Puikas rāpo Ziemassvētkos!
Posted on December 27, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Tā pavisam nemanāmi puikas ir sākuši rāpot. Kāpēc nemanāmi? Tāpēc, ka to nevar tik viegli piefiksēt, kā, piemēram, apvelšanos vai zobu iznākšanu. Šis process atšķirībā no pārējiem līdz šim pieredzētajiem ir bijis tāds salīdzinoši pakāpenisks.
Viss sākās ar šūpošanos uz ceļgaliem un rokām, tad ne pārāk apzinātu pārvietošanos uz atpakaļu un tagad puikas jau prot doties arī virzienā uz priekšu. Būtībā ne tikai uz priekšu, bet arī pāris sekunžu laikā apmesties riņķī pa 180 grādiem un doties pretējā virzienā. Galvenais ir mērķis. Pie tam par mērķi lieliski noder lietas, kuras puikām negribam dot – vai nu neizlietotie pamperi, vienreizlietojamie paladziņi, televizora pults, mājas vai mobilais telefons. Tie visi ir kā magnēti uz kuriem momentāni puikas reaģē un dodas to virzienā. Trakākais šajā procesā ir tas, ka puikām tīri labi patīk dzīvoties ar plikiem dibeniem – kad nu piepildītās autiņbiksītes ir novilktas, tad puikas žigli žigli mēģina kaut kur aizmukt un jaunu autiņbiksīšu uzlikšana jau sāk izvērsties par veiklības sacensību starp pieaugušo un bērnu.
Pie reizes der piefiksēt, ka nu mums iet salīdzinoši pagrūti ar puiku nosargāšanu vienam no otra. Tā kā viņi prot intensīvi pārvietoties, tad bieži vien mēģina arī aptaustī brāli ne tikai ar rokām, bet arī ar zobiem. Piemēram, ja gadās pa tvērienam brāļa kāja, tad var gandrīz droši teikt, ka tajā tiks iekosts. Kosts tiek arī brāļa dibenā, degunā, rokās un visur citur, kur tik vien zobi iet iekšā.
Pie reizes esam arī puikām iegādājušies sēžamos krēsliņus ar regulējamu muguras slīpumu. Kārtējo reizi izcēlāmies ar nelielu nekaunību tos iegādājoties, toties ieekonomējām krietnu naudas summu. Ja citi Rīgā šādus krēsliņus mēdz pirkt par aptuveni 100LVL gabalā, tad savējos iegādājāmies mazpilsētā par 130LVL abus divus. Cik var noprast, tad Kārlis ir stāvā sajūsmā par iespēju sēdēt pietiekami augstu virs zemes un piedalīties pieaugušo aktivitātēs, taču Jānis savu sajūsmu izrāda mazāk. Nevarētu teikt, ka viņam krēsliņš nepatīk, taču pārāk ilgi tajā uzturēties viņš nemīl.
Savā dzimšanas dienā tiku pie vienas dikti vērtīgas lietas – tagad manu tehnikas arsenālu ir papildinājusi arī kārtīga videokamera, tā kā varēšu arī iemūžināt svarīgos puiku dzīves mirkļus. Viens no tādiem pirmajiem iemūžinātajiem mirkļiem bija piparkūku cepšana Ziemassvētku dienā. Ja no sākuma man likās, ka tā tik tāda formalitāte ar to piparkūku cepšanu vien būs, beigās izrādījās, ka tā bija puiku lielākā izklaide pēdējā laikā. Beidzot viņiem tika ļauts kaut ko mīcīt, spaidīt purināt un tas viss notika pie galda pieaugušo kompānijā. Tā teikt, jāliek tik puikas pie darba!
Tā kā puikas vēl pantiņus Ziemassvētku vecītim neprot skaitīt, tad to nācās darīt vecākiem. Es pie sevis klusi biju cerējis, ka vecītis dāvanas nesīs pa komplektiem, man ar draudzeni kopīgu, kopīgu arī abiem puikām. Izrādījās, ka ne – katram savas dāvana. Beigu beigās tomēr ar pantiņiem tikām galā bez špikeru palīdzības :)