiznākamajā dienā pastkastītē iekrita jaunākais Mans mazais žurnāls, kurā bija arī sludinājums par bērnu ārstnieciskajām masāžām. Draudzene sazinājās ar masieri un jau pēc pāris dienām viņa pie mums sāka braukt uz mājām. Lieki pieminēt, ka mūsu gadījumā tas ir neatsverams bonuss – ar dvīņiem kaut kur paspēt noteiktā laikā nemaz nav tik vienkārši, turklāt tā kā puikas mums ir divi, tad vēl tiekam pie atlaides uz masieres ceļa naudas rēķina.