Par barošanu ar krūti
Posted on August 4, 2008, under atmiņas.
Kad gājām obligātajos pirmsdzemdību kursos, ja vien šīs divas lekcijas tā var nosaukt, mums uzdeva, mūsuprāt, diezgan dīvainus jautājumus. Viens no tādiem bija “Vai jūs barosiet savus bērnus ar krūti?”. Pie tam šo jautājumu vairāk uzdeva man kā tēvam, nevis draudzenei kā mātei. Es pat nebiju aizdomājies līdz tādai niansei, ka kāds no tēviem varētu neļaut savu bērnu mātei barot viņus ar krūti. Pie tam kad savu neizpratni izrādījām vecmātei, viņa mums deva no savas pieredzes nu TĀDUS tēvu izskaidrojumus, ka, lai kaut ko tādu iedomātos ir vienkārši jābūt pilnīgi dīvainam. Tikpat dīvaini ja ne vēl dīvaināki bija atsevišķi pieminētie māšu izskaidrojumi, kāpēc viņas nebarošot savus bērnus ar krūti.
Mums gan kaut kā viss bija skaidrs jau no paša sākuma – cik vien ilgi izdosies, tik ilgi arī mēs savus abus mazuļus barosim ar krūti. Par to, ka draudzenei būs piens varējām pārliecināties jau sākot ar kādu padsmito grūtniecības nedēļu, kad sāka parādīties pirmās pirmpiena pazīmes. Būtībā mēs dzīvojām mērenās ilūzijās par šo procesu – bijām nez kāpēc iedomājušies, ka šis process ir ārkārtīgi vienkāršs, patīkams un visādi citādi viegls. Mūsu ilūzijas tika iznīcinātas jau dzemdību dienas vakarā, kad nu nekādi neizdevās piedabūt abus mazos pie krūts. Būtībā tā bija cīņa ne tikai dzemdību dienas vakarā bet pat praktiski visu laiku, ko pavadījām slimnīcā.
Ja pieņemam, ka bērns piedzimst kā balta lapa, tad pirmais vecāku uzdevums ir viņam iemācīt paņemt mātes krūti. Pie tā arī intensīvi strādājām. Tika izmēģinātas visvisādas pozas, lai pabarotu mazuļus. Kādā otrajā vai trešajā dienā draudzene savas krūtis bija nomainījusi pret Pamelas Andersones krūtīm, vismaz izmēra ziņā noteikti. Ja līdz tam brīdim bijām jau gandrīz iemanījušies piedabūt bērnus līdz ēšanai no krūts, tad te nu sākās nākamais etaps – tagad krūtis bija tik ļoti piebriedušas, ka bērni tās vienkārši nevarēja satvert. Tad nu nācās visādi mēģināt izlīdzēties – ieskaitot arī svaigu kāpostlapu komprešu likšanu uz krūtīm. Visticamāk, ka šo ierakstu vajadzētu rakstīt sievietei, jo es tiešām nespēju iedomāties, cik sāpīgs sākotnēji ir šis barošanas process, jo ne reizi vien bija tā, ka draudzenei burtiski asaras bira pār vaigiem no sāpēm. Būtībā visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mums bija divi mazie ēdāji. Ja ar vienu ēdāju katra krūts tiek nodarbināta vidēji reizi 4 stundās (pieņemot, ka mazie tiek baroti ik pa 2 stundām) tad dvīņu gadījumā krūts dabū atpūsties vien 2 stundas. Patiesībā šeit ir jāizsaka liels paldies Jūrmalas slimnīcas atsaucīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca talkā un pamācīja, kā labāk izvēlēties pozas barošanai, kā iemācīt bērnu satvert krūti, u.c.
Vēl šobrīd divus ar pusi mēnešus pēc dzemdībām mēs barojam mazuļus ar krūti. Diemžēl dažādu apstākļu sakritības dēļ neizdevās pilnībā nosargāt sākotnējo piena daudzumu, tāpēc tagad jau pāris nedēļas papildus mātes pienam mazajiem dodam arī piena maisījumu. Tagad mātes piens mazajiem pietiek 2 pilnas ēdienreizes un pārējās ēdienreizēs mazie vispirms izēd katrs savu krūti, bet pēc tam tiek pie maisījuma pudeles. Būtībā mazie pārtika tikai no mātes piena pilnus divus mēnešus un katru no mēnešiem veiksmīgi pieņēmās svarā par aptuveni 1kg.
Viena no interesantajām niansēm, kuru mēs pamanījām sev apkārt – pēdējā laikā arvien vairāk paziņu, kurām tikko ir dzimuši mazuļi, savus mazos nebaro ar krūti vai nu vispār vai arī to dara ļoti īsu laiku. Mūsu minējums šai parādībai ir draudzenes izciestās mokas. Neba nu katra māte ir spējīga izciest sākotnējās sāpes bērnu zīdīšanas laikā. Būtībā galvenais šajā procesā ir saprast, ka mātes piens ir labākais, kas var būt jaundzimušajam viņa pirmajos dzīves mēnešos. Apbruņojoties ar pietiekamu pacietību, tuvinieku atbalstu un nepieciešamības gadījumā ar pieredzējušu “konsultantu” palīdzību, barošana ar krūti drīz vien kļūst dabiska, salīdzinoši vienkārša, patīkama un viegla.
Cerams, ka šis ieraksts nekļūs par biedinājumu kādai potenciālajai mātei, kas gatavojas barot bērnu ar krūti. Drīzāk tas ir pastāsts, ka ne viss ir tik viegli, kā sākumā var likties. No otras puses skatoties – tagad, kad šīs pirmās mokas ir garām, tās tā īsti pat vairs neatceramies. Jā, bija traki, taču ne tik traki, lai to atcerētos visu mūžu. Nāk vietā citas lietas par ko uztraukties, taču jebkurā gadījumā es lepojos ar to, ka mums izdevās abus mazos barot tikai ar krūti pilnus pirmos divus viņu dzīves mēnešus.
Pirmās alerģijas
Posted on August 4, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušās nedēļas beigās bijām tikuši pie pirmajām kārtīgajām alerģiskajām pumpām. Ja parasti, kad mamma bija kaut ko jaunu apēdusi, parādījās vien dažas pumpiņas uz vaigiem, tad tagad Kārlis bija vairāk pumpains, kā ar gludu ādu. Tās bija visur – gan uz vaigiem, gan rociņām, gan kājiņām, gan vēdera un muguriņas. Kā jau jaunajiem vecākiem pienākas, uzreiz kārtīgi sabijāmies, konsultējāmies ar savu ģimenes ārsti, taču viņa mūs diemžēl nevarēja pieņemt un tāpēc devāmies uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Bija gan aizdomas par vienkāršu alerģiju, taču gribējām noskaidrot, vai tā nav kāda no infekciju slimībām, lai varētu pasargāt otru brāli.
Kā jau daudzi citi interneta lietotāji, es arī biju pāris reizes pie rakstiem portālos piefiksējis negatīvās atsauksmes par šo iestādi, taču to jau laikam pa īstam saprot tikai tie, kas paši ir satraukušies pietiekami ilgi sēdējuši rindās. Būtībā mēs pat nesēdējām rindā, mēs ieradāmies piektdienas pēcpusdienā tieši piecos vakarā. Uz tablo rādījās 718 numurs, bet mums iedeva 719. Tā kā tur laikam ir vairākas rindas, tad no pārējām rindām viens vai divi cilvēki tomēr tika pieņemti, kamēr mēs vēl gaidījām. Tā nu nogaidījām jau kādas 40 minūtes, līdz draudzene aizgāja un daudz maz pieklājīgi pajautāja, vai mūs kāds pieņems, jo otrs brālis palika mājās un abiem pušiem drīz būs jāēd. Tā teikt, varbūt jābrauc mājās, jāpabaro abi un jābrauc atkal atpakaļ. Tad nu nācās paklausīties, redz, ko mēs iedomājoties, ka visi dakteri strādā un citi redz šeit gaida rindās pat 2 un 3 stundas. Vienīgā nianse, ka 2 mēnešus vecam zīdainim, kura viss ķermenis ir noklāts ar pumpiņām tu diez ko neieskaidrosi, ka tagad mums te būs 2 stundas jāsēž siltumnīcas tipa stikla konstrukcijā pašā vasaras karstumā.
Nepagāja ne 10 minūtes, kad pēkšņi tika pieņemti uzreiz kādi 4 vai 5 pacienti, nevienam pacientam neiznākot ārā no apskates telpām. Laikam jau bija kāda piektdienas sanākšana vai launaga laiks. Lai nu kā, tomēr tikām pie diagnozes, kura tika uzstādīta gana veikli, jo tā esot populāra. “Govs piena olbaltumvielu nepanesība”. Viss var būt, ņemot vērā, ka draudzene tiešām uzturā lieto gana daudz piena produktu, taču piena produktu patēriņu īpaši neierobežojām, bet vienkārši nomainījām piena maisījuma pulveri pret tādas pašas firmas pulveri, kas ir paredzēts alerģiskiem bērniem. Jau nākamajā dienā pumpiņas bija samazinājušās, bet aiznākamajā tās jau bija pazudušas pavisam. Tā nu mums veicās pirmajās cīņās ar alerģijām.
Šodien atkal sazvanījāmies ar savu dakteri, viņa mums ieteica pārāk bērnus neradināt pie piena pulveriem, kas ir paredzēti alerģiskiem bērniem. Drīzāk vienkārši esot jāpamaina uz kādas citas firmas pulveri, jo būtībā viss, kas viņiem atšķiroties esot cena. Tā nu droši vien izlietosim iepirktos krājumus un tad jau ķersimies pie eksperimentiem ar citu firmu pulveriem.