Bērni vairs nepazīst tēti
Posted on August 12, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Kādas pāris nedēļas, kamēr draudzenes vecākiem bija atvaļinājums, dzīvojām nosacīti nošķirti – draudzene ar mazajiem pa Kuldīgu, bet es tikmēr dzīvojos pa Rīgu un strādāju. Pirmo no divām nedēļām nostrādāju pilnas 3 darba dienas un tad trešdienas vakarā devos pie mazajiem uz Kuldīgu. Pārējās dienas mēģināju kaut ko no darba lietām darīt mājās. Likās, ka tas ir īstais risinājums, jo darba produktivitāte nedēļas pirmajās dienās bija pietiekami augsta, varēju darbā lielus kalnus gāzt. Tāpat arī aizbraucot trešdienas vakarā uz Kuldīgu viss bija kārtībā – mazie ņēmās un spēlējās ar mani.
Nākamajā nedēļā jau braucu uz Rīgu tikai pirmdienas rītā pa taisno uz darbu. Te nu sagadījās, ka šajā nedēļā bija darbā ieplānotas lielas pārmaiņas ar attiecīgu darbu nakts stundās. Tā nu nostrādāju teju 30 stundas no vietas – kā sāku otrdienas rītā 10, tā beidzu trešdienas pēcpusdienā, ievērojot vien pāris pauzes pusdienām, vakariņām. Ceturtdienas vakarā, kad draudzene ar abiem mazajiem atgriezās Rīgā, man iestājās neliels šoka moments – mazie vairs uz mani īsti negribēja reaģēt, visu laiku ar savu skatienu skatījās rinķī un meklēja kādu citu. Tāpat arī ejot vannā. Parasti tā mums ir lielākā vakara izklaide ar šlakstīšanos un plunčāšanos, bet tagad tik vien sanāca kā ātri noskaloties un Lielais Niķis bija klāt. Lieki pieminēt, ka arī man papildus visam nogurumam bija klāt arī mērens stresiņš par to, ka vairs neesmu lielais mīļais tētis.
Kā vēlāk lasījām liekas jaunajā žurnāla “Mans mazais” pielikumā, tad zīdaiņa vecumā bērniem esot pavisam vienkāršs likums – cik dienas tēvs no bērniem ir šķirti, tik dienas ir nepieciešamas, lai bērni atkal viņu atpazītu tieši tāpat, kā pirms prom būšanas. Te nu elementāra matemātika. Ja tētis strādā 3 vai 4 dienas nedēļā un bērnus pa to laiku neredz, tad cik dienas bērniem ir īstais mīļais, labais un pazīstamais tētis? Pareizi vienu vai nevienu dienu nedēļā. Pārējais laiks ir “atrašanas” un “pierašanas” laiks. Te nu uzreiz bija skaidrs, ka tā es turpināt negribu, arī draudzenei pietrūka manas palīdzīgās rokas un tad nu tika nolemts, ka jāmēģina vien cīnīties pa Rīgu, pieaicinot palīgus vismaz manā darba laikā.
Tā arī darījām un ticiet vai nē, bet izmaiņas ir acīmredzamas. Atkal esmu atpakaļ kā lielais mīļais tētis un katru vakaru pārnākot no darba mani sagaida divi mīlīgi smaidīgi puikas, kas neskatoties uz to, ka viņiem nāk miegs, tomēr mēģina izspļaut knupīšus un uzsmaidīt man. Ir pilnīgi vienalga, cik labi vai slikti ir gājis darbā – es zinu, ka nākot mājās mani sagaidīs mani vismīļākie cilvēki.
Būtībā braucot strādāt uz Rīgu viens pats biju iedomājies, ka varēšu naktīs kārtīgi izgulēties, taču tas nemaz nav tik vienkārši. Regulāri naktīs pamodos un pa miegam tā vien skatījos uz guļamistabā esošajām tukšajām gultiņām. Tāpat arī no rīta un vakaros pirms gulētiešanas tā vien ausījos, ka kaut kur raud bērni. Tā teikt, esmu jau ticis pie halucinācijām.
25. jūnijs – Tētis atgriežas darbā
Posted on June 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Jau labu laiku klusībā pie sevis domāju, kas notiks, kad man būs jāatsāk strādāt. Ja ģimenē ir piedzimis viens bērns, tad tēvi parasti atsāk strādāt jau uzreiz pēc valsts apmaksātajām 10 paternitātes atvaļinājuma dienām un mātes arī lieliski tiek galā ar vienu bērnu. Dvīņu gadījumā valsts ir vēlīga un piešķir 10 apmaksātas atvaļinājuma dienas par katru bērnu.
Man par laimi darba vietā pirmās 10 dienas man sarēķināja nevis kā noteikts likumā kalendārās dienas, bet darba dienas. Tādējādi kopumā varēju izmantot paternitātes atvaļinājumu no 22. maija līdz pat 14. jūnijam. Tā kā tuvojās Jāņi ar savām divām svētku dienām, tad izdomāju, ka paņemšu vēl 5 dienas parasto atvaļinājumu. Saskaitot kopā visus atvaļinājumus pa mājām biju nodzīvojies jau nedaudz vairāk par mēnesi. Ja jāatzīstas godīgi, tad tādas īsti lielas vēlmes doties atpakaļ uz darbu man pat nebija. Lai nu kā, kaut kad jau būs jāsāk strādāt un tā nu nolēmām, ka varētu pamēģināt nostrādāt īso Jāņu nedēļu, kurā ir tikai 3 darba dienas.
Kad abi mazie bija paēduši aptuveni pusseptiņos no rīta, kāpu mašīnā un devos uz darbu. Tik agrai braukšanai uz darbu ir viens liels pluss – uz ielām praktiski nav mašīnu, tāpēc ierasto 40minūšu vietā uz darbu varu tikt aptuveni 15 minūtēs. Kaut kur ap plkst 10 izdomāju piezvanīt uz mājām un apjautāties, kā draudzenei iet ar mazajiem. Tiek pacelts telefons, dusmīgā balsī tiek paprasīts, “Ko tu gribi?” ar fonā raudošiem mazajiem un pēc tam nomesta klausule. Nav divu domu. Pie velna darbu, jābrauc glābt. Kad biju ticis līdz pusceļam, draudzene tomēr atzvana jau nedaudz mierīgāka un saka, ka lai es tomēr braucot atpakaļ uz darbu.
Vēlviena priekšrocība agrai braukšanai uz darbu ir tā, ka agrāk var arī braukt mājās. Pirmajā dienā gan nācās agrāk braukt mājās, lai mēs visi varētu doties pie daktera, taču nākamajās divās dienās strādāju tikai līdz aptuveni plkst 14. Kopā sanāk nedaudz vairāk par 6 darba stundām, kas pilnībā atbilst darba devēja prasībām par birojā atstrādājamo laiku. Tiesa, tas draudzeni neglābj, jo mazie rakari lielos niķus taisa tieši rīta pusē un kad es tieku mājās viņi ir īsti paraugbērni. Uzreiz aizmieg, neniķojas. Var jau būt, ka viņiem vienkārši pietrūkst manis mājās. Nākamnedēļ mēģināšu kādu dienu braukt uz darbu pēcpusdienā, lai pārbaudītu, vai tie ir vienkārši lielie rīta niķi, vai arī vaina ir faktā, ka manis nav mājās.
Daudzi vecāki saka, ka grūtākie esot pirmie 3 mēneši, tāpēc nolēmu, ka nostrādāšu vēl nākamo nedēļu un tad ņemšu vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Darbi pagaidīs.