25. jūnijs – Tētis atgriežas darbā
Posted on June 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Jau labu laiku klusībā pie sevis domāju, kas notiks, kad man būs jāatsāk strādāt. Ja ģimenē ir piedzimis viens bērns, tad tēvi parasti atsāk strādāt jau uzreiz pēc valsts apmaksātajām 10 paternitātes atvaļinājuma dienām un mātes arī lieliski tiek galā ar vienu bērnu. Dvīņu gadījumā valsts ir vēlīga un piešķir 10 apmaksātas atvaļinājuma dienas par katru bērnu.
Man par laimi darba vietā pirmās 10 dienas man sarēķināja nevis kā noteikts likumā kalendārās dienas, bet darba dienas. Tādējādi kopumā varēju izmantot paternitātes atvaļinājumu no 22. maija līdz pat 14. jūnijam. Tā kā tuvojās Jāņi ar savām divām svētku dienām, tad izdomāju, ka paņemšu vēl 5 dienas parasto atvaļinājumu. Saskaitot kopā visus atvaļinājumus pa mājām biju nodzīvojies jau nedaudz vairāk par mēnesi. Ja jāatzīstas godīgi, tad tādas īsti lielas vēlmes doties atpakaļ uz darbu man pat nebija. Lai nu kā, kaut kad jau būs jāsāk strādāt un tā nu nolēmām, ka varētu pamēģināt nostrādāt īso Jāņu nedēļu, kurā ir tikai 3 darba dienas.
Kad abi mazie bija paēduši aptuveni pusseptiņos no rīta, kāpu mašīnā un devos uz darbu. Tik agrai braukšanai uz darbu ir viens liels pluss – uz ielām praktiski nav mašīnu, tāpēc ierasto 40minūšu vietā uz darbu varu tikt aptuveni 15 minūtēs. Kaut kur ap plkst 10 izdomāju piezvanīt uz mājām un apjautāties, kā draudzenei iet ar mazajiem. Tiek pacelts telefons, dusmīgā balsī tiek paprasīts, “Ko tu gribi?” ar fonā raudošiem mazajiem un pēc tam nomesta klausule. Nav divu domu. Pie velna darbu, jābrauc glābt. Kad biju ticis līdz pusceļam, draudzene tomēr atzvana jau nedaudz mierīgāka un saka, ka lai es tomēr braucot atpakaļ uz darbu.
Vēlviena priekšrocība agrai braukšanai uz darbu ir tā, ka agrāk var arī braukt mājās. Pirmajā dienā gan nācās agrāk braukt mājās, lai mēs visi varētu doties pie daktera, taču nākamajās divās dienās strādāju tikai līdz aptuveni plkst 14. Kopā sanāk nedaudz vairāk par 6 darba stundām, kas pilnībā atbilst darba devēja prasībām par birojā atstrādājamo laiku. Tiesa, tas draudzeni neglābj, jo mazie rakari lielos niķus taisa tieši rīta pusē un kad es tieku mājās viņi ir īsti paraugbērni. Uzreiz aizmieg, neniķojas. Var jau būt, ka viņiem vienkārši pietrūkst manis mājās. Nākamnedēļ mēģināšu kādu dienu braukt uz darbu pēcpusdienā, lai pārbaudītu, vai tie ir vienkārši lielie rīta niķi, vai arī vaina ir faktā, ka manis nav mājās.
Daudzi vecāki saka, ka grūtākie esot pirmie 3 mēneši, tāpēc nolēmu, ka nostrādāšu vēl nākamo nedēļu un tad ņemšu vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Darbi pagaidīs.