Puikas rāpo Ziemassvētkos!
Posted on December 27, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Tā pavisam nemanāmi puikas ir sākuši rāpot. Kāpēc nemanāmi? Tāpēc, ka to nevar tik viegli piefiksēt, kā, piemēram, apvelšanos vai zobu iznākšanu. Šis process atšķirībā no pārējiem līdz šim pieredzētajiem ir bijis tāds salīdzinoši pakāpenisks.
Viss sākās ar šūpošanos uz ceļgaliem un rokām, tad ne pārāk apzinātu pārvietošanos uz atpakaļu un tagad puikas jau prot doties arī virzienā uz priekšu. Būtībā ne tikai uz priekšu, bet arī pāris sekunžu laikā apmesties riņķī pa 180 grādiem un doties pretējā virzienā. Galvenais ir mērķis. Pie tam par mērķi lieliski noder lietas, kuras puikām negribam dot – vai nu neizlietotie pamperi, vienreizlietojamie paladziņi, televizora pults, mājas vai mobilais telefons. Tie visi ir kā magnēti uz kuriem momentāni puikas reaģē un dodas to virzienā. Trakākais šajā procesā ir tas, ka puikām tīri labi patīk dzīvoties ar plikiem dibeniem – kad nu piepildītās autiņbiksītes ir novilktas, tad puikas žigli žigli mēģina kaut kur aizmukt un jaunu autiņbiksīšu uzlikšana jau sāk izvērsties par veiklības sacensību starp pieaugušo un bērnu.
Pie reizes der piefiksēt, ka nu mums iet salīdzinoši pagrūti ar puiku nosargāšanu vienam no otra. Tā kā viņi prot intensīvi pārvietoties, tad bieži vien mēģina arī aptaustī brāli ne tikai ar rokām, bet arī ar zobiem. Piemēram, ja gadās pa tvērienam brāļa kāja, tad var gandrīz droši teikt, ka tajā tiks iekosts. Kosts tiek arī brāļa dibenā, degunā, rokās un visur citur, kur tik vien zobi iet iekšā.
Pie reizes esam arī puikām iegādājušies sēžamos krēsliņus ar regulējamu muguras slīpumu. Kārtējo reizi izcēlāmies ar nelielu nekaunību tos iegādājoties, toties ieekonomējām krietnu naudas summu. Ja citi Rīgā šādus krēsliņus mēdz pirkt par aptuveni 100LVL gabalā, tad savējos iegādājāmies mazpilsētā par 130LVL abus divus. Cik var noprast, tad Kārlis ir stāvā sajūsmā par iespēju sēdēt pietiekami augstu virs zemes un piedalīties pieaugušo aktivitātēs, taču Jānis savu sajūsmu izrāda mazāk. Nevarētu teikt, ka viņam krēsliņš nepatīk, taču pārāk ilgi tajā uzturēties viņš nemīl.
Savā dzimšanas dienā tiku pie vienas dikti vērtīgas lietas – tagad manu tehnikas arsenālu ir papildinājusi arī kārtīga videokamera, tā kā varēšu arī iemūžināt svarīgos puiku dzīves mirkļus. Viens no tādiem pirmajiem iemūžinātajiem mirkļiem bija piparkūku cepšana Ziemassvētku dienā. Ja no sākuma man likās, ka tā tik tāda formalitāte ar to piparkūku cepšanu vien būs, beigās izrādījās, ka tā bija puiku lielākā izklaide pēdējā laikā. Beidzot viņiem tika ļauts kaut ko mīcīt, spaidīt purināt un tas viss notika pie galda pieaugušo kompānijā. Tā teikt, jāliek tik puikas pie darba!
Tā kā puikas vēl pantiņus Ziemassvētku vecītim neprot skaitīt, tad to nācās darīt vecākiem. Es pie sevis klusi biju cerējis, ka vecītis dāvanas nesīs pa komplektiem, man ar draudzeni kopīgu, kopīgu arī abiem puikām. Izrādījās, ka ne – katram savas dāvana. Beigu beigās tomēr ar pantiņiem tikām galā bez špikeru palīdzības :)
Zobi II
Posted on October 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Protams, ka man iepriekšējā ierakstā par zobiem vajadzēja palielīties, cik gan lieliski un mierīgi esam tikuši pie pirmajiem Kārļa zobiem. Ar Jāņa zobiem iet daudz trakāk. Visa jautrība sākās jau sestdienas pēcpusdienā, kad jau no plkst 16 pēcpusdienā līdz pat kādiem 22 vakarā to vien darījām, kā uz maiņām nēsājām viņu uz rokām – tas bija vienīgais, kas viņu kaut cik nomierināja.
Nākamajā dienā gan nekas neliecināja par iepriekšējās dienas izdarībām – Jancis atkal bija omulīgs, daudz gulēja (laikam mēģināja atgulēt iepriekšējās dienas niķus) un visādi citādi bija mierīgs. Pirmdienas vakarā vannojot Kārli sadzirdēju no viesistabas draudzenes izsaucienu, ka Jancim arī esot pirmais zobs. Tā nu varējām secināt, ka sestdienas pūles nebija veltīgas un lielajiem niķiem ir bijis pamatots iemesls. Diemžēl ar sestdienu vien bija par maz. Šovakar jau atkal sekoja lielie trači, šoreiz jau abiem puikām – kārtējās pāris stundas pa rokām un tagad bezspēkā abi rakari ir iemiguši.
Vispār jau žēl tā skatīties – sēžot klēpī Jancis to vien mēģina kā iekosties kaut kur – vai nu mēģina ievilkt mutē kādu no maniem pirkstiem, vai arī vienkārši pagriež galvu uz sāniem un mēģina kost. Tagad gan jāsāk kļūt uzmanīgiem ar to pirkstu došanu – pirmie zobi abiem puikām ir izlīduši un tāda “iekošana” jau kļūst pietiekami sāpīga. Pataustot arī abu puišu augšžokļa smaganas liekas, ka drīzumā varētu parādīties arī augšējie zobi, kas pēc nostāstiem nākot daudz smagāk, nekā apakšējie.
Lai nu kā neviļus iešaujas prātā frāze no kādas grāmatas angļu valodā, ka patiesībā jau dvīņus uzaudzināt ir nevis 2 reizes grūtāk, kā vienu bērnu, bet vismaz 10 reizes :). Šovakar to izbaudījām visā pilnībā – lai arī mājās bijām abi, tomēr katram tika pa savam bērnam, katrs no kuriem nebija nomierināms gandrīz divu stundu garumā. Tiem, kam uz diviem ir viens bērns, ir vismaz iespēja pamainīties un atpūsties ik pa brītiņam, bet te nu nekādas atpūtas. Cīnamies līdz puikas nolaužam.
Dzemdības
Var jau būt, ka ir par vēlu par dzemdībām rakstīt tad, kad puikas ir nosvinējuši savu 4 mēnešu jubileju, taču es tomēr mēģināšu.
Laikā, kad gājām pie savas iepriekšējās ginekoloģes visu laiku gaidījām to brīdi, kad viņa pateiks, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē. Tā kā draudzenei ir diezgan slikta redze, tad bija aizdomas, ka parastas dzemdības tiks aizliegtas tieši redzes problēmu dēļ. Tad nu tikām nosūtīti pie acu ārsta, kas tādu konkrētu atbildi arī nedeva – viņam iebildumu neesot. Būtībā visu grūtniecības laiku bijām vairāk vai mazāk neziņā, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē, tomēr vairāk sliecāmies uz domu, ka tās varētu būt normālas dzemdības.
Gāja laiks un sākām iet uz pirmsdzemdību lekcijām, kurās vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”. Kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrojās, tad katrs no cilvēkiem ar “piedalīšanos dzemdībās” saprot kaut ko citu. Vecmātes gadījumā par piedalīšanos dzemdībās tika nosaukta arī mana klātbūtne slimnīcā, jo redz esot tādas ģimenes, kurās vīrs sievu pavadot līdz dzemdību nama durvīm un pēc vairākām dienām pie durvīm arī sagaidot. To tad arī saucot par nepiedalīšanos dzemdībās. Tā nu fiksi fiksi izlaboju savu kļūdu un tomēr teicu, ka piedalīšos dzemdībās.
Lai kā tur arī nebūtu ar to piedalīšanos, lekciju klausīšanās laikā vēl bijām ar pilnu pārliecību, ka tās būs parastas dzemdības un neviens tiešā tekstā neteica, ka tas neesot prātīgi un labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Iespējams, ka tas ir kaut kāds aizliegums, kas liedz ārstiem dot šādus padomus, taču līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu. Būtībā ja runājam par ķeizargriezienu un dvīņiem, tad tas ir jaunās māmiņas brīva izvēle un par to nav papildus jāmaksā, kā tas ir viena bērna gadījumā.
Tuvojās laiks un arvien biežāk mūsu ginekoloģe uzdeva uzvedinošus jautājumus, vai draudzene gatavojas dzemdēt pati. Devāmies arī vizītē pie ārstes, kuru ieteica mūsu ginekoloģe un tur sagaidījām tieši tādus pašus uzvedinošus jautājumus. Visbeidzot es pat īsti nezinu kādu iemeslu dēļ draudzne nolēma, ka tomēr labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Pēc šīs izvēles izdarīšanas gan Jūrmalas slimnīcas ārstes, gan mūsu ginekoloģes sejā atplauka smaidi un sarunas jau virzījās konkrētu datumu virzienā. Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu. Būtībā šo izvēli izdarījām praktiski tikai kādā 36. grūtniecības nedēļā, kad bijām jau sagaidījuši to kritisko datumu, pēc kura varējām laist pasaulē mazos mūsu izvēlētā vietā, nevis Stradiņos.
Kārtējā vizītē pie ārstes Jūrmalas slimnīcā mums tika piedāvāti divi datumi – 22. maijs un 28. maijs. Te nu kā topošie vecāki sajutāmies mazliet dīvaini – kā gan tas ir, ka tu izvēlies, kurā datumā tavi bērni svinēs dzimšanas dienu visu atlikušo mūžu. Tā kā bija sajūta, ka kuru katru dienu bērni varētu pieteikties, ķeizargrieziena datumu nolikām uz 22. maiju, kas bija jau pēc dažām dienām.
21. maija pēcpusdienā ieradāmies Jūrmalas slimnīcā, tur mūsu mazajiem pamērīja sirds toņus, topošajai māmiņai dzemdes kontrakcijas. Pēc ārstu teiktā, ja arī mēs nebūtu izšķīrušies ar 22. maiju kā bērnu dzimšanas dienu, tad visticamāk, ka viņi līdz 28. maijam būtu jau paši pieteikušies. Tad sekoja saruna ar anesteziologu, kuram tika pasniegta viņam diezgan draudīga informācija – draudzenei ir bijusi alerģija uz lidokaīnu (zobārstniecībā izmantots anestēzijas līdzeklis, uz kura bāzes ir veidoti arī dzemdībās izmantotie anestēzijas līdzekļi). Anesteziologs vien noteica, ka skatīsies ko var darīt lietas labā un teica, ka viss būs kārtībā.
Tad nu mūs ievietoja salīdzinoši nelielā palātā, jo mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta vēl nebija atbrīvota. Draudzenei vakarā pirms gulētiešanas lika iedzert kaut kādas zāles, kuru iedarbību neviens tā īsti nepaskaidroja, taču mums ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds nomierinošs līdzeklis, lai draudzene varētu pa nakti pagulēt, atpūsties un pārāk nesatraukties.
22. maija rīts. Plkst 5 vai 6 no rīta, pie sāniem baksta draudzene, ka viņa vairs nevarot pagulēt. Tad nu nekas cits neatlika, kā arī man mosties un parunāties ar viņu. Sākot no kādiem plkst 7 vai 8 pie mums ik pa laikam ienāca kāds pozitīvi noskaņots slimnīcas darbinieks, apvaicājās šo to vai vienkārši nodeva kādas instrukcijas. Kaut kur ap plkst 9 atnāca mūsu ārste un aicināja draudzeni līdzi uz operāciju zāli. Bijām ar draudzeni runājuši par manu piedalīšanos dzemdībās un bijām vienisprātis, ka ķeizargrieziena laikā mana līdzdalība varētu būt vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā kā operācijās līdz šim neesmu piedalījies, tad nevar zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes. Tā nu paliku palātā un gaidīju. Liekas, ka laiks bija apstājies, ik pa kārtīgam brīdim skatījos pulkstenī, taču pagājusi bija tikai viena vai divas minūtes.
Trakākais ir tas, ka dzemdību nodaļā jau raudošu bērnu netrūkst un tad nu tu tur palātā gaidi un domā, vai tie bērni, kas raud ir vienkārši blakus istabiņās vai koridorī. Vai tie ir jau senāk dzimušie, vai tie varētu būt tavi. Es pat neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad sadzirdēju, ka atkal raud kādi mazuļi, taču šoreiz tā skaņa bija savādāka – tāda, kas tuvojas. Tad nu man bija skaidrs, ka pie manis tiek nesti mūsu dēli. Te nu atveras palātas durvis, ienāk divas māsiņas un saka, ka pirmais esot Kārlis, bet otrais Jānis. Fiksi un ātri iestutē man abus rokās un apsveic mani. Pēc kādām pāris minūtēm jau palīdz abus mazos novietot uz gultas un aicina līdzi palīdzēt draudzeni nocelt no operāciju galda.
Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man. Pirms draudzenes nocelšanas no galda vēl paspēju viņai iedot buču, vēlāk, kad savā starpā pārrunājām dzemdību norisi, viņa atzina, ka tas esot bijis patīkams un mīļš pārsteigums. Tā kā sanāk, ka savā veidā tomēr dzemdībās esmu piedalījies :).
Kad bijām ieradušies savā palātā, māsiņas izģērba mazuļus un uzlika uz krūtīm vienu draudzenei, bet otru man. Tā nu mēs tur labu laiciņu gulējām un izbaudījām miesas kontaktu ar mazuļiem, ik pa laikam tos pamainot. Tagad es sapratu, ka dvīņi – tā ir milzīga laime tieši jaunajam tētim. Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim. Vēlāk atnāca māsiņas, saģērba mazos un mēģināja pirmās reizes likt viņus pie krūts. Nekas īpaši prātīgs gan neizdevās, taču galvenais jau ir sākt mēģināt.
Vakara pusē bija atbrīvojusies mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta, kas bija apmēram 3 reizes lielāka par pašreizējo palātu. Tad nu māsiņas draudzenei teica – nu ko, lai tiktu uz jūsu palātu, būs vien jāceļas. Tad nu draudzenei palīdzēja dušā nedaudz apmazgāties, uzsēdināja uz parasta biroja krēsla un aizvizināja līdz jaunajai palātai. Ja tagad es tā domāju, kā mēs būtu nodzīvojuši 5 dienas tik mazā palātā ar diviem mazajiem, tad man liekas, ka jau pēc pāris dienām mēs būtu tikuši pie klaustrofobijas, vai vienkārši nositušies kāpjot pāri savām mantām. Mājas stacionāra palāta ir pielīdzināma gandrīz vienistabas dzīvoklim bez virtuves – ir gan kārtīga divguļamā gulta, gan atpūtas krēsli, gan vieta, kur novietot drēbes un citas mantas, gan ledusskapis, gan arī kārtīga duša un tualete. Savu izvēli par mājas stacionāra palātu ne mirkli nenožēlojām.
Tagad pārrunājot savu dzemdību gaitu ar vairākiem cilvēkiem un ārstiem, visi kā viens atzīst, ka dvīņu gadījumā ķeizargrieziens ir pareizā izvēle. Tu nekad nevari zināt, kurš no mazuļiem gribēs dzimt pirmais, vai kāds nebūs sapinies otra nabas saitē, vai māmiņai pietiks spēka pietiekami ātri piedzemdēt abus mazos. Būtībā risku skaits ir milzīgs. Turklāt ja tās vēl ir pirmās dzemdības, tad riski ir vēl jo lielāki. Tā kā mūsu mazuļi jau ultrasonogrāfijās parādīja, ka būs pietiekami lieli, tad parastas dzemdības varētu būt pat ļoti grūtas. Pēc dzemdībām pat mums bija tāda sava veida atrakcija – salīdzināt savus puikas ar tiem bērniem, kas ir dzimuši pa vienam. Mums sanāca tā, ka lielākā daļa no pa vienam dzimušajiem bērniem bija mazāki par katru no mūsu puikām.
Mums, lūdzu, visu pa divi!
Līdzi dubultajam priekam par dvīņu piedzimšanu, nāk arī dubultās rūpes ar visa vajadzīgā iegādāšanu. Īsti nezinu, vai tā bija kāda māņticība vai kas cits, taču visu vajadzīgo centāmies nevest mājās līdz pat bērnu piedzimšanai. Vienā veikalā rezervējām bērnu ratus, citā bērnu auto sēdeklīšus, vēl citā gultiņas, kumodi un citus gultas piederumus.
Interesantākais visā iepirkšanās procesā ir tas, ka bērnu veikalu pārdevējas ir ļoti atsaucīgas, līdzko uzzina, ka mums būs dvīņi. Man liekas, ka pilnīgi visos veikalos, kuros pirkām gultiņas, kumodi, bērnu ratus un visas pārējās nepieciešamās lielākās preces, pārdevējas kā standartu, pat bez vaicāšanas, piemēroja vismaz 10% atlaidi mūsu pirkumiem. Sīkums, taču patīkami.
Arī tad, kad vēlāk kādā no iepriekš apmeklētajiem veikaliem iegādājos bērniem pārvietojamo ceļojumu gultiņu, nācās pārdevējai kādu brīdi skaidrot, ka pagaidām iztikšu ar vienu gultiņu, jo mazie ārpus mājas tīri labi var nakti pārlaist arī vienā gultiņā. Izrādās, ka pat lielajā Rīgā mūs atceras kā dvīņu vecākus :).
Vēlviena nianse – gadījumā ja nu kāda pārdevēja neprotas un nedod atlaidi, tad var pus-pa-jokam viņai pajautāt, vai tad vairumā pērkot atlaides nedod. Diezgan bieži šādā nedaudz nekaunīgā veidā var tikt pie dažu procentu atlaides. Pie tam tas attiecas ne tikai uz bērnu precēm :)
Kā jūs viņus atšķirat?
Posted on July 3, 2008, under Ikdienas pieraksti, padomi.
Liekas, ka tas ir visbiežāk uzdotais jautājums, kuru uzdod teju katrs ciemiņš un katrs cilvēks, kas viņus ierauga vai pat neierauga.
Tā kā mums ir divu olšūnu dvīņi, tad viņi nav identiskie dvīņi. Būtībā viņi ir tikpat līdzīgi, kā parasti brāļi, kuriem var būt vairāku gadu vecuma starpība. Taču kā zināms, visi zīdaiņi izskatās vairāk vai mazāk līdzīgi un turklāt, ja tie vēl ir brāļi, tad iespējas sajaukt bērnus ir visai lielas.
Piedzimstot Kārlim uz vaigiem bija dažas dzimumzīmītes, bet Jānim nekā. Tā nu uzreiz nopriecājāmies, ka varēsim viegli abus mazos atšķirt. Taču vēl nebijām paspējuši izrakstīties no slimnīcas, kad vienu rītu pamanījām, ka dzimumzīmītes uz Kārļa vaigiem ir pazudušas. Lai pārliecinātos, ka neesam viņus sajaukuši, rūpīgi nopētījām abus puikas. Nekā. Dzimumzīmīšu vairs nav. Ko nu?
Patiesībā nav nemaz tik traki. Jau pirms dzimšanas bijām izdomājuši, ka mēģināsim variēt ar apģērbu. Izvēlēsimies vienāda modeļa apģērbu, taču dažādās krāsās. Tā arī darījām un būtībā arī šobrīd vēl mēs viņus pamatā atšķiram pēc tā, kas viņiem ir mugurā un kurā gultā viņi guļ.
Varbūt jau viņi ir sajaukti? Es tiešām ticu, ka ne. Vienu reizi es kļūdas pēc gribēju uzvilkt nepareizās krāsas cimdiņus Kārlim un ielikt viņu Jāņa gultā, taču tajā reizē draudzene piefiksēja manas izdarības. Kopš tās reizes ar divkāršu modrību veicu visas bērnu pārvietošanas, pārģērbšanas un citas darbības.
Patiesībā nu jau vairs nav tik traki, iespējams, ka, ja būtu tāda vajadzība, tad es varētu viņus atšķirt pēc sejām, jo Kārlim izskatās apaļāki vaigi, taču kā zināms, tad vaigu apaļums ir mainīgs lielums. Tāpat viņiem atšķiras balsis un dažādi niķi, atšķiras arī nianses, kā viņus var vislabāk nomierināt. Taču tās visas ir diezgan sīkas nianses, kuras uzreiz nav pamanāmas. Tāpēc vēljoprojām pamatā paļaujamies uz apģērbu. Draudzene gan saka, ka viņa abus puišus pavisam vienkārši atšķirot arī bez apģērba atšķirībām. Nekas, gan jau es arī ar laiku varēšu :))