Laikā, kad gājām pie savas iepriekšējās ginekoloģes visu laiku gaidījām to brīdi, kad viņa pateiks, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē. Tā kā draudzenei ir diezgan slikta redze, tad bija aizdomas, ka parastas dzemdības tiks aizliegtas tieši redzes problēmu dēļ. Tad nu tikām nosūtīti pie acu ārsta, kas tādu konkrētu atbildi arī nedeva – viņam iebildumu neesot. Būtībā visu grūtniecības laiku bijām vairāk vai mazāk neziņā, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē, tomēr vairāk sliecāmies uz domu, ka tās varētu būt normālas dzemdības.

Gāja laiks un sākām iet uz pirmsdzemdību lekcijām, kurās vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”. Kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrojās, tad katrs no cilvēkiem ar “piedalīšanos dzemdībās” saprot kaut ko citu. Vecmātes gadījumā par piedalīšanos dzemdībās tika nosaukta arī mana klātbūtne slimnīcā, jo redz esot tādas ģimenes, kurās vīrs sievu pavadot līdz dzemdību nama durvīm un pēc vairākām dienām pie durvīm arī sagaidot. To tad arī saucot par nepiedalīšanos dzemdībās. Tā nu fiksi fiksi izlaboju savu kļūdu un tomēr teicu, ka piedalīšos dzemdībās.

Lai kā tur arī nebūtu ar to piedalīšanos, lekciju klausīšanās laikā vēl bijām ar pilnu pārliecību, ka tās būs parastas dzemdības un neviens tiešā tekstā neteica, ka tas neesot prātīgi un labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Iespējams, ka tas ir kaut kāds aizliegums, kas liedz ārstiem dot šādus padomus, taču līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu. Būtībā ja runājam par ķeizargriezienu un dvīņiem, tad tas ir jaunās māmiņas brīva izvēle un par to nav papildus jāmaksā, kā tas ir viena bērna gadījumā.

Tuvojās laiks un arvien biežāk mūsu ginekoloģe uzdeva uzvedinošus jautājumus, vai draudzene gatavojas dzemdēt pati. Devāmies arī vizītē pie ārstes, kuru ieteica mūsu ginekoloģe un tur sagaidījām tieši tādus pašus uzvedinošus jautājumus. Visbeidzot es pat īsti nezinu kādu iemeslu dēļ draudzne nolēma, ka tomēr labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Pēc šīs izvēles izdarīšanas gan Jūrmalas slimnīcas ārstes, gan mūsu ginekoloģes sejā atplauka smaidi un sarunas jau virzījās konkrētu datumu virzienā. Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu. Būtībā šo izvēli izdarījām praktiski tikai kādā 36. grūtniecības nedēļā, kad bijām jau sagaidījuši to kritisko datumu, pēc kura varējām laist pasaulē mazos mūsu izvēlētā vietā, nevis Stradiņos.

Kārtējā vizītē pie ārstes Jūrmalas slimnīcā mums tika piedāvāti divi datumi – 22. maijs un 28. maijs. Te nu kā topošie vecāki sajutāmies mazliet dīvaini – kā gan tas ir, ka tu izvēlies, kurā datumā tavi bērni svinēs dzimšanas dienu visu atlikušo mūžu. Tā kā bija sajūta, ka kuru katru dienu bērni varētu pieteikties, ķeizargrieziena datumu nolikām uz 22. maiju, kas bija jau pēc dažām dienām.

21. maija pēcpusdienā ieradāmies Jūrmalas slimnīcā, tur mūsu mazajiem pamērīja sirds toņus, topošajai māmiņai dzemdes kontrakcijas. Pēc ārstu teiktā, ja arī mēs nebūtu izšķīrušies ar 22. maiju kā bērnu dzimšanas dienu, tad visticamāk, ka viņi līdz 28. maijam būtu jau paši pieteikušies. Tad sekoja saruna ar anesteziologu, kuram tika pasniegta viņam diezgan draudīga informācija – draudzenei ir bijusi alerģija uz lidokaīnu (zobārstniecībā izmantots anestēzijas līdzeklis, uz kura bāzes ir veidoti arī dzemdībās izmantotie anestēzijas līdzekļi). Anesteziologs vien noteica, ka skatīsies ko var darīt lietas labā un teica, ka viss būs kārtībā.

Tad nu mūs ievietoja salīdzinoši nelielā palātā, jo mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta vēl nebija atbrīvota. Draudzenei vakarā pirms gulētiešanas lika iedzert kaut kādas zāles, kuru iedarbību neviens tā īsti nepaskaidroja, taču mums ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds nomierinošs līdzeklis, lai draudzene varētu pa nakti pagulēt, atpūsties un pārāk nesatraukties.

22. maija rīts. Plkst 5 vai 6 no rīta, pie sāniem baksta draudzene, ka viņa vairs nevarot pagulēt. Tad nu nekas cits neatlika, kā arī man mosties un parunāties ar viņu. Sākot no kādiem plkst 7 vai 8 pie mums ik pa laikam ienāca kāds pozitīvi noskaņots slimnīcas darbinieks, apvaicājās šo to vai vienkārši nodeva kādas instrukcijas. Kaut kur ap plkst 9 atnāca mūsu ārste un aicināja draudzeni līdzi uz operāciju zāli. Bijām ar draudzeni runājuši par manu piedalīšanos dzemdībās un bijām vienisprātis, ka ķeizargrieziena laikā mana līdzdalība varētu būt vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā kā operācijās līdz šim neesmu piedalījies, tad nevar zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes. Tā nu paliku palātā un gaidīju. Liekas, ka laiks bija apstājies, ik pa kārtīgam brīdim skatījos pulkstenī, taču pagājusi bija tikai viena vai divas minūtes.

Trakākais ir tas, ka dzemdību nodaļā jau raudošu bērnu netrūkst un tad nu tu tur palātā gaidi un domā, vai tie bērni, kas raud ir vienkārši blakus istabiņās vai koridorī. Vai tie ir jau senāk dzimušie, vai tie varētu būt tavi. Es pat neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad sadzirdēju, ka atkal raud kādi mazuļi, taču šoreiz tā skaņa bija savādāka – tāda, kas tuvojas. Tad nu man bija skaidrs, ka pie manis tiek nesti mūsu dēli. Te nu atveras palātas durvis, ienāk divas māsiņas un saka, ka pirmais esot Kārlis, bet otrais Jānis. Fiksi un ātri iestutē man abus rokās un apsveic mani. Pēc kādām pāris minūtēm jau palīdz abus mazos novietot uz gultas un aicina līdzi palīdzēt draudzeni nocelt no operāciju galda.

Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man. Pirms draudzenes nocelšanas no galda vēl paspēju viņai iedot buču, vēlāk, kad savā starpā pārrunājām dzemdību norisi, viņa atzina, ka tas esot bijis patīkams un mīļš pārsteigums. Tā kā sanāk, ka savā veidā tomēr dzemdībās esmu piedalījies :).

Kad bijām ieradušies savā palātā, māsiņas izģērba mazuļus un uzlika uz krūtīm vienu draudzenei, bet otru man. Tā nu mēs tur labu laiciņu gulējām un izbaudījām miesas kontaktu ar mazuļiem, ik pa laikam tos pamainot. Tagad es sapratu, ka dvīņi  – tā ir milzīga laime tieši jaunajam tētim. Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim. Vēlāk atnāca māsiņas, saģērba mazos un mēģināja pirmās reizes likt viņus pie krūts. Nekas īpaši prātīgs gan neizdevās, taču galvenais jau ir sākt mēģināt.

Vakara pusē bija atbrīvojusies mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta, kas bija apmēram 3 reizes lielāka par pašreizējo palātu. Tad nu māsiņas draudzenei teica – nu ko, lai tiktu uz jūsu palātu, būs vien jāceļas. Tad nu draudzenei palīdzēja dušā nedaudz apmazgāties, uzsēdināja uz parasta biroja krēsla un aizvizināja līdz jaunajai palātai. Ja tagad es tā domāju, kā mēs būtu nodzīvojuši 5 dienas tik mazā palātā ar diviem mazajiem, tad man liekas, ka jau pēc pāris dienām mēs būtu tikuši pie klaustrofobijas, vai vienkārši nositušies kāpjot pāri savām mantām. Mājas stacionāra palāta ir pielīdzināma gandrīz vienistabas dzīvoklim bez virtuves – ir gan kārtīga divguļamā gulta, gan atpūtas krēsli, gan vieta, kur novietot drēbes un citas mantas, gan ledusskapis, gan arī kārtīga duša un tualete. Savu izvēli par mājas stacionāra palātu ne mirkli nenožēlojām.

Tagad pārrunājot savu dzemdību gaitu ar vairākiem cilvēkiem un ārstiem, visi kā viens atzīst, ka dvīņu gadījumā ķeizargrieziens ir pareizā izvēle. Tu nekad nevari zināt, kurš no mazuļiem gribēs dzimt pirmais, vai kāds nebūs sapinies otra nabas saitē, vai māmiņai pietiks spēka pietiekami ātri piedzemdēt abus mazos. Būtībā risku skaits ir milzīgs. Turklāt ja tās vēl ir pirmās dzemdības, tad riski ir vēl jo lielāki. Tā kā mūsu mazuļi jau ultrasonogrāfijās parādīja, ka būs pietiekami lieli, tad parastas dzemdības varētu būt pat ļoti grūtas. Pēc dzemdībām pat mums bija tāda sava veida atrakcija – salīdzināt savus puikas ar tiem bērniem, kas ir dzimuši pa vienam. Mums sanāca tā, ka lielākā daļa no pa vienam dzimušajiem bērniem bija mazāki par katru no mūsu puikām.

Mūsu gadījumā gan izvēle bija tāda nedaudz ierobežota – dvīņi mēdz pieteikties ātrāk un gadījumā, ja tas notiek līdz 35. grūtniecības nedēļai, tad vienīgā iespēja ir P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tā kā dažus mēnešus pirms mūsu puiku pasaulē nākšanai tieši stradiņos kādai paziņai bija bijusi maigi izsakoties ļoti švaka attieksme dzemdību laikā, tad dikti cerējām, ka puikas pieteiksies tikai pēc 35. nedēļas un varēsim iztikt bez šīs slimnīcas palīdzības.

Būtībā nekādu īpašu kritēriju dzemdību vietas izvēlei nebija – galvenais lai tā būtu pietiekami tuvu mājām, lai vajadzības gadījumā varētu paspēt saprātīgā laikā aizbraukt un galvenais lai mums būtu pietiekami liela palāta ar saprātīgu komfortu. Ņemot vērā, ka mums būs divi puikas, parastajās mazajās palātās ietilpt visiem būtu pagrūti. Jā, vēlviens kritērijs bija tas, ka arī es gribēju dzīvot klāt topošajai māmiņai un abiem puikām. Ņemot vērā paziņu atsauksmes, izvēlējāmies Jūrmalas slimnīcu. Tā kā sākotnēji bijām domājuši, ka puikas nāks pasaulē bez ķeizargrieziena palīdzības, tad bijām pat noslēguši līgumu par dzemdībām mājas stacionārā, jeb dzemdībām paaugstināta komforta palātā. Tā kā pēdējā brīdī domas mainījās un izvēlējāmies tomēr ķeizargriezienu, tad arī no dzemdībām mājas stacionārā nebija nekādas jēgas. Tā vietā vienkārši izmantojām šim mērķim paredzēto lielo palātu. Un labi vien, ka tā. Zinot cik citas palātas ir mazas, mēs vienkārši tur visi kāptu viens otram uz galvas. Ja vēl ir tikai viens mazulis, tad varbūt nav tik traki, taču ar diviem parastās palātas, mūsuprāt, bija par mazu.

Ja tagad atskatāmies uz pašām dzemdībām un Jūrmalas slimnīcā pavadīto laiku, tad jāsaka, ka patiesībā neko vairāk arī nemaz nevar vēlēties – gan personāla attieksme, gan mūsu aprūpe bija vienkārši lieliska. Sākot jau ar izpalīdzīgajām māsiņām, kas pat nakts vidū nāca mums talkā un mācīja, kā iemācīt bērniem satvert mātes krūti, gan fizioterapeitei, kas pamācīja, kā pareizāk darboties un vingrot ar mazajiem. Visam skaistu punktu pielika kāda sanitāre, kas, pamanījusi, ka mūsu apsveicēju dāvātās rozes ir nolaidušas galvas, aiznesa tās atkopties un pēc brīža atnesa jau visas atkal ar stalti paceltām galvām.

Lai arī izvēlējāmies maksāt par paaugstināta komforta palātu un līgumu ar ārstu, mēs savu izvēli neesam ne mirkli nožēlojuši, jo savās svarīgākajās dienās esam saņēmuši vislabāko aprūpi un tas ir pats galvenais.