Zobi II
Posted on October 28, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Protams, ka man iepriekšējā ierakstā par zobiem vajadzēja palielīties, cik gan lieliski un mierīgi esam tikuši pie pirmajiem Kārļa zobiem. Ar Jāņa zobiem iet daudz trakāk. Visa jautrība sākās jau sestdienas pēcpusdienā, kad jau no plkst 16 pēcpusdienā līdz pat kādiem 22 vakarā to vien darījām, kā uz maiņām nēsājām viņu uz rokām – tas bija vienīgais, kas viņu kaut cik nomierināja.
Nākamajā dienā gan nekas neliecināja par iepriekšējās dienas izdarībām – Jancis atkal bija omulīgs, daudz gulēja (laikam mēģināja atgulēt iepriekšējās dienas niķus) un visādi citādi bija mierīgs. Pirmdienas vakarā vannojot Kārli sadzirdēju no viesistabas draudzenes izsaucienu, ka Jancim arī esot pirmais zobs. Tā nu varējām secināt, ka sestdienas pūles nebija veltīgas un lielajiem niķiem ir bijis pamatots iemesls. Diemžēl ar sestdienu vien bija par maz. Šovakar jau atkal sekoja lielie trači, šoreiz jau abiem puikām – kārtējās pāris stundas pa rokām un tagad bezspēkā abi rakari ir iemiguši.
Vispār jau žēl tā skatīties – sēžot klēpī Jancis to vien mēģina kā iekosties kaut kur – vai nu mēģina ievilkt mutē kādu no maniem pirkstiem, vai arī vienkārši pagriež galvu uz sāniem un mēģina kost. Tagad gan jāsāk kļūt uzmanīgiem ar to pirkstu došanu – pirmie zobi abiem puikām ir izlīduši un tāda “iekošana” jau kļūst pietiekami sāpīga. Pataustot arī abu puišu augšžokļa smaganas liekas, ka drīzumā varētu parādīties arī augšējie zobi, kas pēc nostāstiem nākot daudz smagāk, nekā apakšējie.
Lai nu kā neviļus iešaujas prātā frāze no kādas grāmatas angļu valodā, ka patiesībā jau dvīņus uzaudzināt ir nevis 2 reizes grūtāk, kā vienu bērnu, bet vismaz 10 reizes :). Šovakar to izbaudījām visā pilnībā – lai arī mājās bijām abi, tomēr katram tika pa savam bērnam, katrs no kuriem nebija nomierināms gandrīz divu stundu garumā. Tiem, kam uz diviem ir viens bērns, ir vismaz iespēja pamainīties un atpūsties ik pa brītiņam, bet te nu nekādas atpūtas. Cīnamies līdz puikas nolaužam.
Zobi!
Posted on October 23, 2008, under Ikdienas pieraksti.
Pagājušajā mēnesī, kad bijām uz regulāro apskati pie mūsu dakteres, jautāju viņai vai gadījumā puikām jau nevar parādīties pirmie zobi. Pēdējā laikā bijām ievērojuši, ka viņiem dikti izdalās siekalas, visu laiku rokas ir mutē un viss, kas ir rokās, ir arī mutē. Tāpat laiku pa laikam bija arī šķidrāks vēders un puikas pēdējā laikā bija palikuši manāmi nemierīgāki. Būtībā tās visas esot standarta pazīmes pirmajiem zobiem. Neskatoties uz visām pazīmēm, mūsu daktere vien noteica, ka, ja es šo jautājumu uzdotu pēc mēneša, tad viņa varētu par to padomāt, bet pagaidām – tas esot par agru. Lai nu kā tur arī nebūtu, likāmies mierā. Līdz vakardienai.
Vakar puiku piecu mēnešu jubilejā vannoju Kārli un kārtējo reizi viņš kaut ko mēģināja sataustīt mutē. Tā nu kādā mirklī, kad rokas spruka no mutes ārā, pamanīju, ka uz smaganām kaut kas tā kā paspīd. Ieinteresēts iebāzu pirkstu mutē un sataustīju pirmos divus zobus! Pasaucu draudzeni, kas jau pēc pāris minūtēm zvanīja savai mammai un klāstīja priecīgo notikumu tālāk.
Kamēr vēl es turpināju vannot Kārli, draudzene jau bija iztaustījusi krustu šķērsu arī Jāņa muti, taču tur pagaidām nekā. Lai nu kā, arī Jāņa uzvedība liecina par to, ka zobi kuru katru brīdi varētu parādīties. Pakonsultējāmies pie pāris speciālistiem un tie atzina, ka standarta vecums, kad parādās zobi ir aptuveni 6 mēneši, taču tas, ka ap to laiku zobu vēl nav neko nenozīmē. Tā nu mēs atkal skrienam pa priekšu laikam.
Ja tā paklausās apkārt citu jauno vecāku stāstus, tad var secināt, ka ar pirmajiem Kārļa zobiem mēs esam tikuši galā tīri veiksmīgi – citiem bērni ir raudājuši un nav gulējuši pat vairākas dienas no vietas. Lai gan nevar jau zināt vai visa jautrība nav vēl tikai priekšā :)